Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Seila]

-Es esmu Allora...Vienkārši Allora...
Elfa pasmaidīja jau daudz drošāk, kaut gan vīra izskats neviesa elfā uzticību tomēr viņa nebija no tiem, kas baidītos...Viņa bija audzināta tieši tā, lai nekad neizrādītu savas baildes, sevišķi jau nu cilvēiem un tieši ar to viņa arī nodarbojās

[Nimue]

Par spīti apmetnim Torongilam bija sācis salt. Jo ātrāk atkal tikt pie kādām ērtībām, jo labāk.

Atpakaļ?

Cik jūdzes viņš jau bija nojājis? Cik tālu atpakaļ būtu jādodās, lai jel kādu patvērumu atrastu?
Un tad vēl tie nelietīgie lielceļa laupītāji...

Stāvēja Torongils Anduīnas krastā un ieraudzīja mežu... sķiet, tas bija pamests vēl tālu senču laikā? Jeb tomēr nē?

Būtu labi tikt pāri. Un jo ātrāk, jo labāk.
Viņš apskatījās apkārt pēc kādas laivas vai kā līdzīga. Vicināja rokas un sauca - varbūt otrā krastā kāds ir un sadzirdēs?

Šo rakstu rediģēja Nimue: 09.07.2005 21:55

[Idril]

Kā uz rokas mājienu šeit, gandrīz vai pašā Anduīnas augštecē parādījās brasls, sekls un viegli pārbrienams.
Jau krasta otrā pusē pie senās Ostas, kuras grīdas dēļi joprojām bija balti stāvēja kāds stāvs. Tumšmataina lēdija ar gariem melniem, nakts krāsas matiem un tumšām acīm, skaistām acīm. No upes otra krasta viņu diezin vai varēja redzēt, bet varbūt, ka varēja redzēt gaismu, ko viņa šķietami izstaroja.
Nāc..
Viņa viegli sauca otrā krastā stāvošo, caur kokiem ar vēju pāri upei viņas balss vilinoši sauca.

[Nimue]

Stāvēja Torongils upes malā un brīdi domāja... Vai viņa nosalušās maņas viņu nemāna? Iebrist upē un pēkšņi tapt straumes aiznestam - tas neietilpa viņa tuvākajos plānos.

No otras puses... tā ir iespēja tikt otrā pusē. Un tur.. tur kāda cienījama kundze stāv.

Noteikti nespēj pretoties manam neatvairāmajam valdzinājumam Torongils, savas nelabojamās sevis mīlestības apmiglots prātā, nodomāja.

Un droši spēra kāju upē, pārgāja tai pāri.


Sveicināta, cienītā kundze.Esmu Torongils, augstdzimušais no Dol-amrosas, dodos uz pēdējo mājīgo māju ziemeļos. Laupītāji mani pārsteidza - liels pārspēks bija; zirgu manu aizveda. Tā nu klīstu viens pa plašajiem ardas ceļiem. Vai varu cerēt uz naktsmājām?

[Idril]

Viņa pasmaidīja. Elfu ķēniņmeita neizrādīja nedz savas domas, nedz atklājumus.
Varat.. Jūsu zirgs ieradās še jau pirms Jums.
Viņa atbildēja. Atšķirībā no mātes, kura tērpās svaiga sniega baltās drānās, Marjabelle Vanamarilla tērpās svaigas zvaigžņu pilnas nakts sulīgō krāsu tērpos. Elfas gaišā āda kontrastēja ar tērpu, taču viņas skaistums, kuru apdziedāja visi Viduszemē palikušie elfi un Aizjūras iemītnieki bija pārāks par pašas Ludiēnas, bet tās bija vien dziesmas.. Viņas acu skatiens bija vērīgs, kad viņa nopētīja ceļinieku. Viņa apzinājās, ka ielaidusi to senajā mežu valstībā, taču šis cilvēks, kam vajadzēja būt gaišam, tik dižu senču mantinieks, tāds nemaz nešķita.
Sekojiet, lūdzu..
Viņa dziedoši noteica. Viņas tērps vilkās pa zemi, bet te jau tam nebija kur smērēties. Lotloriēnas pirmie mellorni bija tikpat zeltlapaini un dzīvības pilni kā vienmēr, te allaž sirds varēja priecāties, jo svaigās, jaunās krāsas, kas ņirbēja apkārt iepriecēja ikvienu, še kur sendienas bija dzīvas. Viņai dodoties prom pirmītējais brasls nozuda un Anduīnas tumšie ūdeņi jau atkal mutuļojoši un draudīgi vēlās pāri vietai, kur vēl pirms mirkļa pāri bija gājis Torongils.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.07.2005 14:41

[Nimue]

Priecājos dzirdēt, ka zirgam nekas nekaiš... Kā viņš tika upei pāri? Torongils apvaicājās, gandrīz salecies, izdzirdēdams kā upes ūdeņi aiz viņa muguras atkal atgriežas iepriekšējā straujumā.


Vai pastāstīsiet, kur mani vedat, vai dosiet priekšroku pārsteigumam? jaunais kareivis pasmīnēja. Un nebija nosakāms - vai tiešām, kas nelāgs viņa kropļotajā prātā dzima, vai viņš nemaz nebija iemācījies seju iekustināt gaišā smaidā...

[Idril]

Mežu valstība viņu pārlaida gluži kā Jūs..
Vanamarilla atteica.
No sākuma Jums nāksies vienkārši paļauties uz mani, taču pret dienas beigām Jūs gaidīs lielāks pārsteigums, Jūs stāsieties Meža Ķēniņienes vaiga priekšā, šī ir viņas valstība.
Vanamarilla noteica slīdošā gaitā dodamās uz priekšu, elfa bija stalta un daiļa, taču šķita, ka viņa steidzas, Vanamarilla bija sena, viņa izskatījās ne vecāka par ziedošu cilvēku jaunavu deviņpadsmit vasaras pārdzīvojušu, taču viņas daile pārsniedza cilvēku vārdus un pārdzīvotās vasaras skaitu. Vanamarilla nolēma aizvest svešinieku pie mātes, ar zirgu viņa panāks māti dienas attālumā.

[Nimue]

Ak... Varu tikai priecāties, par iespēju sekot šādas daiļavas pēdās Torongils, šķiet, pats nemaz neapjauta, cik nepareizi viņa runa, viņa domas atskan šajā senās burvības karaļvalstī.

Viņš pacēla uz augšu savu slapjo apmetni, pēkšņi iedomādamies, ka slapju apmetni pa zemi velkot, tas kļūtu netīrs.. Nevērīgs viņš bija, nemanīja skaistos dabu sev apkārt - vien elfas skaistums... jā, to viņam vērot patika.

Tie laupītāji, kas mani pārsteidza. Viņi jau sen biedē ceļiniekus šajā nomalē? Vai kaut kas par viņiem zināms?

Šo rakstu rediģēja Nimue: 10.07.2005 15:31

[Idril]

Nebrīnos, ka vaicājat. Tie nebija parasti laupītāji.
Vanamarilla atteica, viņas tumšās plašās acis spulgoja.
Tie bija zemiskākās un ļaunākās radības, kas mij zemes virsu. Ļaunākas par nazguliem, kurus saistīja Gredzeni, Septītnieks ir Mortiusa kalpi, aizkapa radības, bet še un tagad par tām ne vārda.
Viņa noteica viņai ejot mellorni pacēla lapas uz augšu un tās iezaigojās, šajā valstībā nebija ittin nekā slima, kropla, ļauna vai neglīta, ja vien kāds to neienesa sev līdzi. Vanamarilla spēja pacelties pāri sīkām dzēlībām vai netaktiskumam, kas nāca no šī dižcilša mutes. Nelielā ieplakā, kur mellorni zaļoja tikpat sulīgi zeltaini, kā visā Laurelindorenanas mežā pie koka nepiesiets stāvēja Torongila zirgs, labi pabarots, ar spīdīgu spalvu un visnotaļ apmierināts.

[Ļipa]

Krots pamāja ar savu lielo un noskūto galvu, ka ir sapratis Alloras teikto.
Sekojiet man, jaunkundz!
Viņš noteica un devās tīro, bet vidū krietni izmīdīto kāpņu virzienā.
Kāpnes gaudeni iečīkstējās zem Krota svara, bet šķiet, ka Krots nebaiļojās, ka tās varētu viņu neizturēt.
Tā, jaunkundz, diemžēl brīva ir tikai šī istabiņa!
Krots norādīja uz paplukušām un šaurām durtiņām otrā stāva gaiteņa galā.
Tikai nepiemirstiet, ka par visu ir jāmaksā!
Krots iespmējās nevisai glītus smieklus, atkal jau atklādams muti ar retajiem zobiem un notašķīdams ar siekalām savu vēderpriekšu.

Šo rakstu rediģēja Ljipa: 10.07.2005 15:57

[Seila]

Allora kārtējo reizi domās pateicās tēvam, kurš vienmēr viņai bija atgādinājis, ka nauda ir jānēsā līdzi, jo nekad envar zināt, kas notiks...
-Pateicos.
Viņa laipni atbildēja.
-Variet ticēt neaizmirsīšu.
Gods priekš manis ir augstāks par visu. Viņa nodomāja atvērdama istabiņas durvis

[Ļipa]

Šķita, ka logs istabiņā nebija atvērts vai veselu mūžību. Stūros bija atrodami pelēki zirnekļu tīkli- šķita, ka tie tur atrodas jau kopš seniem laikiem. Vienu no istabas sienām klāja pelējums, šķita, ka vēl nesen tas ir maskējies aiz kāda skapja vai sekcijas.
Istabiņā atradās, gulta ar raupjiem, bet gluži tīriem un smaržīgiem palagiem, izdilis paklājs, mazs, attēlu izkropļojošs spogulis un ūdens bļoda ar apsistām malām, blakus tai atradās tīri, mīksti dvieļi.
Šī ir vienīgā brīvā istaba.
Krots norūca sev zem deguna.
Vakariņas ēdīsiet?
Sadzirdējis, ka nauda laikam šai meitenei bija Krots kļuva nedaudz laipnāks.
Pateikšu saimniekam, ka mums ir viesi un palūkošos, ko varu piedāvāt jūsu zirgam!

[Seila]

Allora ienāca istabā. Pirmajā brīdī viņai sagribējās saraukt deguntiņu, tomēr Elfa noturējās. nemaz jau tik traki nebija. Iespējams, ka pati telpa bija netīra, bet tā šķita diezgan patīkama un omulīga. Un tajā pašā laikā Elfu pārā k neuztrauca apkārtne.
-Jā paldies es ļoti labprāt pavakariņotu.
Viegls un ātrs smaids pārlaidās pār meitenes seju.

[Roviela]

Eodars vēlreiz palocījās daiļās elfas priekšā.

"Ņemšu vērā," viņš nopietni atbildēja, kad viņu acis atkal sastapās. Eodars īsti nesaprata - ko viņa domāja ar paskatīšanos no citas puses? Viņam pašam šķita, ka šīs divas dienas te, sensenajā burvīgajā vietā jau bija devušas ko līdzīgu. Būs patīkami reizēm atmiņās pakavēties šeit. Bet iepriekš dzirdētais solījums, ka šo vietu viņš skatīs vēlreiz, sildīja vēl vairāk. Jeb valdniece domāja, ka nākotne būs viņam tik smaga, ka iepriekš to uzzinot viņš salūzīs pirms laika? Var jau būt, ka viņai ir taisnība, savu robežu nezin neviens, pirms tā nav pienākusi.

Nakstauriņš, alkdams doties ceļā, nemierīgi pamīņājās blakus un nepacietīgi nopūtās.

"Vēl pus dienas ceļam vajadzētu būt līdz vietai, līdz kurai jūs solījāties mani pavadīt," viņš atgādināja, "Ja vien nav kas mainījies, es esmu gatavs ceļam. Man nebūs miera, pirms darāmais nebūs paveikts."

Eodars bija pieradis dzīvot šodienai tā, lai dzīve, laba dzīve pēc iespējas, būtu arī rīt. Vienalga, ka varbūt ne viņam pašam. Neko darīt, Mordoras pastāvīgais tuvums un nemitīga cīņa ar uzmācīgajiem naidniekiem prasa upurus, un Eodars gluži labi zināja, ka nav ne izturīgāks, ne stiprāks, ne labāks par daudziem citiem, kas krituši cīņā.
Tādā ziņā arī uzdevums, kas gaida Rivendellā, ir pārmaiņa ikdienas darbos.

[Idril]

Kamēr Eodars gulēja pa nakti līdz ķēniņinei bija atraukušās jaunas ziņas.
Ja Jūs dotu priekšroku ceļu līdz Imladrisai mērot kopā ar kādu kam ceļš ved turpat tad es Jūs lūgtu uzkavēties šepat vēl vienu nakti..
Viņa teica. Ziņas, ka ceļš līdz pārejai kļuvis bīstamāks, jau bija nākušas Driasaīlas ausīs, tādēļ, viņa laistu šo cilvēku no savas valstības prom ar mierīgāku sirdi, aj rastu tam ceļinieku, rupju un ne tuvu tik dižciltīgu kāds tas izlikās, taču cilvēku, kurā vajadzētu ritēt daļai nūmenoras asiņu.

[Ļipa]

ļoti, labi, tas jums izmaksās 8 monētas
Krots bija lietišķs, lai gan iespējams, ka viņa saimniekam tas nepatiktu, bet nu senos niķus nebija tik viegli izaudzināt.
Tos jūs varēsiet samaksāt arī pametot viesnīcu!
Krots laikam attapās, ka sevišķi pieklājīgi nav izturējies.
Jums tās uznest aigšā vai nāksiet lejā?
Bija vēl viena lieta, ko Krotam labpatika noskaidrot.

[Roviela]

"Ja Jūs tā vēlaties!" Eodars pieklājīgi atbildēja.

"Labprāt pavadītu šai jaukajā vietā vēl vienu nakti, bet es dodu priekšroku ceļošanai vienatnē, ne nezināma ceļabiedra pavadībā, par kuru nezinu teikt, kāds viņš ir briesmu brīdī," kņazs atklāti paskaidroja, "esmu piedzīvojis cīņu pret daudziem, kad biedrs atstāj tevi vienu, un esmu piedzīvojis to pašu tad, kad ir bijis jāsargā kāds, kas nespēj par sevi pastāvēt. Ja otro esmu ar mieru piedzīvot tik reizes, cik liktenis liks, tad pirmo nē. Bet, ja valdniece ieteiks gaidīt ceļabiedru, es nestrīdēšos."

[Idril]

Es nevaru nedz ieteikt, nedz liegt Jums iet. Arī šis cilvēks mēro ceļu uz Imladrisu un viņš tika aicināts tā paša iemesla dēļ, kā Jūs. Galvot par šo cilvēku es nevaru, jo nupat vien devu atļauju viņam šķērsot manas zemes, Dranvina lūguma dēļ.
Viņa teica. Driasaīla saprata kņaza raizes un nudien pretī teikt ko neteica, jo cilvēki mēdz būt dažādi, viņa, kas dzīvojusi neskaitāmus gadu tūkstošus jau to zināja, taču ja reiz viņš bija pēctecis Boromiram.. Lai kāds viņš bija bijis, viņš bija miris kā godavīrs..
Tā, kā Jums še jāpavada vēl viena diena, sakiet, ko Jūs vēlētos dzirdēt vai redzēt, es centīšos palīdzēt..
Driasaīla viegli pasmaidot noteica. Acis gurdi vērās apkārt un arī kņazam acīs.


OOC:: Me pēc stundas būs atpakaļ.. Eju pankūkas cept! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Seila]

-Es labprātāk nonāktu lejā. Allora diezgan pavirši tomēr neaizmirsdama pieklājību atbildēja.
-Norēķināšos es no rīta, Jā un sakiet Lūdzu jānorēkinās man ar jums vai ar saimnieku?
Viņa pajautāja. kaut kas šī cilvēka laipnībā lika meitenei saausīties. Un tāpēc viņa izlēma uzreiz izlikt visus punktus uz i, lai vēlāk nebūtu nekādas nesaprašanās.

[Ļipa]

Ar saimnieku…
Nepamanīt, ka Krotu šis jautājums neapmierina. Reizēm viņa pagātne mēģināja gūt virsroku pār tagadni.
Labi, tad pēc minūtēm piecām variet droši doties lejā.
Krots noziņoja un dēļ sava svara viegli zvārodamies, pameta istabu, lai dotos nodot komandas virtuvē, informēt savu saimnieku un tikt galā ar zirgu.