Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Eodars nedaudz paskubināja Naktstauriņu, un drīz visi jātnieki bija blakus. Taka bija pietiekami plata, lai kādu brīdi tā varētu jāt. Nav ērti sarunāties, ja jākliedz atpakaļ pār plecu.

Nav gluži tiesa, viņš iebilda princim. Jā, viņu vairs nav daudz un braslu viņi arī vairs īpaši nesargā, bet dzīvot vēl dzīvo tuvumā. Un pilnmēness naktīs satiekas netālu no Kerroka. Tā kā bažas par to, lai viņiem nepatrāpītos pa kājām, nav bez pamata. Vienu no viņiem, Breroru, esmu saticis, viņš ir krietns vīrs, bet arī viņš man neieteica pilnmēnesī tuvoties braslam. Tad viņi nešķiro - draugs vai ienaidnieks. Ja to pašu laiku izvēlas septiņnieks, tad vēl nevar zināt, kā mums ies. Ja beoringi ieraudzīs viņus pirmie, tad mūs nepamanīs ne vieni, ne otri.

Bet var sanākt arī otrādi. Viņš pēc maza brīža domīgi noteica. Mēs varam dabūt sev uz kakla abus.
Neizklausījās, ka tas Eodaru īpaši satrauktu. Viņš tikai mierīgi prātoja un izsvēra, ko un kā labāk darīt.

[Idril]

Nepagāja ne stunda, kamēr pienāca Lorienas ziemeļu robeža. Tas nebija bijis ilgs laiks, taču ceļš bija bijis tāls, mellorni kļuva retāki, līdz palika aiz muguras un tad priekšā pletās vien tāls klajš lauks.

Tālāk es jums līdzi iet nevaru.
Nithrons noteica apturot zirgu.

[Roviela]

Eodars apstādināja Naktstauriņu blakus ķēniņdēla zirgam. Kņazs vērīgi noskatīja taku, pa kuru būs jādodas tālāk. Klajais lauks izskatījās kā jau lauks, neko neparastu vai bīstamu nemanīja. Pamalē, šķiet, ar roku aizsniedzami dūmakā zilganām virsotnēm bija redzami kalni. Bet Eodars zināja, ka nemaz tik tuvu tas nav, un paies vairākas stundas, pirms viņi nokļūs piekalnēs.

Pateicos par viesmīlību, par padomu un aizstāvību! viņš teica. Lai miers šai zemei un veiksme ļaudīm. Nododiet ķēniņienei manu visdziļāko pateicību. Un... viņš drusku saminstinājās, - galu galā, viņš runāja ar Vanamarillas brāli, kuram tas varēja nepatikt, tomēr arī neko īpašu princis nebija iebildis, - tad Eodars saņēmās un turpināja, sveiciniet savu māsu, pasakiet viņai, lūdzu, ka es viņu nekad neaizmirsīšu un pildīšu savu solījumu.
Viņš neteica - ja nāve visu neizjauks. Tas bija skaidrs tāpat.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 04.08.2005 19:40

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils turpināja jāt klusēdams. Blakus viņam Faelons un Nirvana. Viņš uzmeta tiem abiem pa skatam un pasmaidīja.
Zirga tempu viņš pieskaņoja abiem ceļabiedru zirgu ritmiem, lai nenogurdinātu lieki Beltu.
Pēc, kāda laika viņš manīja, ka saule jau atkal tuvojas rietam. Rītdiena solījās būt vēsāka, lai gan tagad viņš vairs par to nejutās tik drošs.
Drīz iestāsies tumsa. Dzīsim zirgus līdz tie būs putās un nejaudās tālāk, jeb stāsimies? viņš klusībā prātoja, bet neizteica jautājumu skaļi. Jo nakstmājas ceļa malā tā pat nebūtu, tā ka nekas nebija jāizlemj ar steigu. OPiekusīs paliks visi ceļa malā. Nepiekusīs jās tālāk, līdz piekusīs...

[Idril]

Nithrons uzmeta Eodaram skumju skatu.
-Es nodošu jūsu sveicienu Vanamarillai, lai gan viņa jau noteikti tāpat zin, taču atminieties šos savus vārdus arī vēlāk.-
Viņš noteica. Vanamarillas jaunākajam brālim nebija sevišķu iebildumu pret Eodaru, pavadījis dienu kopīgā ceļā elfs par Eodaru bija uzzinājis vairāk nekā bija pateikts vārdos. Elfs arī zināja, ko tādu ko skaļi neteica vai arī cerēja, ka galu galā viss mainīsies. Jā - Eodars ienāks še pavasarī, bet vai viņš vēl atminēsies?

-Tagad gan jums jādodas, ja gribat laicīgi nonākt otrpus kalniem, laiks , diemžēl, nav jūsu sabiedrotais.-
Nithrons noteica.

[Hikari]

Armēlijs skubināja savu poniju cik vien varēja. Viņš zināja, ka, ja abu poniji jātu ātrāk, Dranvins tā nekavētos. Viņi ibja tikuši jau pietiekamio tālu, kad jauneklis pamanīja, ka burvja izskats ir dīvainis- viņš izskatījās noraizējies, varbūt tāds kā saguris. Vai kaut kas būtu varējis notikt?! Armēlijs uzmeta burvim ašu ksatienu, taču nekā neteica un pievērsās dabas vērošanai. Visapkārt lidinājās putni, tālumā urdzēja kāds avotiņš, vismaz tā likās jauneklim pašam, koki klusi šalca vējā. Viss šķita esam ļoti jauki...

[Roviela]

Tad nekavēsimies vairāk! Palieciet sveiki un vēlreiz paldies! Eodars atsvecinoties palocīja galvu, pameta skatu, vai Torongils seko, un palaida Naktstauriņu rikšos.

Tādu gabaliņu tālāk viņš vēlreiz atskatījās uz zeltlapu meža pusi. Es tur atgriezīšos!

Zirga līganais solis netraucēja pardomas, un kņazam bija ko padomāt, kamēr vēl kalni nav klāt, ar visām raizēm, kad būs ne līdz prātošanai par ko citu, kā vien par to, kā tikt pāri.
Eodars īsti nesaprata elfu atkārtotos atgādinājumus neaizmirst. Lūk, arī tagad Nithrons teica ko līdzīgu. Žēl, ka viņš neko nepaskaidroja tuvāk... Par savu pastāvību Eodars bija drošs, bet... varbūt elfi zināja ko tādu, ar ko kņazam būs jāsastopas vēlāk, un kas varētu visu tā izmainīt, ka viņš aizmirstu. Pašlaik tas šķita gluži neiespējami. Vanamarilla... Viņš acu priekšā uzbūra tumšmatainās skaistules tēlu. Nē, ja kādas ļaunas varas dēļ mana mīlestība arī zudīs, tad dienu, ko bijām kopā, es neaizmirsīšu vienalga, Eodars nodomāja. Un sajuta, kā kaklā pakārtā rota silti atbild.

[Idril]

-Lai Ēarendila gaisma un Vardas svētība ir ar jums.. -
Nithrons nočukstēja vērdamies aizjājošajos cilvēkos. Viņš meža malā nestāvēja ilgi, vien tikmēr, kamēr vien elfu acis spēja saskatīt ceļiniekus. Tad viņš ar vieglu čukstu pagrieza savu zirgu un nozuda mežā, kuram piederēja.


***

-Lūk, Pēdējais Tilts.-
Dranvins noteica apstādinot Norstāru pie tilta.
-Tālāk, cauri Troļļu mežam Jums nāksies doties pašiem. Līdz pilnmēnesim nav tālu, tādēļ pie Bruīnas brasla uzmanieties, iespējams, jūs tur kādu satiksiet, taču esiet uzmanīgi, tas varbūt tiklab draugs, kā naidnieks.-
Dranvins teica lūkojoties hobitos.
-Līdz Rivendellai nu vairs nav tālu, tādēļ Elberetas vārdā, esiet uzmanīgi un nepieļaujiet hobitu aušības.-
Dranvins noteica striktā tonī.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 05.08.2005 16:57

[gwinerva]

Kels tik jāja uz priekšu.Viņš nepievērsa uzmanību vairs kur jāj.Tam vairs pēc viņa domām nebija nozīmes, jo viņš domāja, ka ir apmaldījies.Nelikās, ka viņš tiks vairs laukā no ši meža.Bet viņš priecājās, ka nav manījis putnu.Likās, ka tas viņu ir aizmirsis.Vai arī kas cits ir noticis.Tas Kelu vairs neinteresēja galvenais bija tas, ka viņam bija miers.Tagad nācās sargāties tikai no uzmācīgajiem knišļiem.Kela ponijs jautri tecēja uz priekšu.Izskatījās, ka viņam tīri labi tā patīk soļot, ko nevarēja teikt par Kelu, viņam nepatika sēdēt tik ilgi seglos....Bija vajadzīga atpūtas viet un steidzami.Kels likas ponijam nedaudz ātrāk auļot uz priekšu.
Vēl tikai mazliet, un gan jau būs kāda piemērota vieta viņš domāja....

[Roviela]

Pēc dažām stundām, kad saule tuvojās pusdienai, viņi bija nonākuši piekalnēs. Taka te bija, redzams, sen nelietota, tomēr skaidri saskatāma un droša.
Eodars, zinādams, ka viņa zirgs ir labāks, palaida pa priekšu Torongilu. Nebūtu labi, ja gadītos tā, ka ceļabiedrs atpaliktu.
Pirmo brīdi, kamēr kalni vēl nebija pārāk stāvi, varēja jāt, bet vēl pēc neilga laika nācās kāpt ārā no segliem un turpināt ceļu vedot zirgus pavadās.
Eodars kāpa ierasti droši un nesteidzīgi un, pa starpām ceļa vērošanai, pamanījās reizēm pamest acis uz priekšā ejošo - vai nenogurst pārlieku? Lai gan bija jau rudens, tomēr iet pa stāvu taku kalnos pašā pusdienlaikā ir visai nogurdinoši. Ceļš ir tāls, spēks jātaupa. Mēģināt pirmajā dienā izlikties par varoni, kas trīs dienas var iet bez apstājas, nav nekādas jēgas, ja īstenībā jāiet divas dienas un nakts. Tas arī nav maz. Ja veiksies, līdz naktij pāreja jau būs tuvu, un ejot visu nakti un vēl dienu, kā princis teica, viņi būs jau otrpus kalniem.

Agrā pēcpusdienā noskatījis takai blakus zālainu laukumiņu, kurā gar klints radzi lāsoja strautiņš, un kurā pietiktu vietas viņiem abiem kopā ar zirgiem, Eodars uzsauca Torongilam, ka viņaprāt te ir pietiekami laba vieta, kur apstāties uz mazu brītiņu, atpūtināt zirgus un atpūsties pašiem.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro visu laiku bija klusējis un iegrimis domās. Par ceļojumu. Vai viss izdomsies? Vai viss beigsies labi? Doro pat neskatījās uz ceļa, bet tikai ļāva ponijam vieglā solītī rikšot blakus Dranvina un Armēlija zirgiem. Izdirdējis burvja balsi par troļļu mežiem Doro attapās. Ko? Tu atkal dosies prom? Vismaz pasaki vai tev kas vairāk zināms par to tikšanos uz brasla! Dranvin un ko tu domāji sakot "Hobitu aušības?" Manuprāt mēs nemaz tik ļoti neaušojamies ja vien tu nerunā par to aizkavēšanos Spraunajā Ponijā! Bet nu labi, ja tu dodies tad tiksimies Rivendellā! Es ceru. Doro skatījās uz Dranvinu ar neslēptu uztrauku sejā.

[Laupītājmeitēns ...]

Vieta, kur viņi satika veco vīru jau sen kā bija garām. Un tālumā, ja bija labi apstākļi varētu manīt arī pēdējo tiltu. Bija pagājusi nakts un nu jau atkal spīdēja rīta saule. Tieši acīs, jo jāja viņi uz Austrumiem. Arandils noglaudīja Beltu. "Malacis, labs puika." viņš iečukstēja tam ausī uzslavēdams zirgu.
Arandilam mācās virsū nelāga sajūt, ka kaut kas nav tā kā vajag. Varbūt vienkārši pie vainas bija tas, ka viss bija noritējis pārāk mierīgi, un jutās viņš kā klusumā pirms vētras. Nevienu no naidniekiem viņš nebija saticis, redzējis, manījis jau kopš sapņa. un arī kādu laiku pirms tam viss bija bijis neparasti klusu un mierīgi. Arandils pārbaudīja vai zobens ir viegli izvelkams. Kaut kam bija jānotiek. Ceļa gabals bija pārāk liels nojāts šādā mierā. iņš protams negribēja, lai kaut kas notiktu, taču... Pieredze rādīja ko citu.

[Tinuviel]

Nirvana skatījās vien uz priekšu. Tikai dažreiz viņa uzmeta skatienu Faelonam vai Arandilam. Ik pa brīdim viņa ko elfiski teica zirgam. Varēja tikai dzirdēt, ka viņa ko saka. Saprast ne. Elfas acis Pēdējo tiltu redzēja bez piepūles. Bet viņa manīja vēl ko - vienu vīru zirga mugurā un divus sīkaliņus poniju mugurā. Elfa neko neteica, vien lūkojās uz viņiem. Draugi vai ienaidnieki? Diezin vai sīkaliņi būtu naidīgi noskaņoti. Daudz laika viņa pavadījusi jājot viņu pilsētām apkārt, lai nebūtu liekas tikšanās. Bet tas vīrs? Elfa paskatījās uz savu mantību. Ieroči bija rokas stiepiena attālumā. Pat mazāk. Viņa paskatījās uz sauli. Kāpēc tāds klusums?

[Ļipa]

Es manu Darvinu!
Faelons visu ceļu bija klusējis, bet nu uz mirkli apstājies noteica. Viņam nebija jāraugas, viņš seno draugu bija pamanījis jau sen, vēl pirms Nirvanas, elfu ķēniņš bija vecs.
Hobiti? Kāpēc tieši? Nu, protams..
Jautājums radās un uzreiz tika atbildēts elfa galvā, viņam ilgi atbilde nebija jāmeklē, lai gan viņš nosprieda, ka paļaušanās uz pagātni var būt arī kļūdaina, taču ne elfiem rast uz to atbildi.
Pieliksim soli!
Viņš vērsās pie saviem ceļa biedriem. Viņa rikšotājs saslējās pakaļkājās un skaņi iezviedzās sveicinādams Ziemeļu Zvaigzni, kuru elfu meosars jau redzēja, kādu no viņa paša cilts, kādu, kas vēl nāca no Valinoras, elfu karaļzirgu pēcteci.

[Nimue]

Cik ilgs vēl mums ceļš līdz kalna otrai pusei? Labi, atpūtīsimies, bet ja nakts mūs pārsteigs vēl tur nenonākušus - tā būs vienīgi jūsu vaina. Torongils nolēca no zirga, tad piegājis pie avotiņa iemērca tajā galvul ai atvēsinātos. Nē, izdzīt sevi un zirgu arī viņam nebija vēlēšanās, bet novelt vainu uz kādu citu - tas vienmēr ir vienkāršāk.

Apsēdies koka ēnā, atspiedis muguru pret kreveļaino stumbru, viņā aptaujājās
No kurienes jūsu ceļš, cienītais Eodar? Ticu, ka teicāt to pirmīt, bet būšu piemirsis

Šo rakstu rediģēja Nimue: 09.08.2005 09:15

[Roviela]

(OOC - mēs jau sen kāpjam, turot zirgus pavadās, ja kas. Kājas visiem ir nogurušas (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Nakts mūs tāpat pārsteigs šai pusē, Eodars atbildēja.
Te nav tik tuvu. Kaut kad pēc pusnakts, ja veiksies, sāksim kāpt lejā.

Viņš no elfu dotās somas izvilka šo to ēdamu, un, noskatījis ērtu vietu, piesēda. Naktstauriņš, kam bija dota brīva vaļa, ķērās pie zāles, kas te, strautiņa tuvumā, bija lekna un sulīga.

Tie pāris mirkļi, ko te pavadīsim, tikai dos raitāku soli, kņazs piebilda.
Dzimis esmu Minas Tiritā, esmu Gondoras pārvaldnieka dēls, bet dzīvoju Itiliēnā, netālu no Mordoras, Eodars neredzēja iemeslu slēpt savu izcelšanos.

Un no kurienes ved Jūsu ceļš, cienītais?

[Nimue]

No Dol-amrosas, tur mana ģimene jau vairākās paaudzēs dzīvo, nevajadzīgi kaunēdamās no sev pēc likuma un taisnības pienākošās vietas Tiritā... ehh, nekas, an jau es to mainīšu

arī Torongils bija izvilcis somas mallornu lapās ietītu sainīti un tā stūri atvēris laiski kaut ko skrubināja.

[Roviela]

Hmm... Eodars palika domīgs. Viņš teica Tiritā... varbūt tiešām viņš ir mans brālēns?

Jūsu tēva vārds ir Torodals? kņazs ievaicājās. Ja tā, tad jūs varat izrādīties mans brālēns. Es zinu, ka manam tēvam bija brālis ar šādu vārdu, tikai jūs maldaties, ja domājat, ka tāpēc jums tagad Gondorā likumīgi pienāktos, teiksim, pārvaldnieka tronis. Stāsts par to nav garš, varu izstāstīt, ja vēlaties. Tikai vispirms jāpārliecinās, ka mēs tiešām esam radinieki. Vai jūs varat nosaukt manu tēva un mātes vārdu? Vai minēt citu ko tādu, kas vēl varētu apstiprināt radniecību?

Eodaram nemaz netiktos šāds radinieks, bet... radiniekus neizvēlas, un kņazam patika visu noskaidrot līdz galam.

[Hikari]

Armēlijs lūkojās uz Dranvinu un pārdomāja viņa teikto. Viņā atkal dzima kauns par to, ka visa šī pāsākuma aizkavēšanās vaininieks ir viņš...
Palūkojies tālumā jauneklis nosolījās, ka centīsies nepieļaut nmekādas hobitu aušības un vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt tālāk...

[Idril]

Ak, uzkavēsimies mirkli šepat.
Dranvins teica un Norstāra apstājās. Izdzirdējusi zviedzienu ķēve tam atbildēja graujoši tā, ka kokiem zari nolīgojās.

Iespējams, ka Jums būs daži kompanioni tālākajam ceļam un tad man raizes būs nost.
Viņš noteica, viņš tiešām neraizētos tik daudz, ja izdotos hobitus nodot Faelona gādībā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 09.08.2005 10:48