Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[zenofeX]

Toja mēģina noslēpties zem nokritušā koka, ja tas vispār ir iespējams, un, ja kāds nav pamodies, modina to.
Ja izdodas paslēpties, viņš vēro baiso parādību un pie reizes paņem pāris krusas graudiņus rokā un apskata. Ja dikti dedzina, met projām, un noslauka rokas gar sāniem.

Viņš auro caur dārdiem: "Liekas, vajadzēs pārlaist šo trakojošo negaisu tepat, cerams drīz pāries. Parasts gan viņš nav, tādus krusas graudus nav gadījies vēl redzēt."

[Lia'angia]

Zem koka izdodas vairāk vai mazāk noslēpties no krusas. Tojas plauksta, kurā viņš turēja krusas graudiņus, tagad šausmīgi niez (nu tā, it kā tajā būtu nātres mīcītas), ir sarkana un lēnām ceļas čulgas. Sāp.
Pērkons pamazām noklust, un visiem šķiet, ka tā dārdos dzirdami vecīgi, ļauni, nicīgi smiekli.

[Roviela]

Saņēmis no negaidītās krusas pāris sāpīgus dzēlienus sejā, Kellards uzmeta uz galvas apmetņa kapuci. Tā bija labāk. Apģērbs pasargā.
Malka... jāapsedz tā, lai ir ar ko iekurt uguni! Viņš uzmeta jau tā klajumā ar pūlēm savāktajiem dažiem žagariem ko neko virsū un apskatījās, kā iet pārējiem.

Anroks kaut ko dara, īsti nevar saprast, ko, bet Ru-ūram nav nekā, kas viņu pasargātu. Kellards, daudz nedomājot, noņēma savu apmetni un deva to pusvilkam
- Piesedzies! Slikta krusa. Es iztikšu.

Bruņām krusa cauri netika, bet seju var piesegt ar lakatu, ko Kellards arī izdara.

[Farliner]

OOC: BTW, Menarionam ir nezināma materiāla nemirkstošs apmetnis... vai tad krusa akurāt caurumus izsit vai? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Kārtīgi ietinies apmetnī Menarions rūpīgi vēroja apmetni - šādi nedabiski nokrišņi varēja būt pirmais, kas liecinātu par naidnieka tuvošanos, un atstāt to nepamanītu nedrīkstēja nekādā gadījumā!

[Lia'angia]

Ja Menarions ir ietinies tā, ka ne degungals nav ārā, ne pirksta gals, tad labi - viņam krusa nekaitē. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Viņš sajūt, ka te noteikti tiek izmantota Tumsas maģija, bet tās epientrs ir visai tālu.

[Farliner]

OOC: Menarions, protams, ir zinātkārs, taču ne ziņkārīgs (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) un negrib nobaudīt krusu uz personiskās ādas... vēl jo vairāk - tumsas maģijas radītu.

Toijas teikto tik tikko varēja dzirdēt cauri pērkona dārdiem un krusas radītajam troksnim. Nogaidījis klusāku mirkli, Menarions sauca pretī: "Tā ir tumsas maģija darbībā! Centies, lai tie graudi nenonāk uz tavas ādas, mēs nezinam, kādu ietekmi tie var atstāt!"

Kad krusa norimās, un nezināmais naidnieks izgaisa tālē, Adepts pie sevis nopūtās - kā tagad pietrūka klejojumu laikā zaudēto zināšanu! Ja vien viņš vēl joprojām pārvaldītu maģiju tā, ka agrāk, tad šis ļaunais spēks būtu izzudis uz neatgriešanos, bet tagad atlika vien gaidīt nākamo nelietību... bet dīki gaidīt nebija Menariona dabā, tādēļ viņš piecēlās, nopurināja no apmetņa krusas graudus un sāka pārmeklēt koku pazares, meklējot nokaltuūs zarus, kurus var pāršķelt, lai atrastu iekšā sausu serdi kas darētu ugunskura aizkuršanai.

[Tumshiba]

Ja Anrokam uzburas maģija:

"Aizsedzieties ar drēbēm vai vairogiem. Tie krusas graudi izskatās ļaunas gribas uzsūtīti!"Uzsauc Anroks biedriem un pamana, ka gan Kellards ir piesedzies, gan arī Ru-ūrs noslēpjas karavīra piedāvātajā apmetnī.

Redzēdams, ka ar biediem daudz maz viss ir kārtībā, Anroks, koncentrēdamies un domās smeļoties spēku savā gredzenā, cenšas saprast, kas viņu pulciņam tagad tika uzsūtīts.

Kad krusa beidzas, Senais piesteidzas pie biedriem, lai apskatītu to savainojumus.

"Vai nav kāds savainots?" raižu pilnā balsī Anroks vaicā pārējiem.

[Roviela]

- Man seja, pāris trāpījumi, - Kellards neklīrēdamies noņēma bruņucepuri, lai Anroks var apskatīt viņa seju, uz kuras gluži labi varēja sajust krusas nodarīto.
- Citur nekas, bruņām cauri šitais netika.

[Lia'angia]

Kad krusa beidzās, mākoņi kaut kā ļoti ātri aizvilkās pāri mežam, un atspīdēja dzestra rudens saule.
Visiem, kam ir trāpījuši krusas graudi, to atstātās pēdas niez, sūrst un sāk čūlot, taču dziļāk par ādu bojājumi nesniedzas. Ru-ūra kažoks izskatās kā kožu saēsts - krusa vietām ir "noēdusi" spalvas, bet toties nav tikusi klāt ādai. Bet uz sejas/purna gan ir manāmas tās pēdas.
Menarionam izdodas sakurt uguni, jo lietus, lai arī spēcīgs, tomēr nav izmērcējis absolūti visu.

[Tumshiba]

Anroks ļoti uzmanīgi izpēta katru sārto, krusas grauda radīto apdegumu uz Kellarda sejas, tad mirkli rokas pa savu somiņu, izņem kaut kādu trauciņu ar ziedi un rūpīgi apkopj ievainojumus.

"Kā citiem???"

"Ja ievainoto vairāk nav, steidzamies uz palīghā biedriem. tur tālāk melnē mežs un, kā rāda nesenie notikumi, tad meža saimnieki mūs nemaz nevēlas redzēt."

[Lia'angia]

Anroka ziede noņem sāpes un daļēji apsārtumu, čūlas saplok, bet tomēr paliek. Nieze arī gandrīz pazūd, tomēr tā ap dienas visu atkal parādīsies, tiesa, ne tik spēcīga.

[zenofeX]

"N-n-n-niez!" iekliedzās Toja un aizmeta krusas gabaliņus pa gaisu. Pie sevis nodomāja, nez, tas gan nebija prāta darbs šādā te drūmā, ļaunā mežā izstiept roku pretī ļaunumam.

Toja mēģināja palīdzēt Menarionam vākt žagarus iekuram, taču sačūlojušās rokas viņam traucēja, un pēc brīža viņš atmeta šo domu, parakājās mugursomā un izņēma no tās dažas lādītes, tāka tās pārcilāt. Pēc brīža viņš paņēma vienu un iezieda ar to sačūlojušās plaukstas.

Tad pievērsās Haikanam: "Kā jūties? Vai tev šī negantā krusa nav skārusi?"

Pēc tam piecēlies uzmanīgi nopētīja apkārtni un mēģināja novērtēt tālāko iespējamo ceļa virzienu.

[Lia'angia]

Toja lai gan ar grūtībām, tomēr spēj saskatīt, kurp devušies Sarnu jātnieki - viņu zirgi ir izbradājuši samērā manāmu stigu, lai gan negaidītā vētra ir vietumis sagāzusi sausos zarus tā, ka sarnu jātnieku pēdas pazūd.

[Roviela]

Kellards uzmanīgi aptaustīja sūrstošos vaigus, kas tagad, pēc Anroka pūlēm, vairs nekņudēja tik ļoti. Viņš, katram gadījumam, pārvilka sejai ar savu aproci - Palīdzi! - uzlika bruņucepuri un piekrītoši pamāja ar galvu:

- Iesim, te tāpat uguni iekurināt neizdosies.

[Tumshiba]

Kad visi bija gatavi turpināt ceļu, Anroks pieņem panteras izskatu un kopā ar Ru-ūru metas pa priekšu grupai ceļā uz mežu.

[Lia'angia]

Tiesa gan, Anrokam tagad nākas skriet uz labu laimi, jo pļavā gan visas pēdas ir iazskalojis negaiss...
Kellardam šķiet, ka aproce uz brīdi paliek silta un nieze pazūd. Sārtumi gan paliek.

[Alfirin]

Haikans sadrūmis nopētīja apsārtumus un šausmīgi niezošās čūlas, ko krusas graudi bija atstājuši uz viņa rokām. Kā gribējās pārlaist nagus sejai! Bet puisis savaldījās. Viņš pukojās pats uz sevi par to, ka nav gana laicīgi spējis pamosties un noslēpties zem kokiem.

"Ja godīgi - jūtos draņķīgi," viņš bēdīgi uzsmaidīja Tojam. "Vai varu palūgt arī drusku tās smēres?" puisis pastiepa uz Tojas pusi sačūlojušās rokas.

Eh, nu, vai nav neraža? Vienas neveiksmes vien - no sākuma nodeg mati, tagad vēl čūlas.... Būtu viņš zinājis, varbūt nebūtu tā steidzies doties prom no Atendeilas....

[Lia'angia]

Pēc tik nelāgi iesākušās dienas garastāvoklis visiem bija nomākts, taču dienas gaitā tas uzlabojās. Abas grupas bez īpašiem kavēkļiem varēja turpināt ceļu - tiesa, mežā zari un saknes traucēja un bakstīja acīs, taču Sarnu jātnieku izbristā stiga bija samērā labi manāma. Un Anroks ar Ru-ūru laiku pa laikam dabūja krietni pameklēt, lai atrastu Sarnu jātnieku pēdas klajumā, taču, tā kā jātnieki bija devušies samērā taisni, viņu ceļu tas pārāk neaizturēja. Sers Gvarvins, kurš savas paranojas iespaidā bija gulējis neērtajās bruņās, bija samērā maz cietis no kodīgās krusas, bet viņš izskatījās daudz nomāktāks par citiem un visu laiku kaut ko murmināja savā mēlē.
Visiem bija tāda sajūta, it kā kāds visu laiku būtu viņus vērojis, bet šobrīd šis kāds ir novērsies. Tiesa, nedaudz nemierīgus viņus darīja jautājums, kam ir pievērsts šis skatiens tagad...

Šo rakstu rediģēja Farliner: 15.09.2005 10:50

[Lia'angia]

Anroks bija pieņēmis panteras formu, un viņi abi ar Ru-ūru laiku pa laikam paskrēja gabaliņu uz priekšu un tad atgriezās atpakaļ, gaidot pārējos. Ru-ūrs izskatījās nomķats un ik pa brītiņam klusi ierūcās, nikni skatītdamies uz mežu. varēja redzēt, ka viņam nemaz, nu it nemaz negribas uz turieni iet, bet jāiet ir...
Sers G vēl aizvien purpināja kaut ko savā nodabā un laiku pa laikam neuzticīgi pablenza uz pusvilku un panteru.

[Roviela]

Kellards gāja, kurp veda Anroks un Ru-ūrs. Sarunāties negribējās, jo tumsa tur, priekšā, nemaz nelikās nedz patīkama, nedz vilinoša. Jāiet! Tur ir Kamzi un Unda. Sardzes priekšnieks apņēmīgi lika soli aiz soļa. Viņam šķita, ka galamērķim tuvojoties, viņš pats iegūst jaunus spēkus. Tur būs grūti, bet vai tad viņš kādreiz ir vairījies no cīņas?