Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Tojas ziede, kā šķita, nedaudz mazināja šausmīgo niezi. Viņi beidzot sāka kustēties, un Haikans pamazām atguva savu labo omu. Puiša dzīvespriecīgais raksturs neļāva viņam ilgi sūkstīties par ķezām.
Nupat viņš bija ieņēmis galvā, ka šitais riebīgais mežs viņu nepieveiks. Ar aizrautību Haikans lēca pāri ciņiem un saknēm, pa reizei iesperdams tiem tā ka senāk ap galvu, bet nu ap kaklu apsietais lakats plīvoja vien. Acīgi Haikans vēroja tuvējos zarus. Vienu reizi viņam pat izdevās pēdējā brīdī panirt zem viena "apskāviena" ap kaklu. Ja kāds pamanījās kaut ko nelāgu nodarīt...
"Še tev! Še tev! Ha-ha-hā!!!" pa visu mežu atbalsojās puiša jautrie smiekli, aizrautīgi kapājot nelietīgo zaru.

OOC: šitāda darbošanās derēs? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[zenofeX]

Toja aizdomīgi vēroja Haikanu, tajā pašā laikā sekodams viņam pa pēdām, jo Tojam likās ka aiz Haikana saknes vairāk nebūs tik "darbīgas".

Viņš, lai gan noguris, ar modrību turpināja vērot gan taku Haikana priekšā, gan arī apkārtni. Taku - lai nepazaudētu sarnu jātnieku pēdas, un apkārtni, lai kāds negaidīti nepārsteigtu.

Pa starpu viņš pāris frāzes pārmija ar Menarionu - par laiku, šo vietu vēsturi, ko nu kurš zināja un par šī rīta krusu.

[Tumshiba]

Anrokam bija pagalam nepatīkami atrasties šajā Tumsas piegānītajā vietā. Viss šķita kā piesūcināts ar Tumšo elpu.

Anroks nepacietīgi leca pāri koku saknēm, kas kā ļauna briesmoņa taustekļi pārlocījās pār ceļu.
Jā! Sarnas jātnieki te bija auļojuši. Vai meitenes ir kopā ar viņiem???
Senais atcerējās to nepatīkamo vecenes murmināšanu savā sapnī.
"Augstais, Lord! Ved mūs pa savu Medību takām, ved mūs droši. Lai skan Tava Raga balss, lai piedod tā mums spēkus un aizbaida miglu, ko prātiem pāri cenšas Tumšie liet!!!" Senais lūdzās pie sevis, domādams gan par Undu, ko tik ilgi tur savos valgos pretinieks, gan par Kamzi, kas viņa lamatās ir iekritusi tik nesen gan par Kellardu, kurš apņēmības pilns skrien līdzās, kaut gan ir pārvarēts ne mazums šķēršļu un grūtību, kas liktu nogurt pat cīņās daudz rūdītākiem vīriem, kā to Anroks bija ne reizi vien pieredzējis savā garajā mūžā. Tālo pasauļu viesis gan izskatās ļoti samocīts. Anroks domās vērsās pie Dzintara Lēdijas ar lūgumu palīdzēt šim nabadziņam viņa grūtajā ceļā. Un Ru-ūrs... Anroks no tiesas juta līdzi pusvilkam. Pusvilka cīņa ar sevi bija aprīnas vērta un Anroks domās izlūdzās Gunnoras svētību un atbalstu jauniegūtajam cīņu biedram.

[Lia'angia]

Abas ceļotāju grupas netraucēti gāja uz priekšu līdz pat vakaram. Anroka vadītā grupa vēlā pievakarē nokļuva pie meža, bet Menarions ar biedriem bija aizgājuši krietni dziļi mežā iekšā.
Sāka jau krēslot, gad Menarions pamanīja kaut kādu pārmaiņu viņu soļos. Tos vairs tik ļoti netraucēja pa kājām pinošās saknes, un arī zari vairs tik ļoti nebalstīja acīs. Te viņš pamanīja, ka viņi ir sākuši iet pa sūnu gandrīz pilnībā nosegtu, šauriem, gariem akmeņiem bruģētu ceļu. Taču šis ceļš, lai arī noteikti radies pirms daudziem, daudziem gadu simtiem, nebūt neatstāj tādu miera un drošības iespaidu, kā Ceļš, uz kura viņi bija sākuši savu gaitu.
Jo brīvāk var iet pa ceļu, jo mazāk brīvi var no tā nokāpt - gar malām koki un krūmi ir saauguši tādā biezoknī, ka nav īsti, kur spert kāju.

--------------------------------
Kamzi attopas kaut kādā alā. Ala atrodas pazemē, griesti ir ļoti zemi, sienas - gandrīz neapstrādātas. Vienā alas galā atrodas resnu koku veidotas restes (aptuveni Kellarda rokas resnumā), aiz tām redzams tāds pats zems, raupji apstrādāts gaitenis, kas ved kaut kur tālāk.
Ir dziļa krēsla. No vienas gaiteņa puses spīd vārga, vārga gaismiņa. Un otrā pusē dzirdama kaut kāda čaboņa un tā kā drēbju švīkstoņa.

[Romija]

Kamzi atvēra acis kā no ilga un murgaina miega. Viņas locekļi bija stīvi, viena roka tirpa un bija nedaudz vēsi. Apkārtne pat pārāk nepārsteidza, jo neko labu pēc tāda ceļa viņa arī negaidīja. Ar vienu roku atbalstījusies pret neapstrādāto sienu, viņa centās piecelties, bet atsita galvu pret zemajiem griestiem. Pie sevis nosodījusies, Kamzi atkal apsēdās un centās kājas izstaipīt tāpat sēdus.

Izdzirdējusi kluso čaboņu, Kamzi pārtrauca staipīt kājas un ieklausījās, bet no skaņām neko daudz nevarēja pateikt. Lai arī neviens nebija redzams un gaitenis šķita kā izmiris, meitene tomēr sadūšojās un pēc iespējas varonīgākā balsī uzsauca čabētājam: "Kas tur ir?"

Šo rakstu rediģēja Etasi: 23.09.2005 18:51

[Roviela]

Lai arī niknums un apņēmība dzina uz priekšu, un Kellards sev neļāva atlaisties ne brīdi, tomēr pēc garas dienas skrējiena viņš jutās noguris. Pievakarē melnais mežs bija klāt. Tas ar katru brīdi kļuva lielāks un tumšāks, līdz aizsedza pusi debesu un uz sāniem stiepās līdz pamalei. Kellardam pat šķita, ka tas kaut kā mēģina viņus apiet, un ir pat aizmugurē.
Paskatījies atpakaļ, viņš saprata, ka nē, ta nav, tikai pie meža viņī ir piegājuši ielokā. Tomēr sajūta bija gauži nepatīkama.

- Iesim šonakt tālāk, jeb paliksim tepat? - viņš vaicāja Anrokam.
- No tāda negaisa kā vakar te glābiņa nav, bet, vienalga, man gandrīz patiktu palikt te, klajā laukā.

[Tumshiba]

OOC - man gan vienu brīdi šķita, ka jau skrienam pa mežu. Apkļūdījos (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

"Ja mums spēka pietiek, tad jāiet būs uz priekšu. Tumsas spēki savelk ciešāk savus valgus, un man tas nemaz nepatīk." Anroks atbildēja Kellardam un tad paskatījās Sera virzienā.
"Mūsu tālienes atsūtītais ceļabiedrs gan neizskatās spējīgs turpināt ceļu." Senais izklausījās norūpējies.

Ja mēs apstājamies, tad Anroks paiet nostāk un kaut ko uzbur, lai sajustu laicīgi briesmas.

"Jāsadala ir atkal sardzes," Anroks vērsās pie Kellarda,"domāju, ka jāsargā būs mums trim, jo Sers ir pārāk nomocīts. galu galā viņš visu pagājušo nakti nogulēja bruņās un šīsdienas pārgājiens arī nebija no vieglākajiem. Piesakos sargāt pirmais, tad Ru-ūrs, pēdējo ņemt Tu, ja uz rīta pusi paliek grūtāk, tad modini mani laicīgi augšā."
Un Anroks, pieņēmis panteras izskatu, sāka savu sardzes maiņu, ik mirkli aizdomīgi vērdamies svešajā mežā.
"Ragainais Medniek, esi ar mums!"

Šo rakstu rediģēja Palpatins: 24.09.2005 22:47

[Alfirin]

Haikans ar zābaka purngalu aizdomīgi pabakstīja sūnas. Tiešām, zem tām bija akmens...

"Paskatieties! Tas ir ceļš! Vismaz kādreiz ir bijis," Haikans uzsauca saviem ceļabiedriem. Apkārt tumstošais biezias mežs noslāpēja viņa balsi, liekot tai izklausīties maza un neievērojamai...

"Kā tu domā, Menarion, vai ceļš iziet mežam cauri?" puisis sagaidīja pienākam slaido, eleganto karotāju. Kā viņam reizēm gribējās būt tādam pašam! Ne kā Kellardam, tas bija pārāk vienkāršs un raupjš, bet gan dzimušam kungam kā Menarions....

[Roviela]

Kellards piekrita Anroka ieteikumam. Kad nometne bija kā nekā iekārtota un kaut kas bija arī ieēsts, sardzes priekšnieks nolika visu pa rokai un, ietinies apmetnī gulēja nost. Jāguļ... citādi nebūs spēka skriet tālāk... Viņš atcerējās Kamzi smejošo seju. Kur Tu esi? Lai Gunnora Tevi sarga! Un Undu, Undu arī... tad viņš jau bija aizmidzis.

[Lia'angia]

Satumsa nakts. Melna, melna. Abām meklētāju grupām šķita, ka pētošais skats ir atkal atgriezies. Likās, ka viņus novēro kaut kas ļoti ļauns, bezgala varens, kurš viņus pēta tādā kā nicīgā izbrīnā - un šitie nīkuļi grib man pretoties? MAN??? Un šķita, ka tiešām - pret to, kas viņus novēroja, viņi ir tikai mazi, melni nīkuļi. Nekas. Putekļi. ja nu vienīgi... ja nu vienīgi viņi pievienosies Tam, kas viņus vēro... tad, jā, tad viņi kļūtu KAUT KAS. Viņi iegūtu varu. Ietekmi. Bagātību. Cieņu. Visu.

[Tumshiba]

Ru-ūrs uztrūkās no miega. Drīz būs viņa sardze. Netālu varēja redzēt, kā starp vientuļiem zāles puduriņiem nomodā guļ Anroks un vēro apkārtni. Panteras acis zeltaini zibsnīja tumsā, ausis bija pieglaustas, bet zvaigžņu gaismā ik mirkli redzami kļuva ilkņi.

Pusvilks pēkšni sajuta Radītāja skatienu. Šis neizmērojamais nicinājums lika viņam justies tik mazam un nozēlojamam, ka parādījās vēlme tikai kaukt, smilkstēt un uz vēdera rāpot pretim tumsai.

Ru-ūrs iegaudojās...

[Roviela]

Kellards miegā sagrozījās, bet nepamodās. Pusvilka gaudas labi saskanēja ar to, kas notika viņa sapnī - Kellardu bija ielenkušas baisas būtnes, no kurām tādi kā Ru-ūrs bija vēl tie glītākie. Viņi mācās virsū, un bēgt nebija kur. Bet visam pāri tāda kā balss, kā griba, kā dvesma solīja visu par to, ja viņš pievienosies runātājam. Tas bija ļauni, tik bezgala ļauni, ka sardzes priekšniekam pat sapnī gribējās aizvērt acis. Viņš izvilka zobenu, lai atvairītu vismaz pāris pirmos uzbrucējus, kas bija teju-teju jau pavisam klāt... un ieraudzīja, ka zobena asmens mirdz zils un baisās rindas pabēg nostāk no tā. Viņš jutās tik izbrīnījies, ka... atmodās.
Mazu brīdi viņš nesaprata, sapnis vēl jeb nē. Ausīs tā kā skanēja kaucienu atbalsis, un tā ļaunā griba, tā bija tepat! Ragainais Medniek, Dzintara Dieviete, palīdzi!

Kellards pagriezās uz sāniem, pastiepa roku un pavilka laukā savu zobenu. Nekā. Parasts tumšs asmens. Auksta dzelzs. Sapnis.
Nē! viņš nikni domāja, nē! ja tu tur, nelieti, mani dzirdi, tad es saku nē! Ak tad putekļi esam? Priekš kam tev putekļus par vergiem? Baidies? Ko tu man soli lietas, ko neturu nekādā vērtē? Lietas, no kurām sirds akmenī pārvēršas! Nē! Nevajag man to visu, dzirdi, tu!

[Alfirin]

Haikans aizdomīgi vērās apkārt melnējošajā tumsā. nepatika viņam tumsa. It īpaši šitā, piķa melnā, biezā, it kā ar liekšķeri grābjamā....
Puisis nodrebinājās un piemeta vēl kādu zariņu sprakšķošajam ugunskuram. Liesma noraustījās, negribīgi nolaizīdama zara raupjo mizu. Un mirkli Haikans satinga izbailēs, ka uguntiņa varētu izdzist pavisam un viņš varētu palikt tumsā.... Bet nē, liesma nolēma pieņemt šo sīko velti, un aizdegās spožāk.

Otrpus ugunskuram mierīgi šnākuļoja Menarions un Toja. Haikans, bez sirdsapziņas pārmetumiem nogulējis pagāušo nakti kā nosists, bija uzņēmies šis nakts sardzi. Miegs viņam nenāca nevienā acī, tāpēc puisis pat nedomāja par Tojas modināšanu. Tāpat jau gulēt nevarēs, lai jau tie abi atpūšas....

Sajūta, ka viņu kāds vēro, nemitējās. Haikans nemierīgi sagrozījās un pameta skatienu pāri plecam. Nevarēja īsti saprast, no kurenes nak šis pētošais skatiens... Un viņam tas nepatika. Nepatika justies tik sīkam un niecīgam! Haikans vēlējās būt gana liels un spēcīgs, lai stātos pretim jebkam! Bet kā par tādu kļūt? Kā kļūt par KAUT KO? Viņš pacēla galvu n cieši ielūkojās tumsā.

[Kedriks]

Izdzirdējis čaboņu, un diezgan pikto "Kas tur ir? "Mirko saspringa kā atspere. Jau labu laiku viņš bija diezgan truli blanzis tumsā, cenšoties saprast, kur īsti ir nonācis.

Sasodītā tumsa, viņš nopukojās pie sevis, bet saasināja visas maņas.

- Tā... te ir tumsa, priekšā restes... ahaaa... tak tomēr tie mūdži mūs būs apsituši... - vesela domu lavīna zibens ātrumā izskrēja cauri viņa galvai...

- izskatās ka esmu diezgan pamatīgi un ilgi iespundēts un ka blakus varētu būt vēl kāds tāds pats - tā ka nav nekas pārāk ko zaudēt - ...domu pavediens tikpat raiti risinājās tālāk...

- Mirko ir mans vārds. Un esmu iespundēts kaut kādā sasodītā, smirdīgā alā!

Šo rakstu rediģēja Kedriks: 04.10.2005 11:42

[Lia'angia]

Haikanam šķita, ka uz viņu paskatās vēl rūpīgāk. Šis neredzamais, bet skaidri sajūtamais skatiens iespiedās pašās viņa dvēseles dzīlēs... Acu priekšā sāka zibēt vilinošas, kārdinošas, aizraujošas ainas. Skaistas, puskailas meitenes... Viņš redzēja sevi, skaistās, geznās drānās tērptu, un viņam pie kājām zemojās viņa agrākie ienaidnieki. Viņam piederēja vara, o, un kāda vara! Ar vienu rokas mājienu viņš varēja likt, lai visi, kas agrāk par viņu smīknēja, rāpotu uz ceļiem un lūgtos saglabāt viņu dzīvības! Visskaistākās sievietes sacentās par vienu viņa laipnu skatu... Viņam piederēja skaista pils, daudzi lieliski zirgi, un milzīgs karapulks klausīja viņam uz vārda. Tikai Viens bija viņam pāri, tikai Viens, kura priekšā viņam būtu jānoliec galva... Un pat šis Viens nemaz neprasa, lai viņa priekšā alvu liektu, nē, Viņš ļautu Haikanam sēdēt pie savas labās rokas, un kādreiz, kādreiz pat varbūt ieņemt savu vietu, ja viņš dosies tālāk...

[Alfirin]

Haikans kā apburts blenza tumsā. Jeb, pareizāk, krāšņajā vīzijā, kas pavērās viņa acu priekšā. Tikai pasniedzot roku, viņš spēja teju sataustīt krāšņās drānas, satvert augļu traukus, pieskārties meiteņu zeltaini mirdzošaja ādai....
Pašam nemanot, viņš sāka apsvērt no tumsas nākošo piedāvājumu. Dziļi sirdī iešķindējās brīdinājums, kā gaišs zvārgulītis: nē, nedomā, neļaujies... Bet, jo vairāk viņš domāja, jo reālāks viņam tas šķita...

Ko tik viņš nespētu izdarīt ar šādu varu! Viņš varētu būt savas dzimtās pilsētas valdnieks! O, kādas sejas rādītu visi, kas par viņu kādreiz smējušies, kas apsūdzējuši zādzībā un gribējuši sodīt.... Tēvs beidzot izturētos pret viņu kā pret līdzvērtīgu, kā pret pieaugušu vīrieti. Un māte.... Māte smaidītu un sauktu viņu par savu acuraugu.... Tās meitenes, kas reiz viņu atraidījušas, ne tikai sacestos par viņa smaidu! Viņas rūgti nožēlotu savu izturēšanos.... Bet Haikans viņiem visiem... viņš.... kādu brīdi tieptos un liktu domāt, ka nemūžam nepiedos. Vēlāk gan varētu izrādīt savu labvēlību un raudzīties, kā visi krīt pie zemes pateicībā par viņa vēlīgumu... Viņš pastieptu savu roku un uzburtu mirdzošas gaismas šalti pār visiem, kas viņu pielūgtu un godinātu, un viņš pateiktu pāris vārdus - un katram priekšā nolaistos tik gards ēdiens kā Menariona traukos...
Paga, kas tās par jokainām domām? Haikans pats nobrīnījās. Kāds sakars viņam ar maģiju? Ja nu vienīgi vecmāmiņai....
Bet vecmāmiņu - vecmāmiņu viņš kā karalieni aizvedīs uz pili! Nekad vairs viņai nebūs jādzīvo tai būdelē, viņai pašai būs septiņas ķēniņu meitas par kalponēm.
Bet sev viņš ņemtu par sievu visskaistāko meiteni, vis...

Acu priekšā uzplaiksnīja atmiņu tēls. Unda, kas gaišā, plīvojošā kleitā pastaigājas pa rasas klāto pļavu kalna pakājē... Vai Undu viņš ņemtu par ķēniņieni? Atmiņu tēls noraustījās un sāka gaist. Nē! Pie zemes guļošie ienaidnieki vairs nelikās tik svarīgi. Bet to bagātību un tos tērpus - tos viņš dotu... Undai... Undai? Vai tiešām....

Unda...

Šo rakstu rediģēja Alfirin: 04.10.2005 12:53

[Farliner]

Menarions sapņoja. Sapņos viņš staigāja pa savas pils gaitēniem un dārziem, sēdēja pie Atmiņu Strūklakas un stāvot torāna pašā augšā ar vienu rokas mājīenu mainīja pasaules kārtību, atvēra durvis uz citām pasaulēm un izzināja visus to noslēpumus... tie piepeši viņu pārņēma savāda atsvešinātības sajūta - tas viss jau bija kādreiz noticis, tikai durvis... tās veda nevi uz zināšanām un brīnumiem pilnām pasaulēm, bet uz iznīcību! Tās nebija atmiņas un arī sapņi nē, tas bija kāda svešs spēks, kasmēģināj aielauzties viņa apziņā caur sapņu tēliem! Viņš atvēra acis un piecēlās pussēdus - pasaule biaj tāda pati, kā pirms aizmigšanas - Haikans sēdēja pie dziestoša ugunskura, domās iegrimis, un Toja gulēja savā apmetnī ietinies. Un vēl šeit bija kāds cits - kāds, kurš bija sapņa avots! Menarions piecēlās pilnā augumā un skaļā balsī vērsās pie tumsas: "Tev nav varas pār mani! Gaismas spēki mostas, un tavas dienas ir skaitītas! Izgaisti, un slēpies savā pilī, līdz pienāks laiks cīņai!"

[Lia'angia]

Menariona ausīs atskan nedzirdami, nicīgi smiekli, un kāds viņam domās atbild
- O, naivais! ne tev būs noteikt, pār ko man ir vara, un pār ko nav! Līdz rītam vēl ir tālu, un var jau būt, ka gaisma nemaz neuzausīs...
Līdzi tam nāk patiesi Dižā Spēka nojausma. Tas noteikti ir viens no Senajiem Dižajiem, viens no stiprākajiem... pāri Menarionam gāžas melna bēdu, izmisuma, bezpalīdzības straume, kas ir teju vai fiziski jūtama. Visi viņa amuleti nikni iekvēlojas, brīdinādami apr Tumsas klātbūtni.
Haikanam klusa, pārliecinoša bals čukst par neskaitāmiem dārgumiem, par zelta un dzintara kaudzēm, ko viņš vares nolikt Undai pie kājām. Unda jau ir tur, pie Viņa, kas aicina Haikanu. Nē, protams, viņa nav sagūstīta, viņa tikai ciemojas, Unda ir izveēlējusies būt Viņa svītā, viņa jau apgūst varenību un Spēka noslēpumus. Bet Haikans, jā, Haikans viņu drīz vien panāktu un pārspētu, protams, ka vecmāmiņa viņam ir nodevusi savu Spēku...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 04.10.2005 13:38

[Farliner]

Adepta seja saviebās kā sāpēs, un viņš pieliecās uz priekšu, it kā cīnoties ar spēcīgu vēju. "Tevī nav varas pār mani!" caur sakostiem zobiem izgrūta Menarions, un ar labo roku uzvilka sev priekšā aizsarzības zīmi, sākot vērpt burvestību, kuru nebija lietojis gadsimtiem ilgi - bija nepieciešama aizsardzība pret Tumsu, aizsardzība, kas ietvertu gan viņu pašu, gan viņa biedrus...

[Roviela]

Kellards juta, ka svešā doma kaut kur novirzas prom no viņa, kaut kas ir piesaistījis to citur. Tie nav biedri? Viņi ir tuvāk mērķim! Un Kellards no visa spēka un jušanas, cik vien viņam ir, turpināja domās atbildēt tumsai. Lai novērstu to no biedriem, lai kaitinātu, jo tādus pašlepnus neliešus nekas nekaitina tik ļoti, kā sīki iebildumi, sīki kniebieni, kā pasmiešanās par tiem. Sardzes priekšnieks labi zināja, ka pats ir pilnīga niecība, salīdzinot ar Tā Tur varu un varēšanu, bet Menarions nav niecība, Anroks tāpat, ja kāds tiks galā, tad tie drīzāk būs viņi, bet Kellarda uzdevums ir viņiem palīdzēt tur nokļūt! Kurnous, Gunnora, piedodiet to, ko es tagad daru! Un palīdziet viņiem!