Forsaknen, [PZP] un C Opcijas

[BellaDiva]

Speeele saakas...

Bet pieteikties vel noteikti var..skatiit ATD...

[Idril]

Jau atkal savā ritmiskajā taktī soļojot Marks devās prom. Viņam te vairs nebija ko darīt, ragana savās glezņajās skavās, atvainojiet, mājās un tomēr visticamāk arī skavās grasījās uzņemt cilvēku, Toms - misters kompleksainais bija aizlaidies, Azapata stāvēja kā nolēmēta - un viņš jau nu to darīt negrasījās.

[novemberunge]

Tingela izdzirdēja klauvējienus un graciozi atliecās atpakaļ, kā viegla un smalka baletdejotāja. Viņa aši uzvilka noskatīto kleitu un lēnā, nosvērtā solī devās lejā, lai atvētu durvis.
Raganas mati joprojām bija izlaisti, tomēr nu jau izkaltuši un cirtojās uz viņas muguras, bet kājas aizvien basas; šīs bija viņas mājas un lēdija neuztraucās par to, ka varētu sasmērēt pēdu apakšas.
Atvērusi smagnējās koka durvis, Tingela atplauka vērīgā, nedaudz tumšā smaidā, kamēr viņas acis slīdēja pāri cilvēka sejai un augumam.

[Alehandro]

Džeks jau divas dienas bija staigājis pa šo pilsētu. Viņam tā patika. Visur tumsa, cilvēki ir satraukti un bailīgi...
Man šī pilsēta sāk iepatikties arvienvairāk... viņš nodomāja un klusiņām pie sevis iesmējās. To drīzāk varētu nosaukt par spurdzienu nevis smiekliņu. Viņš uz ielas ieraudzija skaistu sievieti. Viņš to nopŗtija no galvas līdz kājām. Viņai bija melna, jo melna kleita un liela cepure.
Vēlviens upuris... viņš norūca ar triumfa izteiksmi sejā. Viņš sekoja noslēpumainajai sievietei. Viņš bija gājis kādas minūtes divas līdz aiz stūra izdzirda uztrauktas balsis. Tajā ielā nogriezās arī viņa upuris: skaistā jaunava.
Kas te par troksni? džeks jautāja bariņam kuri turpat līdzās stāvēja.
Viņš atkal paskatijās uz sievietes pusi, bet viņa bija pazudusi.

[mr Bl@ck]

Nē šeit nav nekā interesanta nodomāja kad redzēja ka persona aiz stūra neko nedara.
Palidojis divas mājas tālāk Toms nolaidās ejā un iz gāja uz ielas apmetņa viņam nebija bet tas nekas ielas bija tukša un pastaigaa bija tieši laikā.
Viņš devās uz mājām cerēdams nevienu nesatikt.

[Alehandro]

Džeks turpatām mierīgi stāvēja; precīzāk sakot mierīga bija tikai āriene, bet iekšā viss vārijās par pazudušo meiteni...
Un ja nu viņa būtu bijusi ideālā? Pēc izskata vaņai varētu dot visus 99,9 procentus no 100. viņš tur stāvēja galvu nodūris, lai savaldītos un domāja. Viņš grasijās jau iet un māju pusi, bet atkal ieraudzija sievieti. To sievieti. Viņa stāvēja netālu aiz satrauktā bariņa un vienkārši dejoja.
Džeks piemiedza acis, bet ar to pietika, lai viņa nozustu no redzesloka. Visbeidzot Džeikops (viņa pilnais vārds) nolēma pievērsties mazajam bariņam.
Par ko tāda steiga? Kas par uztraukumu? viņš sacija ledainā un zemā balsī.

[Miss Doherty]

Ikarils, protams, dzirdēja jaunpienācēja vārdus, bet neko neatbildēja. Viņš nesatidzās, tātad jautājums nav adresēts viņam.

Lēni soļi lejup, atveras durvis. Sieviete.

Ikarils uztvēris viņas pētošo skatienu atbildēja ar to pašu un nopētīja Tingelu no galvas līdz kājām. Kājas. Plikas.

-Neizskatās, ka jūs grasījāties doties ārā.-
Ikarils paspraucās garām Tingelai un pagriezās pret viņu, tikai nu jau stāvot viņas mājā.
-Es atvainojos par savu uzvedību. Man ar jums jārunā un nav ko procesu stiept garumā. Vismaz to daļu no kuras nav nekāds prieks vai tā nav noderīga.-

[novemberunge]

Tingela samiedza lielās, ogļmelnās acis šaurās spraudziņās un brīdi vēl klusēja, vērojot kaut ko, kas atradās cilvēkam aiz muguras.
Ļoti labi. Iesim augšā, uz salonu. ragana klusi noteica un, paspraukusies garām Ikarilam, devās augšup pa necilajām koka kāpnēm, kas reiz noteikti bija bijušas ļoti skaistas un greznas. Viņas soļi bija viegli, bet pašpārliecināti.
Apstājusies augšā, hallē, Tingela pakāpās atpakaļ un sagaidīja, kad tur parādīsies arī cilvēks.

[Idril]

Viņš vienkārši klejoja, varbūt uz māju, varbūt uz krogu, varbūt.. Vienalga kur.
Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Kazahstānu..
Viņš nodomāja soļojot arvien uz priekšu šajā dzestrajā naktī, lai gan, škietami, rītausma vairs nebija tālu.

[Miss Doherty]

Ikarils parādījās hallē. Apstājis viņš pavērās uz raganu un gaidīja, kad viņai aicinās tālāk.

[Demiurgs]

OCC: Ceru ka nevins neņem ļaunā manu nelielo ķļūdīšanos vecuma jautājumā, un ja tomēr kads to ņēma ļaunā cerams jus man piedosiet. Soory, reizēm mēdzu par daudz iekarst.

Nevienam nemanāmi augstu,augst padebešos Londonu vēroja kāds milzīgs putns. Vinš kautko meklēja. Viņš meklēja spēkpilnas asinis. Šur un tur manīja kadu niecīgu maģisku būtni kuru pat nebija vērts uzlūkot. Bet vietām bija manāmi arī spēcīgāki radījumi ar kuriem būtu vērts tirgoties. Bet pirmām kārtām viņu ieinteresēja dažu radību koncentrācija nelielā apgabalā tādēļ viņš lēnam meta lokus un laidās arvien tuvāk šai vietai cerībā satikt kādu īpaši spēcīgu radību.

Pēc brīža viņš pie sevis nodomāja-Šādi es laidīšos lejā tik ilgi ka viņi jau būs izklīduši- ta nu viņš metās pikējumā un pēc mirkļa jau viņš bija turpat virs viņu galvām.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 24.08.2005 20:10

[novemberunge]

Tingelai, neko nebildusi, atrāva vaļā kādas stiklotas durvis, nebēdājot, ka tās varētu saplīst, un lepnā solī iegāja salonā.
Tas, tāpat kā visas telpas bija gaišs un grezns, visas malas rotāja apzeltītas mantas, stikla aksesuāri, bet skatu caur logiem aizšķērsoja maigi zili aizskari, kas bija saskaņoti ar savādajiem krēsliem un dīvānu.
Ragana iekārtojās kādā krēslā tuvāk logam un aizināja arī cilvēku apsēsties.

[Demiurgs]

Vinš laidās vel zemak tikai šoreiz planējot. Vinš nenovērtēja attālumu un ar pašiem sparnu galiņiem pieskārās tuvējās mājas logiem, bet tas neiztraucēja nolaišanos. Pec mirkļa uz ielas jau stavēja nevis milzu kondors bet gan kāds vīrs kura seju papusei aizsedza kapuce, viņam plecā bija tumšas ādas soma kurai pašūpojoties viegli ieskanējās smalku instrumentu komplekts. Šie instrumenti vis nebij nekādi santehniķa vai ķirurga instrumenti bet gan daudz sarežģītāki un nezinātājam pilnīgi neizprotami.

[Tinuviel]

Vilkatis pagriezās un devās tālāk u\pa ielu. Bet pēkšņi viņa apstājās. Nedaudz tālāk stāvēja kāds stāvs (Demiurgs). Vilkata sejā bija viegls smīns, bet acis stingri lūkojās uz stāvu. Viņš gaidīja. Gaidīja tā reakciju. Vai uzsāks sarunu vai dosies projām.

[mr Bl@ck]

OOC:Okei davai rīkot tusiņu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Toms soļoja pa ielu uzmājām kad izdirda virs galvas spārnu švīkstoņu pacēlis galvu augšup viņš ieraudzīja milzu kondoru.
Tā iesim paskatīsimies Toms nodomāja apgriezies ap mājas stūri Toms nokļuva uz ielas bet tur jau stāvēja kāds nepazīstamais un vilkacis no bāra kura vārdu Toms izmisīgi centās atcerēties.
Pagājis mazliet uzpriekšu arī Toms apstājās un gaidīja...

[Alehandro]

Tā arī Džeks nesagaidijis atbildi pagriezās uz otru pusi. Viņš domāja ielīst kādā klusākā ieliņā pārvērsties par sikspārni un pavērot visu no augšas. Vispirms viņam bija jādabūn mājoklis. Viņš grasijās nogalināt...
Viņš sāka klaiņot pa ieliņām līdz ieraudzija labu vietu priekš pārvēršanās. Viņš pagriezās ar galvu, pret ieliņas galu un mazliet pieliecās. Viņam sāka augt spārni un seja arī pavisam mainijās. Viņa zilās acis nu bija pārvērtušās par kvēlojoši sarkānām, kā ogles, bet pati seja par spalvu kumšķi. džeks ļoti stipri savēzēja spārnus. Viņš uzšāvās debesīs un vēroja...

[Demiurgs]

Dreins vērīgi nopētija abus pienākušos radījumus un viegli ievilka gaisu nāsīs, viņam tūlīt bija skaidrs kas šie par radījumiem. Labs vakars džentlmeņi- viņš noteica. Atļausiet iepazīstināt ar sevi?, viņš nesagaidījis atbildi turpināja, Man vārdā Dreins,un es domāju ka nekļūdīšos sakot ka jūs būtu vilkatis un, cik neparasti, enģelis. Jāatzīst enģeļus uz zemes negadās bieži sastapt.

[BellaDiva]

Azapata steveja un joprojaam veroja notiekosho..un gaidiija kad tiks uzrunata, jo lieki runat vina neveleejaas.

[Demiurgs]

Dreins vilkatim un enģelim kadu gabaliņu aiz muguras redzēja stāvam sievieti. Viņš saoda to ka viņ ir ragana bet viņā bija kas vairāk, kautkas daudz netveramāks kā asinis, Ko tādu viņš bija saodis arī agrāk, bet ne no raganas, no visparastākā cilvēka. Tomēr pagaidām viņš viņai nepievērsa lielu uzmanibu.

[Alehandro]

Džeks mierīgi planēja pa Hārdstrītas debesīm un vēroja notiekošo. Viņš vēljoprojām bija pievērsis uzmanību pūlītim kas bija diezgan nemierīgs. Tagat tur pienāca vēlviena dzīva būtne. No lielā augstuma caur mākoņiem īsti nevarēja redzēt vai tā ir sieviete, vai tas ir vīrietis. Matu garumu viņš neredzēja, jo bija patumšs un sejasvaibsti palika neredzami.
Jāpavēro tuvāk... Džonatans nodomāja un sāka laizties mazliet zemāk, bet arī palika tādā augstumā, lai viņu neviens neievērotu un arī navarētu redzēt. Viņš tiktikko bija izlīdis no māsoņiem.

[Tinuviel]

Smīns no atpazītā vilkata sejas neizzuda.
- Patiešām, es esmu vilkatis, Drein.
Reihards noteica.
- Atzīšu, ka noteikt, kas mēs esam, varat ļoti labi.
Viņš piebilda, lai gan drīzāk tas izklausījās pēc vilka rūciena.
- Mans vārds ir Reihards.
Vilkatis visbeidzot sevi iepazīstināja. Viņš paskatījās uz Tomu. Tas pats, kurš bija uzsācis sarunu bārā. Smīns no sejas izdzisa.