Vienradzītes Pasaule: "Saltās Zvaigznes" [R], [C], [BP], [ATD] [!R!] Opcijas

[Sindra]

Pavedienā ir atļauts iesūtīt rakstus, kas pārkāpj PG-13 (nepārkāpjot R).

Goldberry
HP&GP foruma administrācija


Vienradzītes pasaule "Saltās Zvaigznes"

Spēle būs ar GM
Viss norisinās jau pazīstamajā Vienradžu pasaulē.

Pasaules apraksts:

Spēles darbība notiek skaistajā Mēnessziedu karaļvalstī.

Valdnieks:

Mēnessziedu karaļvalstī valda labā dievišķā Vienradžu Karaliene. Viņa rūpējas par saviem padotajiem, dara labu un dod maģiju priesteriem. Vienradžu karalienei patīk tīra daba, māksla un skaistums. Viņa reizēm parādās tautai svētku laikā, bet pārsvarā dzīvo savā mākoņu pilī, kur parasti mirstīgie netiek ielaisti.

Ģeogrāfija:

Mēnesziedu karaļvalstī lielāko daļu zemes klāj meži. Mežu vidū ir gleznainas pļaviņas ar maziem strautiņiem un ezeriem. Pie pilsētām ir izveidoti lauki un ganības. Šur un tur paceļas majestātiski kalni ar skaistām ielejām. Klimats ir silts un lielāko gada daļu zied un smaržo visādas puķes. Lietutiņš nolīst tikai pa nakti, lai netraucētu karaļvalsts iedzīvotājiem. Ziemā ir mīksts sniedziņš, lai varētu pikoties un taisīt sniegavīrus.

Mēnesziedu karaļvalsts galvaspilsēta ir Lūna. Tajā dzīvo visādas rases, ir daudz bagātu tirgotāju, labu amatnieku, gudru burvju un stipru karotāju.

Pārējās lielākās pilsētas ir:
Flora (pilsēta laukos, dzīvo daudz halflingu),
Fauna (pilsēta mežā, dzīvo elfi, puselfi),
Terra (pilsēta kalnos, dzīvo rūķi)
Akva (ostas pilsēta pie lielās Sauleszaķu jūras, pārsvarā dzīvo cilvēki un ūdensļaudis).

Reliģija:

Vienradžu Karaliene dāvā maģiju saviem uzticamajiem priesteriem. Tie katru dienu lūdz savu valdnieci saullēktā un saulrietā.

Katrā pilsētā ir liels Vienradžu Karalienes templis. Tajā ir balta vienradža ar spārniem statuja, pie kuras visi lūdzās. No rītiem priesteri veic svēto dzirdīšanas rituālu. Svētajā traukā tiek ieliets ūdens no dzidra avotiņa un dieviete tiek aicināta padzerties. Galvaspilsētā Lūnā reizēm notiek brīnums un pati dieviete patiešām atnāk un izdzer ūdeni.

Katrā templī ir viens virspriesteris. Par to var kļūt labs priesteris, kurš ir sirdī šķīsts. Tam priesterim ir jāiet uz augstu kalnu netālu no Terras pilsētas un jāpavada tur 3 dienas. Tad Vienradžu Karaliene pati pasaka vai priesteris ir cienīgs kļūt par virspriesteri.

Vienradžu Karalienes priesteri ģērbjas zaļās drēbēs un valkā baltu apmetni. Viņiem ir sudraba svētais simbols, kas izskatās, kā mazs vienradža rags.

Ienaidnieki:

Vienradžu Karalienes ienaidnieki ir tie, kas posta dabu un sabojā skaistumu. Reizēm uzrodas ļaunie, kuriem nepatīk skaistā Mēnessziedu karaļvalsts. Viņi tad cenšas ieriebt tās labajiem iedzīvotājiem. Mēnessziedieši tad pret viņiem cīnās un svin slavenas uzvaras pār tiem.

Piesakoties, jums jānorāda šādi parametri:

1)tēla vārds,
2)dzimums,
3)rase(iespējamās rases: cilvēks, elfs, puselfs, rūķis, halflings),
4)klase (burvis, bards, faiteris, priesteris, zaglis, paladins, rendžers, druīds)

Burvis var sev dabūt vairākas burvestības. Burvestību sarastā neietilpst
- spēja taisīt pasaules galu,
- nogalināt visus 50 km rādiusā, u.t.t. izvēlēties saprātīgas maģijas.
Burvestību saraksts jāiesniedz spēles vadītājam ar PZ palīdzību.

Bards var dabūt sev 2 maģijas, no kurām viena ir iedvesmot ar savu dziedāšanu pārējos komandas biedrus, līdz ar to viņi kļūst spēcīgāki, veiklāki u.t.t., bet ne ūbermeni. Un otra maģija, bards var ar dziesmas palīdzību ārstēt savus grupas biedrus. Vēl bardam ir labas zināšanas par karaļvalsti, viņš vieglāk uzzin informāciju, arvienvārd sakot grupas diplomāts.

Faiteris kā jau cīnītājs labi cīnās ar ieročiem un būs grupas spēcīgākais balsts cīņās ar mošķiem. Faiteris ir spēcīgs un gana veikls, gudrs, skaists, bet viņš nav supermens, tā ka pilnīgi viss viņam nebūs pa spēkam...

Priesteris pie attiecīgo rituālu izpildes var saņemt pļuškas no dievietes. Priesteris noteikti spēj dziedināt grupas biedrus. Karaļvalstī priesteri ir ļoti cienījami un būt par priesteri ir liels gods. Priesteris spēles laikā griežas pie dievietes ar lūgšanām (PZ veidā pie manis) un dieviete izlemj vai dot priesterim lūgto vai nē.

Zaglis ja izvēlies zagli, tad ņem vērā, ka zaglis ir pozitīvais tēls un viņa nodomi nav aplaupīt kādam mājas vai apzagt kādu nespējīgu večiņu tirgus laukumā. Šis zaglis drīzāk ir piedzīvojumu meklētājs un viņa specializācija ir atvērt lamatas, lai tās nenoskādētu pārējiem grupas biedriem, saglabāt modrību, kad citi paguruši, pamanīt lietas, kuras citiem paslīd garām.

Paladins ir ļoti drosmīgs, imūns pret slimībām, viņam piemīt paaugstināta izturība pret maģiju, spēja nedaudz ārstēt komandas biedrus. Paladins prot cīnīties un satriekt pīšļos ļaunīšus. Paladinam ir ļoti uzticams jājamlops un viņš spēj pa gabalu pateikt kurš ir ļauns un kurš nē..

Rendžers prot meklēt pēdas, viņam ir mīļākais ienaidnieks, ar kuru viņam būs vieglāk tikt galā. Samērā labi cīnās un visai labi šauj ar loku. Rendžers pamanīs tādas lietas, kas citu acīm paliek nepamanītas, arī izdzirdēs skaņas, kuras pārējo ausīm ies secen. Viegli orientēsies arī svešos apvidos. Pazīst dabu.

Druīds ir dabas draugs. Viņš pārsvarā uzturas mežos. Ļoti labi saprotas ar dzīvniekiem un labi pazīst augus. Prot no tiem pagatavot zālēs, arī indes ja nepieciešams. Druīdiem ir draugs dzīvnieks. Viņš pats spēj pārvērsties par kādu dzīvnieku.

5)augums,
6)vecums,
7)dzīvesvieta,
8)ģimene,
9)speciāli spēki (Te burvji ierakstīs savas maģijas. Un pārējie to ko jau es norādīju pie klašu aprakstiem. Un vēlreiz!! nepiedēvējat savam tēlam ārkārtīgus spēkus!!!!),
10)ieroči (Visiem tēliem var būt ieroči. Zobeni, dunči, tikai jāņem vērā, ka vislabāk cīnās faiteris.)
11)dzīvnieki (pēc izvēles.. burvjiem visticamāk, ka būs)
12)fotoattēls vai zīmējums (nav obligāti),
13)izskata apraksts, (ja ir bilde šo nevajag)
14)rakstura apraksts,
15)tēla pagātnes apraksts (vēlams).

Atšķirībā no pirmās Vienradžu spēles šajā spēlē jūs varat būt ne tikai pozitīvie personāži. Ja vēlaties spēlēt kaut ko drusku ļaunu, tad sazinieties ar mani pa PZ un mēs apspriedīsim jūsu īpašās vēlmes. Tāpat pa PZ sarunājot var mēģināt jūsu leģendā iekļaut kādus noslēpumainus punktus.

No spēles gaidu, ka tā vairāk veidosies kā stāsts.

Tas laikam īsumā viss.
Gaidu entuziastus, lai varētu sākt......

Vienradžu pasaules karte te:


Savus personāžus publicējiet ATD pavedienā

P.S. Ja kādam interesē, tad kopš pirmās Vienradžu spēles ir pagājuši aptuveni 25 gadi.

Šo rakstu rediģēja Goldberry: 05.10.2005 12:30

[Romija]

OOC: Nu, labi, tad jau laikam Rikki nepaņēma pēdējo zirgu. Bet viņai vispār vienalga, kāds viņš pēc skata vai dabas.

Rikki sekoja Tiāras skatienam, kas pētīja viņas tērpu. Skaists vai ne? Un izturīgs!

"Es biežāk staigāju biksēs," viņa atbildēja uz meitenes jautājumu. "Pašā sākumā es pratu tikai svārkus šūt. Nu, tādus, no pussaules vai ceturtās daļas. Kad noplīsa bikses, tad staigāju tādos. Bija man vieni varen mīļi. Bet tad es iemācījos bikses šūt. Un ir daudz ērtāk staigāt pa pilsētu, pa mežu. Reizēm sanāk aizklīst tādos brikšņos, ka ar svārkiem tur būtu tīrās mocības. Un jāt arī es laikam nemācētu. Bet izskatās, ka daļa no pārējām ceļa biedrenēm mums tādas nepraktiskas pagadījušās. Būs jāpamāca ar diegu un adatu rīkoties," Rikki runādama kavēja laiku, jo šis ceļš vēl bija gluži pazīstams - te viņa šad tad atklīda, pastaigādamās pa Lūnu un tās apkārtni.

OOC: Kas vispār Tiārai mugurā, ja neskaita zilo apmetni?

Rikki nopētīja blakus jājošo meiteni. "Tavs tērps jau arī būtu tā kā nedaudz uzlabojams," viņa teica tā, it kā būtu pasaulē labākā šuvēja, kas pie tam lieliski pārzina ceļojumu tērpus. Bet smaids lūpu kaktiņos nodeva, ka tas bija domāts vairāk kā joks.

[Sindra]

OOC - Njā.. es laikam neaprakstīju. Viņai ir tumši zilas bikses, kurām uz apakšu paliek platāki gali un gar malu ar violetām svītriņām. Augšā ir diezgan pieguļošs violets krekliņš ar pliku muguras daļu, kurai pāri krustojas tikai pāris lentītes. Toties ļoti bagātīgi audums izlietots piedurknēs. Tās ir roku augšdaļā pieguļošas un uz leju paliek saules griezumā. Zem bikšu galiem ir melni zābaciņi. Ap kaklu viņai ir Vienradzītes raga simbols. Bet ne tāds kā priesteriem. Mazāks un vienkāršāks. Uz katras rokas vidējā pirksta pa gredzenam. Un labās rokas ar zilu akmeni, bet uz kreisās ar tumši sarkanu. (kā Rikki acis)

Tiāra pasmaidīja.
Viņa piekrītoši pamāja ar galvu.

Jā, man droši vien naktīs sals mugura. Bet es pati nešuju tērpus. Šis man vienkārši ir, nu tāpat kā citi tērpi, kuri palika templī.. es nezinu, kas tos šuj.

[Romija]

OOC: Oho, tādai doties ceļā... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

"Nu, es nemaz nebrīnītos, ja mans saimnieks šūtu," Rikki piemiedza Tiārai ar aci. "Es reti redzu, ko tieši viņš šuj, bet no atgriezumiem varu secināt, ka tās bieži vien ir smalkas drēbes. Re, man arī krekls un veste no tādiem sašūti," viņa pacēla vienu roku, lai Tiāra labāk varētu novērtēt viņas darbu. "Ja labi sarunājam, tad varu pašūt tev kādu vesti, lai nesalst mugura. Jāsameklē tikai kāds auduma gabals, kas būtu gana silts!"

Pēc pēdējiem vārdiem Rikki atkal paskatījās uz pārējām ceļa biedrenēm, kas jāja pa priekšu, un novērtēja, cik labi tas, kas paliktu pēc kleitu pāršūšanu biksēs, būtu izmantojams vēl kā lietderīga darināšanai. Tāda īsa vestīte jau sanāktu.

[Sindra]

Saimnieks? Tiāra nobrīnījās... Vai Tu kādam kalpo? Vai Tu arī nezini, kas ir Tavi vecāki?

[Romija]

"Protams, saimnieks!" Rikki iesaucās un paskatījās uz Tiāru lielām acīm. "Mani vecāki dzīvo jaukā mājiņā upes krastā. Viņi mani pirms pieciem gadiem nodeva mācībā Akvā. Bet pavisam drīz es pārcēlos uz Lūnu. Un tā nu es strādāju, palīdzu saimniekam, daru šādus tādus darbiņus. Tā es pelnu savu iztiku," viņa atbildēja. Rikki tas nešķita nekas neparasts. "Arī Laura tādā veidā pelna iztiku. Viņa gan nav šuvēja, bet arī piestrādā dažādus darbus. Ar viņu es dalīju vienu jumta istabiņu. Bet kā tu pelni iztiku?" Rikki vaicāja.

[Sindra]

Es iztiku? Es laikam īsti nepelnu iztiku. Es dzīvoju templī. Jau no mazotnes. Priesterienes stāsta, ka mani uz templi atnesusi kāda veca sieviņa un uzticējusi priesterienēm, jo neesot bijis neviens, kurš par mani varētu parūpēties.

Tā nu es tur dzīvoju. Šie gredzeni viņa parādīja uz saviem gredzeniem, ir vienīgā piemiņa no maniem vecākiem... Tiāra mirkli aizdomājās. Lai gan to nevar saukt par piemiņu. Es viņus nevaru pieminēt, jo neatceros.

Mirkli klusējusi, viņa paskatījās Rikki acīs.

Es palīdzu uzturēt kārtību templī un mācos maģiju. Vēl man ir aizraušnās. Es jaucu visādus šķidrumus ar pulverīšiem un skatos, kas no tā iznāks. Tas ir ļoti aizraujoši. Tikai reizēm nākas ļoti cītīgi tīrīt istabu, kad kaut kas noiet greizi. Priesterienēm gan nepatīk mana aizraušanās. Bet tas ir tik interesanti!!!

Es šo to paņēmu līdzi. Kādā brīvākā brīdī parādīšu kā tas notiek.... Tiāras acīs iemirdzēj aizrautības uguntiņas.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 26.09.2005 23:49

[Romija]

"Tavi gredzeni ir ļoti skaisti," Rikki aplūkoja Tiāras rādītās rotaslietas. "Un man tiešām žēl, ka nepazīsti savus vecākus, jo viņi noteikti ir ļoti jauki cilvēki bijuši, ja dāvājuši tev tik skaistas lietas."

"Es arī labprāt kaut ko pamēģinātu sajaukt," Rikki arī sāka interesēt meitenes aizraušanās. "Tikai man nekā nav. Tev noteikti vajadzētu kaut ko parādīt vispirms, jo nekad neko tādu darījusi neesmu. Miltu, piena un olu sajaukšanu priekš pankūkām laikam nevar skaitīt," viņa iesmējās. "Bet vai tas ir droši?"

[Sindra]

Pie vārda droši Tiāra mazliet nervozi pasmaidīja.
Nuuu, visai droši... Tiesa gadās gan dažkārt kaut ko saputrot un tad ir jāmūk, bet nu pavisam reti. Viņa pamāja ar galvu. Jā, pavisam reti.

Es gribētu radīt jaunības eliksīru. Nu tādu... lai var mūžīgi palikt jauns un skaists. Viņa sapņaini noteica...

[Lia'angia]

Pie šiem Tiāras vārdiem Brunhilde, kas laikam ar pusausi bija klausījusies, pagrieza galvu un skumji pasmaidīja:
- Nezinu, meitēn, vai tas patiešam būtu tas, kas cilvēkam vajadzīgs. Tev būtu ļoti grūti vērot, kā tavi mīļie, draugi, varbūt arī ģimene, ja tev tāda radīsies, noveco ātrāk par tevi. Šitādus eliksīrus parasti nevar sagatavot vairumā, tādēļ tu varētu ar to padzirdīt vienu, nu, divus tuvākos cilvēkus. Pārējiem nepietiktu. Un kurus divus tad tu izvēlētos? Kuri būtu cienīgāki par citiem palikt mūžīgi jauni un skaisti?
Ne, ne, ir labi, ka Dieviete katram no mums ir piešķīrusi savu dzīves ilgumu un gājumu.
Bet par tiem eliksīriem tuvarētu pastāstīt tuvāk - vai to vidū ir arī dziedinoši? Vai, teiksim, iemidzinoši? Ja tu proti sajaukt ko tādu, mūsu ceļā tas var pat ļoti noderēt... Es, redz, pazīstu lielu daļu ārstniecisko augu, arī šādas tādas zāles māku sagatavot. Tepat vien Lūnā mācījos, tikai labu laiciņu pirms tevis - rūķe atkal pasmaidīja, bet šoreiz jau jautrāk.

[Romija]

"Palikt jaunam un skaistam ir vilinoši, bet es nezinu, vai es gribētu tā mūžīgi. Tāpat kā ilgi staigājot piekūst kājas, tāpat arī ilgi dzīvojot piekūsti tu pats," Rikki prātoja. "Un to, vai tas ir izdevies, zinās tikai pats cilvēks, jo pārējie jau nāk un iet. Bet man šķiet, ka kaut ko tādu sajaukt nemaz nebūtu tik vienkārši, savādāk visi jau sen būtu jauni un skaisti. Bet ko darīt tiem, kas jau jaunībā ir neglīti? Viņi paliek skaistāki vai tā arī turpina būt neglīti?" meiteni sāka interesēt filosofiski jautājumi, bet rūķes praktiskā ierunāšanās par ārstniecības līdzekļiem atkal lika pievērsties piezemētākām lietām.

"Ja nu gadījumā ceļā gadās kas bīstams, kas noteikti arī gadīsies, tad taču zāles mums noderēs!" viņa piekrita prieterienei.

[Urdrunir]

Redzēdams, ka visi lēnā virtenē seko viņam Boēcijs nosmaidīja saujā un noglabāja mandolīnu atpakaļ seglu somā.

Nu, Klipatiņ? viņš draudzīgi pabužināja ķēves krēpes. Ved, nu! Tev jau tāds drošāks solis.

Zirdziņš bez īpašas steigas soļoja tik pa ceļu uz priekšu, bet viņa saimnieks tikmēr sāka lēnām klanīties seglos un klusu šņākt.

[Roviela]

Jau kādu brīdi Danni bija nolicis flautu nost. Ceļš ir uzsācies, pagaidām viņi dodas uz ziemeļiem. Domājams, kā tā ir pareizi, ek, gan jau Tiāra zinās! Sargs nolēma par to neraizēties. Ja ir ceļš, tad tas noteikti kaut kur aizved. Un, ja nav zināms, kur jānonāk, tad vai nav vienalga, kur aizved ceļš. Viņam sanāca smiekli par tādu savu prātuļošanu.

Viņš ļāva zirgam iet nedaudz lēnāk, tāpēc drīz bija blakus runājošajam bariņam, un ieklausījās sarunā.

Ir interesanti uzzināt, ko katrs prot un var!

Redz, Rikki prot šūt, ļoti labi, priesteriene prot ārstēt ar augiem, Tiāra mācās burt, bet vēl to labi neprot, būs jāuzmanās, viņš domāja. Pag, es tā arī nesapratu, ko dara Sens! Danni jau bija aizmirsis, ka pats aizjoza izprasīt atļauju Tiārai.

Vai mēs tagad stāstam, ko katrs protam? viņš jautri ierunājās.
Paklau, puis, Danni uzrunāja Senu, es tā arī nezinu, ko tad īsti Tu dari! Var būt, ka esi to visiem jau izklāstījis, tad kāds varētu būt tik laipns un apgaismot mani.

[Sindra]

Tiāra aizdomājās par Rikki un priesterienes teikto.

Nu jā... es jau par to tikai lasīju. Tāpat kā par akmeni ar kura palīdzību jebkuru mazāk vērtīgu metālu var pārvērst zeltā. Tā īsti par pielietojumu un tālākām problēmām es nemaz neesmu aizdomājusies.

Pagaidām es ļoti labu protu taisīt ūdeni no kura rodas sprādziens. Un man ļoti gribas tādu sataisīt kādā lielā traukā... Tas būtu interesanti. Tikai vēl nekad nav izdevies. mazos traukos jā, bet lielos gan nē.... Bet gribu.

Izdzirdējusi Danni jautājumu, meitene apsmējās. Viņa pamāja ar galvu uz Sena pusi.

Viņš dzīvo pastāvīgās bailēs, ka meža zvēri nāks viņam atriebties.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 27.09.2005 12:09

[Roviela]

Ui! Danni tēloja, ka ir nobijies par Sena nežēlīgo likteni, ak tad mednieks, ko! Bet ko tad lai saka karotāji, jo viņiem atriebties varētu gribēt ne tikai zvēri?

Tad viņš pēkšņi apjauta, ko nozīmē Tiāras vēlme!
Bet... paga! Tu tikai to sprāgstošo ūdeni lielā traukā netaisi mums tuvumā! Ja jau no maziņa ir sprādziens, tad kāds blīkšķis būs no liela, ja kas noies greizi? Mēs savus kauliņus nesalasīsim! Tu pa tādu attālu gabaliņu to dari, labi? Un tādā vietā, kur nebūs žēl, ja kas sagrūs.

Viņš brītiņu paklusēja, padomāja, tad piebilda:
Nevajag cilvēkiem tādu akmeni, kas visu pārtaisa zeltā! Ja būs tik daudz zelta, tas kļūs nevērtīgs. Bet kā metāls, ja nu vienīgi tas nerūs, bet citādi - mīksts, par ieroci neder, ne labu nazi, ne kādu citu rīku no tā neiztaisīsi. Tikai skaistumam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 27.09.2005 12:36

[Sindra]

Nu ja.. Liels blīkšķis.. no liela! Tiārai iemirdzējās acis. Tas nemaz nav bīstami un es protams ievēroju, lai viss būtu pēc iespējas drošāk. Savādāk priesterienes jau mani būtu padzinušas no tempļa...

Bet par akmeni un eliksīru... es jau neteicu, ka kāds tos iegūs. Tas ir tāds mērķis uz ko tiekties. Katram vajag tādu lielu mērķi uz kuru tiekties. Man tā liekas.

Viņa pasmaidīja un paskatījās uz Boēciju, kurš viegli šņākuļoja savas Čāpiņas...

Klipatiņa? Bet zirgu taču sauca par Čāpiņu... Viņa pavērsās uz apkārtesošajiem ceļa biedriem. Vai jūs esat pārliecināti, ka varam sekot Sera Boēcija ceļa rādīšanai? Man liekas, ka šobrīd mūs ved Klipatčāpiņa nevis Sers Boēcijs. Un vai jums ir kāda nojausmu, kurp šodien zirdziņš nolēmis doties?

[Elernass]

Es domaaju, ka seram Boecijam noteikti ir zinaams pamats doties turp, kur vins paslaik dodaas sarunaa iesaistiijaas Devs Es domaaju, ka mums vajadzeetu paljauties uz vecaa viira gudriibu un uz to, ka Vienradziite sniegs mums kaadu noraadi. Turklaat, njemot veeraa, ka neizdevaas templii atrast nekaadu konkreetaaku informaaciju, shis virziens ir vismaz tikpat labs cik paareejie. veeliigi klaastiija savas domas sajaa jautaajumaa Devs.

[Roviela]

Jā, kā tad - nav bīstami... novilka Danni drūmas apņēmības pilnā balsī, man priesteriene lika Tevi pieskatīt, tu esot neapdomīga, tā viņa teica. Es apņēmos to darīt, citādi atļauju nedeva. Jā. Tā ka - nekādi blīkšķi mūsu tuvumā, man domāt. Ja vajadzēs kādam mūrim tikt cauri, tad būs cita lieta. Tad varēsi brūvēt to lielo bļodu ar sprāgstošo ūdeni.

Viņš paskatījās uz Tiāru un nenoturējās - sāka smieties.
Par to akmeni - nu jā, ir jau tā, ka vajag uz ko tiekties, tikai tāds mērķis šķiet ne man domāts.

Nē, es itin nemaz neesmu pārliecināts par sera Boēcija ceļa rādīšanu. Un nav gluži tā, ka nav zināms, kur vajadzētu nokļūt. Doma bija tikt kaut kur kalnos pie Zvaigznes ezera, vai ne? Kur uguns lode glabājoties, sargs paskaidroja Devam.
Tā lode varot kaut kādu lāstu atburt, nav tikai zināms, kādu. Turklāt, Danni atkal paskatījās uz Tiāru tā šķelmīgi, no plakstiņu apakšas, priesteriene teica vēl, ka lode atrodoties vismaz labirintā, citādi Tu tai pakaļ pati vis neietu.

(OOC - kur kartē ir Ziemeļi? Kurā virzienā no Lūnas? Ja kā visās kartēs, tad mēs pašlaik stūrējam taisni uz Faunu, kas ir pilnīgi pretējā virzienā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

[Sindra]

Meitene sapīka un savilka apvainotu sejiņu.

Es esmu neapdomīga? Tas ir priesterienes ir šausmīgi apdomīgas!!! Bet jūs varēsiet mani pagaidīt ārā. Nav taču obligāti visiem iet pa senajām takām. Priesterienes visu pārspīlē. Bez tam... mēs nemaz neejam pēc lodes. Sers Boēcijs pameta Lūnu pa Ziemeļu vārtiem. Zvaigznes ezers nav ziemeļos.

Jā. Nemaz nav. Viņa vēl joprojām bozās un nolieca galvu tā, ka garie mati aizkrita priekšā sejai.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 27.09.2005 16:06

[Roviela]

Vai es ko zinu par Tevi? Danni joprojām smējās, nelikdamies ne zinis par meitenes sapīkumu, neko nezinu! Stāstu, kas man teikts, un ko apņēmos. Lai Tu zini. Par kādu ārā gaidīšanu Tu runā? Es pagaidām tikai par to, ka negribu būt blakus pie lielās sprāgstošās bļodas, kamēr tā tiek brūvēta. Beidz īgņoties! Paskat, cik jautri mums ceļojums sākās - jau uzreiz ejam ne tajā virzienā, kur runājām. Es zinu, ka Zvaigznes ezers ir uz otru pusi, bet nezinu, vai seram Boēcijam nav kāda īpaša doma šai sakarā. Man jau vienalga, bet, ja Tu domā, ka vajag iet citur, tad pajautā seram Boēcijam, uz kurieni tad īsti mēs tagad dodamies. Nebūtu par sliktu noskaidrot.

[novemberunge]

OOC: Hū, nu gan ar tiem zirgiem škrobe. Tātad katram sanāk pa jājamajam? Arī man? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Opāla bija izvēlējusies to pašu rāmo melni un tagad smaidīja, jūtot, cik viegli un precīzi ir viņa soļi- zirgs ne reizi nesašķobījās uzkāpdams uz akmens un apmeta graciozu līkumu visām ceļabedrēm- lai tik viņa jāniecei būtu labāk.
Vēl smaidu sejā turēja apkārtējo sarunas- katram labpatika zināt, kas otrs ir, tikai viņa kaut kā klusēja... viņa vienmēr klusēja, ja nebija nekā jēdzīga, ko teikt.
Tumšā tērpa sudraba josta patīkami un viegli šķindēja pret segliem, kristāls spoži mirguļoja ikreiz, kad zirgs spēra soli un pati puselfa bija atplaukusi kā rudens zieds- klusa, bet noslēpumaini priecīga par kaut ko.