Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Seila]

Elfa apsēdās uz gultas un atpna nedaudzās bizītes matos. Viņas domas šaudījās ļoti žigli tomēr nespēja sakoncentrēties ne uz ko nopietnu. Izņēmusi no nelielās ceļasomas suseklīti viņa sāka ķemmēt matus. Noslēpumaini e jātnieki, sapnis tagad šī viesnīciņa viss šķita tik nereāls. Un vienīgais, kas spēja palīdzēt viņai sajusties reļi, bija matu sukāšana ar ko viān tagad arī nodarbojās. Tomēr laiks nepiedodami kustējās uz priekšu un viuņai nekas cits neatlika kā sapīt bizes un doties lejup.

[Roviela]

(OOC - kādam Boromiram? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) Vai tad šim bija sieva un bērni? Vismaz Eodars ir Faramira un Eovinas pēctecis! A pēc leģendām tas, ko liek gaidīt, ir Eodara brālēns)

"Labi, kā valdniece vēlas! Pagaidīšu šeit vēl vienu dienu," Eodars piekrita negribot, bet ne viņa balsī, ne sejā to nevarēja manīt.

Kņazs atlaida zirga pavadu, noglāstīja tam kaklu un viegli uzsitis ar plaukstu ļāva skriet, kurp tas grib, tad ar roku novilka plašu apli sev apkārt.
"Vismīļāk es apskatītu šeit visu, ko varu, bet tas nav vienā dienā paveicams," viņš teica, "ja te ir seni raksti, es labprāt tos lasītu, ja nē, klausītos dziesmas, bet vēl labāk - vismaz šo dienu veltītu tam, lai mācītos jūsu valodu. Kaut drusciņ, arī tas ir labāk, kā neprast neko.
Kaut vai tā, ka kāds kopā ar mani lasa rakstus, bet izrunā tos skaļi, lai zīmes vairs man nav mēmas, bet iegūst savu patieso balsi," Eodars teica, gandrīz nokaunējies par šādu neparastu un, viņaprāt, citus apgrūtinošu lūgumu.

[Idril]

OOC:: Pēctecis Faramiram un Ēovinai, bet Boromirs bija Faramira brālis līdz ar to viņā var būt arī daļa Boromira! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


No ķēniņienes acīm nekas nebija noslēpjams, taču viņa neko neteica.
Mhm.. Pēc pusdienām, es domāju, Vanamarilla Jums labprāt ko nodziedās un pastāstīs, taču dažās turpmākajās stundās Jūsu laiku pakavēšu es.
Viņa pasmaidot noteica.
Es jums labprāt ko pastāstītu vai nodziedāt, taču acumirklī nezinu, ko īsti Jūs gribētu dzirdēt.. Varbūt pasakiet kādu teiksmu ko esat lasījis? Katra teiksma ir dziesma.
Ķēniņiene noteica, pār viņu gadiem nebija varas, viņas vecumu noteikt nebūtu iespējams, acīs šķita mītam mūžība, taču pati ķēniņiene bija daiļāka par ikvienu ziedošu cilvēku jaunavu un arī par elfu.. Viņas un viņas meitas daiļums tika apdziedāts daudz kur, un tā bija gaumes lieta, kuru uzskatīja par daiļāko. No ķēniņienes staroja viedība un sapratne, taču no viņas meitas jaunības svaigums ar viedības dvesmu. Kā Rīts pret Vakaru..

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.07.2005 21:03

[gwinerva]

Nu kā sapratu, tad tu mani nesaproti...Kels paberzēja bārdu.
Nu tad laikam man jāskrien...Novēlu tev jauku dienu, un sev, un vispār visiem... Kels jau saprata, ka putns viņu nesaprot - vismaz viņam tā likās.Viņš priecājās, ka putns nevar nolaisties, jo saprata, ka varbūt tad viņam būtu beigas.Piegājis pie krūmiem viņš izvda ārā Kaju...Nelikās, ka būtu prātīgi vienkārši aizioet, bet Kelam nekas vits nenāca prātā.Negribējās arī palikt un bezjēdzīgi blenzt uz putnu, kas viņu nesaprata.Tas likās muļķīgi, un turklāt tērēja viņa laiku.Uz lēcis ponija mugurā viņš nedroši vēl atskatījās uz putna pusi.Pavicinājis roku kā uz atvadām viņš lika ponijam lēnā ghaiotā dotioes uz priekšu.Kels cerāja, ka putns nesekos...Bet nelikās, ka tas būtu diez ko iespējams.Atcerēdamies par gredzenu Kels apdomāja iespēju par tā atgriešanu.Bet šo domu nomāca apzioņa, ka tādai lietai tomēr nevajadzētu mētāties putna ligzdā, un, ka putns to tā pat nekur nelieto.Kels nolēma atdot gredzenu tikai bezizejas situācijā.Bija jācer, ka mežs būs vēl ļoti ilgi, un putns netiks klāt.Ponijs lēnām gāja uz priekšu, un Kelam likās, ka tas ir nedaudz pikts uz kaut ko, bet viņš tā arī neizdomāja šo domu līdz galam, jo atkal domas atgriežās pie gredzena un putna...

[Roviela]

(OOC - eeeee... nea! Ar to pēctecību nav gan viss kārtībā, bet lai jau paliek! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/cool.gif) )

"Pateicos par izrādīto godu," Eodars pasmaidīja, "jūsu sabiedrībā jebkura teiksma man būs tīkama." Viņam elfa patika un iedvesa cieņu. Bija skaidri redzams, ka viņa, kaut arī neteica savu vārdu, bija valdniece šajā pusē.

"Ja ļauts izvēlēties," viņš turpināja, "tad, staigājot zem šiem kokiem, es vislabprātāk dzirdētu pašas senākās teiksmas, jo tās rakstos ir saglabājušās tik slikti, ka brīžiem grūti saprast, par ko ir runa. Tiešī kādas, tas lai paliek jūsu ziņā. Īsti un pilnībā es neesmu lasījis nevienu."

Diena bija jauka un silta, tāpēc kņazs nosprādzēja apmetni un novilka cimdus, kas tagad, kad gājiens tika atlikts, pagaidām bija lieki, un nolika tos tuvākā koka pakājē. Turpat viņš novietoja arī ieročus.

"Ja ceļojums uz Imladrisu pagaidām tiek atlikts, tad dosimies pagātnē, bez kuras nebūtu tagadnes un nebūs nākotnes," Eodars teica, gatavs iet turp, kurp ķēniņiene vedīs.

[Idril]

Mēs varam palikt šepat.
Viņa teica un kāds elfs atnesa divus ar grezniem koka grebumiem un greznojumiem rotātus ērtus krēslus un arfu. Driasaīla nosēdās vienā krēslā un ar rokas mājienu piedāvāja Eodaram otru. Bija rīts un saule moži sildīja Loriēnas zaļās un zeltainās ielejas, ieplakā nebija neviena elfa, taču tuvumā un tuvākajos kokos gan daži bija, bet lielākā daļa no tiem, kas bija atkuģojuši atpakaļ no Valinoras vai klīduši pa Viduszemi gadsimtiem atradās galadrimu galvaspilsētā.
Senajām teiksmām beigas ir zudušas šī ir jau 12 ēra mērot gondoriešu laika vienībās un vienīgais, kas vēl atminas seno gadsimtu teiksmas ir Viedais Elronds vai mana dārgā māsīca Galadriēla, bet ne viens ne otrs Viduszemē vairs kāju nespers.
Viņa skumji noteica. Lai arī viņa bija Spogulī redzējusi, kas gaida Viduszemi, ja Astoņiem izdosies, viņa zināja, kas notiks, ja neizdosies.
Bet es tev varu nodziedāt par Ludiēnu Tinuviēlu.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.07.2005 22:22

[Nimue]

Mortiusa kalpi? Shajaa pasaules malaa? Ak, kur gan pasaule dodas... Uddenim tachu vinji paari netiek, pareizi?

Bet koki jums sheit skaisti... nez, ariimees taadus Dol-amrosaa vareetu ieaudzinaat? Torongils beidzot bija speejis atraut acis savas, jaateic, ne taas taisnpraatiigaakaas domas no neapshaubaami dailjaas sveshinieces, bet vinja domas taadeelj gariigaakas nekljuva... paaraak raupjsh un piezemeets vinjsh bija - paarliecinaats, ka tieshi taa iistam karievim un toposham karalim jaaizturas.

Pateicos, ka par zirgu esat paruupeejushies... tas te veel var uztureeties, vai ne? Redzu, ka tam nekas nekait Taa nu vinjsh pat nepiegaajis pie zirga apskatiities, aprunaaties, gaidiija, kur dailjaa elfu jumprava vinju vediis taalaak.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 10.07.2005 22:25

[Idril]

Laurelindorenanas meža robežām pāri viņi netiks, jo mežu sargā Ķēniņienes vara.
Viņa noteica.
Mellorni aug vien še un viens Viedās Galadriēlas dāvana sastopams mazļautiņu mājās Šīrā.
Vanamarilla atteica, lai arī slaika, gaistoša un skaista savu vārdu viņa turēt prata un elfa turpināja uzvesties cienījami kā jau lēdija.
Zirgs ir atkopies un ja Jūs esat gatavs, tad mēs varētu doties ceļā, ap pusdienlaiku mēs varētu nokļūt pie ķēniņienes, ja dosimies pa īsākajām takām.
Viņa noteica un no meža ieplakā izauļoja bērs zirgs, varens rikšotājs, elfu audzināts. Vanamarilla aši un veikli uztrausās tam virsū. Elfu jaunava nebija ierūsējusi, pat ne būdama princese.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.07.2005 22:32

[Nimue]

Arī Torongils devās pie sava zirga, paplikšķināja tam pa pieri, un ar slaidu lēcienu jau atradās tā mugurā.

Rādiet, nu, ceļu, daiļava. Labprāt sekošu!

Un to viņš arī darīja.

[Idril]

Ja sākat atpalikt, pasauciet!
Viņa noteica un bērā ķēve pagriezās virzienā uz kuru bija jādodas un pārejot no soļiem rikšos un no rikšiem vieglos aulekšos caur mežu pa taisnāko cēlu, kur takas nebija devās uz ieplaku, kura gan nemaz nebija pārāk tālu. Vanamarilla nelietoja ne sedlus, ne pavadas, ne kādas citas zirglietas, taču Vanamarilla ik pa brīdim pameta skatienu atpakaļ, lai redzētu vai Torongils nav atpalicis.

[Nimue]

Torongils paļāvās uz savu zirgu - laikam vienīgo būtni pasaulē, kas spēja paciest viņa nelāgo raksturu un ar viņu tā īsti saprasties izpalīdzot, nevis tikai paklausot.

Torongilam gan šķita, ka zirgs skrien uz priekšu pārāk ātri - bet tāpat bija skaidrs, ka atpaliekot viņam no šī meža nez vai izkļūt.. nācās vien ļauties.

[Idril]

Rīta stunda slīdēja uz priekšu un pusdienlaiks nebija vairs tālu.
Drīz būsim klāt!
Vanamarilla noteica uz brītiņu pagriesdamās atpakaļ, lai paziņotu to Torogilam. Viņas zirgs klausīja viņai uz rokas mājienu, uz vārda, kā jau visi krietni lopiņi saskārušies ar elfu, bet šī jau bija daiļākā no elfu princesēm.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.07.2005 12:34

[Nimue]

Torongilam zem nu jau izžuvušā apmetņa sāka kļūt karsti - bet drēbes zem tā no dubļiem tā arī nebija notīrītas, negibējās tādas pievilcīgajai jātniecei demonstrēt.
Tā nu viņš atbildei vien noņurdēja kaut ko, kas izklausījās pēc 'lieliski, priecājos dzirdēt' un visai sadrūvējies turpināja jāt nopakaļus.

[Roviela]

Eodars pateicās elfiem, kas atnesa krēslus, un, paklausot ķēniņienes mājienam, apsēdās un sagatavojās klausīties teiksmu, kas viņam bija labi zināma, bet kuru viņš nebija dzirdējis skanam. Mellornu zeltaino lapu raibās ēnas rotaļājās valdnieces matos, arfas stīgās un baltajā tērpā. Kņazs ar patiku vēroja skaisto un graciozo elfu, nemanīdams un nezinādams, ka pats izskatās nemaz ne sliktāk - saules zaķīši rotaļājās glītajā sejā, te pamirdzēdami tumšajos matos, te nozusdami kamzoļa piedurkņu tumšbrūnajā zamšādā, lai mirkli vēlāk izgaismotu spēcīgās rokas ar plaukstu slaikajiem pirkstiem, pamirdzinātos jostas un garo zābaku apkalumos un beigās, ar gaismu kā zvārgulīšus ieskandinot rotakmeņus, pār slaido augumu atkal atgrieztos uz pieres. Tas viss nebija svarīgi - galvenais bija dziesma.

[Idril]

OOC:: Piemirsu, ka nav ārzemnieka, būtu varējusi ielikt arī pirmo pantiņu elfu tekstā..(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Viņas slaikie pirksti slīdēja pār arfas skanīgajām stīgām un balss dziedoši vēstīja par seno pāri, un galu kas tam nāca, par šo slaveno mīlasstāstu un Ludiēnu no kuras elfu asinis ieplūda cilvēku dzīslās, par Ludiēnu, kā teikts, ka viņas asins nemūžam neapsīks. Vārdi bija gari un dziedoši, tādēļ saule cēlās un kāpa arvien augstāk kamēr mainoties vien tembram, notīm un augstumiem ķēniņiene bija nodziedājusi dziesmu, cik tālu vien zināja, zināšana sniedzās tālu, taču beigas bija zudušas šā vai tā. Kad dziesma beidzās atnāca elfs un aiznesa arfu.
Tālāk, es nezinu.. Bet, ja gadīsies Rivendellā aizkavēties vari mēģināt kādos rakstos beigas rast.
Viņa pasmaidot teica, viņa itttin nemaz nebija nogurusi no dziedāšanas.
Tikko kā atminējos, sen nebiju runājusi ar svešzemniekiem un pavisam aizmirsu stādīties priekšā, par Jums zinādama visu, kas bija vajadzīgs.
Viņa noteica, lai arī varena ķēniņiene, pat visdižākie elfi atzina savas kļūdas, neatzīt tās bija cilvēku netikums. taču pirms viņa paguva stādīties priekšā klajumā izjāja Vanamarilla, viņa bija atvedusi Torongilu, šurp. Nolecot no bērā zirga tumšie mati noplandījās vējā un svaigi tumšzilās drānas vegli skāra zemi nenoliecot ne zāles stiebru.
Tagad Jums būs jāstādās priekšā!
Viņa vēl pačukstēja Torongilam.
Es jums atvedu svešinieku, kurš šķērsoja mūsu zemes robežas vēl tikai šorīt.
Vanamarilla noteica un nostājās mātes krēslam aiz muguras, bet pati Driasaīla piecēlās kājās.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.07.2005 14:06

[Roviela]

Eodars pat nepaspēja pateikties valdniecei par dziesmu, kad klajumiņā strauji iejāja divi zirgi un tikpat strauji netālu apstājās. No pirmā ātri un viegli kā vēja plūsma noleca tumšmataina elfa nakts ziluma vieglā tērpā un, kaut ko pačukstējusi otrajam ceļotājam, pagriezās uz viņu pusi. Viņu skatieniem sastopoties, Eodars pārsteigts sajuta sirdi sitam straujāk. Tā, kā vēl nekad nebija jutis.
Daiļajai elfai nākot tuvāk, kņazs kā pieklājas piecēlās kājās sveicienam. Viņš klusēdams palocījās un pilnīgi aizmirsies turpināja vērot skaistules seju, viņas mirdzošos matus un vijīgo stāvu, stāvēdams soli iesāņus pie sava krēsla. Tikai ar pūlēm viņš piespieda sevi paskatīties uz otro jātnieku. Stiprs, bet augstās domās par sevi, vai pamatoti, to vēl redzēsim, kņazs nodomāja. Un nevīža, viņš pēc brīža papildināja, pamanījis, kādā stāvoklī ir svešinieka apģērbs.

[Idril]

Driasaīla pagriezās pret Eodaru un pret Torongilu, par laimi, viņi abi atradās daudz maz vienā pusē.
Jauki, šobrīd varēšu Jums nosaukt savu vārdu abiem reizē.
Viņa noteica.
Mans vārds ir Driasaīla un es esmu Lotloriēnas mežu Ķēniņiene un es labprāt dzirdētu, kas atvedis Jūs uz šejieni.
Viņa vaicāja Torongilam, viņa vārdu viņa jau tīri labi zināja un mērķi arī, taču gribējās dzirdēt, ko teiks pats Torongils. Vanamarilla klusēja. Viņa uzmeta skatienu Eodaram, taču uz brīdi aizrāvās viņu pētot, viņa cieši nopētīja viņu līdz viņas skatiens apstājās pie Eodara acīm, viņa netērpināja viņu vienkārši centās palūkoties cik patiess ir tas, kas redzams no ārpuses. Viņš šķita spēcīgs, plecīgāks par elfiem, kas allaž bija apkārt, taču arī visnotaļ glīts. Neparasts apvienojums.. Turklāt, ja reiz viņš uzturējās Driasaīlas sabiedrībā un viņa pati izvadīja ciemiņu cauri mežam, tas nozīmēja, ka viņš ir arī godprātīgs.. Elfas acij viņš likās pievilcīgs un visnotaļ mierīgs Lotloriēnas mežu valstībā, taču arī viņai bija zināms mērķis, kādēļ šis cilvēks izsaukts ceļā un tas nozīmēja, ka viņš ir spēcīgs karotājs.
Neparasti..
Viņa nodomāja un lūpas rotāja viegls smaids, kad viņa turināja vērties Eodaram acīs.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.07.2005 15:01

[Nimue]

Torongils veikli noslīdēja gar sava zirga sāniem, vērojot ar kādu krītošas spalvas grāciju to paveic elfa. Brīdi pavērojis kājā pielekušo cilvēku, viņš paklanījās ķēniņienei.

Torongils, Torodala dēls no Dol-amrosas Jūsu Gaišības rīcībā.
Līdz pat pēdējiem vārdiem, viņa galva palika noliekta, tad viņš paskatījās karalienes sejā.

Nelāgi, ka tik necienīgā izskatā jāstājas jūsu daiļā vaiga priekšā, bet neveiksmīgi likteņa ceļi mani šeit atveduši. Nelietīgi laupītāji, kuri pēc jūsu.. princeses? teiktā esot ļaunāki par pašiem nazgiliem pārsteidza mani un manu uzticamo zirgu. Man teica, šeit uz naktsmājām varot cerēt?
Viņa seju neatstāja smaids - bet tāpat kā pirmiņ - ne smaids, ne pāris cēlie vārdi, kas izvēlās pār viņa lūpām, viņa seju nerotāja.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 11.07.2005 15:13

[Idril]

Jā, Septītnieks.. Tie nav vienkārši laupītāji.
Driasaīla teica.
Protams, naktsmājas, bet šobrīd ir vien brīdis pirms pusdienlaika, uz kuru esat laipni lūgti ierasties.
Viņa attiecināja to uz visiem, viņas vērīgais skats ilgu laiku bija pievērsts Torongilam, kaut kas viņai tur nepatika.
Pēc pusdienām, es labprāt dzirdētu, kas gan vedis Jūs tik tālā ceļā, taču šobrīd man nāksies Jūs atstāt.
Viņa noteica, par Vanamarillu viņa neraizējās, viņa bija gana veca un vieda, lai prastos uzvesties, turklāt kokos bija gana daudz sardzes elfu, pat ja mirstīgie to nespēja pamanīt.
Es jūs atstāšu savas meitas sabiedrībā.
Viņa noteica, tad pievērsdamās Torongilam piemetināja.
Viņa Jums ierādīs khm.. guļvietu, kā Jūs to dēvējat un līdz pusdienām varēsiet atpūsties no ceļa.
Viņa noteica tad pievērsdamās Eodaram.
Savukārt jums viņa iespējams varēs pastāstīt kādu senāku teiksmu.
Tad nopētījusi klātesošos,un kad ieradās divi stalti gaišmataini elfi, pēc skata karakungi un ne tādi, kādus varēja erdzēt vieglos ģērbos kāpelējam pa kokiem, šiem šķiet bija kāds izturīgāks ģērbs, taču tikpat viegls un smalks, viņa pa elfu modei atsveicinājusies no klātesošajiem devās prom un nozuda starp kokiem.

[Roviela]

Nespēdams atraut skatienu no princeses acīm, Eodars gandrīz palaida gar ausīm, ar kādu vārdu stādījās priekšā svešinieks, kam pēc valdnieces gribas bija jākļūst par ceļabiedru un kam jādodas uz Rivendellu tādā pat nolūkā kā viņam. Pēdējā brīdi sadzirdētie vārdi "Torodala dēls" lika viņam saausīties. Torodals? Vai tas būtu viņa tēva vecākais brālis, par kura likteni tik ilgi nekas nebija zināms? Ja tā, tad laiks rādīs, no kādas mīklas taisīts tas, kas varētu izrādīties brālēns. Kamēr valdniece runāja, Eodars vēlreiz vērīgi nopētīja atnācēju.

Pēc Driasaīlas aiziešanas pieklājīgi palocījies pret princesi un Torongilu viņš teica:
"Es esmu Eodars, Ginedena dēls, Itilienas kņazs."

Gluži kā pieburtas, viņa tumšās, godīgās acis atkal sastapās ar princeses acīm un sejā rotājās patīkams smaids, kad kņazs turpināja:
"Būšu laimīgs, ja jūs izpildīsiet savas mātes vēlēšanos un līdz pusdienlaikam mani pagodināsiet ar nelielu pastaigu vai izjādi un noteikti ar kādu no senajām teiksmām, kas, kā jau paguvu pārliecināties, šai zemē šo koku paēnā skan tā, kā nekur citur visā plašajā pasaulē."