Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Snorkes Jaunkund...]

Doro pēc iepazīšanās ar Eodaru, Torongilu un Farlasu un bēgšanas no lāčiem, nemaz nespēja attapties no visām šīm šausmām. Ieraugot ka Armēliju plosa vilks un kā viņš saļimst, Doro nolēca no ponija un ar asarām acīs noliecās pie saplosītā Armēlija. Viņš sāka liet gaužas asaras un sakņupa. Doro netaisījās celties kamēr kāds viņu nepierautu kājās, vai kamēr viņš nebūtu izraudājis abas acis. Doro iedomājās Armēlija seju kad viņš priecājās un smaidīja un tas viņam uzdzina vēl lielākas bēdas. Uzmācās arī dusmas uz šo briesmīgu ceļojumu un nez kāpēc arī uz Dranvinu. Ja vien viņš būtu bijis šeit. Doro vairs neko negribēja darīt.

[Tinuviel]

Nirvana klusējot sēdēja uz sava meļņa un neko neteica. Elfa nespēja aprast ar šo domu, ar domu, ka viens no viņiem ir miris. Viss notika tik ātri...
Bet ceļš ir jāturpina...
Viņa sev iebilda. Viņa paskatījās uz Eodaru ar skumju skatienu.
- Jāatzīstas, ka man arī hobitu paražas svešas...
Viņa biedzot ieteicās. Vien tagad viņa nokāpa no Draigo.

[Miss Doherty]

Faleons juta, cik smagi ir kļūdījies pirmajā mirklī iedomājoties, ka kāds būs spējīgs uz konstruktīvu rīcību. Šķiet, ka Eodars vienīgais bija uz ko tādu spējīgs, un tas arī bija maldinājis Faleona skatu. Cik muļķīgi!

Faleons lēni aizgāja līdz Eodaram un uzmeta skatienu mirušajam Armēlijam.
Kāda nejēdzība! Balsī bija saklausāms pašpārmetums. Mirkli palicis stāvam un veroties uz mazo hobitu, kurš sakņupis elsoja pie biedra līķa. Doro, celieties! Pakļaut vēl otru hobitu briesmām? Pakļaut biedrus briesmām? Nē! Tādu bezatbildību, vēl lielāku bezatbildību viņš nedrīkstēja pieļaut!

Eodar, ņemiet Doro sev priekšā uz zirga! Faleons pieliecās un, saudzīgi pastūmis malā vēl dzīvo hobitu, pacēla uz rokām Armēliju.

Ceru, ka nepieļaujam vēl lielāku kļūdu... Klusi pie sevis noteica Faleons, elfu ķēniņš, kad uzsēdās zirga mugurā priekšā sev turot mirušo mazradību.

Mums jādodas tālāk! Jāsim vēl stundu, tad atpūtīsimies! Ja negadīsies vēl kāds pārsteigums...
Balss skanēja klusi, bet visnotaļ pavēloši. Iebildumus no citu puses Faleons negrasījās pašlaik uzklausīt.
Eodar! Jāj no baigām. Un pieraugi, lai neviens neatpaliek.
Uzmetis skarbu skatienu Eodaram un TAM viņa kaklā, Faleons pagriezās, lai sāktu jāt. Vēl mirklis, lai visi sakāpt zirgos un jādodas prom.

[Roviela]

(OOC - eu! Eodara zirgs nav nekāds kamielis vai zilonis, ka spētu tādu kvantumu tautas pastiept!
Un neredzu iemeslu, kāpēc elfu ķēniņš būtu tiesīgs kaut ko pārmest Eodaram. Arandilam un Faelonam bija uzticēts sargāt hobitus, nevis Eodaram. Eodars pieskatīja Falrasu sev aiz muguras. Par pārējiem viņš itin nemaz nav atbildīgs. Un vēl - aplamus rīkojumus viņš, nudien, nepildīs, pat aiz cieņas pret kādu, jo formāli viņam nav jāklausa nevienam, vismaz pašlaik.)

Valdniek, Eodars nolēma uzrunāt Faelonu titulā, kas viņaprāt, tam pienācās, nav prātīgi, ja es ņemu Doro pie sevis un tad jāju beidzamais. Turklāt manam zirgam jau ir jānes arī Falrass, jo viņa ķēve ir pārgurusi. Arandil, jūs nevarat ņemt Doro sev priekšā?

Kņazs stāvēja, piekļāvis sev mazo hobitu, kurš nespēja tik ātri samierināties ar biedra nāvi. Viņš ļāva tam raudāt, zinādams, ka pret tādu nelaimi nav labāka līdzekļa kā asaras.
Kņazs nebūtu iebildis pret Faelona rīkojumu, ja nezinātu, ka rindā pēdējam jātniekam vienmēr draud lielākas briesmas, bet viņš, ar vēl diviem biedriem blakus, nespēs tos aizsargāt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.09.2005 08:58

[Laupītājmeitēns ...]

Eodara uzruna Arandilu izrāva no sastinguma un atgrieza īstenībā. Uz brīdi atstājis savas pārdomas, viņš pagriezās pret Eodaru.
"Es jau ņēmu Doro pie sevis, tāpēc varu paņemt viņu arī tagad. Belts varēs nest mūs abus tik noguris viņš vēl nav..."
Arandils atguvis arī balsī stabilitāti sacīja Eodaram., tad pagriezās pret Doro.
"Tad nu, sanāk, ka tu atkal jāsi kopā ar mani, un tā kā par pirmo reizi nesūdzējies, pieņemu, ka iebildumu tev nav."
To pateicis Arandils nolēca no sava pelēcīgā zirga, un piegāja pie Doro. Pēc tam uzcēla to Belta mugurā un uzsedās arī pats.
"Eodar, es domāju, ka tagad, kad tas ir noskaidrots, mēs varētu doties un vēl vairāk nekavēties..."
Viņš sacīja... Tas izklausijās nežēlīgi, Arandils to juta... Bet tā nu tas bija... te tāpat vairāk viņi neko nevarēja.. tikai risķēt ar to, ka svaiga asiņu smaka pievilinās vēl kādus...
Arandils uzlika roku, uz vēl raudošā sīkaliņa pleca.un pēc tam apņēma to ar vienu roku, lai tas nonokristu, kad sāks jāt. Zobenu Arandils atlika atpakaļ makstī, bet būdams drošs, ka varēs to atkal izvilkt nekavējoties...

Šo rakstu rediģēja Dinnija: 04.09.2005 21:41

[Roviela]

Saņemies, draugs! Eodars, piekrītoši pamājis ar galvu, vēlreiz ieskatījās acīs nabaga noskumušajam hobitam, un to saudzīgi nodeva Arandilam.

Tad, lieki nekavēdamies, uzlēca savā zirgā un iekārtojās beigās, lai pēc labākās sirdsapziņas pildītu Faelona rīkojumu.

[Laupītājmeitēns ...]

Redzēdams, ka Eodars ir aizjājis līdz grupas beigām, Arandils pagriezās pret Fealonu.
"Nu, tad mēs varētu doties..."
Arandils sacīja, tad viņš manīja Armēlija saplosīto stāvu uz elfa zirga. Viņš ar skumjām aizgrieza galvu no guļošā ķermenīša Fealona priekšā, un iecirtis zirgam sāņos sāka jāt. Uz brīdi atskatīdamies, tikai lai pārliecinātos, ka visi ir sākuši jāt. Viņš gan uz brīdi piebremzēja, lai viņi nejātu ļoti ziklaidus, bet gan daudz man ciešā grupā, kur Eodars it kā būtu pēdējais, bet nebūtu arī atpalicis no viņiem...
Skatīdamies uz ceļu sev priekšā, viņš domās vēlreiz izgāja cauri notikušajam, bet nezaudējot uzmnaibu no notiekošā sev riņķī visapkārt.

[Roviela]

Eodars, vēlreiz pārliecinājies, ka uz ceļa nekas nepaliek, mierīgi sekoja grupai trīs zirgu attālumā no tās. Lai būtu vieta, kur kaut ko pasākt, ja vajadzēs, bet nepazaudētu pārējos aiz līkuma. Viņš uzmanīgi ieklausījās apkārtējos trokšņos, sekoja līdzi sava zirga noskaņojumam. Miegs nebija ne prātā.

Brīdi vēlāk viņš lika Naktstauriņam klusi iezviegties. Ja nu bojā gājušā hobita ponijs tomēr vēl nav vilka panākts un atskrien uz saucienu?

Ja tā būs, tad vilks meklēs citu laupījumu...

Falras, kņazs pameta biedram aiz muguras, ja dzirdi poniju, esi gatavībā! Tad vilks var uzbrukt vēlreiz.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 05.09.2005 08:14

[novemberunge]

Es vienmēr esmu gatavībā. Falrass klusi noteica, jo skaļi runāt nebija jēgas- likās ka tik klusā naktī varētu sadzirdēt pat viens otra domas. Apkārt peldēja bailes, nāves smaka, dusmas. Jauneklim bija grūti norīt savu atklājumu.
Viņš palūkojās uz savu zobenu, kas joprojām bija izvikts un izdvesa nopūtu.
Vai tas tiešām būs jāpielieto? Falrass nodomāja un sāka uzmanīgi klausīties vai nesadzirdēs kāda zvēra kāju dipoņu.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 05.09.2005 18:10

[Roviela]

Sajutis aiz muguras dzelzi, Eodars iebilda:
Nevajag visu laiku būt gatavībā, un uzmanīgāk ar asmeni! Tā tik vēl trūkst, lai Tu man nejauši iecirstu mugurā vai zirgam sānos, ja nāksies straujāk pakustēties! Liec zobenu nost, roka nogurs pirms laika! Paspēsi izvilkt, ja vajadzēs.

Tad viņš atkal noklusa. Pašlaik nebija laika laipnībām - vajadzēja nokļūt galā sveikiem un veseliem, ja izdosies. Bet puisis aiz muguras būs lietaskoks, tikai var manīt, ka nav bijis neviena, kas pamāca karavīra mākā.

[novemberunge]

Ē, labi, labi, kundziņ. Falrass padrūmi iesmējās un ielika zobenu tam domātajā makstī. Viņam galvā klejoja pārāk daudz domu, kas maisījās un neļāva sakoncentrēties. Jauneklim bija grūti ieklausīties kaut vai tikai tāpēc, ka bija pārāk liels klusums un baisi. Galu, galā ar viņiem bija līķis.

[Roviela]

Eodars sadzirdēja Falrasa atbildi. Jā... vēl viens, kam pieklājība sveša, bet tas nekas, galvenais, lai var uz viņu paļauties.

Falras, sauc mani vārdā, kā teicu, bet šādi palūgšu mani neuzrunāt vairs nekad!

Balsī varēja dzirdēt nelielu sapīkumu jauktu ar aizturētiem smiekliem. Eodars nebija pieradīs sērot par tiem, ko nepazina, un arī par tiem, ko pazina, biežāk bija pieradis kauties līdz beidzamam, ne sērot. Laika apraudāšanai parasti neatlika. Viņam pietika prāta un smalkjūtības saprast un ievērot, ka citi var nebūt tik rūdīti, bet viņš necieta izlikšanos. Kņazam šis notikums bija vienkārši skumjš negadījums, bet ne personīga traģēdija. Kur nu... viņš jau pat nezināja, kā sauca bojā gājušo hobitu.

[novemberunge]

Falrass viegli pasmaidīja, pazinādamies, ka nav nekāds audzināts, smalkjūtīgs vīrs, bet gan tikai zemnieka dēls, kas aizmirsis visas pieklājības normas.
Kā vēlies, Eodar. jauneklis labprāt būtu izmejoši paklanījies, tomēr viņš sēdēja mugurā zirgam, tāpēc tikai izrunāja vārdu 'Eodar' ar uzspēlētu nozīmi.

[Roviela]

Falras, kroga kaušļu paņēmienus es protu ne sliktāk par tevi, Eodars paklusu noteica. Balss skanēja draudzīgi, pat maigi.
Ceru, tu neesi no tiem, kas tikai tā saprot sacīto?
Ja puisis tur, aiz muguras nepievaldīs savas tirgus āksta tieksmes, dabūs iet kājām.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.09.2005 19:29

[novemberunge]

Nē, ko tu! Falrass attrauca un jau grasījās atmest ar roku, tomēr neuzdrošinājās- ka tik nenokrīt. Viņš viegli sagrīļojās, lai pabiedētu pats sevi un Eodaru, tad atplauka smaidā un nomierinājās.

OOC: Fāk, kas man ar tiem parakstiem? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/huh.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 06.09.2005 19:36

[Miss Doherty]

Faleons un viņa biedri jāja vēl krietnu stundu līdz beidzot priekšā parādījās kas tāds, kas lika skumjām acīs mīties ar klusu prieku, kas lika vaigam kļūt maigākam un sirdij... iesmelgties.

Faleons neko neteica. Klusēdams viņš jāja arvien tuvāk un tuvāk senču apdzīvotajai vietai, savai skaistajai mājvietai. Vismaz pagaidām.

Rivendella. Beidzot ceļinieki bija nonākuši galā. Jājot tuvāk zirgs pārgāja no rikšiem uz soļiem un pie ēkām jau piesoļoja gluži vai bijīgā solī. Apgriezis zirgu Faleons pārlūkoja biedrus - vai visi ir? Vai visi veseli?

Klusa nopūta. Hobita līķis viņam priekšā... viņam šeit nebija jābūt.

Eodar!
Valdnieks klusi uzsauca ne mazāk cienījamajam kņazam, kuru viņš gan nekādi nespēja stādīt sev tuvā līmenī.

[Roviela]

Kņazam, ieraugot Rivendellu, par ko viņš bija tik daudz dzirdējis, sāka straujāk sisties sirds. Nekad neredzējis šo vietu, viņš to sajuta ar visiem jutekļiem, kādi vien cilvēkam ir.

Izdzirdis Faelona aicinājumu, Eodars ļāva Naktstauriņam pierikšot blakus Faelonam un jautājoši uz viņu palūkojās.

Jā? viņš atteica ar cieņu, bet pilnīgi bez iztapības. Kņaza acis staroja. Visi ir ieradušies, valdniek, nekādu kavēkļu nebija.

[Tinuviel]

Nirvana nespēja atraut skatienu no Imladrisas. Neskatoties uz tikko pārdzīvoto, viņa pat uzsmaidīja savām mājām. Domas aizklejoja pagātnē, atmiņās.
Tu esi klāt...
Viņa sev domās teica un noglaudīja Draigo kaklu. Elfu zirgs bija izslējies cik nu spēja pēc ilgās skriešanas. Tomēr rikši, kuros viņi veica atlikušo ceļa gabalu, nebija pilnībā likuši zirgam atgūt spēkus.
- Malacis!
Elfa uzslavēja zirgu. Viņa nokāpa no meļņa un ar prieku acīs aplūkoja mājas. Bet sejā nekas neliecināja par to prieku, kas dega acīs.

[novemberunge]

Oho! Falrass novilka, neievērodams nekādas pieklājības normas un ieraudzījis šo skaisto pasaku, kas plētās viņam priekšā. Likās, ka viņš ausīs dzird elfu dziesmas, ka mutē līst salda dzira, bet acis pat nespēja apjēgt, ko jēdz.
Imladrisa! jauneklis domās nosaucās un gribēja palēkties, tomēr nedaudz sakaunējās un sāka lūkoties apkārt pēc savas dārgās Atēlas.

Ķēve piesoļoja viņam blakus un nesaudzīgi iebukņīja sānā. Viņa bija pārgurusi un mitra.
Nedusmojies! Es tūlīt tevi apsegšu. Bet nekā ēdama man nav- būs tev jāgrauž zāle.Falrass noteica, bet vēl neko nedarīja, jo bija pārāk aizgrābts ar šīs vietas appēti.
Atēla klusi iezviedzās un vēlreiz sabukņīja savu saimnieku.
Rivendella! jauneklis tikai noplātījis rokas attrauca. Likās, ka šis vārds paskaidro viņa domīgumu. Vismaz ķēvei.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils ar smaidu sejā skatīja Rivendellu. Tā viņam vienmēr ir bijusi tuva un mīļa. Arandils nolēva no Belta un piegājis tam no priekšas paslavēja to. "Labs, puika..." Viņš sacīja moglaužot tā purnu, kā pateicību, ka viņš nav pievīlis, tad, kad to vajadzēja visvairāk.
Arandils paskatījās uz Nirvanu. Viņa laikam arī te nav pirmo reizi... Elfa gan teica, ka sen ir vēlējusi uz šejieni doties, taču izturās it kā nebūtu te pirmo reizi.. Arandils nodomāja vērojot Nirvanu. Viņš tai skatījās tieši virsū... Pēc tamn aizgriezās un paskatījās visapkārt. Nez Dranvins būs šeit.. jeb nē... Viņam ienāca prātā vērojot Imladrisu... Līdz Belts, sāka nemierīgi mīņāties viņam blakām. "Es tevi padzirdīšu, kad būs iespēja, bet šobrīd kā redzi, nevaru.." viņš klusi sacīja...