Sajauktās dziras, [C]/ Apraksts [ATD] Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Visapkārt valdīja parasts karstas jūlija dienas rāmums. Lauku ļaudis bija nolīduši kur kurais, lai pārlaistu dienasvidus karstumu. Vienīgi Grantiņu mājās dzīve neritēja kā parasti. Mājas garu nemierīgu darīja Adrievs Miermuksis. Viņš vienmēr bija pateicīgs objekts, uz kuru pagasta ļaudis varēja uztrenēt savu klaču sišanas māku. Un kad vēl ciemos pa vasaru atbrauca jaunie Faierverki, tad jau stāsti par visiem neparastajiem vasaras atgadījumiem, garajiem ziemas vakariem bija garantēti.
Nekas neliecināja par to, ka arī šogad varētu būt savādāk, lai arī pagaidām visas pazīmes liecināja par pretējo. Andrievs nepievērsa uzmanību bērniem un nu jau otro dienu vispār bija ieslēdzies savā kabinetā, no kura izgāja tikai, lai apciemotu ķemertiņu. Jaunie Miermukši un Faierverki bija jau izpētījuši visu, kas tuvākajā apkārtnē bija mainījies no pagājušā gada un tagad garlaikojās. Līdz kādam ienāca prātā tā spožā ideja apiet apkārt Ezīšu ezeram. Beidzot, kad izdevās arī pierunāt vecākus, sākās sagatavošanās darbi...

OOC: Varbūt kā jau nopratāt, jūs tagad gatavojaties pārgājienam.
No manis kā GM varēsiet sagaidīt šādu tādu iejaukšanos jūsu dzīvēs, piemēram, es noteikšu, kāds ir galarezultāts darbībām, kas ietekmēs jūsu turpmāko likteni...

[novemberunge]

Paldiesiņš! Gundega norijusi kumosu nomurminājā un ielēja sev limonādi, vērodama kā šķidrums ielīst krūzē. Parasti šādos brīžos viņa saviebās, tomēr šoreiz seja pauda tikpat apmierinātu izteiksmi kā iepriekš.
Meitene pielika krūzi pie lūpām un nedaudz iedzēra.

[grapefruit]

-Gitaaaaa, taaaaa esiiii tuuuuuuuuuuu?
Edīte cerīgi iesaucās vēlreiz, kad bija izdzirdējusi atbildes saucienu. Meitene uzrāpās uz āboltiņa lapas un pielikusim -plaukstu pie pieres, lūkojās visapkārt.

[Ledene]

Herolds vienā mirklī izdzēra limonādes glāzi, cieši piespiedis to pie lūpām, tad ar neuzkrītošu mājienu norādīja, lai Gundega viņam seko uz istabu. Kāpjot pa trepēm, puisis iedomājās, ka tā varētu izskatītirs diezgan nekārtīga, jo doties pārgājienā viņš bija izlēmis pēdējā brīdī un atstājis izmētātas mantas. Taču patlaban tam nebija nekādas nozīmes.
-Paklau, kaut kas nav kārtībā, nevienam nav ne mazākās nojausmas, kur viņi atrodas ! Mums jādodas viņus meklēt !
Puisis satraukti nobēra.

[Ļipa]

Beidzot es kādu atrodu.
Gita atviegloti nopūtās un lepni ietinusies savā lupatā, vai, kas nu tas bija. Pienāca pie Edītes.
Nu, ko ejam mājās?
Nez vai Gitai bija prāta aptumsums vai arī viņa vienkārši izlikās nemanām to, ka viss ir kļuvis tik liels.

[grapefruit]

Kur mēs esam zini?
Edīte jautāja, lūkodamās Gitā. Viņa bija neizsakāmi prieciiga, ka atradusi meitenei, tomēr reizē kļuva arī baisi, ja jau viņa bija te, te iespējams bija arī visi pārējie un tādā gadījumā par viņu pazušanu kāds uzzinātu tikai labi laiciņu vēlāk.

[Ļipa]

Jā, protams, ka zinu!
Gita jau nu negrasījās izrādīt, ka nezin gan.
Te ir tavas drēbes, koki, ne, bet zāle... mmm... arī nē... A, tu zini?
Viņa uzdeva jautājumu Edītei.

[grapefruit]

Ja es zinātu vai jautātu!
Edīte kārtējo reizi sašutumu izgāza uz kādu, ko satika.
Manas drēbes, kur tu redzēji manas drēbes?
Viņa dedzīgi jautāja.

[Ļipa]

Ā, nu varbūt, ka tās nebija tavas drēbes.
Gita pakasīja galvu.
Tavējās, jau tomēr nav tik lielas, tomēr smaržo pēc tavējām...
Viņa domīgi noteica un tikai tad attapās, ka Edīte te ir sākusi bezmazvai lamāties.
Pakalu, varbūt nomaini toni?
Gita dzestri ierosināja.

[grapefruit]

Edīte noskaitās:
Kur tu tās drēbes redzēji? m?
Tad pavilka uz augšu to, ko pašlaik lietoja par pagaidu drēbi.
Un beidz te gvelzt pekstiņus, mēs esam ķezā, saproti?!

[Seila]

Māris smagi nopūtās Viņam nepatika rāpties kokos...Kur nu vēl kaut kādos vispār nepazīstamos augos kurus viņš vispār redzēja 1. reizi dzīvē. Tomēr nekas cits jēdzīgāks viņam prātā neienāca un tāpēc zēns vēl reiz smagi nopūties sāka rāpties augšā pa zaļo stumbru.
Rāpšanās nebija diez ko patīkama, jo visu laiku kaut kas sāka durties. Rokās un ķermenī. Viss stumbrs bija noklāts ar kaut ko līdzīgu asiem matiņiem kuri pat īsti nedūra...vienkārši lika ādai sākt niezēt.
Mārim jau pāris reizes prātā bija ienākusi ideja, ka viņš varētu doties atpakaļ lejā un mēģināt sameklēt ceļu savādāk. Tomēr pacēlis galvu zēns piefiksēja, ka tieši virs viņa ir ērta vieta starp žuburiem, kur var pasēdēt un atvilkt elpu.
Nokļuvis līdz žuburam viņš ērtāk apsēdās un sāka novērtēt situāciju. Tā nebija no priecīgajām, jo lai nu kā būtu Mārim bija jāuzkāpj vēl divus posmus augstāk...

[Ļipa]

Kad nācu šurp, redzēju, bet tagad vairs neredzu.
Gita spītīgi atcirta un atstutējās pret, to, kas pa gabalu bija licies pēc Edītes drēbēm.
Un vispār ar kādām tiesībām tu runā ar mani šādā tonī?
Gitas acis iezibējās.

[grapefruit]

Ediite paarskaitaas, nepietika ar to, ka vinja atradaas sheit, labi, taa varbuut nemaz nebija Gitas vaina, tomeer par dreebeem vinja kaut ko buutu bumbuleejusi, pie tam runaaja ar vinju taadaa tonii! Meitene sakrustoja rokas uz kruutiim un uzgrieza Gitai muguru.

[Seila]

Mārim apnika tupēt starp zariem un viņš izlēma doties tālāk. Pats par sevi saprotams, ka viņam nebija gan ne mazākās vēlēšanās turpināt rāpties augšā pa adataino stumbru. Tomēr nekas cits viņam neatlika, jozēns gribēja nonākt mājās. Tāpēc saspļāvis rokās viņš sāka rāpties augstāk. Daudz jau vairs nebija atlicis. tikai divas lapotnes.

[Ļipa]

Gita jau nu arī negrasījās Edītei atvainoties. Patiesībā viņa apsvēra domu vai vispār ir vērts ar Edīti sarunāties, nu, bet šī laikam nebija tā situācija, kad vajadzētu spītēties.
Nu, labi un tu ilgi tagad domā klusēt?
Gita vismaz pagaidām negrasījās atzīt savu vainu.

[grapefruit]

O jā un kā vēl, ja viņa vēl kaut ko pateiks, es vispār nelikšos par viņu ne zinis...Meitene dusmīgi nodomāja, kārtodama savu improvizēto apģērbu, kas jau atlak bija noslīdējis lejup un vēl joprojām neskatīdamās uz Gitu.

[novemberunge]

Gundega noplātīja rokas un nopētīja nelielo nekārtību, kas te valdīja. Viņai no dažām izmētātām mantām nebija ne silts, ne auksts.
Labi, labi, ja tu domā, ka kaut kas nav kārtībā. Es tikai pārģērbšos, ja? meitene nopietni uzlūkoja Heroldu un devās laukā no istabas.
Gaidi mani lejā, virtuvē. viņa nokomandēja un pazuda meiteņu istabā.

[Ļipa]

Nu, ja Edīte ar viņu nerunāja Gita jau nu ar negrasījās krist valodās un sākt nez kādu sarunu. bezjēdzīgi.
Gita aizvēra acis un sāka prātot uz, kuru pusi derētu iet. Mirkli tā gulējusi viņa nolēma apiet vismaz tai čupai pret, kuru atstutējās riņķī. To viņa, protams, arī sāka darīt.

[grapefruit]

Eu, tu!
Edīte, sapratusi,l ka tiek pamesta, steidzās Gitai pakaļ.
Paklau, mēs taču nevara vien no otras atkal tā ņemt un nozust, tikko satikāmies taču?
Balss bija kļuvusi jau tāda kā netīcīga, jautājoša...

[Ļipa]

Kāpēc gan nē?
Gita jutās uzvarējusi un tas manāmi uzlaboja viņas garastāvokli, piedevām, tāpat viņa bija plānojusi apiet tikai šai čupai apkārt nevis pamest Edīti. Tik nejauka jau viņa nebija.
Ejam apkārt šim te.
Gita norādīja uz Edītes drēbju kaudzi, kursas pa gabalu bija izskatījušās gandrīz 100% pēc Edītes drēbēm, bet tagad tuvumā nepavisam nē.
Tad jau redzēs, varbūt, ka rodam izeju.

Šo rakstu rediģēja Ljipa: 20.09.2005 06:41

[Ungaarijas ragas...]

KOPSAVILKUMS: Gundega un Herolds atrodas Grantiņos. Gita un Edīte, laimīgi satikušās pie Edītes drēbju kaudzes. Maris uzrāpies kādā lielā čemurziedī...

Andrievs nonācis pie aploka palūkojās uz vienu pusi, tad otru, tad viņš gar to aizgāja līdz melnalkšņu audzei. Aplauzīti zari, iemīta sliede audzes zālē un vīrietis saprata, ka ir nonācis uz pareizajām sliedēm, jo kaimiņu Pičs tik redzamas pēdas neatstāja.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 20.09.2005 08:08