Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Eodars klausījās, ko runā māte ar meitu, atkal nesaprazdams ne vārda, bet daudz prāta jau nevajadzēja, lai apjēgtu, par ko ir runa.

Kad valdniece uzrunāja viņu, kņazs rūgti noteica:
"Valdniec, mani apbēdina tas, ka jūs man neuzticaties. Jūs labi zinat, ka neprotu jūsu valodu, un jūs to izmantojat..."

Viņš jutās nedaudz apmulsis par šīm runām par nāvi. Bet kāpēc? Kāpēc lai Vanamarilla mirtu? Viņa ir elfa! Nemirstīga elfa. To nekādi nevar izmainīt mīlestība pret mirstīgu cilvēku.

"Nesaprotu, kādēļ te ir runas par nāvi. Ja kāds to piedzīvos, tad tas būšu es," Eodars ar cieņu teica.
"Vai tad jūsu meita pazaudēs nemirstību, ja izlems palikt kopā ar mani? Jā, viņas liktenis būs rūgtāks par manējo, jo cilvēka dzīve ir īsa, bet tad viņai piederēs atmiņas par mani, par laiku, ko būsim bijuši kopā. Es mīlu jūsu meitu, un darīšu visu, lai šīs atmiņas būtu kā skaists sapnis, ko gribas izsapņot vēlreiz," Eodars ar dziļu pārliecību noteica. Tad viņam ienāca prātā, ka ķēniņiene varētu uzskatīt viņa jūtas par vienkāršu aizraušanos. Sārtums iesitās sejā no aizvainojuma, bet kņazs neko neteica.

[Idril]

Es to necenšos izmantot taču allaž ir lietas, ko der zināt un ko ne, un es no sirds biju cerējusi, ka Vanamarilla tās ir ielāgojusi.
Driasaīla teica, bet tikmēr princese vien varēja stāvēt blakus iemīļotajam un apņēmības pilna lūkoties uz māti.

Kņaz, Vanamarilla ir trauslāka par nimfredilas ziedlapu un, redziet, jūs mirsiet un pēc savas nāves atstāsiet viņai vien sāpes, kurās viņa agrāk vai vēlāk zaudēs dzīvību. Mana meita nedosies pa Ludiēnas ceļu.
Valdniece teica tomēr viņas dusmas un neapmierinātība vēl nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko teiks princeses tēvs. Turklāt valdniece bija nospriedusi, ka neļaus meitai precēties a šo cilvēku šī paša iemesla dēļ, lai nepieļautu, ka viņa cieš.

Nav nepieciešamības justies aizvainotam, kņaz, neskatoties uz visu Vanamarilla tomēr ir mana meita un viņu sargāt ir mans pienākums.
Driasaīla izšķīrās un uzrunāja kņazu domās, viņa nomanīja, kas tur notiek un, kā jau iepriekš minēja, ne allaž ir jāzin viss un šoreiz tā bija Vanamarillas kārta palikt neziņā. Stingrais skatiens jau vērās viņam acīs.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.07.2005 08:21

[Nimue]

Miegs ātri vien bija padarījis Torongila plakstiņus smagus jo smagus, un īsās snaudas vietā viņš bija iegrimis dziļā miegā. Pat šajā skaistajā vietā viņa paša drūmās domas lika viņam redzēt murgus, kuros pat putnu treļļi pārvērtās par briesmīgu zvēru attālu šņākoņu.


Jau krietni pāri pusdienlaikam Torongils pēkšņi pieleca sēdus - sapņi viņam bija uzbrukusi iespaidīgu apmēru čūska.

Apskatījies apkārt, ieraudzījis, kur jau ir saule, Torongils steidzīgi apģērbās un devās pie pārējiem, kas viņu jau gaidīja.

Dziļi paklanījies, viņš klus nomurmināja atvainošanās vārdus.

[Roviela]

Eodars atņēma Torongila sveicienu, bet acis un prāts palika valdnieces ziņā.

"Valdniec, mana sirds saka, ka jūsu meita ir izvēlējusies," viņš uz īsu mirkli paskatījās uz apņēmīgo ķēniņmeitu.
"Vai jūs ļausiet viņai salūzt veltīgās ilgās? Vai tās viņu nepaņems vēl ātrāk? Pēc manas nāves paliks bērni - mani un viņas. Un tiem atkal būs savi bērni. Viņa nepaliks viena, lai arī no manis saglabās vairs tikai atmiņas. Kā par daudzām lietām zem šīs saules, ko viņa reiz iemīļojusi, bet kuru mūžs ir īss.

Valdniec, es neesmu aizvainots par to, bet par jūsu neticību man. Katra māte un katrs tēvs raizējas par saviem bērniem, tas ir tikai dabiski. Bet tikpat dabiski ir tas, ka bērni reiz aiziet paši savu izvēlētu ceļu.
Valdiniec, atļausiet aizrādīt, ka šīs runas par tik tālu nākotni ir pāragras. Man nepiemīt elfu gaišredzība, bet manis paša tuvākais ceļš ir skaidrs. Un tas ir ceļš, no kura varu arī neatgriezties. Jūsu meita to zin un solījās gaidīt, es solījos atgriezties, ja būšu dzīvs. Nākotne rādīs, vai tiksimies vēl kaut vienu reizi.

[Hikari]

Armēlijs izgulējās un nu sēdēja pie ugunskura un malkoja kauty ko kūpošu no lielas krūkas. Doro, šķiet, gulēja, bet varbūt jkauneklim tā tikai likās?
Jāceļo bija ātri un klusi, lsai viņus neviens nepamanītu un, lai abi nokļūtu pēc uespējas ātrāk pie mērķa...

[Snorkes Jaunkund...]

Doro pamodās. Ieraudzījis Armēliju sēžam pie ugunskura, viņš sarauca pieri. Paklau, vai tiešām vajag ugunskuru? Ir taču rīts! Vai tu viņu iekūri? Doro bija vēl drusku miegains, bet pirmās domas jau bija " Jādodas ceļā!" Paskatījies uz Armēliju, Doro vēl ātri kautko iekoda, un tad uzkāpa ponijā, pamādams ar galvu Armēlijam!

[Idril]

Driasaīla, viņas dēli un meita pamāja pretī Torongila sveicienam.

Pirms pavasaris nav pienācis man Jums vairs nav nekā sakāma šajā ziņā.
Driasaīla atteica, viņa zināja, ka ja Vanamarilla ir iemīlējusi kņazu nekas neatturēs meitu, taču viņa arī zināja, ka līdz ar Eodaru mirs arī Vanamarilla.

Vanamarilla neteica ne vārda, viņa zināja, ka viņas saruna ar māti būs gara, taču ja māte piekritīs tad ar tēvu.. Driasaīla varbūt spēs pierunāt. Eodara klātbūtne un atbalsts stāvot blakus, viņai bija nenovērtējams, jo elfi parasti mita saticībā, bet skaļi paziņot, ka pati elfu pērle izvēlas citu ceļu, ceļu ar mirstīgo, bija grūti, taču vieglāk nekā mēģināt atteikties no visa.

Dosimies pusdienās.
Driasaīla noteica un viņas balsī bija manāms viegls gurdums.

[Roviela]

"Lai notiek tā," Eodars piekrita.

Kad viņi, joprojām abi kopā, ar sadotām rokām, nesteidzīgi devās uz uzklātā galda pusi, kņazs pēc pāris soļiem pēkšņi lēni apstājās un norādīja Vanamarillai uz skaistu, spārei līdzīgu kukaini, kurš bija nometies viņam uz piedurknes un tagad bija pievērsis uzmanību ar savu caurspīdīgi mežģīņoto spārniņu spīdumu.

"Tu zini, kas tas ir?" viņš uzmanīgi, lai neizbiedētu skaisto radību, prasīja ķēniņmeitai, "Tā ir viendienīte. Vai nav skaista, tiesa? To var iemīļot... Zini, ka viņas mūžs ir tikai šī viena diena? Jau rīt viņas vairs nebūs. Skaista..."
"Viņa nav nelaimīga!" viņš turpināja, tagad veroties savas mīļās acīs, "Ir žēl, ka tā notiks, bet to nevar mainīt. Salīdzinot tavu mūžu ar manu, es arī esmu viendienīte. Būs žēl, bet, tāpat kā mēs neskumsim bezgalīgi par šo tik jauko radību, arī Tev sāpes pamazām pārtaps smeldzē un smeldze atmiņās. Un tas nemaz nebūs slikti!"

Viņš nebilda neko par to, ka, ja viņiem būs bērni, tad katrā no tiem un viņu pēctečos arī, viņa atradīs daļiņu no viņa. Kādu žestu, galvas pagriezienu, smieklus... nekas neaiziet uz mūžu mūžiem.

[Idril]

Vanamarilla klausījās, kas bija sakāms Eodaram. Viņa to jau zināja, taču allaž bija patīkami saklausīt ko vecu jaunās skaņās.

Kņaz..
Viņa bilda ar smalko rociņu viegli pavirzot Eodara galvu, lai būtu vieglāk ieskatīties viņam sejā, acīs.

Es zinu, ko Jūs man mēģināt pateikt.. Es Jūs mīlētu arī tad, ja mums būs vien šī diena.
Vanamarilla teica, vārdi, ka sāpes pāriet viņu nemierināja, taču, lai vai kādas sāpes bija priekšā kaut viena diena kopā ar kņazu bija tā vērta, lai ciestu un gaidītu tūkstošiem gadu. Viņa nebilda ne vārda, viņa zināja, ka neviens nespētu remdēt sāpes, ko viņa justu, ja zaudētu viņu, taču viņa nebilda ne vārda. Viņa gribēja aiztaupīt mīļotajam bažas to uzzinot, elfu gudrība piemita šai pērlei un viņa saprata, saprata, ka tās ir jāpatur pie sevis.

Lai ko māte teiktu.. Es zinu, ka viņa piekāpsies.. Viņa vēl tikai labu..
Vanamarilla klusi un mierinoši teica, viņa bija pārliecināta par vārdiem ko teica, jo viņas mīlestība bija spēcīgāka par visiem mātes protestiem un aizbildinājumiem.

[Roviela]

"Es nezinu, vai mums būs vairāk kā šī viena diena," Eodars nopūtās, ar rokām piespiezdams elfas liegās plaukstiņas saviem vaigiem. Viendienīte iztraucēta aizlidoja. Dzīvot savas vēl atlikušās stundas.

"Protams, māte raizējas, es saprotu... Tāpat kā par Jūsu brāļiem, kam nākas sargāt Lorienas robežas. Arī mana māte noteikti pavada bezmiega naktis manis dēļ. Manis, tēva un brāļu dēļ. Bet es zinu, ka gūšu viņas atbalstu, lai kādu darbu neuzsāktu. Viņa uzticas mums visiem un mēs maksājam ar to pašu. Uzticība! Un mīlestība. Tas ir pats lielākais, ko var dot un gūt... Jūs, mana pērle, man to dodat, un es esmu un būšu Jūsu, kamēr vien elpoju..."
Viņš mulsi iemējās.
"Iesim, man šķiet, ka tagad mēs esam tie, kas liek uz sevi gaidīt."

[Idril]

Eodar..
Vanamarilla bilda maigi noglāstot viņa vaigu.

Lai vai cik ilgi man būtu jāgaida es zinu, ka es sagaidīšu Jūs. Tas nav pravietojums, to man saka sirds..
Viņa teica. Marjabelle viegli uzsmaidīja iemīļotajam vairāk viņai nebija jāsaka, jo Eodars to bija sapratis pats, to visu elfa teica ar acīm un izstaroja kā vieglu gaismu.

Tiesa, iesim.
Viņa noteica, Vanamarillai nebija ko bilst vairs, viedā elfu jaunava bija apņēmusies palīdzēt mīļotajam kā vien varēs viņa ceļā, jo atšķirībā no Eodara viņa zināja, kas kņazu gaida.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 19.07.2005 10:48

[Hikari]

Armēlijs nodzēsa ugunskuru un, uzlēcis sava ponija mugurā, sekoja līdzi Doro.
Cerēdams, ka arī otram hobitam patīk dziesmas, Armēlijs uzsāka vienu.
Kurp dodos es,
kas to lai zin,
tā tik dzīvīte,
kas stāstu manu kamolā tin...

[Idril]

Sudrabbaltā ķēve auļoja, pāri laukiem, zemēm cauri mežiem un pa ceļiem. Burvis bija apvilcis pelēku apmetni pāri gaišajām drānām, šajos laikos nebija visiem jāzin, kas esi patiesībā. Norstāras straujie soļi nesa burvi arvien tuvāk diviem hobitiem, zvaigznes vēl spoži spīdēja pie debesīm rādīdamas ceļu vienai no savējām. Ķēve strauji nobremzēja pieceļoties pakaļkājās.

Jūs esat pamatīgi aizkavējušies ceļinieki.
Dranvins teica hobitiem, viņam tie bija jāpasteidzina, jo Faelons jau drīz būs aizvadījis Arandilu un Nirvanu līdz Rivendellai savukārt rūķis klīst tai apkārt, bet Eodars un Torongils kavējas Loriēnā, kas nesajūsminās Faelonu. Dranvins bija pārliecinājies par to, ko viņam vajadzēja zināt, nu viens ceļš bija slēgts.

Vai tā manta joprojām ir pie tevis, Doro?
Viņš vaicāja dzirkstošu skatienu nopētījis hobitus.


OOC:: Apskatiet ATD (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/getlost.gif)

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 19.07.2005 11:22

[Snorkes Jaunkund...]

Dranvin! Jā, pie manis! Zinu ka esam aizkavējušies! Lūdzu pazemīgu piedošanu Dranvin! Ceru, ka tu mūs pavadīsi drusku tālāk? Doro bilda skatīdamies uz tiko piejājušo Dranvinu. Doro no kauna gribēja ielīst zemē. Viņš uzmeta Armēlijam bezpalīdzīgu skatienu.

[Idril]

Nelielu gabaliņu.. Līdz Pēdējam Tiltam, cauri Troļļu mežam līdz Bruīnas braslam ceļu Jums nāksies mērot pašiem.
Dranvins teica, vecā burvja baltā bārda lāsumoja, taču acis vērīgas kā vanagam vērās apkārt.

Aši taisieties, cik vēl ilgi čammāsieties?
Viņš nu jau nedaudz asi noteica, jo zeme tik tiešām dega zem papēžiem un Norstāra pakratīja galvu un izpurināja krēpes, viņai arī gribējās doties tālāk Septiņi var būt jebkur.

[Roviela]

Eodars smaidot noskūpstīja slaidos, gleznos savas mīļotās pirkstiņus. Viņš saprata.

"Es gaidīšu šo brīdi kā neko citu visā pasaulē, Vanamarilla."

Klusā saskaņā viņi beidzot bija nonākuši līdz galdam. Pusdienas varēja sākties.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.07.2005 14:26

[Idril]

Elfi pusdienoja klusējot, tālumā varēja dzirdēt kādas dziesmas, kas brīžam uzjundīja un tad atkal aprima. Vairāki elfi apkalpoja pusdienotājus pie galda un viens, ko pavēstīja valdniecei, taču citādāk pusdienas ritēja klusi. Elfas un ķēniņdēli papusdienojuši gaidīja kamēr beigs pārējie, jo acīmredzot bija kas vēl nepateikts.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 19.07.2005 15:00

[Roviela]

Doma par drīzo šķiršanos no Vanamarillas nevairoja Eodara apetīti, tāpēc viņš, ieēdis šo un to, vairāk pienākuma pēc - spēks būs vajadzīgs, - nekā gribēšanas, arī drīz beidza pusdienot.

Kņazs nojauta, par ko varētu būt runa. Uzbrukums Lorienai. Un tas, ko valdniece liks darīt viņam. Pienākums lika aši doties prom uz Rivendellu, bet sirds vilka palikt te, kur, ja pretiniekam veiktos, Eodars varētu kauties, aizstāvot mīļoto. Bet elfi zinās labāk! Viņš nedomāja apstrīdēt viņu lēmumu.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.07.2005 15:34

[Ļipa]

Faleons apstādināja savu balto zirgu un šķiet kādu brīdi, ko pārdomāja un vērīgi, gandrīz neelpodams vērās tālumā.
Kāpēc gan, lai mēs nejātu pa ceļu?
Cieši, kā mēģinādams ieskatīties dvēselē, viņš nopētīja gan Nirvanu, gan Arandilu. Viņa siltās, bet tajā pašā laikā milzīgu gudrību izstarojošās acis, apstājās pie Arandila.
Tā būs daudz ātrāk un vieglāk!
Ko Faleons iespējams bija vai gluži otrādi, nebija, redzējis tālumā, saviem ceļa biedriem viņš neatklāja.





Kels kūļājās lielā putna knābī, bet putnu šķiet itin nemaz netraucēja nasta, kas gulēja viņa knābī. Putns tikai mērķtiecīgi lidoja uz vietu, kur Kels bija sēdējis putna ligzdā, tomēr ligzdu Kelam vairs, vismaz pašlaik nebija lemts ieraudzīt, jo lidojot virs koku galotnēm, putns pamanīja, ko saistošāku, un pavisam piemirsis par laupījumu, ko turēja knābī, putns atlaida Kelu vaļā. Brīdī, kad Kels uzsāka kritienu, nez, kas un, nez, kur nomirdzēja gluži kā sudraba stīga un Kels īekrita ziedošā mežrozīšu krūmā.

[Tinuviel]

Draigo nedaudz palēnināja gaitu. Elfas tumšzilās acis atkal paskatījās uz Faelonu. Viņu priecēja tas, ka Faelons piekrita jāt pa lielceļu. Tumšie mati nelielajā vējā plīvoja. Nirvanas skatiens aizklīda aiz Faelona. Elfas skaidrais skatiens pārslīdēja pār to, kas nu jau bija palicis aiz muguras. Beigu beigās viņa atkal paskatījās uz priekšu. Viņa neatbildēja uz Faelona jautājumu. Viņai nebija ko teikt, bet viena lieta viņu interesēja.
- Faelon, cik tālu jūs ar mums jāsiet?
Viņa beidzot jautāja. Elfas seja atkal bija pagriezta pret elfu.