Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Ļipa]

Faleons bija rūpīgi klausījies apkārtesošajos trokšņos, jo, ko nojauta, tāpēc arī laikus neatbildēja kņazam uz viņa jautājumiem, tomēr tagad zinādams, kas iespējams notiks vai nē Faleons atkal varēja pievērsties sarunai, taču joprojām rūpīgi vēroja apkārtni.
Es esmu Faleons!
Elfs vērīgi nopētīja savas meitas dāvāto pērli, kas spīdēja spožāk par jebkuru no kņaza dārglietām. Tā bija ķīla, ka ieroči vajadzīgi nebūs, vismaz pagaidām. Tikai šķiet, ka šeit derēja uzkavēties vēl mirkli, tikai cik ilgi?

Šķiet kels bija izvēlējies nepareizo koku zem, kura atrasties un jau otro reizi putns noķēra savu bēgošo lauupījumu, lai nestu uz savu ligzdu.

[Roviela]

Eodars juta, kā pamazām saspringst Naktstauriņš, un kā viņā pašā pamazām rodas cīņas prieks, bet... ja vien varēs izvairīties, tad cīņas ar lāčiem nebūs. Jo tie var būt beoringu pēcteči. Eodars nebija melojis teikdams, ka dažus no tiem pazīst. Tagad viņš negribēja kaut nejauši nonāvēt draugus. Kaut aizstāvoties, ja vien... jā, ja vien tie ir viņi un ja varēs izvairīties.

Viņš bija pieklājīgi pasveicinājis skaistuli Nirvanu un majestātisko Faelonu. Mēness sudraba gaismā un nakts tumšajās ēnās elfa vaibstus nevarēja skaidri saskatīt, bet Eodaram tomēr likās tie kaut kur redzēti. Vanamarilla... Faelons bija viņas tēva vārds. Var būt tas ir viņš - Lorienas elfu valdnieks! Bet pašlaik nebija laika par to prātot. Klusums visapkārt bija pārāk dziļš, pārāk...

Vai tālu jūsu ķēve? Nav piesieta? Eodars klusu, lai netraucētu citiem, pajautāja Falrasam. Rāpies man aiz muguras! kad jaunais puisis bija piekrītoši pamājis ar galvu, kņazs teica.
Tagad nevajag palikt kājiniekos.
Viņš piejāja puisim nedaudz tuvāk, un, padevis roku, uzrāva to augšā. Tad pameta pār plecu atpakaļ
Sauc mani par Eodaru! Un turies cieši! Par ķēvi nebēdā - viņa pati atskries uz mana zirga saucienu.

[novemberunge]

Falrass nobrīnījās vien par Eodara laipno dabu un palīdzību, viņš bija radis, ka visi viņu tikai cenšas pāraudzināt un domīgi krata galvu.
Satriekts, brīdi jauneklis klusēja, sēdēdams sveša zirga mugurā, apstādinājis zobratiņus, kas kustināja viņa smadzenes, ar acīm urbdamies kādā tālīnā kokā, it kā būtu tajā redzējis nozibam kaut ko nelāgu...
Tepat vien ir un piesieta nav... tikai apsegta, lai nenosaltu. viņš pēdīgi noteica un sajuta prātu beidzot aptveram visu situāciju... viņiem visiem taču draudēja briesmas!
Žēl vienīgi segas, kad Atēla skries, tā noteikti nokritīs. Falrass spēja domāt vien par to, jo visas mantas viņam bija dārgas- visas bija sūrā, grūtā darbā nopelnītas vai nopirktas par vienīgo naudu.

Viss jau ir labi un jauki, tikai... uz kurieni mēs jāsim? viņš, beidzot atguvis savu iepriekšējo saprātu (un rupjību) apvaicājās tonī, kas likās pagalam bezrūpīgs... un savāds.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 30.08.2005 21:58

[Roviela]

Pagaidām nekur, Eodars atbildēja.
Bet pēc tam mums jānokļūst pāri braslam. Tur ved ceļš uz Rivendellu. Tagad klusu un klausies! Kaut kā pārāk kluss ir visapkārt...

Viņu nemaz nemulsināja ne puiša izbrīns, ne arī pārsteidza vārdi - ne jau pirmo reizi bija tā darīts, vedot sev aiz muguras kādu no karabiedriem bīstamā situācijā. Īstenībā kņazs pat neiedomājās, ka varētu rīkoties kā savādāk. Par to, ka Falrass ir draugs, Eodars arī nešaubījās. Kā jau viņš bija teicis Faelonam Nešķiet, ka mūsu tikšanās būtu nejauša.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 31.08.2005 08:37

[Tinuviel]

Nirvana, tāpat kā daudzi šajā kompānijā, arī ievēroja pērli ap Eodara kaklu. Tādas vien savai ciltij viņa bija redzējusi, tāpēc neliels pārsteigums neizpalika. Arī pašai Nirvanai tāds bija. Nirvanas zirgs lēnām mīņājoties piegāja tuvāk Arandilam. Elfa ik pa brīdim paskatījās uz abiem hobitiem. Pēc tam elfas tumši zilo acu skatiens vēlreiz pārslīdēja kņazam, tad Falrasam, vēlāk Torongilam, līdz apstājās pie Faelona.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 31.08.2005 09:50

[Idril]

Tālu, Loriēnā, kur naktis bija maigākos toņos un ēnas, kas rotaļājās visapkārt nerosināja aizdomas un bailes. Elfu princese klīda zem mellornu zariem, zem pilnmēnes.. Viņa zināja, ka šonakt Eodars būs sasniedzis braslu, viņa zināja, ka viņš sastaps viņas tēvu, taču par spīti tam viņa tik un tā bija uztraukusies - pilnmēnesī pie upes bija sastopami beoringi.. Viņas satraukums bija manāms rotā ap Eodara kaklu, tā kļuva siltāka, spožāka..

Tikmēr pie brasla, visiem sauktajiem pulcējoties mēness atkal pamazām izlīda no mākoņmalas un tālumā ieskanējās kluss rūciens, kuram pievienojās daži tuvumā, nu jau sadzirdami arī paviršam klausītājam.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 31.08.2005 11:00

[Roviela]

Eodars tikai tagad apjauta, cik dzīva ir mīļotās dotā rota viņam ap kaklu. Tik silta... mīļa... Ak, Vanamarilla... Viņš juta kā šis siltums kā glāsts pārskrien augumam, un domās sūtīja viņai sveicienus.

Vēl viens rūciens iztraucēja jauko mirkli.

Kurā pusē ir tava ķēve? Eodars ieteicās, klausoties tagad labi sadzirdamos rūcienus. Šķita, tie nāk no visām pusēm, bet ir vēl diezgan attālu.

Mēs varam paspēt līdz tai aizjāt, Eodars ierosināja, un, nemaz negaidot atbildi, tikai mājienu, kurā pusē tas ir, viņš paskubināja salni un ātri jāja turp. Tepat jau netālu vien bija... Kā jau parasti, ķēve, izdzirdot Naktstauriņu, pat nedomāja rauties prom, bet ļāvās tuvoties.

Nekāp nost! Aši! Eodars uzsauca līdzjājējam, kad bija ķēvei pavisam klāt, tā, ka zirgi gandrīz saskārās sāniem, paņem segu, un kas nu vēl tur ņemams un var nokrist, un dodamies atpakaļ.

Tas bija viens mirklis, un viņi jau rikšiem atkal tuvojās braslam. Atēla bija viena, bez jātnieka.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 31.08.2005 11:40

[Hikari]

Armēlis sēdēja virsū savam, ponijam, lūkojās tumšajā naktī un mēnesī, kas ik pa brīdim pazuda aiz mākoņiem un ieklausījās savādajos rūcienos, kas nu, vismaz tā likās pašam jauneklim, skanēja pavisam netālu. Armēlija mugurai pāršalca nepatīkamas trīsas un viņš palūkojās uz Doro. Pēc tam uzmeta skatienus visiem pārējiem, un no sirds vēlējās pēc iespējas ātrāk sākts kustēties...

[Idril]

Pilnmēness iznira no mākoņmalas, aiz kuras bij pirmīt slēpies un tā mestajā gaismā pirmajos kokos pārādījās lāči, milzīgi.. Tie bija Beoringi.. Tie rūca un vēl skanēja tālas atbalsis, tie klusām čabinoties un skaļi rūcot nāca klajumā, topot arvien redzamāki ceļiniekiem, kā arī bīstamāki.

[Roviela]

Eodars rikšiem piejāja pie brasla, apsteidzot lāčus par neilgu laika sprīdi.

Ātri visi pāri braslam! Un tai pusē negaidiet! Auļiet prom, cik vien ātri varat! Aši, prom visi! viņš sauca un neapstādinot zirgu iejāja braslā, liekot Naktstauriņam ar skaļu zviedzienu saukt pārējos, ne mazāk cienīgos zirgus aiz sevis. Tie sekos! Cits tāpēc, ka no viena bara, cits tāpēc, ka atzīs vadoni, vēl cits - sāncensības dēļ. Un paņems līdzi jātniekus, kas pašlaik ir galvenais.

Ticis līdz otram krastam, viņš atskatījās. Varbūt ir vajadzīga palīdzība!

Katram gadījumam, viņš lika Falrasam nokāpt un mēģināt tālāk tikt savā zirgā.

.. Ja ķēve nespēj pašlaik nest, tad gaidi mani uz ceļa, tur, gabaliņu tālāk! Es paķeršu tevi! viņš vēl uzsauca, pirms no jauna iejāja braslā, lai palīdzētu un sargātu tos, kas nāk pēdējie. Zobens bija rokā, bet Eodars ļoti cerēja, ka to nenāksies izmantot.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils klusēdams vēroja notiekošo. Kā Eodars ar Falrasu aizjāj pēc jaunekļa zirga. Viņš uzmānīgi ieklausījās arī viņu sarunās un apkārtējos trokšņos. Beoringi, bija skaidrs, ka viņu būs diezgan daudz, nu bija jau pat saredzami spilgtajā gaismā. Falrasa zirgs, domājams izturēs, ja vajadzēs skriet. Arī mūsējie, jo mēs arī atpūtinājām tos pa ceļam. Un Izskatās, ka arī Eodars ir pārliecināts par viņu zirgu spējām, par kurām gan nebūtu jāšaubās. Arandils uzmeta skatu hobitam, Doro, kam nebija nekas pašaizsardzībai. Būs laikam jāturās viņa tuvumā... Arandils lūkojās apkārt, lai noskaidrotu vai viņi ir ielenkti, vai arī Brasls ir brīvs. Beornu ir daudz, drošvien, ka vairāk nekā mūs pašu...Prātīgāk, jau būtu laisties prom... Viņš noskatīja Eodaru, tad pievēra skatienu Faelonam, Eodara ceļabiedram, kurš vēl joprojām nebija atklājis, kas viņš ir, taču tagad tam nebija arī vairs laika un tad Falrasam, ātru skatu Armēlijam, kurš nu vairs neizskatījās itkā būtu gatavs aizmigt tur kur stāv un Doro, un pēdīgi Nirvanai.

Tad Atskenēja Eodara sauciens, un viņš šķērsoja braslu aicinādams arī pārējos.

Arandils palika pēdējais, viņš sagaidīja, līdz pāri braslam tiek arī pārējie uzmetot skatienu Doro, lai būtu drošs, ka tas nepaliks vienā pusē ar Beorniem, nebūdams aizsargāts.
"Aiziet visi ātri pāri! "
Viņš izrāva zobenu un sagrieza savu zirgu, lai spētu izsekot arī tam, kas notiek aiz viņa.
"Doro, mudīgi uz otru pusi!"
Viņš vēl pasteidzināja viņu, acīm vērojot apkārtni un aizvien vairāk tuvojošos beoringus.
Kad visi bija pāri arī Arandils pats šķērsoja braslu.

Šo rakstu rediģēja Dinnija: 31.08.2005 13:57

[novemberunge]

Falrass nodrebinājās aiz bailēm par viņa skaistuli, par Atēlu. Viņa bija viena, galīgi nomocījusies un piekususi.
Jauneklis klausīja Eodara padomam, lai arī kā viņam šitā izrīkošana riebās un izvilcis zobenu uzlēca satrauktajai ķēvei mugurā.
Skrien cik ātri vien vari un nebīsties noguruma! viņš tai iečukstēja ausī un bažīgi palūkojās atpakaļ.
Atēla piecirta kāju un sapurināja rudās krēpes. Viņa negrasījās kustēties.
Izlutinātā ēzeļmāte, tev galīgi nav prāta? Falrass nikni nosaucās un iecirta papēžus viņas rudajos, mitrajos sānos.
Atēla pacēlās pakaļkājās un sāka skriet, bet ne jau aiz bailēm vai niknuma- viņa tikai gribēja nomest savu nepateicīgo saimnieku.

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 31.08.2005 13:48

[Roviela]

Eodars sagaidīja visus pārkļūstam pāri un sekoja Arandilam, kurš jāja pēdējais.

Viņi brīdi jāja plecu pie pleca. Eodars ik pa brīdim atskatījās, vai beoringi netuvojas. Šķiet, nē, zirgu aulekšos tie nevarēja noskriet, bet kādu laiku būs jājāj ātri, bez tūļāšanās. Viņš pameta acis uz priekšu - kā Falrasam iet? Un pārējie? Vai mazie zirdziņi spēs turēt lielajiem līdzi?

Tad viņš ko iedomājās... beoringi... lāču izskatā plēsīgi, bet gaļu viņi neēd! Nemaz. Varbūt... varbūt var viņus aizkavēt, mazu brītiņu, arī pietiktu.

Eodars pieliecās tuvāk segliem, ļaudams Naktstauriņam pašam turpināt iesākto, un ar roku meklēja ceļasomās. Bija... tepat bija... ir! Viņš izvilka nelielu podiņu ar medu. Labu, smaržīgu, ceļamaizei īsti piemērotu, un atvēzējies aizmeta to atpakaļ uz ceļa. Līdzēs, nelīdzēs, bet kaut kas tas tomēr ir. Viņš nekavējās, lai noskaidrotu rezultātu.

[Tinuviel]

Draigo uzsāka auļus. Elfu zirgs pārjāja Braslu pirms Arandila zirga. Nirvanas zirgs auļoja blakus Eodaram un Arandilam. Elfa paskatījās uz hobitiem. Viņiem būs grūti turēt līdzi...

Melnais zirgs auļoja uz priekšu cik vien ātri spēja. Ik pa brīdim zirgs nosprauslājās vai pakratīja galvu, bet tempu nezaudēja. Tagad, kad viņi bija šai pusē Braslam, Imladrisa vairs nebija tālu.

[Hikari]

Armēlijs piesita savam nabaga izbiedētajam ponijam pie sāniem un iekliedzās Uz priekšu un aizjāja pāri braslam atpakaļ neatskatīdamies. Jauneklis bija ārkārtīgi nobijies un neko tādu nebija gaidījis. Viņa rokas trīcēja un galva bija pilna neprātīgu domu. Viņš redzēja, kā Doroi jāj līdzās un domāja, vai draugs ir tikapt nobijies kā jauneklis pats...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 31.08.2005 15:04

[Idril]

Mēness gaismā parādījās ap pusducis beoringu. Visi metās ceļiniekiem pakaļ draudīgi rūkdami, tie nespēja noskriet zirgus, taču mina tiem strauji uz papēžiem. Uz medus podu atsaucās tikai trīs no rūcējiem, pārējie kļuva niknāki un skaļāk ierūkušiies skrēja vēl ašāk un to ķepas grasījās saķert Doro poniju.

[Tinuviel]

Nirvana paskubināja savu melni. Viņa no sākuma nemanīja, ka viens no beoringiem mēģina saķert poniju, uz kura jāj Doro. Nedomājot elfa apgrieza zirgu un metās pretī beoringam. Zirgs izskrēja tieši pretī beoringam un sacēlās pakaļkājās, lai aizkavētu uzbrucēju. Zirgs ar priekškājām pāris reižu iecirta beoringam, tad apgriezās un aizauļoja uz priekšu. Nirvana cerēja, ka tas beoringus pārāk nesadusmos, vien aizkavēs. Doro ponijs un pārējie jau bija gabalā, bet Draigo tos ātri vien panāca, bet bija noguris. Tomēr noskriet līdz Imladrisai visticamāk varēs.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 01.09.2005 16:00

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils manīja, ka hobiti sāk iepalikt, un atskatījies vēlreiz ieraudzīja vienu no Beoringiem knapi nesaķeram Doro poniju. neraža, tas ir tieši tas hobits, kurš pats nespēs aizstāvēt sevi un zirgu Arandils nodomāja sagriezdams savu zirgu un jādams atpakaļ. Tur viņš uzrāva hobitu uz sava zirga.
" ceru, ka neļaunojies, bet aizstāvēties, tu nebūtu spējīgs, šādi vismaz tavam lopiņam ir cerība izglābties, bez nastas."
Viņš tam noteica "nosēdinādams to sev priekšā.
Arandils bija izjājis uz aizmuguri reizē ar Nirvanu, un redzēdams, ka viņa pēc tam tiks galā viņš jāja uz priekšu, ponijam sekojot. Arandils, gan visu laiku atskatījās, lai tad, ja kas notiktu viņš varētu palīdzēt elfai.
"Kā tur aizmugurē izskatās?" viņš jautāja Nirvanai, kad tā atkal bija pievienojusies viņu pulkam. "Tu zini, ka tas bija ļoti riskanti?" Viņš tai jautāja.

[Tinuviel]

Nirvana piejāja blakus Arandilam, lai būtu vieglāk runāt.
- Nu, viņi ir ļoti nikni. Mums jātiek Imladrisā pēc iespējas ātrāk.
Viņa atbildēja uz pirmo Arandila jautājumu. Pēc tam viņa pagrieza seju pret vīrieti un viņam pasmaidīja. Pat grūtos un bīstamos brīžos viņa spēja smaidīt, ja vajadzēja.
- Es zinu, ka tas bija ļoti bīstami, bet nevar ļaut jau vienam no mums jau pašā sākumā krist par upuri beoringiem.
Elfa atteica un veltīja savu skaisto smaidu arī Doro.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils pameta skatienu atpakaļ. Beoringi vēl joprojām sekoja un neatstājās... Bet uz neko citu jau nevarēja cerēt...
"Jā... īpaši tādu, ko pats Dranvins lika mums pieskatīt... Ko tad mēs būtu viņam teikuši satiekot viņu atkal..."
Arandils novilka.
"Līdz Imladrisai vairs nav tālu, paskubiniet savus jājamos cik nu viņiem ir spara, galā varēsiet tos atpūtināt!"
Arandils uzsauca priekšā jājošajiem, šobrīd atrodoties aizmugurē, kopā ar Nirvanu un Doro uz sava zirga.