Forsaknen, [PZP] un C Opcijas

[BellaDiva]

Speeele saakas...

Bet pieteikties vel noteikti var..skatiit ATD...

[Idril]

Man šķita, ka jūs neesat no tām, kas nosarktu un sāktu ģībt, ja es jūs ievestu guļamistabā, taču ja jums rodas vēlēšanās gāzties gar zemi - droši, par laimi Hārdstrētā ir aukstais ūdens.
Viņš vienkārši un ledaini noteica vezdams Tingelu lejā. Uz piezīmi par namu viņš neatbildēja, nebija vajadzības, turklāt tik neapķērīga jau ragana nebija.

[novemberunge]

Ha! Tieši otrādi. Tingela padrūmi atteica un lepni izslējās. Vampīra piezīme viņu bija aizvainojusi, lai arī ragana to nekādi neizrādīja.
Ja jūs neiebilstu es dotos mājās- man ir jāatpūšas. ragana vēsi noteica un nopūtusies iesoļoja viesistabā, lai paņemtu savu vēdekli un grāmatu, ko bija atstājusi uz dīvāna.

[Idril]

Nevaru jums aizliegt.
Viņš noteica un pieturēja vņas apmetni, lai palīdzētu viņai to uzvilkt. Viņš nojauta, ka iespējams ir aizvainojis Tingelu, taču viņu tas nekādi neiekustināja rīkoties citādāk.

[novemberunge]

Tingela uzvilka apmetni un apcirtās ar seju pret vampīru.
Paldies par jauko vakaru! Uzredzēšanos! viņa klusi, bet bez skumjām atvadījās un izgāja laukā no šī savādā nama, spreisdama par šo vēl savādāko vampīru.
Nemanot viņa aizslīdēja līdz savai mājai un neko daudz nedomājusi metās iekšā. Namsaimnieks viņai kaut ko nokliedz aiz muguras par rēķiniem, bet ragana tikai nikni nošņācās un sparīgi kāpa augšup pa vecajām, greizajām kāpnēm.
Tingelas dzīvoklis bija kā otra pasaule šajā nolemtajā vietā. Gaišas, maigos toņos krāsotas sienas, marmora dekori un greznas mēbeles, apvilktas ar dārgiem audumiem, lustras no kristāla un neskaitāmi zelta rāmjos ielikti spoguļi.
Tingela apsēdās turpat hallē un nopūtās, pat nenovilkusi savu apmetni.
Interesants, auksts un gudrs, bet es nekādi nespēju rast saikni. Phe, ko nu lieki gudrot- labāk ieiešu vannā. un tā arī viņa darīja.

[Idril]

Uzredzēšanos..
Viņš atsveicinājās vēl uzmezdams skatienu viņas slaikajam kaklam un atvadu sveicienā varēja redzēt, kā pustumsā nozibsnī viņa baltie zobi. Nepagāja ne pusstunda, kad vampīrs uzmetis cepuri galvā, lai tumsa slēptu seju devās laukā. Naktis allaž viņu vilināja, turklāt pastaiga pa Hārdstrētas bīstamajām ielām vēl vairāk. Viņš nebija gulējis jau vairākas dienas, bet viņam arī tas nebija nepieciešams, reiz viņš nejaušības pēc bija aizmirsis, jeb precīzāk nevēlējies iet gulēt gadu no vietas.

[Miss Doherty]

Ikarils bija pazudis no baznīcas tiklīdz tajā ienāca vēl kāds pēc Azapatas. Tovakar viņu bija interesējis tikai pabūt vienam ar savām uzmācīgajām domām. Un tad viena doma būtu varējusi atbrīvoties! Bet nē - vesels bars uzradās! Nekam tas neder.

Lēni soļojot pa tumšo un nelielo sānieliņu Ikarils sadzirdēja soļus. Jā protams, ka dažkārt un šeit ne tikai dažkārt gadījās, ka naktīs kāds pastaigājas arī pa mazajām ieliņām. Turklāt tā nemaz nebija mazā ieliņa - tūlīt beidzās sāniela, kas saplūda ar kādu lielāku Hārdstrētas bruģēto ielu. Turklāt - tie nebija parasti soļi!

Ikarils mēdza iegaumēt par sevi intresējošām personām uzzināt un iegaumēt neparasti daudz. Un šos soļus viņa atcerējās. Atcerējās zinām.

Azapata...

Izgājis no pavisam šaurās ieliņas viņš varēja novērot kā Azapata pasoļo garām. Viņam. Šķērsielai. Sarunai. Atkal.

Bet viņš nesteidzās uzrunāt, neseidzās uzbāzties. Laika bija gana. Pat viņa cilvēka mūžam. Mūža darbu nedrīkst sasteigt. Var nepietikt laika pārstrādāt.

Ikarils šķērsoja ielu un devās tajā pašā virzienā, kur Azapata. Nedaudz iepakaļ paliekot un vērojot māju numurus, dažkārt ieskatoties kādā logā, kas savādas sagadīšanās pēc nebija aizklāts ar aizkaru.

[BellaDiva]

Azapata baudīja smaržigo gaisu pec lietus, kas juacas kopa ar asinu smārtu. Viņu nepameta sajūta, ka kāds viņu novēro un pat arodas netālu no viņas aizmugurē. Azapta bīdi apstājās taču nepagriezās, lai atslatītos..vienu gan vina sajutas tas bija cilveks..bez nekadiem asins sajaukumiem ar labo vai slikto...Azapata turpianāja doties savā mierīgajā gaitā pa ielām un turpināja domāt par to personu, kas ir vinai azimugurē...

[Tinuviel]

Vilkatis nedaudz laiski pastaigājās pa tumšajām ielām. Reihards uzmanīgi sekoja līdzi tam, kas notiek uz ielas, lai gan nekas jau nenotika. Varbūt vien kāds sētas kaķis nozuda pamestā pagalmā. Bet cilvēku nebija, par ko viņam bija pat nedaudz prieks. Viņš iznāca uz kādas lielākas ielas. Pa kreisi nebija nekā, bet pa labi... Divas būtnes - viena otrai seko. Interese bija pārāk liela, tāpēc vilkatis pagriezās pa labi un, ievērojot distanci, sekoja. Viņš bija nedzirdams, bet ne neredzams.

[Idril]

Viņš nevēlējās iet uz krogu, tikpat ļoti viņš nevēlējās iet uz baznīcu. Klusajās un tumšajās ielās skanēja vienīgi viņa kurpju zoles un spieķa piesitiens. Ielas bija draudīgas, no stūriem ik pa brīdim noslīdēja kāds laupītājs, zaglis vai izvarotājs ar nazi rokā, taču grāfam tas bija vissdziļākajā mērā - vienaldzīgi.

[Miss Doherty]

Ikarils vēl mirkli lūkojās uz numuriem, tad iegriezās kādā šķērsielā un apstājās. Viņš noklausījās kā Aapatas soļi attālinās, tad straujā gaitā aizsoļoja pa mazo ieliņu līdz pazuda kādā pavisam necilā mājelē.

Pavadījis iekšā ne ilgāk kā minūtes 10 viņš atkal parādījās uz mājas sliekšņa. Blakus stāvēja kāda sieviete - ne pavisam jauniņa, tomēr necik lielas pēdas laiks viņas sejā nebija atstājis. Mirkli stāvējis un lūkojies sievietes sejā Ikarils pieliecās, noskūpstīja viņu uz pieres uz devās prom.

Soļojot un burzot rokās nelielu papīriņu sainīti, viņa dzirdamības zonā nonāca kāds cilvēks. Klikt! un divi soļi. Klikt! un divi soļi. Kāds soļoja ar spieķi. Kurš...? Uz mirkli pilnīgi gludajā un bezemocionālajā sejā iezagās apjausmas atblāzma. Tas cilvēks pie baznīcas.

Paejoties vēl kāu gabaliņu uz priekšu viņa redzamības zonā nonāca tas pats smalkais kundziņš, kuru viņš bija manījis baznīcā.

Protams, Ikarils bija ievērojis šādu būtni Hārdstrētas ielās, bet neko tuvāk gan nezināja par šo kundziņu. Laiks iepazīties! Zobi pavisam nedaudz ciešāk sakodās, acīs kaut kas pavisam nedaudz iemirdzējās, bet tad atkal seja atguva iepriekšējo marmora skulptūras gludumu un neizteiksmīgumu.

Atstutējies pret kādu kastu krāvumu viņš ļoti uzkrītoši vēroja grāfa kustības, gaitu. Nevarētu teikt, ka blenza vai pētīja. Nē, vienkārši vēroja. Jeb vēl precīzāk - vienkārši skatījās. Nenovērsdamies.

[novemberunge]

Izlīdusi no vēsās, ar baltām rožlapiņām pildītā vannas ūdens, kas smaržoja pēc vaniļas, Tingela apmeta ap pleciem sidrabaini baltus rītasvārkus un graciozā gaitā aizsoļoja līdz virtuvei, kur nolēma kaut ko nedaudz iekost.
Kamēr baskājainā ragana gatavoja, viņas domas kavējās baznīcā un pie Bībeles, kas tagad glīti nolikta stāvēja hallē uz galdiņa.
Ko man ar to iesākt? Mēģināt izlasīt? viņa sprieda un apsēdās pie virtuves nelielā galda, kur parasti ieturēja maltītes, kad bija pārāk slinka, lai ietu uz ēdamzāli, ar divām tikko uzsildītām smalkmaizītēm.
Tingela varēja droši našķēties, resna viņa nepalika maģijas, kas titēja viņas vēnās, dēļ.

[Idril]

Marks juta.. Viņš tika vērots, taču tas viņam netraucēja, lai gan. Viņš pagrozīja kaklu, tā, ka nokrakšēķēja vien un pagriežas uz pusi, kur vajadzēja būt Ikarilam.
Cilvēks..
Viņš nodomāja paostot gaisu, šo smaržu (smaku (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) ) viņš pazina.

[mr Bl@ck]

OOC: Hei nu es esmu atpakaļ (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Toms sēdēja krēslā un vērās liesmās, Azapata bija devusies prom neatbildējusi. Viņš sēdēja un malkoja dzērienu un domāja: Apokalipse tā šķiet ar roku aizsniedzama, bet vai vajag iejaukties lietu kārtībā? Varbūt mest pie malas šo ideju? Varbūt arī jā bet tad es nezināšu kam es kalpoju? Man tas ir jāzin Šī doma viņu svilināja jau kopš pirmās dienas uz zemes.
Svilinošā sajūta pārņēma visu viņa būtni un smacēja viņu nost. Viņš paskatījās uz savu jostu pie kuras vēl joprojām karājās divi sudraba naži. Kad jau pretrunīgās domas vairs pavisam nelika Tomu mierā viņš strauji pielēca kājās un piegāja pie loga un pacēlās naksnīgajās debesīs.

[BellaDiva]

Azapata apstajaas nakstnigaja iela un apseedas uz kaadas maajas lievena..vina bija izmisusi un vinai kas truka, taa tukshuma sajuta nemedza likt vinu mieraa...
Vina pamanija cilveku, kas biaj gajis vaini nopakal..Azapata piecelaas

[mr Bl@ck]

Toms lidinājās virs Hardsteetas jumtiem izbaudīdams vēso nakts gaisu un vēja šalkoņu ausīs. Apmetis loku virs sava nama viņš laidās tālāk turēdamies virs šķērsieliņām.
Kādu laiku lidinājies viņš pamanīja kaut ko interesantu, tur apakšā zem viņa savās gaitās bija izgājis tas pats vampīrs kas viņam jau kādu laiku krita uz nerviem, taču kas vēl interesantāk kāds mirstīgais mēģināja nogriezt viņam ceļu.
Tas izskatās būs interesanti Toms nodomāja un lēnām un klusi nolaidās netālu no nepazīstamā cilvēka un centās pēc iespējas vairāk ierauties ēnās un palikt nemanāms.
Un tagad viņš bija pati uzmanība viņu urdīja interese....
Interesanti kas tagad notiks? viņš sev jautāja

[Idril]

-Jūs esat ļoti atpalicis izsekošanas ziņā un neizmērojami apnicīgs.-
Marks skaļi noteica, to nolāpīto spārnu švīkstoņu un to neizmērojami svēto smaku - to grāfs pazina, bija ieradies kompleksainais Toms.

Tad viņš pievērsās cilvēkam. Viņš spēra vēl dažus soļus viņam tuvāk. Viņš skatījās tumsā, zinot, kas tur slēpjas, taču neteica cilvēkam ne vārda.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 22.08.2005 18:57

[mr Bl@ck]

Toms nošņirkstināja zobus viņš bija atklāts bet viņš neteica ne vārda Grāfa izteiktā frāze bija izteikta pārāk nenoteikti lai cilvēks saprastu kam tā adresēta. Taču drošības labad Toms sataustīja savus sudraba nažus ja nu kādam uznāk kašķis.
Nolādēts mani pamanīja Toms nodomāja bet vēl joprojām klusēja. Viņš zināja ka varbūt vampīrs viņu atpazina bet nekas cilvēks viņu nepamanīja viņs netika bildis ne vārda bez tam Toms nodomāja ka švīkstoņu cilvēks varētu uztvert kā putna radītu

[novemberunge]

OOC: Okey, let's make a party! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Tingela iekodās cukurotajā mazītē, kas bija pārlieta ar nu jau karstu šokolādi un vienaldzīgi palūkojās laukā pa logu, ko sedza gaiši, smalki aizskari.
Tur norisinājās visai interesants skats- tas pats vampīrs, kas lūkojas un ēnā noslēpušos cilvēku, eņģelis sēžam uz jumta, vērojot visu to un Azapata. Apstājusies tieši pie viņas mājas lieveņa.
Skaisti! Izrāde par brīvu! ragana ļauni nopriecājās un izdedza virtuvē gaismu, lai labāk varētu vērot šo aizraujošo skatu un neraucētu viņas neatvairāmais atspulgs.

[Miss Doherty]

Gluži kā enģelis domāja - Ikarils tiešām nepīevērsa uzmanību spārnu švīkstoņai. Viņš bija tikai cilvēks. Un kaut arī ar ļoti labu atmiņu un spēju ielāgot skaņas viņš vēl neatpazina šo būtni. Patiesībā - pat nebija pamanījis! Pusgadu dzīvojot šeit, starp Hārdstrētas ielām un cilvēkiem, viņš bija iepazinis ļoti nedaudzas lietas, iemācījies atpazīt ļoti nedaudzas būtnes un apzinājis neaudzas vietas. Toties tas viss bija pamatīgi! Tā pati Azapata - tā, ar koviņš bija sācis, tā, ko piermo šeit pamanījis. Viņš zināja viņas soļus, pazina viņas balsi, varēja nakts vidū noskaitīt kurās dienās pēdējās nedēļas laikā viņa ir bijusi krodziņā, un tomēr - uzrunājis bija tikai vienreiz un pat tad bez atbildes.

Pievēršoties vampīram...

Ikarils joprojām nenovērsdamies lūkojās šurp nākošajā būtnē. Vēroja kā gaisma krīt viņa sejā, kādas ēnas veidojas... Bija interesanti vērot. Ikarils bija ļoti kluss cilvēks, tāpēc daudz labprātāk vēroja kā runāja. Tomēr šonakt viņam gribējās būt redzamam, dzirdamam, saožamam...

Ingorējot grāfa izmesto frāzīti, karils ierunājās - klusi, lēni, kā pārdomādams katru vārdu, katru zilbi, ko saka
-Ja jūs dodaties uz bāru, mēs varam iet kopā.-
Ēnas krita pār viņa seju. Laternu apgaismojums ļava viņu pietiekami labi saskatīt, bet ne tik skaidri, lai varētu iesatīties acīs vai nojaust viņa attieksmi vai domas pēc sejas izteiksme. Ko darīt? Atliek vien minēt!
-Bet jūs nedodaties. Ziniet, man šķiet, ka tūlīt sekos jautājums, ko man no jums vajag.-
Tāds viegls Monas Lizas smaids Ikarila sejā vīdēja. Nojaust viņa domas no sejas izteiksmes bija tikpat viegli kā nojaust Monas Lizas domas no viņas sejas.

Šo rakstu rediģēja Eternal Sunshine: 22.08.2005 19:16

[Idril]

-Pamatojaties uz stereotipu, ka atbildot pats uz sevis teikto jūs liekaties gudrāks, jūs dziļi maldāties.-
Viņš ledainā balsī noteica.

-Ak, Tom, nav jēgas tupēt uz dzegas, nāciet vien šurp, nekautrējaties.-
Viņa balsī skanēja izsmiekls.

Nu protams, Tingela, slēpties mājā - cik raksturīgi raganām..
Viņš nodomāja.