Sajauktās dziras, [C]/ Apraksts [ATD] Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Visapkārt valdīja parasts karstas jūlija dienas rāmums. Lauku ļaudis bija nolīduši kur kurais, lai pārlaistu dienasvidus karstumu. Vienīgi Grantiņu mājās dzīve neritēja kā parasti. Mājas garu nemierīgu darīja Adrievs Miermuksis. Viņš vienmēr bija pateicīgs objekts, uz kuru pagasta ļaudis varēja uztrenēt savu klaču sišanas māku. Un kad vēl ciemos pa vasaru atbrauca jaunie Faierverki, tad jau stāsti par visiem neparastajiem vasaras atgadījumiem, garajiem ziemas vakariem bija garantēti.
Nekas neliecināja par to, ka arī šogad varētu būt savādāk, lai arī pagaidām visas pazīmes liecināja par pretējo. Andrievs nepievērsa uzmanību bērniem un nu jau otro dienu vispār bija ieslēdzies savā kabinetā, no kura izgāja tikai, lai apciemotu ķemertiņu. Jaunie Miermukši un Faierverki bija jau izpētījuši visu, kas tuvākajā apkārtnē bija mainījies no pagājušā gada un tagad garlaikojās. Līdz kādam ienāca prātā tā spožā ideja apiet apkārt Ezīšu ezeram. Beidzot, kad izdevās arī pierunāt vecākus, sākās sagatavošanās darbi...

OOC: Varbūt kā jau nopratāt, jūs tagad gatavojaties pārgājienam.
No manis kā GM varēsiet sagaidīt šādu tādu iejaukšanos jūsu dzīvēs, piemēram, es noteikšu, kāds ir galarezultāts darbībām, kas ietekmēs jūsu turpmāko likteni...

[grapefruit]

Edīte sakrustoja rokas uz krūtīm un vērās māsīcā. Viņa zināja, ka tūlīt atkal sāks kašķēties, ja nenomierināsies...
Mērķis ir, aiziet mājās...
Viņa domās mēdījās.
Uz kuru pusi tad galu galā lai iet?!
Man šķiet, ka ejam vienagla kur, tikai nemaldīties pa riņķi gan bvūtu jauki, varbūt mēs varam aiziet tur, kur tu manas drēbes redzēji...

[Ļipa]

hei, tā tikkio biji tu, kas teica, ka mums nekur nevajadzētu iet!
Gita atgādināja Edītei viņas pašas teiktos vārdus.
Mmm... drēbes? Es jau tieši tāpēc, ka redzēju tās šajā pusē arī nācu šurp, bet, jo tuvāk nācu, jo tās šķita pazūdam.
Lūk, to nu Gita nekādi nespēja izskaidrot kā kautkas, kas pa gabalu bija redzams tuvumā varēja pazust, jo īpaši, ja runa gāja par drēbēm. Dīvaini... Tas bija jāapdomā.

[grapefruit]

Edīte nemierīgi sakustējās.
Tiesa, tomēr viņas rīcības plāni bija gaužām neskaidri, tas nozīmēja, ka meitenei nebija ne jausmas, vai iet, vai neiet...
Erm... Varbūt ejam? No stāvēšanas uz vietas vispār nekas nemainīsies, bet tiesa, kas tiesa, ejot mēs varētu vēl vairāk apmaldīties...

[Ļipa]

Šaubos gan vai mēs varētu apmaldīties vēl vairāk.
Gita pasmaidīja.
Vai varbūt tev ir nojausma, kur esam pašlaik?
Viņa neticīgi uzlūkoja māsīcu.
Mmm... Man nez kāpēc liekas, ka vienīgā jēga no stāvēšanas šeit varētu būt tā, ka šeit nejauši varētu uzrasties kāds, kas zmūs meklē, bet staigājot mēs viņu varam arī palaist garām, vai arī tieši otrādāk.
Gita aizdomājās.

[Ungaarijas ragas...]

Māris uzlēkt uzlēca mugurā gan, tikai noturēties uz tā bija gandrīz neiespējami. tauriņa ķermenis bija klāts ar matiņiem, kas rāvās nost, līdzko stirpāk tajos ieķērās un bija slideni. Turklāt kukainis metās vicināt spārnus, nosējot zēnu ar sīkām zvīņām, kas tiem attadījās. Zēns juta, kā tauriņš pacēlās gaisā un ja negribēja novelties, sazin kur, bija jāizdomā kā noturēties...

Gundega un Herolds naski soļoja uz ezeru, bet šoreiz ceļš likās krietni garāks kā atpakaļ nākot...

Gita: jā, meklētājiem būtu ļoti viegli viņas nepamanīt, zīmes, varbūt kaut kādas zīmes līdzētu. Tikai... Tikai problēma slēpās viņu izmēros...

[grapefruit]

Gita, tas varētu likties stulbi un vispār pilnīgi nu jā, bet man šķiet, nu saproti, man šķiet, ka mēs, nu... Esam samazinātas...

Meitene ierunājās pavisam savādā balsī, it kā cenzdamās noticēt pati sev...

[Ļipa]

Tu domā?
Gita neuzticīgi novilka, lai gan pašai jau arī šīs aizdomas bija radušās, paskatoties kaut vai uz lielajiem stiebriem, kas it kā bija zāle, bet tai pat laikā atgadināja par bambusu eksistenci, lai gan gluži pēc tādiem neizskatījās.
Zini, ko? Man arī ir tādas aizdomas...
Viņa bija spiesta atzīt, lai gan negribējās jau, bet nu...
Kā, tev šķiet, kā tādi kā mēs sev pievērš uzmanību? Nu es domāju samazināti?
Gita domīgi iesāka, pamazām viņai dzima doma.
Nu, redzi, mums vajadzētu panākt, lai pārējie mūs atrod, ja vien nav tikpat mazi kā mēs...
Gita turpināja.
Bet, varbūt, ka tas ir pārāk bīstami?

[grapefruit]

Ja šitā ir zāle, tad iedomājies cik lielas ir viņu pēdas un cik liela iespēja, ka viņi mūs te atradīs...
Viņa jau gribēja minēt, ka iespēja atrast māju vispār šķiet neticama, tomēr nolēma to noklusēt. Par briesmām meitene arī klusēja, tagad to bija neizsakāmi daudz...

[Ļipa]

Mmm...
Gita domīgi novilka un apsēdās uz tā, kas pa gabalu bija izskatījies pēc viņas drēbēm.
Meitenes skatienu piesaistīja smilšu graudiņi, kas atgādināja akmentiņus.
Klau, kā būtu, ja mēs sameklētu to, kas pa gabalu man izskatījās pēc tavām drēbēm!
Gita ierosināja un turpināja pētīt zemes gabaliņus. Bija radusies doma, kas gan nešķita sevišķi gudra.

Šo rakstu rediģēja Ljipa: 30.09.2005 18:26

[grapefruit]

Edītes acis pēkšņi iemirdzējās:
Man kabatā palika viena šokolādes bumbiņa ar kokosriekstu skaidiņu pildījumu, es vienmēr vienu paglabāju vēlākam laikam. Iedomājies cik tā tagad būtu liela, ja mūsu paredzējumi ir pareizi?

[Ļipa]

Njā un tad mums būtu daudz šokolādes vai kā?
Gita nespēja uztvert māsīcas domu gājienu.
Būtu krietni jaukāk, ja mums būt papīrs un ota...
Gita sapņaini novilka. Cik gan daudz no visa šī jaunā un savādā gribējās iemūžināt.

[grapefruit]

Varēsi apgleznot manu seju ar šokolādi.
Edīte pajokoja.
Kad visu būsim apēdušas, protams... Tev ēst nemaz negribās?
Māsīca pēkšņi iejautājās, nesapratnē saraukdama pieri.

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 06.10.2005 14:56

[Ļipa]

Kāpēc, lai gribētos? EWs šorīt ēdu brokastis!
Ēst tik tiešām tā īsti negribējās, lai gan, ja kāds dotu, tad, protams, ēstu.
Klau, mums vajadzētu, ko izdomāt, lai pievērstu uzmanību tam, ka mēs esam te!
Gita atkal jau iesāka veco dzismu.
Nezini, kur tā šokolāde varētu būs? Varbūt izdodas kādu atvilināt?
Gita ieminējās.
Lai gan...
Gitas skatiens atkal apstājās pie zemes pikučiem, kas bija stararp zāli.
Kā būtu, ja mēs mēģinātu to izkašāt un, ja ne savelt bumbā, tad vismaz uzkašāt augstu un padarīt saistošu milžiem...
Doma vēl nebija dzimusi īsti līdz galam un tā kā zeme bija cieta, tad nez vai, tur, kas vispār varēja dzimt.

[grapefruit]

Edīte sāka skaļi smieties:
Tā bumbiņa mums būs simtkārt noderīga, ja mēs to apēdīsim, to paceļot gaisā mēs labākajā gadījumā varam pievilināt kādu kukaini, kas nebūs azinskārs un atstās mūs dzīvus, padomā labi, mēs to pat pacelt droši vien nevarēsim! Pie tam, vai tu tādu bumbiņu zālē pamanītu.
Jā, apgāzt viņa varēja itin visus apgalvojumus, bet pašai nebija ne mazākās idejas, kā izkulties no ķezas.

[Ļipa]

mmm... tev laikam taisnība.
Gita krietni vien negribīgi atzina. Viņas bija par mazu, lai, ko spētu.
Ir idejas?
viņa uzmeta skatienu māsīcai.
Nu, saki, ko gudru!
balsī ieskanējās tāds kā lūgums, ne izsmiekls.

[grapefruit]

Eīte mazliet sarauca pieri, taču drīz vien domīgi atbildēja:
Mēs tā kā varētu tikt pie tās šokolādes, varbūt tad labāk domātos.

OOC: Pieņemu, ka mēs esam pie manām drēbēm, ja, varam sākt rāpties augšā.

[Ļipa]

manis pēc.
Gita nopūtās. pašlaik viņai vairāk gribējās nevis ēst šokolādi, bet tikt atrastai un atgūt savus izmērus.
Nu, tad meklējam...
Gita uzlūkoja drēbju čupu un viegli pieskārās tai- tā kā bija drēbes tā kā nebija...

[Seila]

Māris centās pieturēties pie tauriņa ķermeņa, bet zēnam nekas nesanāca visi matiņi kuri klāja tauriņa ķermeni bija tik trausli, ka jau pieskaroties izrāvās, te par turēšanos vairs nevarēja būt ne runa. Un tomēr mārim vajadzēja kaut kā piturēties pie tauriņa, lai nenokristu. sevišķi aktuāls šis jautājums kļuva tajā brīdī, kad tauriņš nomēma pacelties spārnos un zēnam nacās strauji izlemt ko, lai dara, lai nenoveltos zemē no slidenā kukaiņa ķermeņa. Tajā brīdī, kad tauriņš pacēlās spārnos zēnam nācās strauji apķert ķermeni un ieķerties ar rokām nu jau vairs neviss matiņos, bet gan ādā, jeb kas nu tur klāja radības ķermeni.

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Ceļam augšā mazliet GM piemirstas spēles... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Gita un Edīte: Liekas ne tikai viņām kārojās ko saldu - virs galvām atskanēja skaļa dūkoņa un pazibēja liela ēna...

Māris: taču arī kukaiņa ķermeņa cietais apvalks bija slidens un ciets. Taču zēnam beidzot laimējās ieķerties tajā, ko varēja dēvēt par pleciem...

[Seila]

Māris atviegloti uzelpoja. Viņam tomēr bija izdevies noturēties. Un kaut gan to kā un pie kā viņš turējās zēns vēl ar vien nespēja aptvert viņš sajutās daudz vieglāk un brīvāk nekā pirms tam. Tagad Mārim jau bija pietiekami daudz prāta, lai spētu bez īpašas panikas palūkoties apkārt. Viņš lidoja un lidoja...Viņš patiešām lidoja. Lejā zem viņa zibēja zāles stiebriņi un puķu ziedi, kuri izskatījās daudz,daudz milzīgāki nekā agrāk. Un tad zēnam prātā iešāvās doma, kura jau sen bija mēģinājusi noformēties viņa smadzenēs bet tas nekādi nebija spējis notikt. Tagad viņš to aptvēra pilnīgi skaidri...
-Es esmu palicis mazs. Tikai tagad rodas jautājums kā tas varēja notikt? Pirms tam tak it kā nekas nepazīstams netika, ne dzerts ne ēsts...
Un pēkšņi viņam smadzenēm kā zibens cauri izšāvās doma...
-ūdens kuru mēs dzērām!!! Bet tādā gadījumā arī pārējiem, kas to dzēra vajadzēja būt palikušiem maziem...
Ar šādu domu prātā māris sāka centīgi lūkoties lejup cerēdams saskatīt savus radiniekus.