Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Nimue]

Torongils bija klausījies Eodara runas ar elfiem, bet bija pārāk izsalcis un ar savām domām aizņemts, lai iejauktos, un teiktu jel ko par to, ka elfiem un cilvēkiem kopā būt nav lemts. Tikai, kad pusdienas bija jau gandrīz galā, viņš iejautājās.

Kas tie par draudiem šai vietai, par kuriem manu jūs domājam? Vai tik tie nav saistīti ar tiem... jātniekiem, ko uz ceļa satiku agrāk? Ko plānojat darīt?

Šo rakstu rediģēja Nimue: 20.07.2005 07:29

[Hikari]

Armēlijsd uzlēca ponija mugurā un cerēja, ka vīni paspēs doties poirm pēc iespējas ātrāk. Jauneklsi jau bija gatavs jāt pilnā sparā uz priekšu.
Viņš palūkojās uz Dranvinu un nopūtās.

[gwinerva]

Kel krita, un krita.Pēkšņi viņš sajuta, ka iekrīt krūmā...Rokas, kājas, galva un vēl dažādas vietas tika nobrāztas.Kels vairs pat negribēja kustēties, bet nekas cits jau viņam neatlika,vajadzēja kaut kā tikt laukā.Ar katru visniecīgāko kustību viņš ieguva kādu jaunu skrāpējumu.Tas nebija diez ko patīkami.Kels nespēja domāt ne par ko citu kā tikai tikt laukā.Izvēlies no krūma viņš sajuta, ka jūtas nedaudz dīvaini...Kaut kas bija mainījies.Viņam nāca prātā vbisādas domas..Jocīgas domas.Pamanījis kādu puķi viņš nevis domāja cik tā skaista vai ko citu, bet gan kaut tik viņš ātrāk to dabūtu pirms kāds cits to paņem.Aši aizrāpojis līdz puķei viņš to norāva un ielika savās apģērba krokās.Pamanījis kādu spīdīgu akmeni viņš ātri skrēja pie tā.Vajadzēja to dabūt.Nevar jau zināt, kad kāds cits to paķers.
Kela galvā ievirzījās doma par Kaju.Un ja nu kāds viņu paņem? Nē ātri viņš jāatrod....Bet šis koks..nedrīkst to te atstāt.Kāds noteikti viņu paņems pirms manis, ja atstāšu.Kels sapurināja galvu.Visas šīs domas viņu bija paņēmušas savā varā..visu gribējās iegūt, bet viņš vienkārši nevarēja pretoties.Viņš jutās apmulsis.Nu labi koks lai paliek...Jāatrod Kajs.Bet tā sēne.Labāk apēdīšu citādāk tiks kādam citam...

[Idril]

Elfu dziesmas meža tālumā bija noklusušas un meža ķēniņiene ierunājās.
Loriēnas Dienvidu robežai tuvojas karaspēks, kurš nāk no austrumu puses, no Mordoras.
Driasaīla noteica pie Mordoras vārda uz brīdi noklusdama, taču šī vieta bija pārāk gaiša, šis vārds neapēnoja sauli.
Iespējams, ka tas ir saistīts ar Septiņiem, taču iespējams, ka nav. Kopš no Morijas kalniem tika padzīti visi nešķīsteņi, tie allaž kārojuši atriebības.
Valdniece runāja ar nelielām pauzēm, varbūt tādēļ, lai ziņas nebūtu tik baisas un uzreiz.
Jums, ceļš ved uz Rivendellu.
Viņa piezīmēja vairāk pievērsdamās Torongilam un Eodaram.
Tādēļ jau pēc pusdienām Jums būs jādodas ceļā, pret rītausmu Jūs būsiet jau pie mūsu Ziemeļu robežas un iespējami tālāko no briesmām, vairāk palīdzēt mēs Jums šobrīd nejaudājam.
Viņa noteica un kad visi bija papusdienojuši Driasaīla ar dēliem piecēlās no galda un ar galvas mājienu atsveicinājušies no viesiem, pirms aiziešanas Driasāila vēl piebilda.
Jums ir kāda pusstunda laika, lai sagatavotos ceļam, jo jādodas ceļā nekavējoties.
Viņa noteica un tad kopā ar dēliem, kas aizejot sāka mātei viens pēc otra ko stāstīt nozuda koku ēnās.


***

Ašāk, ašāk!
Dranvins steidzināja un Norstāra nepacietīgi mīņājās uz vietas.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 21.07.2005 10:57

[Roviela]

Eodars uzmanīgi noklausījās, kas sakāms valdniecei, un pēc tam, kad viņi bija atvadījušies, pagriezās pret Vanamarillu un savu nākošo ceļabiedru.

"Lai pa kādu ceļu viņi nāk, tas nav caur Mordoras vārtiem. Viņi netiktu garām nemanīti. Vai arī esmu bijis nekur nederīgs sargs!" kņazs pārliecināti noteica.
Vēl viena bēda klāt... nez, kas notiek ar maniem ļaudīm? viņš nodomāja.

Tad attapās, ka nav laika garām domām par nezināmo.
"Manu lēdij, Tu nevari norīkot, lai mūsu zirgi ir drīz kārtībā?" viņš palūdza elfai.

Pašam viņam daudz nekas nebija darāms. Aizgājis līdz vietai, kur priekšpusdienā bija atstājis savas liekās mantas, viņš aplika ieročus, uzsprauda apmetni un, būdams gatavs ceļam, atgriezās atpakaļ skaistās ielejas centrā, kur blakus ķēniņmeitai divu kopēju atvesti un pieturēti jau stāvēja viņu zirgi.

Eodars piegāja pie Vanamarillas un saņēma viņas plaukstas savējās.
"Nu re, jau nākas atvadīties," viņš ar skumjām balsī teica. "Vēl rudens priekšā, un ziema būs gara, bet es ticu, ka pavasaris, ko tā gaidīšu, noteikti pienāks. Gaidi mani un neskumsti daudz, mana pērle!"
Viņš nenoturējās, un cieši jo cieši apskāvis mīļoto, to noskūpstīja.

[Idril]

Lai nāktu no Mordoras nav jānāk caur vārtiem, ļaunums spēj iespraukties caur vismazāko novartā atstāto spraugu.
Vanamarilla teica, ķēniņmeita raizējās un vienlaikus arī priecājās, viņa raizējās par uzbrukumu savai zemei, taču priecājās, ka tādejādi Eodaram vismaz daļa ceļa būs drošāka, jo elfu strēlnieki ir nepārspējami.

Tomēr pat vislabāko sargu var nogāzt viena vienīga ar burvībām aptīta bulta.
Viņa nodomāja, taču skaļi neteica, nebija vajadzības uztraukt Eodaru un likt tam raizēties vēl vairāk. Zirgi tika atvesti ātri, pat nebija nekas jābilst, jo elfu ausis bija dzirdīgas un Driasaīla rīkojumu atvest zirgus bija devusi jau aizejot.

Es domāšu par Jums allaž, taču pār skumjām vien manai sirdij vara.
Viņa nočukstēja. Eodara apskāviens bija silts un skūpsts maigs, vien mirklis, šis tik īsais mirklis un abu lūpas atrāvās vienas no otra, taču viņa ļāva viņam vēl mirkli paturēt sevi apskāvienos.

Jūs iesiet savādus ceļus, taču es allaž par Jums domāšu un daļa manis allaž būs Jums līdzi..
Viņa teica viegli pieskaroties mitrila gliemežvākā iekaltajai greznajai pērlei, kura pēc viņas pieskāriena iegailējās zvaigžņu spozmē, taču vēlāk atkal ieguva nakts spārnu zilgmi.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 21.07.2005 12:12

[gwinerva]

Kels gardu muti apēda kādu sēni.Tā tiešām labi garšoja.Labi, ka tā tagad ir drošībā no citu nagiem, Kels apmierināti nodomāja.Bet tagad jāatrod tas ponijs.Dievs vien zin, kur viņš varētu aizmaldīties, un noteikti kāds būtu gatavs viņu savākt...To tak nevar pieļaut.Visas manas mantas pašlaik ir pie viņa.Un tas putns..Gan jau viņš vēl dabūs, ja kādreiz viņu vēl satikšu viņam labi neklāsies...Kaldams dažādus plānus Kels devās uz priekšu lauzdamies cauri visādiem krūmiem un kokiem.Dažreiz pamanījis kādu lielāku ogu viņš to paķēra un apēda, lai šis gardums tiktu tikai viņam...Nevarēja takl pieļaut, ka kas tāds tiek citiem.Kels jau gāja krietnu laiku vadīdamies pēc instinkta, kas lika iet uz priekšu, jo putns bija viņu nesis uz priekšu, tātad jāiet uz atpakaļu...Saule jau lai dās uz rietu, kad Kels sadzirdēja mazā strautiņa guldzēšanu.Nu jau vairs nav tālu, viņš domāja.Pašķīris koku lapas viņš tiešām ieraudzīja strautiņu..Un tur arī kā par brīnumu bija Kajs.Nu re atpakaļ atnācis mani gaidīt, Kelas pasmaidīja.Gudrs ponijs.Neko vairs negribot Kels piegāja pie sava ponija un apskatījās vai kas nav pazudis, un vai visas lietas ir savās vietās...

Šo rakstu rediģēja gwinerva: 21.07.2005 12:37

[Roviela]

Vēl brīdi, vēl vienu mirkli... drīz, pavisam drīz būs jādodas prom, bet pašlaik Eodars nebūtu spējīgs atlaist rokas. Viņš ļāvās šim mirklim, ko Vanamarilla bija viņam dāvājusi.
"Es domāšu par Tevi. Vienmēr."

Naktstauriņš, klusiem soļiem piegājis no aizmugures, viegli piebikstīja ar purnu savam saimniekam, sak' - laiks! ko kavējies?

Eodars negribot atjēdzās un atlaida rokas. Laiks. Viņš apskatījās apkārt, vai ceļabiedrs jau ir kārtībā.
"Paliec sveika, mana karaliene!"

Uz atvadām vēlreiz noskūpstījis skaistules elfas rociņu, pēc mirkļa viņš jau sēdēja zirgā.

[Idril]

Neaizmirsti mani..
Princese nočukstēja. Ārpasaulē apritētu vairāk kā pusgads iekams atkal pienāks pavasaris un tas ir ilgs laiks. Princese stingri stāvēja kājās, lai arī viņa neizsakāmi skuma par šķiršanās mirkli viņa bija apņēmusies izturēt un gaidīt.

Līdz pavasarim..
Vēl reizi uzsmaidījusi Eodaram princese noteica un tad pamājusi viegliem soļiem nozuda mežā, kā vēja nesta viegla pūka, viņa bija atnākusi un aizgājusi.

Klajumā uz tumša rikšotāja iejāja Nithrons, Vanamarillas jaunākais brālis. Elfs bija gaišmatains, kā jau visiem elfiem arī viņam mati sniedzās krietnu gabalu zem pleciem, taču viņam tie bija sakārtoti citādāk un ap pieri bija zeltīta stīpa ar dārgakmeņu un mitrila lapu kroni. Viņš pasveicināja Eodaru un tad pavēries apkārt vaicāja.
Kur kavējas otrs ceļinieks?

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 21.07.2005 13:10

[gwinerva]

Kels uzmanīgi visu pārbaudīja.Izskatījās, ka viss ir vietā un nekas nav pazudis.Labi, ka laikus atgriezos...Man drīzāk būtu jāturpina ceļš, bet tas jau tagad nav iespējams, jo noriet saule...Kāpēc man tā neveicas? Kāpēc es nevarētu dabūt to kripatiņu laimes, kas ir Manam kaimiņam Smailiņam? Kaut tikai niecīgu daļiņu no tās veiksmes.Kels prātā vēl pažēlojās, kamēr kārtoja ugunskuru.sakartojis guļvietu viņš apgūlās n lūkojās zveigznēs.Likās, ka Kajs tīri apmierināts jau šņākuļo.Kels vēl nevarēja aizmigt...Kā man gribētos dabūt kaut uz pusi tādu spīdumu savam bomim kā spīd tā zvaigzne.Tas būtu vienkārši brīnišķīgi, tad man vienīgajam būtu dāds bomis.Kels vēl nebija apradis ar visām domām ko viņš vēlētos, kad viņš nemanāmi jau slīdēja miegā.Sapņos viņam rādījās viņš pats..Apkārt bija tik daudz un skaistas lietas.Un tās visas piederēja viņam...Viņam vienam..

[Roviela]

Eodars pavadīja ķēniņmeitu ar ilgu skatienu. Neaizmirsti, viņa teica. Itin kā tas būtu iespējams! Viņš nopūtās, bet ilgi skumt nebija laika, jo nupat jau ieradās princeses brālis. Viņš, šķiet, būs mūsu pavadonis, Eodars nodomāja. Noteikti, drīz arī ceļabiedrs būs klāt.

"Nezinu gan," pamājis ar galvu Eodars atbildēja, "neko neteica. Atnāks! Vēl jau pusstunda nav apritējusi."

[Snorkes Jaunkund...]

Arī Doro uzkāpa zirgā un paskatījās uz Dranvinu. Nu, dodamies! Doro klusām sacīja. Paskatījies apkārt viņš nopūtās.

[Hikari]

Armēlijsd jau taisijās jāt cauri mežam, bet tad uzmeta ašu skatienu Dranvinam. via viņi steidzāsd ļoti, vai arī varēja jāt tā- pamazām, palēnām. Jauneklsi palūkojās tālumā un nezināja, ko lai iesāk.

[Idril]

OOC:: Lūdzu savos postos vismaz 250 rakstu zīmes un izlasiet vienreiz to, kas rakstīts ATD pavedienā un ievērojiet. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/dwarf_a.gif)


Nithrons savā rumakā sēdēja mierīgs un nosvērts kā jau elfu princis, lai arī viņš mīlēja savu māsu un raizējās par viņu, viņš Eodaram neuzmācās ar jautājumiem un pamācībām un noliegumiem.

**
Nu? Kas par sapņiem?
Dranvins vaicāja, Norstāra acumirklī apcirtās otrādi, taču paklausīgi rikšoja sīkā solītī. Taču zirgu valdnieces soļi, lai arī cik sīki iespējams bija par ašu un ponijiem, ja tiem ir cieņa un jušana derētu paātrināt soli, lai tiktu līdzi.
Neguļam, līdz Imladrisai vēl tāls ceļš, taču mums tur jānokļūst reizē ar pārējiem.
Viņš teica un ķēve spēra platākus soļus, dodot mājienu, ka nekādas vārtīšanās pa ceļa malu te nebūs.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 22.07.2005 17:03

[gwinerva]

Kels pamodās un secināja, ka jau saule ir uzaususi.Nebija laika domāt, bet viņa domas tomēr vēl pakavējās jaukajos sapņos, kurus viņš bija redzejis, kad gulēja.Viņam bija piederējis tik daudz.Un tik dārgs.Kels nosprieda, ka nav laika kavēties atmiņās bija laiks iet uz priekšu.Ātri novācis ugunskura vietu viņš to kārtīgi nomaskēja, lai nevarētu redzēt, ka tur jel kad ir bijis kāds ugunskurs.Salocījis segas Kels steidzīgi gāja pie ponija, lai tā piestiprinātu pie pārējām mantām.Kad tas bija paveikts kels vēl padomāja vai nav ko aizmirsis.Viņš jutās tāds kā vēl nepamodies.Piegājis pie strautiņa viņš nedaudz padzēras svaigo ūdeni, ielēja savā tarbā vēl ūdeni un nomazgāja ar vēso ūdeni seju.Kels pēc ledainās šalts uzreiz jutās pamodies...Piecēlis viņš devās pie ponija, lai turpinātu ceļu.Veikli uzrāpie ponija mugurā viņš turpināja ceļu uz priekšu.Nu taču..kaut kad šim mežam tak ir jābeidzas...Kels bija nedaudz pikts..Nemaz nepatika, ka viņam vajag klaiņot pa mežu.Tagad viņš rūpīgi apdomāja kāpēc vispār devies ceļā...

[Roviela]

Palejas mierā un rāmumā tā bija skaista un nopietna aina - divi jātnieki, viens, gaišs tumšā zirgā un otrs, tumšs, gaišā. Abi jātnieki izskatījās vienlīdz cildeni, un abi zirgi vienlīdz lieliski, nedaudz savāds bija tikai labi pamanāmais kontrasts starp tumšo un gaišo, itin kā jājēji būtu samainījušies ar zirgiem. Nedaudz sāņus vēl viens skaistulis zirgs, brūns, tumšām krēpēm, gaidīja savu jātnieku.

Naktstauriņš gaidot vairākas reizes pārmija kājas. Viņš gribēja skriet, skriet tālu, auļos un nevaldāmi. Šīs dienas rāmā pastaiga tikai uzkurināja lieliskā rikšotāja vēlmi parādīt visai pasaulei savu ātrumu un spēku.

Eodars, ar vienu roku rāmi turot pavadu un viegli valdot zirgu, pēdējos gaidīšanas mirkļus izmantoja, pārdomājot šo divu dienu notikumus. Cik dīvaini... ziņkāres pēc, tāpat vien ienākt šai diženajā, sensenajā vietā... vietā, kas tik daudziem ir tikai mīts un pasaka... sastapt pašu mežu ķēniņieni... un viņas meitu... Vanamarilla! Ak, mana pērle! Iedomājoties vien par mīļoto, viņam ap sirdi palika tik silti un labi. Kaut pavasaris pienāktu ātrāk!

Šo rakstu rediģēja Roviela: 25.07.2005 08:26

[gwinerva]

Sapnios...tikai sapnis.Bet tas bija nozīmīgs sapnis.Pareizi darīju, ka devos ceļā.Kels ar to arī beidza domāt par šo tematu...Negribējās sevi apgrūtināt ar domam.Tagad vajadzēja skatīties kur jāj, lai nepazustu.Vienīgais, ko Kels varēja dzirdēt bija viņa ponija pakavu dunoņa, un dažu lapu čaukstoņa.Likās, ka nekā cita nemaz nebūtu.Kels bija nobažījies par ceļu.Viņš bija gandrīz pārliecinmāts, ka nokavēsies.Kels jau sāka justies gurdens.Viņi jau bija nojājuši jau prāvu gabaliņu...Likās, ka Kajs jūtas tīri labi, un būtu gatavs jāt vēl trīs reiz tālāk.Būtībā jau arī Kelam bija vienalga, bet visu dienu un ari nakti pavadīt seglos šī doma nepriecēja, tikai tā iemesla dēļ viņš nejāja naktīs.Kela galvā atkal iezagās jocīgās domas, kuras viņš centās kā nebūt apslāpēt domājot par ko citu, bet tiklīdz viņš iedomājās par kādu lietu, kas bija kaut nedaudz vērtīga uzreiz nāca arī domas par to, kas būtu, ja viņam tā būtu, cik gan labi tad būtu.Kels jau bija pamanījis, ka kautkas nav kārtībā, bet viņš nevarēja saprast īsti kāpēc...

[Nimue]

Torongilam bija iepatikusies šī jaukā vieta, un labu brīdi laika, kas bija atvēlēts, lai paņemtu savas mants pirms steigšanās ar Eodaru prom no viesmīlīgajiem mežiem, viņš neapdomīgi pavadīja pie, viņaprāt, peldvietas, cerēdams noskatīties, kā kāda elfu lēdija dosies peldēties.

Bruņnieciskums viņa dvēselei bija svešs. Vēsa prāta kontrole pār cilvēciskajām iegribām - reta parādība.

Pagāja gandrīz pusstunda, pirms viņš atcerējās, ka viņu laikam gaida. Tāpat, neko neredzējis, drūmu seju viņš paņēma savas nedauzās lietas, kas jau nebija zirga seglu somā.

Ne vārda neteicis viņš piegāja pie sava zirga, un ar slaidu lēcienu jau atradās seglos.

Drūmi paskatījies uz Eodaru - it kā tas būtu vainīgs, ka elfas nedevās peldēties, viņš zem deguna nodūca
"Jūs rādīsiet ceļu?"

[Idril]

Es..
Nithrons atteica un ar glāstu paskubināja zirgu, lai tas sāk viegli rikšot uz priekšu, lai pie reizes viņš varētu atbildēt uz ceļa jautājumiem, ja tādi rastos.

Līdz rītausmai mēs tiksim pie meža ziemeļu robežas, apstāsimies vienu reizi, lai atpūtinātu zirgus.
Viņš teica un pasmaidīja, viņš iznāja, ka torongils bija pie ezera, taču Torongils nebija zinājis, ka tas tiek izmantots vienīgi, kā dzeramā ūdens krātuve un skaista vieta sirdij.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 30.07.2005 19:16

[Roviela]

Eodars, savos sapņos iegrimis, Torongilam nepievērsa īpašu uzmanību līdz brīdim, kad tika uzruāts.
Viņš tikai īsi atmeta: "Nē!" nobrīnīdams, kāpēc ceļabiedrs iedomājies, ka pavadonis būs viņš, nevis elfs.

Nakstauriņš vieglā solī sekoja Nithrona zirgam. Bija skumji par šķiršanos, bet kņazs juta arī, ka kopā ar katru pievarēto jūdzi pieaug satraukums par to, kas būs turpmāk. Drīzāk patīkama piedzīvojumu kāre, nekā bažas par nezināmo. Vienīgais, kas tiešām radīja raizes, bija uzspiestais ceļabiedrs. Eodars vēl nebija skaidrībā par to, vai var viņam uzticēties un tāpēc pagaidām izturējās pieklājīgi, bet atturīgi.