Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Spējas?! Vecmāmiņas nodotās spējas? Haikans sajūsmā noelsās. Burvju spējas viņam! Ko tik viņš nespētu izdarīt! Nevienam nekad nebūtu jācieš izsalkums, visi būtu laimīgi, arī Unda, Kellards un Kamzi...

Puiša piere saraucās. Kamzi? Kamzi tika.. nolaupīta. Un Unda... arī? Nē, viņa taču tiešām varēja arī nebūt nolaupīta... Jā, viņa aizgāja pati no savas gribas. Un Kamzi... Arī. Kāpēc gan ne? Un viņi tā kā muļķi te skrien un dzenas pakaļ...
Jā, bet tā taču arī var. Tā viņi daudz ātrāk nonāks galā. Turklāt Kamzi varbūt steidzās nonākt pie Undas, un gadījās kādi, kas piekrita viņu aizvest... Un viņi paši, muļķi tādi, nosprieda, ka meitene nolaupīta! Ai, kad galā visi laimīgi satiksies, tad viss noskaidrosies.

Haikans pamazām nomierināja savas satrauktās domas, pats sevi pārliecinādams par jaunajām idejām. Tās šķita tik pareizas un visu izskaidrojošas!

Nē, viss jau būtu labi, ja vien tā jokainā sajūta iekšā pārietu! Tāda kā urdīšana, nemiers... Ka kaut kas nav īsti kārtībā.... Kaut kāda iekšēja pretestība... Piepeši Haikanam sagribējās noslēpties, nevis sēdēt tronī, viņš sajutās tik mazs un niecīgs!

[Tumshiba]

Anroks juta, kā Ienaidnieka domu Spēks pārklāj visu, kā tas iezogas biedros, iezogas viņu dziļākajos apziņas nostūros un melo, melo un kārdina. Senais juta, ar kādu drosmi Kellrads metas cīņā pret Ienaidnieku. Neprātīgais un drosmīgais karavīr, Tu nezini, ar ko Tev ir darīšana! Bet šī neziņa Tevi padara stipru!
Anroks juta sāpes un ciešanas, ko izraisījis Ru-ūrā bijušā Saimnieka sauciens. Jā! Bijušā!!! Atceries to, mans jaunais Draugs!!! Atceries pilnbrieda labības smaržu!!! No vārtiem iznākušā domas vispār bija sapinušās neizprotamā jūtu ņudzeklī, uz kura virsmas iznāca dažādas ainas, visbiežāk - sakrustojusies zīme. Sera Dievi, palīdziet savam Ceļiniekam!

Anroks izslējās un domās vērsās pret savu tālo pretinieku: "Tarkan, Tu zaudēsi!!! Tev ir lemts zaudēt jau kopš brīža, kad kāpi pašuzceltajā tronī, no kura izvēlējies vairot ciešanas, sāpes, sēt postu un bezcerību. Katrs, kas kā```` augšā pa naida dibinātās varas trepēm, krīt atkal lejā visdziļākajā bezdibenī! Katrs, kura prāts nesis ļaunumu tā vietā, lai mirdzētu spožajā zināšanu un labestības gaismā, pazūd savu ļauno darbu atvarā! Nedomā, ka Tev ir dots vienīgi izredzētā visvarenības zizlis! Visaugstie mūs nav pametuši, Viņu iededzinātā Spēka liesmas joprojām ir stipras un mīt mūsu sirdīs, Viņu skati pievēršas saviem senajiem tempļiem, Viņu rokas satver mūsējās, lai rādītu Ceļu pat vistumšākajā brīdī! Tu zaudēsi, Tu jau esi zaudējis! Tu atgriezīsos pīšļos, kurus esi izsaucis un izmanto!"

Un Anroks sāka senu lūgšanu dziesmu par Ragaino Mednieku un Viņa Dzintara Lēdiju, par medībām un Raga skaņam, par senajām kaujām un senajiem varoņiem, kas tāltālos laikos cīnījas un uzvarēja! Par to kā krita Tumsas kalpi un iestājās līdzsvars.

[Romija]

Kamzi saausījās. Atšķirībā no šņācošās, neskaidrās skaņas, ko viņa bija pēdējās dienas - dienas? nedēļas? mūžību... - dzirdējusi, šī bija patiesa, īsta cilvēka balss.

"Tu..." Kamzi gribēja ko teikt, bet tad aprāvās. "Jā, Kamzi, jā, es arī!" vārdi tik pat nesakarīgi kā viņas domas nāca pār lūpām. Viņa piesteidzās pie restēm un centās pa to starpu kaut ko saskatīt, bet vienīgais, ko varēja redzēt, bija gaitenis ar kādu vāru gaismiņu tālāk, kas pamazām dzisa.

"Kas par laiku tagad ir? Vakars? Kur mēs esam? Kāpēc te?" viņas jautājumi bira straumē un gaidīja atbildi. Ja nu tas otrs - Mirko - zina labāk.

[Kedriks]

"Sasodīts, tur ir kāds jēdzīgs cilvēks? Nav ne jausmas, kur un cik ilgi... bet vispār es labprāt tiktu laukā no šī sprosta, bet viss ko es redzu, ir šitentās draņķa restes un tas nožēlojamais gaismas pleķis tur stūrī....un lai mežonīgi lāči saplosa pakaļas tiem mellajiem mērģļiem, kas te iespundēja un nozūmēja manus draugus!!!" Mirko pastiprināja savu lamu straumi ar skaļu atkrēpošanos un slaidu un sulīgu spļāvienu, kas, pēc skaņas spriežot, šķiet, trāpīja alas pretējai sienai.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 04.10.2005 21:44

[Romija]

Kamzi mazliet sarāvās. Svešinieka nepārprotamais ne pārāk lielais smalkjūtības līmenis bija acīm redzams. Bet tomēr cilvēka - cilvēka! - balss bija labaak kaa nekas.

"Cienītais... Mirko," viņa izlaboja. "Jūs varbīt zinat ko vairāk kā es. Kas ir jūsu draugi? Sarni jums uzbruka? Kur tas bija? No kurienes jūs?"

OOC: cik platas ir starpas starp restēm? Kamzi ir maziņa, varbūt viņa var izspraukties.

[Kedriks]

"Sasodītie izdzimteņi!!! Izskatās, ka viņi ir mani arī apzaguši!!! Nu viņi man redzēs kur...." lamas kādu laiku turpinājās, bet šoreiz tās pavadīja čausktoši čaboša skaņa, kas liecināja, ka drudžaini tiek pārbaudīts kabatu saturs. "Paldies dieviem, vismaz aproci nav apgrābstījuši, netīrie ēzeļu un kranču krustojumi tādi!"

Pēc brīža mazliet nomierinājies, Mirko apsvēra tiko dzirdētā jēgu.

"Nu, neko daudz jau es nezinu. Viņi mums uzbruka kad gulējām - sardzē stāvēja tas lempis un gļēvais lupata no vietējiem - viņa dēļ arī iekritām. Bet ko es še meklēju, lai nu paliek manā ziņā. Ieroči kādi nebūt mums ir?"

[Romija]

Kamzi pārbaudīja, kas viņai ir palicis. Izskatījās, ka viņai nekas nav atņemts.

"Tā," viņa pārbaudīja lietas, "man ir viens duncis. Otru laikam es atstāju alā. Bet šķiet, ka nekā vairāk, ko par ieroci varētu saukt, man nav," viņa noplātīja rokas, it kā tas otrs varētu kaut ko redzēt.

"Jūs sakat, ka aproce? Man arī ir. Un nav atņemta," Kamzi nopriecājās, ka vienīgā saikne ar Undu viņai vēl ir.

[Kedriks]

Sasodīta būšana..bet nekas... lai tik kāds no viņiem gadās man rokas stiepiena attālumā... pēc balss intonācijas bija skaidrs, ka Mirko sejas izteiksme šajā brīdī diez ko draudzīga nevarēja būt.

Kaut gan... zini... daži ieroči mums vienmēr ir līdzi...tās ir mūsu rokas, kājas un galva, kamēr tā vēl ir uz pleciem! - šoreiz intonācija bija jau tāda kā draudzīgāka.

Un vispār dīvains iespaids rodas par viņiem...saki nav aptīrījuši? Laikam būs steigušies! Vai arī jūtas ļoti pārliecināti par savu neuzvaramību. Un te nu viņi kļūdas! Atskanēja pakluss, bet apkārtējiem, iespējams, ne pārāk patīkams smiekliņš.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 04.10.2005 22:21

[Romija]

"Vai jums ir kādi piedāvājumi, kā izkulties no šīs ķezas?" Kamzi vaicāja sienai kreisajā pusē. Viņa paņēma savu dunci un pamēģināja griezt restes. Ja pēc taustes tas šķita esam koks, tad duncis viņu negrieza ne lūgdams.

"Pārgriezt restes diez vai izdosies," Kamzi nopūtās. Izredzes neizskatījās pārāk cerīgas. Vienīgais mierinājums bija šis kāds - Mirko - aiz akmeņu sienas, ar ko pārmīt kādu vārdo, gaidot kaut ko.

[Kedriks]

Sassodīts!! Mirko nošņācās, kad pēc kārtējās restu iztaustīšanas saprata, ka tā vienkārši no ieslodzījuma vietas ārā netiks. Šitie gļotainie ````i man to vēl pieminēs!! Sekoja vairāku minūšu pauze, kurā varēja dzirdēt tikai klusu čabēšanu. Kā ta tevi vispār īsti sauc, kamo ļaužu esi un kādiem vējiem tevi te tai odžu midzenī ienesis? Izskatījās, ka Mirko ir nolēmis tomēr ko vairāk uzzināt par savu jauno kaimiņieni.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 08.10.2005 12:17

[Romija]

"Kamzi mani sauc," meitene atbildēja akmeņu sienai. Kamēr stāstīt par sevi, viņa bija nolēmusi nedaudz iepazīties ar ieslodzījuma vietu, tāpēc solīti pa solītim iztausīja sienas.

"Esmu no Atendeilas. Mēs bijām vairāki, kas devās sava kunga uzdevumā. Bet vienu nakti mani nolaupīja tie, kā jūs sakat, ģļotainie ```i, tā nu vairākas dienas tiku vesta. Bet, vai nu viņi man kaut ko iebaroja, vai kā, pēdējo ceļu es neatceros. Pamodos jau te."

Izskatījās, ka ieslodzījuma vieta ir akmens niša, kura pie tam ir visai raupji apstrādāta. Šķita, ka vienīgā izeja ir restes.

"Un jūs, Mirko? Kā jūs šeit nokļuvāt?"

[zenofeX]

Toja sapņoja par savu mīļoto, par kuru, nomodā būdams, centās aizmirst, jo viņa vairs nebija starp dzīvajiem. Toja to ļoti pārdzīvoja tad, kad tas notika, un tāpēc vēlākos dzīves gados izvairījās par to domāt. Bet tagad... kāds vilka no viņa apziņas dzīlēm arā atmiņas par Devijas gludo ādu, skanīgajiem smiekliem, atklāto, mīļo smaidu un dzidrajām, zilajām acīm.
"Nāc man līdz!" viņa sauca, aicinādama.
Toja sekoja, iet bija ļoti viegli, bija sajūta, ka viņu nes vējš. Viņš lidoja līdzi savai mīļamajai. Viņa aicināja Toju arvien tālāk un tālāk.
"Nevilcinies, es gribu būt ar tevi, nāc, nāc! Mēs mūžam būsim kopā!"

Te kaut kas padarīja Toju uzmanīgu. "Mūžam būsim?" Viņš paskatījās sev pār plecu, un... labāk nebūtu skatījies! Kaut kas bezgala ļauns aiz viņa čerkstoši atbaidošā balsī smējās, nē, ņirdza. Tad pazuda, bet pazuda arī viss labais visapkārt, Tojas rokās bija nedzīvais Devijas ķermenis, tieši tāds, kādu to atrada mežā, nezvēra saplostītu.
"Ak, niecība! Jūs visi esat nekas manā priekšā, mans spēks jūs visus apraks purvājos, pārklās ar indīgu zirnekļu tīkliem, pārvērtīs par pīšļiem, trūdiem, zemi! Un Devija nekad vairs nebūs ar tevi, atmiņas būs vienīgās kas tevi urdīs un indēs, tās tevi durstīs kā neass nazis! Niecība!"

Toja nometās ceļos, pār vaigiem tecēja asaras. Devija!

....Guļošajam Tojam pār vaigiem noritēja pāris asaras, seja bija neveselīgi bāla un nervozi raustījās.

[Lia'angia]

...Haikana prātā vēl skanēja klusa, mierinoša balss. Viss būs labi, tā teica. ļaujies savām emocijam, tās nāk no tavas būtības patiesākajām dzīlēm. Ja tu pievienosies, viss būs labi - Unda un Kamzi varēs mierīgi mācīties un tu būsi viņu sargs, aizstāvis un vadonis, un viss būs labi un jauki...
Balss ir kā noklusa un attālinajās. Tā it kā ļāva pašam Haikanam izlemt, bet apziņas stūrītī bija droši iesēdusi doma par grezno mantiju un ienaidnieku satriektajām sejām.

... Ru-ūrs vēl aizvien juta sava bijušā saimnieka saucienu, vilinājumu, un tā gribējās paklausīt, kā uzticamam kalpam pienākas, atgriezties, jo Saimnieks ir piedodošs un dāsns... Tur viņu gaida balva, jā, jauna un paļāvīga balva... Bet tā negaidīs viņu mūžīgi! Viņam jāpasteidzas!!! Bet otra viņa apziņas daļa glabāja siltas, zeltainas rokas pieskārienu un dižena mednieka acu skatu...

Gan Menarionam, gan Anrokam kādu brīdi šķita, ka melnā straume viņus apraks, taču tad tā sāk kļūt vājāka, mierīgāka un tad lēnām atplūda. Tālumā it kā pavīdēja zeltaina blāzma, it ka atskanēja medību raga skaņas... Bet uzvara bija nākusi smagi.

...Kellards labu brīdi bija it kā malies pa tumšu, melnu pazemes ezeru, kurā dzīvoja nezināmi, taustekļaini tradījumi. Un šie taustekļi bija garīgi, ne fiziski, jo viss, viss nak no prāta... Bet šos taustekļus viņa dusmīgie uzbrukumi kaitināja un tie pikti raustījās. Bet tad kļuva it kā vieglāk elpot, un smagā, nomācoša sajūta pamazām atkāpās. Likās, ka kāda neredzama, bet jūtama būtne ar atzinīgu smaidu pieskaras pie pleca. Rokassprādze silti uzstaroja, atsaukdamās pazīstamām rokām...

...Tojas sapnī, kas bija murgu un mošķu pārpilns, atskanēja klusas, attālas raga skaņas. Un miegs kļuva mierīgāks un rāmāks, murgi atkāpās un visu apspīdēja tāla, zeltaina saules gaisma.

[Tumshiba]

Anroks pabeidza dziesmu viss nozvīdis. Tumšā vara, kas gandrīz vai lika viņam pātraukt dziesmu, pātraukt elpot un bezspēkā nokrist gar zemi, bija prom. Vienu brīdi parādījās sajūta, ka tālumā atskan medību raga skaņas, un Anroka sirdi pepildīja silta pateicība, pateicība saviem Aizbildņiem par grūtā brīdī sniegto palīdzību.
Ienaidnieks patiešām bija kļuvis ļoti varens. Kā varēja notikt, ka gadsimtu važas nespēja noturēt šo ļaundari viņa cietumā?

Aizesies Anroks sagrīļojās, kad spēra soli pretīm saviem biedriem.
"Vai viss ir kārtībā?" jautāja Senais, grīļojošā gaitā tuvodamies Kellardam.
"Kur ir Ru-ūrs un Sers?"

Šo rakstu rediģēja Palpatins: 08.10.2005 18:21

[Kedriks]

Es? Es no dienvidiem. Pie jūras. Tagad tur vairs manējo gandrīz nav. Nācām pāri kalniem, tad tuksnesim. Jau nopriecājāmies, ka drīz būsim galā, kad te pirms kāda laika mums uzklupa tie mellie ````i un laikam apklapēja manus biedrus...kāda skunksa dēļ viņi mani atstāja dzīvu, nudien nesaprotu. Zobena un mantu maisa man nav tos tie draņķi būs savākuši - bet dunci gan nav pamanījuši ...nudien dīvaini... Kam mani viņiem? Bet vispār - tas ko es te daru ir manā ziņā. Vari uzskatīt, ka ir te savs uzdevums.

Mirko kopumā bija diezgan nepatīcīgs sarunu biedrs. Pārmaiņas pēc tagad arī viņš ņēmās pārbaudīt restes.

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 08.10.2005 19:44

[Roviela]

Kellards ar pūlēm pieslējās sēdus. Viņš jutās noguris daudz vairāk kā pēc vakardienas skriešanas. Itin kā nakts nebūtu bijusi, itin kā gulēts nebūtu nemaz. Viņš jutās kā pēc ilgas grūtas slimības vai nemaņas tikko atvēris acis. Bet no tās viņu bija pamodinājusi draudzīga roka, kuru agrāk viņš nebija manījis. Tā, kas reiz bija radījusi sprādzi Kellardam ap roku! Aproce joprojām staroja siltumā, un sardzes priekšnieks pamazām nomierinājās.

Anrok... jā, man viss ir kārtībā... viņš rādīja roku ar sprādzi, redzi? Tu redzi? Mums palīgā nāk ne tikai Ragainais Mednieks un Dzintara Dieviete! Tas, kurš reiz bija šīs aproces saimnieks, mans Aizstāvis un Sargs, tikko bija šeit. Es jutu viņu! Bet Tev? Kā Tev?

Kellards drūmi, bet pārliecināti iesmējās
Tam tur nemaz nepatika manas domas! Glumais, taustekļainais briesmonis... nē, viņam nepatika, bet es nezinu, vai izturētu, ja ne Aizstāvis...

[Tumshiba]

"Jā!" Anroks pasmaidīja. Viņš izskatījās noguris un nedaudz apbēdināts.
"Ja nebūtu Ragainā Mednieka, Viņa Dzintara Dievietes un citu Dižo labvēlības, nezinu, kā mēs būtu pārlaiduši šo nakti. Ienaidnieks kļūvis pavisam spēcīgs - tā ļauno domu spēks smacēja un spieda pie zemes. Paldies Dižajiem par doto spēku!!
Diez, kā klājas Seram un Ru-ūram?"

Un pantercilvēks devās apraudzīt pārējos biedrus. Pusvilku viņš atrada turpat netālu, garīgās cīņas nogurdinātu, bet ar apņēmības mirdzumu acīs.

Ko dara Sers?

[Lia'angia]

Sers izskatās pagalam savārdzis. Viņs lauzītā valodā skaidro par ļaunajiem gariem, kas viņu mākuši, un, nometies ceļos, kaut ko bubina savā mēlē - droši vien lūgšanas. Taču tad viņš pieslienas kājās un paziņo, ka esot sapratis - uz to pusi viņš iet nevarot, ja tur esot tik stipra tumsas vara, tad Grāls tur būt nekādīgi nevarot! tādēļ viņš došoties atpakaļ, un meklēšot Grālu pretējā virzienā. Viņs izskatās ļoti apņēmīgs.
-------------------------------------------
Mirko var taustīties cik grib - restes ir tik mazas, ka roka iet cauri tikai līdz plecam, tad iesprūst, un koks (vai ne koks?) ir un paliek akmensciets.

[Tumshiba]

"Katram savs Ceļš ir ejams!" vien nosaka Anroks.
Uz atvadām, pagriezies pret seru, uzvelk gaisā kādu zīmi, kas mirkli vēl gaisā zaigo zilagnā krāsā.
"Lai Tev smaida veiksme un ižie ir labvēlīgi!"

[Roviela]

- Tad ienaidnieks ir spēcīgs! Bet viņš tomēr mūs nepieveica, tas ir galvenais. Tu saki - nakts... tad mums ir jāpaspēj līdz nākamajai naktij tikt tik tālu, cik varam, - Kellards atbildēja Anrokam. Senajam klājies smagi, redzams, bet citiem?
Sardzes priekšnieks cēlās augšā. Tāpat tuvojas viņa sardzes laiks, vai arī viņi vispār vairs nepaliks šeit, tad redzēs. Vienalga, derēja izlocīt kājas un kaut brīdi mierīgi padomāt.
Viņa Sargs bija te! Bija! Drauga roka uz pleca īstajā brīdī, kas var būt labāk. Kellards prata to novērtēt. Bija gandrīz tā, itin kā būtu atgriezies sen bojā gājušais brālis.

Ru-ūrs arī bija noguris, bet apņēmīgs. Toties Sers... jā, iespējams, viņam ir taisnība un tas, ko viņš meklē, nav tur, kurp viņiem jāiet. To Seram vajadzētu zināt labāk. Kellardu neinteresēja tas, ko Sers meklē, un Seru, acīmredzot, nesaistīja tas, ko meklē pārējie.

Kellards paskatījās uz Anroku. Lai viņš iet, ja tas nav viņa ceļš! Un lai viņa Sargi ir nomodā pār viņu! Kellards pieklājīgi palocījās Seram un klusi noskaitīja laba vēlējumu, pēc tam sveicienā paceļot roku.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 09.10.2005 19:11