Sajauktās dziras, [C]/ Apraksts [ATD] Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Visapkārt valdīja parasts karstas jūlija dienas rāmums. Lauku ļaudis bija nolīduši kur kurais, lai pārlaistu dienasvidus karstumu. Vienīgi Grantiņu mājās dzīve neritēja kā parasti. Mājas garu nemierīgu darīja Adrievs Miermuksis. Viņš vienmēr bija pateicīgs objekts, uz kuru pagasta ļaudis varēja uztrenēt savu klaču sišanas māku. Un kad vēl ciemos pa vasaru atbrauca jaunie Faierverki, tad jau stāsti par visiem neparastajiem vasaras atgadījumiem, garajiem ziemas vakariem bija garantēti.
Nekas neliecināja par to, ka arī šogad varētu būt savādāk, lai arī pagaidām visas pazīmes liecināja par pretējo. Andrievs nepievērsa uzmanību bērniem un nu jau otro dienu vispār bija ieslēdzies savā kabinetā, no kura izgāja tikai, lai apciemotu ķemertiņu. Jaunie Miermukši un Faierverki bija jau izpētījuši visu, kas tuvākajā apkārtnē bija mainījies no pagājušā gada un tagad garlaikojās. Līdz kādam ienāca prātā tā spožā ideja apiet apkārt Ezīšu ezeram. Beidzot, kad izdevās arī pierunāt vecākus, sākās sagatavošanās darbi...

OOC: Varbūt kā jau nopratāt, jūs tagad gatavojaties pārgājienam.
No manis kā GM varēsiet sagaidīt šādu tādu iejaukšanos jūsu dzīvēs, piemēram, es noteikšu, kāds ir galarezultāts darbībām, kas ietekmēs jūsu turpmāko likteni...

[Ļipa]

Jā, tiešām cik ilgi sēdēsi un brīnīsies? kautkas bija noticis un pamazām pār Gitu ausa gaisma, tikai pagaidām viņa šo tikko dzimušo domu noraidīja kā pilnīgi neiespējamu.
Mazliet sala- vajadzēja atrast drēbes, tikai. Nujā, atkal jau tas "tikai". Pamazām tas sāka kaitināt.

[Ungaarijas ragas...]

Māris: Vienīgais mierinājums bija, ka spriežot pēc visa, radījums bija mazāks par zēnu, rupji salīdzinot - sētas kranča lielumā.

Gita: Mazliet tālāk starp stumbriem viņa pamanīja kaut ko bāli pelēku...

[grapefruit]

Mēģinādama glābt, kas vēl glābjams, Edīte nolēma, ka augšā vis vairs nerāpsies!
Lien ārā tu neģēlīgais pazemes lamatu mieistar, kaut tevi!
Viņa nikni purpināja, mēģinādama sadabūt drēbes vai, precīzāk, audumu atpakaļ mugurā.
Kolosāli...
Meitene sabozusies murmināja...

[Seila]

Tajā brīdī kad radījums iznāca ārā no ēnas Māris atviegloti uzlepoja. Dzīvnieks nebija lielāks par viņu pašu. taisnību sakot tas bija pat mazāks tikai tas zēnu pārāk nenomierināja. Uzelpot brīvāk ļāva gan bet ne nomierināties. Radījums izskatījās diezgan bīstams un aizdomīgi šķita kaut kur tapis redzēts un tomēr lai kā domātu māris nespēja atcerēties kur. Zēns pastiepa roku lai pieskartos radījumam, bet tajā pašā brīdī to atrāva...atcerēdamies par to ko bija lasījis grāmatās un par to, ka nepazīstamais radījums varētu būt bīstams

[Ledene]

Halucinācijas ? Varbūt tās ir tikai halucinācijas ?
Pār puiša galvu pāršalca pēkšņa iedoma, taču to viņš atmeta kā nekam nederīgu. Nebija laika brīnīties, bija jārīkojas !
Herolds izdzirdēja skaņu, kas lika atcerēties par Gundegas eksistenci un meiteni uzmeklēja..

[novemberunge]

Pamanījusi Heroldu, Gundega nikni nozibināja acis- sak' kas tas par debīlu joku?, tomēr radagabals izskatījās pārāk satraucies, lai tēlotu...
Eu, kas noticis? Ja šis ir joks, tad uzmanieties... meitene dusmīgi pakratīja dūri, lai gan viņas acīs jautās bailes un izmisums.

[Ledene]

-Joks ? Kāds vēl joks ?
Herolds neierastā kārtā zaudēja parasto pašsavaldību un aiz briļļu stikliem nikni nozibināja acis.
-Es zinu tikai to, ko esmu redzējis. Un redzēju es..
Viņš piepeši apstājās.
-Teiksim tā - es redzēju tikai drēbes. Var jau būt, ka viņi ir aizgājuši peldēties pa pliko..
Viņš neveikli ierosināja.

[grapefruit]

Edīte nikni iespēra pa stabu un sāka lēkāt uz vienas no kājām, sāpēs saviebusi seju. Tad uzsāka skrējienu, nelūkodamās atpakaļ un izvairīdamās no visa,kas priekšā - kaut kur taču šai bedrei bija jābeidzas!?

Šo rakstu rediģēja grapefruit: 06.09.2005 18:39

[novemberunge]

Gundega sarauca uzacis.
Pa pliko? Tuk, tuk- vai kāds ir mājās? viņa saniknota noteica un trīsreiz piesita Heroldam pie galvas. Meitene bija pārāk satraukusies, lai loģiski domātu.
Lai arī kas ar viņiem noticis- nav labi. Es nezinu ko mums darīt. Tu esi vecāks un gurāks- pakustini smadzenes... atkal jau Gundega izrādīja savu diezgan sabojāto raksturu, tomēr viņa nemaz to nemanīja, jo visas domas bija pievērstas pazudušajiem radiņiem.

[Ledene]

Herolds viegli pietvīka un sašķobīja seju neglītā grimasē.
-Sasodīts !
No viņa mutes tas patiešām izklausījās sasodīti, turklāt neticami.
-Arī tev taču ir galva uz pleciem, madame. Varbūt iesim viņus uzmeklēt ? Citu ideju man pagaidām nav..

[novemberunge]

Gundega brīdi ar pārsteigumu vērās Herlodā, tomēr pēc īsa mirklīša sapurināja matus un atguva savu iepriekšējo kašķīgumu.
Iesim, lai arī man ir savāda nojauta, ka mēs viņus neatradīsim- tikai iekulsimies nepatikšanās. meitene atguvusi savaldību noteica un sāka soļot uz to pusi, no kuras bija atnācis Herolds.

[Ļipa]

kautkas pelēks piesaistīja Gitas uzmanību.
Hmmm... Kas tas?[I]
Gita nodomāja un apsvēra iespēju vai tuvioties tam, kaut kam vai nē, tomēr ziņkārība bija gana liela un drīz vien pieveica meiteni.
Gita lēnām tuvojās tam kaut kam.

[occ= tā arī nejūtos droši vai drīkstu izlemt, kas ir tas kautkas pelēkais (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) ]

[Ungaarijas ragas...]

Edītes skrējiens pa bedri beidzās pie kraujas. Pirmajā mirklī tā likas - turpat apakšā vīdēja zeme, nosēta ar akmeņiem un kukuržņiem un apaugusi ar lieliem visādas formas kokiem, kas atgādināja zāli, tikai krietni milzīgāku...

Māris: Radījums ar lēcienu zibenīgi metās viņam virsū, taču par mata tiesu aizmetās garām un nozuda. Piepeši zēnam pielēca kas tas bija.

Gita: Nonākusi lidz pelēkajam, viņa ievēroja, ka tas izskatās pēc tāda kā vairākās kārtās salikta šķidrauda, tiesa, netīra šķidrauta, bet rādījās, ka to varēja izmantot, kā apģērbu...

Herolds un Gundega pameta pļaviņu nokaudamies ar domām, kā cilvēki varēja tik zibenīgā ātrumā nozust no viņu redzesloka...

Mājās valdīja parastais lauku miers, ja neskaita Andrieva drudžaino rosību pagrabā. Šķinēja trauki un atskanēja blīkšķi, tad klusums un vīrietis iznesies no pagraba uzskrēja augšā. Tika drudžaini sapakota soma un nobēris pārsteigtajai svainei, ka dodas neplānotā ekspedīcijā, prom viņš bija ar visu mašīnu.
Taču nonācis pie ezera Andrievs attapās, ka viņam nav īsti skaidrs, uz kuru pusi jaunie radagabali ir devušies.

[grapefruit]

Edīte pārsteigta vēroja parādību, ideja par to, ka viņa sazāļota un šurp atvesta sāka šķist arvien ticamāka, nekas tāds tiešām vienkārši nevarēja atrasties zem pļavas. Samazināta - meitene tādu domu nemaz nepieļāva, viņas acīs viss apkārtējais bija palielināts, tikai kāpēc un kāda vella 'pēc te bija viņa:
Ko jums no manis vajag?
Viņa izkliedza izmisīgu jautājumu, vērsdamās uz augšu.

[Ungaarijas ragas...]

Klusums, vien dīvainie koki nolīgojās. Kaut kur sāņus atskanēja dobja dūkšana un garām panesās kaut kas milzīgs un melns, un lielāks par meiteni.

[Ledene]

Herolds uzrunāja Gundegu, kad viņi bija pametuši pļavu.
-Ko tālāk ? Dosimies uz māju vai viņu meklējumos ? Patiesībā man ir pat vienalga, bet es ļoti labprāt sastaptu Edi pēc visa tā, ko mums nācies piedzīvot, proti, uztraukties par viņu mistisko pazušanu !
Viņš sakārtoja brilles un īgni sarauca pieri.

[grapefruit]

OOC: man, ja, es nevaru redzēt to bildīti (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif)

Edīte sarvāvās:
-Sākās...
Viņa klusi nočukstēja, bailīgi lūkojoties augšup.
-Vajadzēja ar ma uzprasīties, varēju tač mēģināt aizlaisties...
-Erm, man būtu liles prieks uzzināt, ko jums nomanis vajag...
Viņa nu jau citā tonī noteica.

[novemberunge]

Man arī ir vienalga! Gundega kašķigi attrauca, lai arī zināja, ka šāda atbilde nav apmierinoša, tāpēc viņa vēl klusi piemetināja:
Bet manuprāt mums ir jādodas mājās un kādam tas jāpastāsta. Ja viņi nejokojās, tad gan jau pieaugušie labāk zinās, ko darīt, bet ja tomēr šis ir muļķīgs joks- viņi dabūs pamatīgi trūkties. Šitā biedēt cilvēkus!
Patiesībā meitenei bija gandrīz vai vienalga- viņa bija egoiste un to apzinājās. Tagad gribējās mierīgi pasēdēt un apkopot domas, nevis īgņoties, kašķēties ar Heroldu un bezjēdzīgi ļepatot pa pļavu.

[Ļipa]

Forši.
Gita nodomāja, aptvērusi, kas ir tas pelēkais, tur, tomēwr, nē nebija forši, Gita to pacēla divos pirkstos un nicīgi nopētīja- Nē, ko tādu viņa nekad mūžā nevilks mugurā, lai gan tāda doma bija radusies, jo tomēr sala.
Gita apsēdās tam blakus un sāka prātot par iespēju nokļūt mājās. Sala...
Nē, nu laikam jau nebija izvēles- tajā lupatā varēja būt siltāk. radās asociācijas ar plāksteri, tiesa gan tas nelipa, turklāt tik milzīgu plāksteru tāpat nav.Gita apviņķelēja atrasto pelēko kaut, ko ap sevi. Kļuva siltāk.
Cerams, ka tādu mani neviens neredzēs.
Viņa nodomāja. nez, kurš bija tik nejauki ar viņu pajokojies?

[Ledene]

Herolds piekrītoši pamāja.
-Labi, dosimies mājup.. es ceru, ka vismaz TU nepazudīsi..
Viņš ar ironiju izteica vārdu ''tu'' un sāka braši soļot. Īgnumu viņa sejā nomainīja smaids, galu galā - gan jau viss atrisināsies, iespējams, viņi divi jau devušies turp.