Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Tāpat, lēnām un piesardzīgi, Eodars izjāja pie brasla, apturēdams Naktstauriņu pēdējā lielā koka pusēnā. Nevienu nekur nemanīja, vien zirgs tā kā, šķiet, sajuta kāda tuvumu, bet kņazam likās, ka zirgs nav tik satraukts kā tad, ja tuvumā būtu ienaidnieks. Lai gan... ko var zināt!

Nakts vieglajam vējam šūpojot koka lapas Eodaram virs galvas, mēness stari raibā rakstā ik pa brīdim nobira pār viņa augumu, iespīdinādami elfu princeses dāvāto rotu. Šķita, ka Eodaram uz kakla neredzamas rokas ir iedegušas spožu zvaigznīti. Tā pamirdzēja brīdi, līdz to pārklāja ēna, tad pamirdzēja atkal un atkal. Viņš pats to nemaz nemanīja, ausīdamies un vērodams apkārtni.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 26.08.2005 18:19

[Laupītājmeitēns ...]

Viņi arī tuvojā braslam, un arandils, kāda koka ēnā manīja uzmirdzam gaismas stariņu. Tā, kā zvaigznes nemēdz uzturēties zem kokiem, tur kādam vajadzēja atrasties. Zinot, ka ja jau viņš to redz, tad arī elfu acis šo gaismiņu jau sen kā ir pamanījušas, viņš vairāk sīkaliņiem, bet arī pārējiem teica.
"Tur pie brasle, koka paēnā kāds stāv. Vismaz viens. Varbūt vairāki, bet ēnas var maldināt. Diezvai tas ir naidnieks... Tas būtu uzmanīgāks un nenēsātu spīguļus, ja gribētu ko ļaunu.."

[Snorkes Jaunkund...]

Doro jāja blakus Armēlijam un bija tik dziļi iegrimis domās par ceļu un ceļabiedriem kas bija kopā ar viņiem, ka nedzirdēja gandrīz ne vārda ko teica viņa ceļabiedri. Tikai Arandila kluso čukstu “ceru ka jums ir zobens vai duncis aizsardībai” un ka pie brasla kāds stāv, atgrieza Doro realitātē. Viņš tūlīt ņēmās pamanīt kas ir pie brasla un samiedza acis. Piepeši arī Doro likās ka viņš redz kādu ēnu. Doro paskatījās uz Armēliju un nočukstēja: Armēlij, vai tu redzi kautko pie brasla? Man pašam likās ka es kautko redzu un arī Nirvana teica ka viņa redz un Dranvins arī! Bet tu redzi?” Doro vēlreiz paskatījas uz braslu, bet šoreiz viņš vairs neko neredzēja. Viņš cienīgi paskatījās uz Arandilu. Viņš pēc iespējas klusāk nočukstēja: “Ē, Arandil man nav ne duncis, ne zobens. Man ir tikai spieķis ar kuru varu mēģināt kādu ievainot. Protams ar spieķi tas nav iespējams bet…” Doro apklusa un mazliet nodūra galvu. Tad viņš pacēla galvu un ieskatījās Arnadilam acīs.

[Roviela]

Jā, tepat netālu ir kāds... un šis kāds vai kādi, tāpat kā viņš pats, vilcinās un nogaida. Nogaida nevis gaida? Tā bija pēkšņa un, jāsaka, patīkama doma. Tad tas nav ienaidnieks! Tā parasti zin, ko un kur meklēt un gaidīt. Turklāt tiešā tuvumā neviena, izņemot Torongilu, nav, un Eodars varēja droši paļauties uz savu Naktstauriņu gadījumā, ja nāktos tomēr bēgt.

Eodars izjāja klajumā, ļaudams mēnesim sevi apgaismot. Lai redz tie, kas skatās! Salnis spožajā sudraba gaismā pats atspīdējā kā sudrabā liets. Jātnieks pats izskatījās tumšs, vienīgi nedaudz kustoties blāvi atspīdēja rotakmeņi un metāla sprādzes, bet to mirga bija nesalīdzināmi vājāka par spožo zvaigznīti viņam kaklā. (OOC - nešaubos, ka Faelons to atpazīst (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) )

Sveicināti! viņš droši, dzidrā balsī uzsauca. Es esmu Eodars, Itilienas kņazs. Ar ko man tas gods tikties manā ceļā?

Roka no sveiciena atgriezās atpakaļ, citiem nemanot, satverdama zobena spalu.

[Ļipa]

Faleons uz kādu mirkli bija apstājies, jo arī viņš bija pamanījis, ko neparastu, tomēr jau pēc mirkļa viņš droši turpināja ceļu, apmetnim plīvojot nopakaļ, līdz viņa skatu pievērsa pērle, viņa meitas pērle.
Es domāju, ka ieroči mums šobrīd nebūs vajadzīgi.
Viņš mierīgi teica saviem ceļabiedriem. No Faleona staroja vien miers, bez nekāda satraukuma, taču aizdomas, viņā iemājoja, lai, kas bija šis vīrs viņš bija droši izgājis cauri Loriēnai, un uzdrošinājies. Eieguvis. Viņa meitas labvēlību.
Esi sveicināts Eodar, Itilienas kņaz.
Faleons noteica neizlaizdams, kņazu no sava skatiena.

[Roviela]

Esiet sveicināti! Eodars tikai tagad ieraudzīja, cik daudz ceļabiedru vēl ir staltajam un majestātiskajam elfam, kas viņu uzrunāja pirmais. Mēness, lai cik spožs, tomēr pārvērta apkārtnes izskatu, bet, cik kņazs manīja, tur bija vēl divi cilvēki? elfi? un divi sīkāki. Hobiti, noteikti, hobiti! viņš nodomāja. Roka no zobena spala atgriezās priekšā uz seglu loka.

Nešķiet, ka mūsu tikšanās būtu nejauša, kņazs uzrunāja elfu, kas nebija nosaucis savu vārdu, bet tagad tā neizprotami savādi viņu vēroja.
Vai man būs ļauts uzzināt jūsu vārdus, kungi?
Un lēdija, Eodars piemetināja, pamanīdams nupat klajumiņā iejājušo elfu.

[Laupītājmeitēns ...]

Tā... mums viens no abiem sīkaliņiem ir atstājis māju pilnīgi bez nekā... Nu, jā. jāatceras Rivendellā sadabūt šim kaut ko, lai vismaz atpakaļceļš ir drošs. Arandils prātoja piejādams braslam tuvāk. Vēl nezinādams, kas ir šis vīrs viņš roku turēja uz zobena spala.
Tad viņš bija iznācis gaismā un stādījies priekšā. hm.. Itilienas kņazs, Eodars. Jā.. nu šeit ir raiba publika.. trūkst vin tikai kāds pārītis rūķu... Arandils nodomāja. Tikmēr arī Fealons bija sasveicinājies, un paziņojis, ka ieročiem nav jābūt gataviem. Ar acs kaktiņu Arandils manīja kā Eodara roka noslīgst uz segliem. Jā, arī viņu pārliecināja fealons sacītais. Arandils manījā ēnās stāvam vēl kādu. Laikam Eodara ceļabiedrs. Diez vai viņš būtu jājis viens tik tālu...
Pēc aicinājuma nosaukt savu vārdu viņš nedaudz nolaida roku no spala un paskatījās tieši Eodaram virsū.
"Es esmu Arandils..." Viņš iesāka un palocīja galvu.

Šo rakstu rediģēja Dinnija: 29.08.2005 09:54

[Hikari]

Armēlijs lūkojās uz savu mazo duncīti pie sāniem un priecājās, ka viņam vēl nav bijusi vajadzība to izmantos. Jauneklis pievērsa bažīgu skatienu kungam, ar kuru sasveicinājās Faleons. Tas laikam ir kāds ļoti pazīstams un svarīgs vīŗs. Armēlijs pat uz brīdi sakaunējās, ka nepazīstot šo kungu...
Ceru, ka pārāk ilgi mēs te tagad nekavēsimies. Nakts ir tumša un ēnās var slēpties visādi...ptfui, cerams, ka šeit neviena naidnieka tuvumā nav! pie sevis nodomāja armēlijs un pameta bažīgu skatienu apkārt.

[Roviela]

Eodars sveicienam arī palocīja galvu, paskatoties uz Arandila pusi: Man ir prieks iepazīties ar jums, Arandil, Aranda dēls!
Vārds ir dzirdēts, vārda īpašnieks nebija redzēts, kņazs piebilda, mierīgi, ar interesi vērojot Arandilu.
Jā, viņš ir tas, par ko uzdodas, slēdziens bija skaidrs uzreiz. Vai nu pirmo reizi Eodars tikās ar dažādiem ļaudīm! Arandila vārds dunadaniem allaž bija uz mēles, būtu grūti to nepamanīt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 29.08.2005 11:33

[Idril]

Mēness izrāpaš no mākoņmalas aiz kuras bija aizslēpies un iedzirkstījās visā savā godībā. Visapkārt ņudzēja mānīgas nakts ēnas, taču pagaidām vienīgie trokšņi bija upes čalošana un koku šūpošanās vieglajā vējā. Tomēr nepagāja ilgs brīdis, pēc tam, kad mēness bija izlīdis no mākoņmalas netālu ieskanējās kluss rūciens, bez atbalss, tik grūti sadzirdams, ka nāktos speciāli klausīties, lai to samanītu.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 29.08.2005 12:01

[novemberunge]

Pasteidzies, Atēla, es jau to redzu! Falrass uzmundrinoši nočukstēja. Viņa balsī bija jūtama tāda aizrautība un sajūsma, ka ķēve tikai paklusēja un nolēma neizaicināt likteni.

Jauneklis pēc brīža apstājās un nolēca no ķēves, kura sakarsusi izgaroja vieglus dūmiņus, kas savērpās skaistā dejā un pazuda naksnīgajās debesīs. Viņš gādīgi apsedza savu skaistuli un piekodināja viņai, lai nedzer upes ūdeni, savādāk sasirgšot un varbūt pat atdošot galus.
Atēla piekrītoši sapurināja krēpes un nozibināja spoži melnās acis. Arī viņa bija uztraukusies, kaut vai tikai tāpēc, ka atradās sev nezināmā vietā, nemaz nerunājot par nojautu, kas dziļi gūla sirdī- viņi ir te gaidīti.

Flarass brīdi vilcinājās, domādams vai drošībai neizvilkt zobenu, tomēr viņam negribējās ticēt, ka šeit notiks kaut kas slikts, tāpēc jauneklis vienkārši devās uz priekšu, turēdamies gar upes malu.
Viņš dzirdēja balsis, labestīgas balsis, bet ko nu šajās dienās varēja zināt... un zirgus, kas gan nebija tik ļoti nomocījušies kā viņējais.
Pēc pāris minūšu gājiena varēja samanīt arī runātājus- to bija daudz, bet ne pietiekami, lai notvertu ātro un veiklo jaunekli, tāpēc viņš klusītēm soļoja tālāk uz svešinieku pusi, nebaidīdamies atklāties.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils nenovērsa acis no Itilienas kņaza. Viņš kaut ko sadzurdēja bet tas bija pārāk klusu, lai viņš spētu to identificēt, kas tas bija un vai tas nebija kas koku zaros vēja radīts.
"Varu atbildēt ar to pašu, es arī esmu gan dzirdējis par jums, gan reizi pa reizei manījis jūs..."
Arandils palūkojās viņam garām, pār plecu uz otro jātnieku.
"Kas būtu jūsu ceļabiedrs?"
Viņš jautāja palūkodamies atpakaļ uz Eodaru.

OOC: Ja Falrass redz mūs, tad mēs varam amnīt arī Falrasu? Es pieņemu, ka jā...

Taču kamēr viņš "pagrieza" skatienu pret Eodaru viņš koku ēnās samanīja trešo stāvu. Tas bija bez zirga, līdz ar to nevarēja būt no šo divu kompānijas, jo gājējs jātniekus kavētu ļoti. Taču tākā pats viņš neizskatījās nomocījies, Arandils pieņēma, ka viņam kaut kur arī ir zirgs. Jauneklis, jo Arandils bija pārlieciāts, ka viņa izturēšanās un stāvs par to arī lieciena, atradās ēnās, tāpēc Arandils tam uzsauca.
"Svešiniek, nāc ārā un parādies skaidrāk..."
Viņš zināja, ka klusēt nav vērts, jo viņi jau tāpat bija pamanīti, un svešinieks nelikās nākdams slapstīdamies.

[novemberunge]

OOC: Fāk! Sorr par parakstu, steidzos. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif)

Falrass uz mirkli sastinga, pārdomādams vai dara pareizi, tomēr nespēja atturēties un parādījās klajumā, kur viņu varēja aplūkot visā godībā.
Jauneklis izslējās, it kā būtu dabūjis ar pātagu pa muguru un pasmaidīja savu vieglprātīgo, labstīgo smaidu.
Tāpat nebūtu palicis ēnā, tas nav manā dabā. Esmu Falrass Flarena dēls. Un jūs būtu? viņš pārlaida vērīgu skatienu apkārtējiem, apstādamies pie elfiem. Nekas tāds viņam nebija nācis acīs, bet ausīs gan! Elfi, īsti elfi! Vai tad tie nebija visi kā viens aizbraukuši pāri Dižjūrai un Svētlaimīgajām zemēm?

Šo rakstu rediģēja Mia Mania: 29.08.2005 21:20

[Roviela]

Eodars manīja, ka Naktstauriņš nemierīgi sakustas. Te ir vēl kāds! Un zirgam tas nepatīk.

Eodars atskatījās uz Torongilu, kurš joprojām sēdēja zirgā turpat, pusēnā zem koka, pirms atbildēt Arandilam:
Ar manu ceļabiedru mūs tikāmies Loriēnā, kur valdniece lūdza mani viņu sagaidīt un tālāk doties kopā. Šī ir otrā nakts mūsu kopīgajam gājienam. Es nevaru atbildēt viņa vietā. Domāju, viņš to izdarīs pats. Bet mēs neesam šeit vieni...

Eodars nepabeidza teikumu, viņa uzmanību novērsa Arandila sauciens svešiniekam un jaunā puiša parādīšanās. Bet salnis joprojām bija nemierīgs, tāpēc Eodars nosprieda, ka ne Falrass ir īstais nemiera cēlonis, un ne gluži pieklājīgi, bet, viņaprāt, nepieciešami, iejaucās mierīgajā sarunā.

Es esmu Eodars, Itilienas kņazs, bet man šķiet, ka šeit tuvumā ir arī kāds, ar kuru mēs negribēsim iepazīties! Mans zirgs, mans uzticamais draugs, nekad nav nemierīgs bez iemesla. Iesaku uzmanīties! Tas vai tie var būt arī beoringi. Lāču izskatā, protams, jo ir pilnmēness. Ja tā, tad mums var būt nepieciešamība ātri doties prom.

[Nimue]

Vai cienītajam Itilienas kņazam nav redzams, ka te tāpat gana liels cirks savācies, lai katram tramīgākam zirgam liktu uztraukties? Nav ko lieki uztraukties.
Starp citu, ja plēsīgie lāči šeit ir, tad bailes tos tikai pievilinās

Torongils bija nolēmis pārtraukt savu spītīgo jau otro dienu ieilgušo klusēšanu. Nepatika viņam ceļabiedrs. Netaisījās viņš runāt ar to, kura tēvas viņam pienākušos troni ieņēmis. Pat ne tik daudz, lai ļautu šim kā visi to mēdza darīt stāstīt, ka domas par pienākošos troni ir vien iedomas. Tās nu viņš bija, citu domu prātā nebija, kā "tronis, tronis". Jo tuvāk nāca Rivendella, jo uzmācīgākas šīs domas kļuva.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 30.08.2005 09:41

[Roviela]

Eodars tikai pamāja ar galvu uz Torongila pusi un nedaudz piemiedza aci Arandilam. Smiekli nāca, lai gan tam nebija īstais brīdis. Un strīdu sākt ne tik.
Viņš noskatīja pārējos - jā, viņu zirgi un poniji gluži labi varēs bēgt, ja būs jābēg, bet nupat pienākušais jauneklis ir uz savām divām kājām. Lācim - viens, divi, un viss.

Falras, jums ir zirgs, kas var vēl skriet kādu laiku? Eodars pavaicāja, nepievērsdams nekādu uzmanību savam iespējamajam radiniekam.
Ja nē, tad variet sēsties man aiz muguras, jūsu zirgs, ja tāds ir, viens pats tiks galā noteikti. Un es ieteiktu šo vietu tomēr atstāt pēc iespējas ātrāk.

[Hikari]

Armēlijs klusēdams uzlūkoja jaunpienākušo un nolēma neko neteikt kādu laiciņu. Jauneklis patiesībā sajūtas nedaudz noguris. Nakts bija vēsa un Armēlijs cerēja, ka viņi drīzumā noskaidros problēmu, kas bija radusies ar to, ka jaunpienācējam nebija jājamopiņa un dosies ceļā. Jauneklis bija nedaudz nosalis, kā arī izsalcis un miegains. Viņš zināja, ka, ja grupa drīz neizkustēsies, viņš nespēs noturēties un aizmigs, un to nu Armēlijs negribēja pieļaut...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 30.08.2005 11:55

[novemberunge]

Falrass iztrūcies novērsās no elfiem un uzlūkoja vīrieti, kas bija viņu uzrunājis. Prātā kā izlūzija izveidojās Atēla- pārkarsusi, satraukusies, knapi dzīva, lāču ielenkta.
Jā, zirgs man ir jeb pareizāk ķēve un brīdi skriet viņa vēl varēs, bet tad jābūt uzmanīgiem. Viņa var jebkurā mirklī saniķoties un apstāties. jauneklis uzmanīgi pieliecis galvu, atteica, jo viņam nebija ne jausmas vai būtu šis kņazs, kā viņš stādījās priekšā, jāuzrunā kā īpaši, jo Falrass nekad nebija sastapis nevienu augstdzimušo, izņemot dažus labus, bet tie paši izteica vēlēšanos, lai viņus uzrunā vārdā...

Falrass tikpat aizdomīgu skatienu uzmeta Torongilam, tomēr viņam nekā neteica- ja jau negribēja stādīties priekšā, tad negribēja- neies taču plēsties.

[Idril]

Mēness uz mirkli jau atkal nozuda aiz kāda sevišķi pūkaina mākoņa malas. Uz mirkli iestājās aizdomīgs klusums, nebija dzirdami nekādi neiederīgi trokšņi - pat ne klusā lāča rūkoņa. Ja kāds veltītu mirkli lai ieklausītos, tas spētu sadzirdēt, kā daba aiztur elpu, kāds klusum valda.. Pirms vētras.

[Tinuviel]

Nirvana jau krietnu brīdi iepriekš bija nosaukusi savu vārdu svešiniekiem. Pēc tam viņa visu laiku bija klusējusi un rimti skatījusies mežā. Elfa dzirdēja gan rūcienus, bet tagad īpaši labi dzirdēja klusumu. Kā pirms liktenīgā trieciena. Nirvanas roka lēnām uzgūlās zobena spalam, lai jebkurā brīdi varētu aizsargāties. Pilnmēness virs galvas bija pat pārāk spožs.