Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Tinuviel]

Elfa piekrītoši pamāja ar galvu. Viņa maigi paskubināja zirgu, lai tas pacenšās, cik var. Draigo gan purināja galvu, bet tomēr paklausīja. Nirvanai bija žēl sava uzticamā zirga.
Bet tikai līdz mājām, Draigo.
Viņa nodomāja un pieliecās tuvāk zirgam. Ik pa brīdim viņa atskatījās, lai redzētu to, cik tālu beoringi ir no viņiem.
Mēs paspēsim...
Elfa nodomāja un paskatījās uz priekšu.
- Maer roch...*
Elfa uzmundrināja Draigo un viegli noglāstīja meļņa nosvīdušo kaklu.

*Labs zirgs...

[Roviela]

Eodars jāja nedaudz iesāņus un ar bažām vēroja otru hobitu un Falrasu uz viņa ķēves. Tā turējās bara priekšā, bet bija nogurusi, tā acīmredzami bija nogurusi. Notriekt zirgu, kamēr krīt, būtu lieki. Pametis acis atpakaļ, viņš pamanīja, ka viņiem seko apmēram puse no sākotnējiem uzbrucējiem. Un lāči tomēr nespēj ilgstoši skriet tādā ātrumā! Un kam viņiem tas vajadzīgs, viņi bija pulcējušies uz dejām, ne medībām. Vēl varēja cerēt, ka lāčiem apniks tā pa tukšo skriet pakaļ un viņi griezīsies atpakaļ uz braslu, atcerējušies savu sākotnējo nodomu.
Vēlreiz pametis acis atpakaļ, kņazs saskatīja, ka Arandils un Nirvana tā kā sāk nedaudz atrauties no sekotājiem, bet nebija laika pētīt, tā īsti ir vai nē. Otra hobita ponijs rikšoja centīgi, savām īsajām kājelēm dipinādams taku, un nemaz neatpalika no lielajiem zirgiem. Falrasa ķēve viesa Eodarā bažas.

Eodars paskubināja Naktstauriņu un tas viegli, kā spēlēdamies drīz nokļuva grupas priekšpusē blakus Atēlai.

Kad zirgu soļi bija vienā ritmā, Eodaram kļuva skaidrs, ka ķēve var krist kuru katru mirkli, ja turpinās ceļu ar jātnieku. Viņš lika salnim pietuvoties vēl tuvāk, tā, ka kāpšļi saskārās, un uzsauca
Nāc man aiz muguras, kāp pāri, ja negribi pazaudēt savu zirgu! Nu!
Viņš zināja, ka Naktstauriņš tagad uzmanīgi liks soli solī tieši tāpat kā otrs zirgs, tāpēc tādu rīkojumu izpildīt, lai arī nav viegli, bet nav neiespējami. Toties apstāties gan laika nav...

[Idril]

Atskanēja nikna rūkšana, kas satricināja koku zarus un lika iešalkties lapām. Tā bija skaļāka un varas pilnāka nekā iepriekšējie rucieni un nāca no attālā brasla puses, aks bija palicis aiz muguras. Beoringi sastinga, kad noskaneja rūciens un pēc tam ļepatoja atpakaļ uz braslu pat nepaskatoties vairs uz tiem, kurus pirmīt vajaja.

[Tinuviel]

Nirvana atskatījās. Beoringi bēga no rūciena... Viņa nelika Draigo nedz apstāties, nedz samazināt ātrumu, vien turēties līdzi pārējiem. Lēnām, lēnītiņām viņa un Arandils pietuvojās tiem, kas bija priekšā. Draigo skrēja uz priekšu tik ātri tikai dēļ Nirvanas - nevienu citu tik apņēmīgi viņš nenestu. Elfa ik pa brīdim uzmundrināja rikšotāju ar labiem vārdiem vai vieglu glāstu.

[Roviela]

Eodars, aizņemts ar Falrasu, uzreiz nemaz nemanīja, kas aizmugurē notiek, bet negantais rūciens tomēr lika atskatīties. Lāči skrēja atpakaļ! Atpakaļ pie tā, kas rūca! Pasauca viņus? Kurš tas varēja būt? Eodaram iešāvās prātā. Būs jāuzprasa Breroram, kad nākamreiz tiksimies...

Bet tagad varēja tik ļoti netriekt zirgus. Vismaz Falrasa ķēvei tas ir pilnīgi nepieciešams.

Mums vairs nedzenas pakaļ! Eodars uzsauca pārējiem, pievaldīdams Naktstauriņu, kamēr tas pārgāja uz viegliem rikšiem, un Atēla līdz ar to. Pēc brīža viss ceļotāju bariņš bija atkal kopā.

Pagaidiet brīdi, Eodars palūdza, apstādinot zirgu.
Falrasa ķēve ir dūšīga, bet šis skrējiens viņai ir par grūtu. Falras, nāc atkal man aiz muguras. Tagad, ceru, mums vairs nebūs tik ļoti jāsteidzas, lēnākā solī viņa viena tiks, kur mums jātiek.

[Tinuviel]

Nirvana pievilka vieglo pavadu, likdama melnim pāriet uz soļiem. Zirgs piegāja blakus Eodara zirgam un palika tur stāvot, nedaudz nolicis galvu. Nirvana uz īsu brīdi nokāpa no zirga un glaudīja tā kaklu.
- Maer...*
Viņa pačukstēja zirgam, tad pagriezās pret Eodaru.
- Mums jādodas tālāk bez liekas kavēšanās.
Viņa noteica. Elfa paskatījās atpakaļ uz braslu, noskatījās, kā beornieši nozūd.

*Labi...

[Roviela]

Jums taisnība lēdij, mēs lieki nekavēsimies, Eodars atbildēja.

Nakstauriņa sāni pat pēc tāda skrējiena cilājās tikai tik-tikko. Viņš rotaļīgi pameta galvu uz Nirvanas meļņa pusi un pamīņājās - salnim vēl nepietika, tas aicināja skrieties!

Eodars draudzīgi paplīkšķināja zirgam pa kaklu.
Mierīgi, draugs, mierīgi, gan jau vēl izskriesimies, gan jau...

Kņazs padeva roku Falrasam (OOC - ceru, viņš nespītējas. Runāt pretī var arī pēc tam), lai tam vieglāk tikt augšā, pagaidīja, lai viņš droši iekārtojas, tad, paskatījies, ka visi ir gatavi doties tālāk, lika Naktstauriņam uzņemt vieglu riksi.

[Tinuviel]

Draigo uz Nakstauriņa aicinājumiem izturējās diezgan vienaldzīgi - vien pameta galvu uz zirga pusi un iezviedzās. Varēja redzēt, ka viņam rotaļīgas skriešanas nav ne prātā.

Nirvana viegli pamāja ar galvu un uzkāpa Draigo mugurā. Arī melnis uzņēma riksi, turoties blakus Eodaram un Falrasam. Elfa bieži atskatījās, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā un vai beornieši neatsāk dzīšanos.

Visam jābūt labi.
Viņa nodomāja un paskatījās uz pilnmēnesi.

[novemberunge]

Falrass jebkurā citā gadījumā būtu ietiepies un neklausījis, tomēr Atēla izskatījās šausmīgi, viņa tūlīt varēja krist un vairs nepiecelties. Tikai mīlestība pret zirgu jauneklim pievaldīja mēli.
Es padzirdēju, ka jūs arī uz Imladrisu. Nav jau mana daļa, tomēr... kāpēc? protams, savādi bija- ļoti liela sakritība, bet priekš kā? Kas te viņus pulcēja un kāpēc? Vai arī šie pārējie te bija pavisam citās darīšanās?
Bez šaubām, neviens taču nav tāds muļķis kā es, lai sekotu trakiem sapņiem. viņš rūgti nodomāja un atkal pievērsās Eodaram, lai sagaidītu atbildi.

[Laupītājmeitēns ...]

Kamēr grupiņa vēl stāvēja Arandils uzmeta sktienu Doro.
"Man liekas, ka tev ērtāk būs uz sava jājamlopiņa. Tagad, kad mums nedzenas pakaļ, arī briesmas tev nedraudēs. "
To pateicis Arandils nocēla sīkaliņu no Belta un sagaidīja līdz tas uzkāpj uz savējā. Tikmēr Pārējie jau bija uzņēmuši gaitu uz Imladrisu. Arandils sagaidija, līdz arī Doro ir gatavs, un tad kopā ar to panāca Nirvanu, kas jāja kopā ar Eodaru un Falrasu.
Izdzirdot Falrasu Arandils pasmaidīja.
Drošvien arī viņš ir ceļā uz Imladrisu. Mēs visi šovakar esam satikušies pie viena brasla... Varbūt arī mērķis būs bijis viens... satikt vienu ar tādu pašu mērķi var būt arī sagadīšanās, bet iegūstot sev vēl ceļabiedrus, kurus mums`pievieno asrī ar tādu pašu ceļamērķi, un vēl tagad satikt pārīs, tā nevar būt sakritība... Viņš prātoja...
"Tev arī mērķis ir Imldarisa?"
Arandils pajautāja Falrasam.

[Tinuviel]

Nirvana noklausījās Falrasa jautājumu, pēc tam Arandila jautājumu.
Klusēt negribētos, droši vien jāatbild.
Elfa nodomāja. Viņa paskatījās uz Falrasu, pēc tam uz Arandilu.
- Jā, mans mērķis ir Imladrisa.
Elfa iesāka atbildot uz Falrasa jautājumu, pēc tam turpināja skatīties uz priekšu.
- Kāpēc?
Viņa ar vieglu smaidu klusi jautāja.
- Es jau diezgan ilgu laiku vēlējos doties uz Imladrisu, bet tā īsti nebija nebija sanācis. Varbūt tas izklausīsies nedaudz dīvaini, bet es redzēju sapni, nē, drīzāk dziesmu, kas aicināja doties uz elfu pilsētu.
Viņa pabeidza. Elfa paskatījās uz Arandilu.
- Kā ir ar tevi, Arandil?
Viņa jautāja vīrietim.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 02.09.2005 20:50

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils iekšēji pasmaidīja. Bija man taisnība par tevi, elfa Viņš nodomāja, izdzirdot elfas izskaidrojumu, kāpēc dodas uz Imladrisu. Pēkšņi prātā atausa dzirdētā dziesma sapnī, kuras dēļ viņš devās ceļā.
Imladrisa... šis vārds tev nav svešs... Zini... tu... kur šis elfpilsētas mežs... Nekavējies... ceļā posies... Vairs pēļos neknosies... Jo senpilsēta sauc... Nekavējies un ceļā trauc...
Atceroties aicinājumu viņam sirdī ielija siltums.
"Es arī uz Imladrisu dodos dziesmas, aicinājuma dēļ."
Viņš sacīja itkā Nirvanai, bet reizē arī visiem, kas viņu dzirdēja, jo slēpjams nekas vairs nebija...

[Roviela]

Eodars dzirdēja Falrasa jautājumu, bet uzreiz neatbildēja. Nebija labi pārtraukt citus runātājus, un viņam arī gribējās zināt, kādēļ uz Rivendellu dodas pārējie. Par Torongilu viņš zināja - sapņa dēļ, tagad izrādījās, ka arī citi ir ceļā tieši tāpēc.

Pieskaitiet mani arī, viņš ierunājās tā, lai visi dzirdētu, mani pasauca sapnī ar dziesmu, un es gāju. Vai tad tādam aicinājumam var neklausīt? Turklāt man vienmēr ir gribējies ieskatīties Rivendellas rakstu krājumos, bet turp neviens nekad neiet neaicināts.

[Tinuviel]

Nirvana dzidri, bet diezgan klusi iesmējās. Elfas smiekli uz brīdi pārtrauca nospiedošo nakti.
- Tad es un domājams arī citi var diezgan droši spriest, ka arī pārējie uz Imladrisu dodas dziesmas aicināti.
Viņa ieteicās.
- Vai tomēr nē?
Viņa jautāja un vērīgi nopētīja pārējos ceļiniekus, kas vēl nebija atbildējuši. Tad viņa paskatījā uz Eodaru.
Tur eju es vienmēr, aicināta vai neaicināta, kad vien laiks man ir.
Viņa domās teica, bet skaļi neko tomēr nepateica. Viņa tomēr bija elfa un Imladrisa ir un paliek viņas mājas.

[Idril]

Šeit, brasla otrā pusē drošība ar katru soli auga, tomēr pilnmēness spozmē, ķāds nomaldījies vilks klīda netālu, tas bija vadonis - pēdējais no sava bara un tas meklēja izeju no šī elfmeža, taču nu tas uzdūrās neparastai grupiņai, tomēr izsalkums bija tik ļoti nomocījis nabaga dzīvnieku, ka tas nepārdomājot metās virsū viņaprāt vājākajam radījumam, kurš bija atpalicis no "bara". Vilks metās virsū Armēlijam, tas badīgumā koda hobitam, kur pagadījās un vēl plosīja viņa krūtis ar nagiem.

[Hikari]

Armēlijs negaidīja, ka ar viņu notiks kas tāds. Jauneklis juta, kā vilks lēnām plosa viņu un sāpes bija pārņēmušas visu viņa ķermeni. Gar acīm paskrēja laimīgās bērnu dienas, vecāki, draugi, pulks, kuram līdzi viņš gāja šobrīd. Armēlijam ap sirdi palika ļoti skumji. Viņš nekliedza pēc palīdzības, viņš ļāvās liktenim. Viņš zināja, ka no šiem ievainojumiem nesppēs vairs atgūties., Jauneklis apzinājās, ka mirst.
Rīna, mana Rīna... bija pēdējā doma viņa prātā, kad viņš atcerējās to burvīgo meiteni no ciemata, ar burvīgo smaidu un burvīgajām acīm un burvīgajiem matiem. jauneklis atcerējās vēl ko Es Tevi precēšu, Rīna! viņš tā bija teicis...tik sen tas bija... Ak, Rīna, piedod man bija pēdējais, kas izlauzās pār lūpām, pirms viņš sabruka nemaņā un nomira.

[novemberunge]

Falrass atvēra muti, lai pats atbildētu uz savu jautājumu, tomēr vārdi iestrēga mutē nepasacīti, jo aizmugurē notika kaut kas šausmīgs...
Miris. Jauns, sprauns, būtu vēl pavadījis savus 50 gadus un vēl vairāk, bet tagad... vilka saplosīts.
Jauneklis nolūkojās uz Armēlija nekustīgo ķermeni ieplētis muti, pārsteigts, apmulsis un sadusmots. Beidzot viņš aplēsa, cik nāve visiem ir tuvu un cik tā nežēlīga savā ceļā.

[Roviela]

Izdzirdis, ka aizmugurē notiek kaut kas neparasts, Eodars apcirta zirgu otrādi. Ātri tas nebija, no rikšiem, ne soļiem, turklāt viņi nemanot bija atrāvušies no pārējiem. Apgriezās un ieraudzīja, ka vienam no hobitiem uzbrūk milzīgs vilks un jau notriecis no ponija!
Kņazs cik ātri spēdams, dzina salni vilkam virsū, tas parāvās nost no zirga pakaviem un neko vairs negaidot pazuda mežā. Vai pakaļ aizbēgušajam ponijam? Eodars par to neprātoja, viņš noleca zemē un steidzās pie hobita. Noliecās... un saprata, ka par vēlu.

Viņš atlieca muguru Par vēlu... Te nekas vairs nav līdzams...

Balsī skanēja skumjas.
Ko darīsim?

[Miss Doherty]

Faleons izslējies uz sava zirga vēroja Eodaru pie nupat mirušā hobita. Seja tīra no emocijām, bet pakrūtē nemiers. Vispirms beoringi, tagad vilks... Faleons smagi nopūtās. Palikt šeit kaut minūti ilgāk nebūtu prāta darbs. Taisnību sakot, viņš juta lielas raizes par pārējiem ceļabiedriem, bet atstāt mazo radību šādi - nē, tā vis nevar!

Nokā```` no sava zirga, Faleons vērsās pie apkārtesošajiem Jāatzīstas, man nav zināmas hobitu parašas savu biedru apglabāšanai... Faelons klusi ievilka elpu un pavērās uz apkārtesošajiem, gaidot, kad kāds paskaidros kā hobitus apglabā, lai izlemtu ko varētu darīt šajā gadījumā.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils bija šokā. Kā tas varēja gadīties? Kā viņi, viņš nepamanīja, ka Armēlijs ar savu poniju iepaliek? Viņš uzmeta skatienu otram hobitam. Tas tagad ir viens. Nez, kā viņš jutīsies... viņam, jau būs pēcāk jāaiznes vēstis uz mājām. Kā mēs to nepamnījām? viņš sev jautāja. viņš jutās atbildīgs, par notikušo. Pie Brasla Doro, viņš bij apaņēmis zirgā, lai tam nekas nenotiktu, bet te, Armēlijs bija iepalicis nevienam no viņiem, Falrasa, Doro, Eodara, Nirvanas, Fealona, Torongila, viņa paša, nemanīts. Un Dranvins tču viņiem ar Fealonu un Nirvanu bija uzticējis nogādāt hobitus līdz Imladrisai sveikus un veselus. Arandils lūkojās uz sīkaliņu. Sejā nebija redzams nekas. Tikai acis bija satumsušas.