Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Droši un maigi satvēris princeses slaido plaukstu, Eodars pastiepa arī otru roku, un mazu mirklīti, tikai īsu brīdi Vanamarilla, graciozi noslīdējusi no zirga, atradās viņa stiprajās rokās.

"Paldies par pastaigu, manu lēdij!", smaids, gaišs un saulains, joprojām bija viņam uz lūpām. Vēl mazu mirklīti viņš neatlaida savu tik dārgo nastu. Bet mirklītis beidzās ātri, un, re, viņa jau stāvēja samtaini zaļajā zālē viņam līdzās. Tikai princeses rociņa, kā pirmīt pasniegta, vēl kavējās Eodara plaukstā...

[Idril]

Tik ātrs šķita mirklis, tomēr, lai arī mirklis, viņa rokās, tas ieslīga princese atmiņā kā dārgs sapnis, kuru atminēties brīžos, kad kavēties mellornu ēnās kļūst nepanesami. Viņa juta, ka viņas roka joprojām dus Eodaram plaukstā, taču it nemaz viņa neilgojās to ātrāk atgūt. Nakts princeses vaigos ielija agrīna saulrieta dvesma, kad viņa uzlūkoja šo cilvēku, kurā ritēja tīrumtīras nūmenoras asinis un tas caur pēctecību reti iegadās.
Paldies, arī Jums, ka kavējāt laiku ar mani.
Viņa teica, zirgi aizgāja atpakaļ pie kopējiem, bet Vanamarilla joprojām, kā notverta lūkojās šī cilvēka vaigā, cilvēka, kurš bija notvēris elfu ķēniņmeitu.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 15.07.2005 19:40

[Snorkes Jaunkund...]

Seld piedod ka tik ielgi nerakstīju...bija darīšanas... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

Doro nākošajā dienā pamodināja Armēliju un teica ka jādodas prom. Sakrāvājies, viņš izgāja ārā un ieelpoja gaisu. Šodien labs laiciņš! Labi nu jāsteidzas.Esmu aizkavējies tā kā nekad mūžā neesmu kavējies! Doro uzskrēja istabiņā un savācis mantas kopā ar Armēliju devgās ceļā! Dienu nojājuši viņi apstājās kādā pļaviņā pārlaist nakti!

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

[Roviela]

Eodars iesmējās. Laimīgi, dzidri un patīkami skanēja viņa smiekli.
"Paldies, manu lēdij, par to, ka jūs esat, paldies manam liktenim, kas mani atveda šeit, paldies šim mirklim un visiem tiem mirkļiem, kad redzēšu jūs!"

Viņš uzlika arī otru plaukstu princeses liegajiem pirkstiem un nopietni, skatoties viņas maigajās acīs, teica:
"Jūs, Vanamarilla, man iedevāt spārnus. Es maksāju par to ar savu sirdi. Es mīlu jūs, lēdij. Es nevaru solīt neko un neprasu neko, jo neesmu valdnieks pār savu turpmāko ceļu, bet ziniet, ka manas domas vienmēr kavēsies pie jums. Vai es drīkstu jums pasniegt dāvanu atmiņai par mani?"

Viņš atlaida princeses plaukstu un noņēma no labās rokas sprādzi, kas bija neparasti smalki izstrādāta un rotāta daudziem sīkiem, bet apbrīnojami precīzi noslīpētiem aleksandrītiem, kas tagad, kad to apspīdēja dienas gaisma, bija tumši dzidri zaļi, bet naktī, lāpu gaismā, vērsīsies tikpat dzidri sarkanvioleti.
"Es jūs lūdzu, ņemiet to, manu lēdij. Leģenda stāsta, ka tieši šo sprādzi Faramirs esot dāvinājis Eovinai. Vai tā ir tiesa, to nezinu. Man to dāvāja māte, piesacīdama atdot to tai, kura kļūs par manas sirds karalieni."

Viņš uzlika skaisto rokassprādzi uz Vanamarillas rokas (OOC - ceru, viņa neiebilst?) un viegli noskūpstīja viņas pirkstu galiņus.
Tad šķelmīgi ar smaidu teica:
"Vai mums netika solītas pusdienas, manu lēdij?"

[Idril]

Princese klusējot noklausījās visu, kas Eodaram bija sakāms, viņam runājot viņas sirdī ielija i līksme, i skumjas.. Viņa klusējot pieņēma rokassprādzi un tad ierunājās, arī viņai bija kas sakāms.
Kopš Jūs ieraudzīju Jūs važojāt manu skatienu, bet nu esat laupījis manu sirdi. Es Jūs mīlu, kņaz.. Es Jūs gaidīšu, gaidīšu nākamajā pavasarī un gaidīšu allaž.
Viņa teica, viņai gribējās teikt ko vēl, ko tādu, kas varbūt remdinātu bažas par nākotni, taču elfa izšķīrās par citādu rīcību, negribējās, lai Eodaram aizejot sirds būtu vēl smagāka.
Lūdzu, pieņemiet no manis, šo..
Viņa teica un noraisīja no kakla rotu un aplika to ap kaklu Eodaram, rotu greznoja mitrilā izkalts grezns gliemežvāks, kura vidū bija grezna pērle, kura dienā laistījās svaigas nakts krāsās, bet naktī staroja, kā spožas zvaigznes. Vēl viens skatiens tika kņazam veltīts, līdz princese pasmaidot atskārta.
Pusdienas, jānudien..
Viņa noteica uzsmaidot kņazam, negribējās lai mirklis beidzas, taču aiz mirkļa seko nākamais un brīdis pagāja.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 15.07.2005 21:18

[Roviela]

Tik patīkami bija just elfas liego roku pieskārienu kaklam! Eodars ar smaidu atbildējis smaidam pateicās par dāvanu un rūpīgi to noglabāja zem krekla.

Kad viņi abi pagriezās, lai blakus nesteidzīgi dotos uz mielastam sagatavotā galda pusi, Eodars nopietni piebilda:
"Manu lēdij, no jūsu veltes es labprātīgi nešķiršos nekad, bet dzīvē notiek visādi. Man to var atņemt ar varu vai viltu, tāpēc es jūs lūdzu - neticiet nevienam, kas ierodas ar to un sakās nākam ar vēsti no manis. Vai kaut ar ziņu par manu nāvi. Neticiet, pirms nebūsiet mani redzējusi. Vanamarilla, mana brīnišķīgā pērle, jūs varat man to apsolīt?"

[Idril]

Es varu Jums apsolīt.. Es neticēšu, turklāt cilvēku meli no elfiem nav noslēpjami, tie spoguļojas acīs.
Vanamarilla noteica, viņai tik ļoti negribējās, lai Eodars dotos prom, taču viņa zināja, ka izejas nav, viņa apjauta skumjas, kādas nebija pazinusi, jo viņa bija izvēlējusies ceļu, kādu elfas izvēlas ļoti reti.

Es allaž domāšu par Jums, nomodā vai sapņos.
Viņa teica, ko vairāk teikt nebija nepieciešamības un darīt mīļotā ceļu smagāku, viņa vēlējās vismazāk.

Kur gan visi kavējas?
Viņa vaicāja, vairāk gan sev, jo ieplakā vēl neviens izņemot viņus nebija ieradies, elfi bija saklājuši bagātīgu galdu, taču ne Torongila, ne mātes vai brāļu te nebija.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 16.07.2005 14:25

[Roviela]

Eodars mirkli apstājās, pirms klusi atbildēt, acīm starojot:
"Vanamarilla, es jūs neaizmirsīšu, lai kurp ietu un lai kas notiktu, un būšu laimīgs zinot, ka domājat par mani."

Vēl tikai šī diena, varbūt pat mazāk, pirms viņi šķirsies vismaz līdz nākošajam pavasarim. Gara ziema priekšā. Kā Eodaram gribējās, lai arī ši diena būtu tikpat gara! Viņš tikko bija atradis savu mīlestību, brīnumdaiļā elfu princese bija viņam līdzās, bet viņiem kopā lemts būt tik īsu brīdi. Tomēr viņš pat neiedomājās, ka tādēļ drīkstētu atteikties, vai tikai atlikt ceļojumu uz Rivendellu. Gandrīz vai gribējās reizē svētīt un nolādēt brīdi, kad valdniece ieteica pagaidīt nepazīstamo ceļabiedru!
Vēlreiz palūkojies uz ķēniņmeitu, viņš nokaunējās par pēdējo domu. Nē, tikai svētību un neko citu bija pelnījis šis jau pagājušais mirklis.

"Varbūt tie esam mēs, kas atnākuši par agru?" viņš ieteicās, "iesim, pagaidīsim tur, paēnā zem kokiem, gan jau pārējie drīz ieradīsies. Jeb drīz uzzināsim, kas viņus aizkavējis."

Šo rakstu rediģēja Roviela: 16.07.2005 17:30

[Idril]

Vanamarilla piekrītoši pamāja, viņa to nebija ievērojusi, taču viņas roka joprojām dusēja Eodaram plaukstā. Viņa zināja, ka ziema pirms pavasara būs gara, taču tā beigsies.

Tas ir neparasti, māte nemēdz kavēt un arī putni nekad nav dziedājuši tik skaļi..
Vanamarilla domīgi teica un nevilšus piekļāvās Eodaram ciešāk klāt.

Laukumā uz varena balta rikšotāja izjāja gaišmatains elfs, lai gan visi elfi izskatījās karaliski, šis elfs tāds izskatījās nepārprotami.
Nithron!
Vanamarilla izsaucās ieraudzījusi jaunāko brāli, bet elfs piejāja viņiem klāt un noleca no zirga un elfiski nodziedāja, to, ka vēstnesis esot atgriezies ar ziņu, ka pret vakaru Loriēnas Dienvidu robežām uzbruks.

Sen tīr?*
Vanamarilla lieku reizi pārvaicāja un elfs atbildēja apstiprinoši.

*Vai tā ir patiesība?

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils iecirta zirgam sānos, un sāka jāt. No sākuma lēnām, lai neaizsteigtos pārējiem priekšā, un pēc tam pievienojās viņu tempam.
Viņš noglaudīja Belta kaklu, un izslējās stalti uz sava zirga.
"Jūs, gan atbildējāt uz viņasjautājumu, par zirga vārdu, taču uz manējo - kā vēlaties jāt nē... Tāpēc es jautāšu vēlreiz: pa ceļu, cik tālu varam, vai uzreiz griešam nost? " Viņš jautāja pagriezies pret Faelonu.

[Tinuviel]

Nirvana noglaudīja Draigo melno kaklu.
- Noro lim, Draigo!*
Viņa teica zirgam, un melnis, pēc pacelšanās pakaļkājās, uzņēma tempu un pēc mirkļa bija blakus Arandila zirgam. Elfu zirgs jāja lepni un ātri. Varēja redzēt, ka ceļa atsākšana Draigo patika. Nirvana ik pa brīdim uzmeta skatienu gan Arandilam, gan Faelonam. Viņai bija liela vēlme nonākt viņas un Arandila ceļa mērķī - Imladrisā.

*Jāj ātri, Draigo!

[gwinerva]

Kels bija reizē pārsteigts un arī nobijies, ka viņš tika sagrābts.Vienu brīdi viņš pievēra acis, bet jau nākamajā tās atvēris secināja, ka lido virs koku galotnēm.Kels bija gandrīz pārliecināts uz kurieni tiek nests...
Nu protams kā jau visi putni..vaine?! Uz savu mājokli...Hā bet tu jau neatbildēsi.Ja tik būtu paķēris savu bomi, tad gan tu dabūtu trūkties.Nez no kurienes bija uzvirdušas dusmas.Neuztrauca, ja putns ko izdarīs šādā situācijā kelam likās, ka viņam nav vairs ko zaudēt.un viņš bija tik saniklnots, ka vairs nevarēja nemaz normāli padomāt..Galvā kalās visādi plāni kā tikt prom līdz savam bomim.

[Roviela]

Eodars sajuta Vanamarillas satraukumu un aplika viņai ap plecu roku. Nebaidies!, šis žests teica. Tā viņi abi arī palika stāvot, kamēr ķēniņmeitas brālis, kuru kņazs atpazina pēc vārda, kaut ko stāstīja. Ko, to Eodars nesaprata. Viņš varēja tikai minēt un kārtējo reizi nožēlot, ka neprot Lorienas elfu valodu.

Šķita, ka pavēstītā ziņa nav no labākajām, tāpēc tad, kad elfi noklusa, Eodars atļāvās pārvaicāt kopmēlē.
"Kas noticis? Vai uzbrukums?", viņš minēja, veroties Nithronā, kurš izskatījās tik cēls un majestātisks, un, katrā ziņā, Eodara pieredzējušais skatiens viņā atpazina lielisku karotāju.

"Mans zobens ir jūsu rīcībā! Jeb valdniece man dod citu uzdevumu?"

Eodaram pēkšņi iešāvās prātā, ka, ja tiešām ir runa par uzbrukumu, vai tas nav saistīts ar viņa atrašanos šeit... Tie divi, kas uzbruka ceļā! Tad prātīgākais būtu steidzami doties prom, lai vairs ar savu klātbūtni neapdraudētu šo vietu. Bija vēl viens iemesls - aizejot viņš aizvilktu uzbrucējus sev līdz un Vanamarilla, mīļā, dārgā Vanamarilla atkal būtu šeit drošībā.

[Idril]

Nē, vēl ne..
Vanamarilla pagriežoties noteica. Brālis joprojām uzstājīgi stāvēja klāt, viņš gan pamanīja, kas šo abu starpā norisinās, taču šķita, ka jaunekli tirda svarīgākas lietas. Par spīti tam viņš attapās elfiski pasveicināt Eodaru.
Suilad!*

Tad viņš atkal pievērsās māsai.
Man Naneth?*
Viņa norādīja virzienu un uzmetis viegli pārmetošu skatienu abiem uzlecis atpakaļ zirgā aizsteidzās norādītajā virzienā, lai arī pats zināja, ka meklēt māti, lai pavēstītu ziņas nav nepieciešams, jo viņa jau noteikti zin, vēstneši būs nākuši, taču pavēles viņa deva tieši dēlam, kā jau elfu karakungam.

Vanamarilla pavērsa seju pret Eodaru, viņas acīs gailēja nemiers.
Pusdienas mums būs ļauts baudīt mierīgi.
Viņa teica neatbildot uz Eodara jautājumu, viņa bija pilnīgi mierīga, ittin kā šurp no dienvidu puses, nesoļotu orku pulks ar domu uzbrukt Loriēnai, cerībā to ieņemt, taču elfu karaļu acis jau kopš senatnes bijušas modras un Driasaīla savulaik ceļoja, atteikdamās pamest Viduszemi un ar laiku diželfu un vienkāršāku elfu asinis lēnām atkal ienāca šai zemē, lai vēlāk atkal aizietu, pavisam. Vanamarilla, šī pērle starp karaļmeitām kura pēc Selebriānas no mātes puses bija vienīgā sieviešu kārtas elfa šajā dzimtā, ārēji bija mierīga un nesatricināma.

Šobrīd, mums ir vienīgi jāsagaida pārējie, lai varētu doties pusdienot!
Viņa mierīgi noteica, jusdama cik patīkami ir piekļauties Eodaram un just viņa roku sev apkārt. Tā patiesi lika viņai justies sargātai un ļāva saglabāt elfu nesatricināmo mieru.

*Sveicinu!
*Kur ir māte/mamma?

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 16.07.2005 22:25

[Roviela]

Eodars atbildēja sveicienam, viegli palocīdamies un uzlikdams labo plaukstu uz sirds.

Kad elfu princis bija prom, kņazs nedaudz satraukti pavērās uz Vanamarillu, bet balss skanēja pilnīgi mierīgi un lietišķi. Eodars tikai vēlējās noskaidrot visu, ko var, lai varētu rīkoties pēc iespējas pareizāk. Ziņa par tuvo uzbrukumu lika asinīm ātrāk ritēt dzīslās, un bija svarīgi "neizdegt" pirms laika.
"Es sapratu - būs uzbrukums. Ne tagad, bet drīz... Cik drīz? Orki? Cilvēki? Daudz?"

Tad viņš ieraudzīja skaistules elfas acīs bažas un aplicis viņas pleciem arī otru roku, uz brīdi piekļāva viņu sev pavisam klāt.
"Piedod man un neraizējies! Gan jau drīz viss būs skaidrs!" viņš iečukstēja viņai ausī.

Eodars atlaida Vanamarillu, paturēdams tikai vienu viņas roku savā plaukstā. Viņš pasmaidīja vērdamies tik mīļajās acīs:
"Labi, manu lēdij, sagaidīsim pārējos, lai dotos pusdienās."

[Idril]

Apskāviens bija tik mīļs un tik maigs, elfa tajā labprāt pavadītu visu savu garo mūžu, taču kā jau viss šodien arī šis mirklis pagāja. Vien mirkli viņa varēja pieglaust savu seju Eodara krūtīm.

Pret vakaru, kad pirmās zvaigznes leks.
Vanamarilla atteica, dziļos skaidrojumos viņa liedzās ielaisties. Viņa nojauta, kas mātei būs padomā, pa kuru ceļu ceļiniekus līdz rītausmai droši izvadīt cauri Loriēnai.

Kad Eodars bija palaidis tumšmataino elfu vaļā ieradās arī Driasaīla ar abiem dēliem pie sāniem. Vanamarilla bija vienīgā tumšmate ģimenē pēc savas vecmāmiņas. Driasaīlas skatienam viņu sadotās rokas nepaslīdēja garām, kā arī tas, ka Torongils vēl nebija ieradies. Ar viegliem galvas mājieniem elfi sasveicinājās ar Eodaru un māsu, tad ierunājās Driasaīla.
Kā pavadījāt pēcpusdienu? Ceru, Vanamarillas sabiedrība Jums bija patīkama.
Viņa teica Eodaram, lai arī daļu atbildes jau zināja.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 17.07.2005 13:40

[Roviela]

Atbildējis sveicienam, Eodars ierunājās:
"Pateicos, valdniec, par šo rītu, ko man dāvājāt. Un vēl lielāka pateicība jūsu meitai. Šo priekšpusdienu es neaizmirsīšu nekad. Tā bija skaistākā pastaiga, ko esmu piedzīvojis."

Viņš joprojām stāvēja blakus Vanamarillai un, tāpat kā iepriekš, viņu rokas palika sadotas. Eodars nedomāja slēpties. Kāpēc gan? Viņš bija laimīgs un pateicīgs liktenim par notikušo. Ne viņa paša, ne Vanamarillas vainas te nebija.

Viņu joprojām interesēja viss, ko varētu uzzināt par tuvo uzbrukumu Lorienai, bet kņazs šeit bija viesis, ne saimnieks, tāpēc viņš apvaldīja savu ziņkāri un mierīgi gaidīja, līdz ķēniņiene viņam teiks, ko darīt tālāk. Eodars nešaubījās, ka elfi to zinās labāk, un negrasījās apstrīdēt viņu lēmumu.

[Idril]

Driasaīla cieši nopētīja abus, vispirms meitu, bet tur viņas skatiens nekavējās ilgi, ilgāk viņa vērās Eodarā, viņas vērīgajā skatienā un tumšzilajās jautās jūras nerimstība un varenība vētras laikā. Viņa nevērās Eodarā ilgi, taču tā varēja šķist.
Es zinu, kas mīt tavā sirdī un domās..
Viņa noteica šoreiz gan vairāk izklausīdamās pēc patiesas valdnieces nekā jebkad agrāk. Viņa prata iedvest ļaužu domās, ko vēlējās teikt un izteikt to bez skaņas, taču viņa deva priekšroku runāt ar vārdiem.. Reizēm.

Naneth?*
Vanamarilla viegli pārmetoši iesaucās pievērsdamās mātei.
Man carel le? Mann ada le pedich?*
Driasaīla noteica un pirms Vanamarilla, ko teica pretī, viņa piebilda.
No dhīnen.*

Vanamarilla vairs neteica ne vārda vien piekļāvās Eodaram nedaudz ciešāk.

Vēl mirklis un varēsim doties.
Driasaīla nu jau kopmēlē bilda. Viņas dēli stāvēja mātei blakus un joprojām nopētīja Eodaru, vienu brīdi jaunākais, ko pateica vecākajam, bet pēc atbildes, šķita, ka Almāreans to jau zin. Pirms viņi nebūs papusdienojuši, valdniece bija nolēmusi neuztraukt ceļiniekus, turklāt viņas pašas miers bija nesatricināms.


*Māt?
*Ko gan tu dari? Ko tavs tēvs teiks?
*Esi klusa.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 17.07.2005 17:42

[Roviela]

Eodars skatienu nenovērsa, vien atkal maigi uzlika roku Vanamarillas plecam, kad viņa piekļāvās viņam. Kamzoļa apkakle nedaudz pavērās, un vērīgs skatītājs varēja pamanīt ķēniņmeitas dāvātās rotas filigrano ķēdīti.
"Es to neslēpju, valdniec," viņš klusu, bet lepni teica, nūmenoriešu asinis nevarēja klusēt, "un nevaru mainīt to, kas noticis, pat, ja gribētu. Jūsu meita ir manas sirds karaliene. Es pateicos liktenim par to!"

Kņazs gluži labi zināja, ka elfiem diezin vai var patikt, ka cilvēka un elfas, - pie tam, kādas elfas! daiļākās no daiļākajām, īstas pērles, elfu lepnuma, - starpā rodas mīlestība. Bet vainīgs viņš nejutās, jo nekas jau nebija noticis tīši. Atliek slavēt vai lādēt likteni, kā kuram labpatīk. Viņš bez šaubīšanās ļāva ķēniņienei ieskatīties savā dvēselē, tāpat kā bija darījis, kad pirmo reizi viņu satika.

Ar galvas palocīšanu atbildējis valdniecei, Eodars uzmanīgāk palūkojās uz Vanamarillas brāļiem, un redzētais viņā viesa prieku. Ar patiku viņš lūkojās uz skaistajiem, slaidajiem, veiklajiem un, acīmredzami, lieliskajiem karotājiem, kuru majestātiskā stāja uzreiz parādīja, ar ko darīšana. Vienalga, patiks viņš pats viņiem vai nē, Eodars pret prinčiem izjuta cieņu, ko gluži labi varēja lasīt viņa sejā.

[Idril]

Jūs, jā, taču mana meita elfa, bet jūs esat mirstīgais un lai cik cildens nebūtu, tas nemaina faktu.
Driasaīla teica. Viņa manīja, kas norisinās abu starpā un šaubījās vai mainīt to spēs, taču viņai bija jāmēģina vest pie prāta viens un otrs, jo Faelons, lai arī būdams taisnīgs valdnieks, noteikti nepieļaus, ka viņa vienīgā meita apprecas ar mirstīgo.

Naneth! Im melon Eodar.*
Vanamarilla stāvot cieši blakus Eodaram teica mātei, viņā bija spilgts gars un elfu ķēniņmeita ar dižiem senčiem negrasījās tā vienkārši padoties, kad uz kārts bija viņas mīlestība, turklāt, ja varēja just viņu stāvam sev blakus, izturīgu kā klinti, Vanamarilla jutās vēl drošāk.

A im ū-'erin veleth līn? A firimar? Eodar no gurth, le no, le edhel.*
Driasaīla noteica, viņai bija daudz sakāms, taču šobrīd viņa nolēma izteikties cik īsi vien iespējams.
Im dhaer [..] .*
Vanamarilla bilda un Driasaīla uzmetusi spītīgajai meitai aizkaitinātu skatienu nolēma sarunu atlikt uz vēlāku laiku.
Bertho, no dhīnen!*
Māte uzlika punktu sarunai.

Es nešaubos, ka esat patiesi labs cilvēks un tīras rit nūmenoriešu asinis Jums dzīslās un tomēr mana meita ir elfu pērle un es negrasos noskatīties, kā viņa izvēlas nāvi, kas viņai nav lemta.
Driasaīla teica, viņa vien gribēja likt abiem vismaz apdomāties par soli, ko ir izšķīrušies, jo, lai kāda valdniece viņa būtu un kāda vara viņai piederētu, viņa nevaldīja pār saviem bērniem un vēlēja tiem labu, taču pirms runāt ar vīru, viņa gribēja redzēt vai šī nav vien parasta aizraušanās, kas mirstīgajiem raksturīga.



*Māt! Es mīlu Eodaru.
*Vai mani/mūs tu nemaz nemīli? Mirstīgo? Eodars reiz mirs, tu nē, tu esi elfa.
*Es miršu kopā ar viņu.
*Tu uzdrošinies par daudz/ neudzrošinies. Esi klusa/ klusē.





OOC:: Tos elfu izteicienus es lieku kopā no elfu vārdiem, un tulkoju caur angļu valodu, tā, ka par to pareizību.. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) NU vnk pabrīdinu..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 17.07.2005 19:13