Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Idril]

OOC:: Nu lab, lai tā ir, doma bija citādāka, bet Ok.


Kokos noskanēja žūžojoši smiekli, taču neviens elfs neparādījās. Izdzirdot Eodara soļus Driasaīla pagriezās un ar smaidu sejā sveica rītu un kņazu.
Turpmākajā laikā šadas naktis būs reti, taču šeit allaž varat būt mierīgs.
Viņa noteica un smaids nodzisa, taču rīta gaiss bija s````zinoši svaigs un tik veselīgs, kāds tas nebija it nekur citur.
Ja Jūs, kas nomoca, tad droši taujājiet, jo šķiet, Jūs neizsakāt visu, kas uz sirds.
Viņa noteica dziļdomīgi veroties Eodara acīs, meklējot atbildi uz jautājumu, kuru zināja vien pati. Vieglajā vējiņā noplīvoja i zeltainie mati, kuri saulē laistījās kā svaigs zelts, tik krāšņš, kāds tas bijis vien laiku pirmsākumos. Viņas liegais skaistums staroja, taču ķēniņieni, kas nomāca, un viņas skaistums, kas starp elfiem bija izslavēts pa malu malām, nerādījās pilnībā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 03.07.2005 10:24

[Roviela]

OOC - ā! Ceru, pārāk neizjauca? Ja zirgs traucē, mēs viņu varam pie kāda koka atstāt, kamēr darām kaut ko citu.

- Kas man uz sirds, - Eodars domīgi noteica, vērodams seju, par kuru skaistāku nebija redzējis nekad mūžā un diezin vai vēl kādreiz redzēs. Viņa tumšās acis domīgi mirdzēja.

- Uz sirds man, kā kļuvis par ieradumu šais beidzamos gados, ir pienākums, kas jāveic. Un vēl uz sirds kopš šīs nakts man ir bēda, ko jūtu visapkārt, bet kurai nezinu ne nosaukumu, ne kāda tā ir. Dzirdu to smieklos, redzu to jūsu dziestošajā smaidā. Visdrīzāk tas mani, kā mirstīgo neskar, bet vienaldzīgi paiet garām arī es nevaru. Atvainojiet, ja ko ne tā pateicu! Bet jūs gribējāt, lai runāju atklāti. Ja jums ir kāds uzdevums man, es darīšu visu, kas manos spēkos.

Eodars nenovērsa skatienu no elfas. Viņš gaidīja atbildi.

(OOC - čau! Līdz nākamajai pirmdienai!)

[Idril]

Pienākumi mēdz būt dažādi gluži kā ieradumi, lai cik vienmuļa reizēm šķistu dzīve, kura skrien garām, reizēm apstājies un palūkojies uz to no citas puses. Allaž ir iespēja vai vajadzība pilnveidot sevi un apkārtējos.
Elfa mazliet mīklaini izteicās, varētu šķist, ka viņa dod ko līdzīgu padomam, taču tā nebija, Driasaīla allaž teica, ko tādu, kas varētu palīdzēt, taču tas nebija padoms, viņa neļūdza to ievērot un viņa nelūdza ņemt savus vārdus par pilnu, tas kā katrs to uztvēra bija paša ziņā, bet ko bija domājusi pati ķēniņiene zināja vien viņa pati. Viņa kņazā redzēja, ko tādu, ko viņam neteica, laiks rādīs viņam pašam un zināt ko pirms laika.. Tas ne allaž ir labi un derīgi.
Jūsu uzdevums būs svarīgāks par to, kas gulstas man uz sirds, Jūsu uzdevums gaida Jūs Rivendellā.
Driasaīla noteica bez smaida, jo kurš gan spētu teikt ar smaidu, tādā gadījumā, tā jau būtu bezjūtība.
Vienīgais, ko vēlētos Jums likt pie sirds ir, lai Jūs allaž saglabājat tādu skaidrību, kāda tagad mīt Jūsu sirdī.. Pie citām atziņām nonāksiet ceļa laikā un tās Jums jāgūst pašam..
Viņa noteica, elfa zināja daudz - no pagātnes, no tagadnes un ij bišķi no nākotnes, taču nasta tam bija smaga, ko iedomāties mirstīgam būtu grūti.


OOC:: Labs i.. čava.. :bye2:

[Hikari]

Armēlija ķermenis saspringa un tā vissīkākā šūniņa kliedza.
Esmu Armēlijs jauneklis klusi paziņoja un pavērās hobita sejā. Viņš tik ļoti cerēja, ka beidzot ir atradis savu ceļa biedru. Kaut nu tas būtu īstais!!!
Ceru, ka neesmu uzdūries kādam krāpniekam... Armēlijs pie sevis nodomāja, taču jau tad zionāja, ka tā nevar būt.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 04.07.2005 10:05

[Snorkes Jaunkund...]

Tad labi!Nāc nu uz manu istabu. Doro aicināja Armēliju. Tad vēl pagriezies pret krodzinieku,izmeta "paldies" un nolecis no sava krēsla, devās uz savu istabiņu. Tad vēl pagriezās pret Armēliju jautāja: Vai tev mantas ir? Kur? Aiziesim pakaļ? Doro skatījās uz Armēliju.

[Hikari]

Armēlijs pasmaidīja un palūkojās uz Doro. Jauneklsi norādīja uz somu, kas karājās uz viņa pleca.
Tas ir arī viss, kas man ir...un mazumiņš naudas, protams. Armēlijs sacīja un palūkojās uz Doro.
Nu tad, ejam...? viņš entuziastiski izmeta.

[Snorkes Jaunkund...]

Jā!Nāc šeit! Doro devās augšā pa trepītēm un laiku pa laikam nervozi lūkojās apkārt. Nonācis pie savas istabiņas durvīm, viņš tās atslēdza un pirmo ielaida Armēliju.kad viņš bija iegājais Doro iegāja un aizslēdza durvis.Tad apsēdies viņš paskatījās uz Armēliju un gaidīja kad viņš kautko teiks.

[Hikari]

Armēlijs klusējot aplūkoja istabu un palūkojās uz Doro. Laikam jaunais hobits kaut ko gaidīja no Armēlija, bet, ko gan jauneklsi varēja pateikt...?
Piedod, ka nokavējos viņš klusi atvainojās.

[Snorkes Jaunkund...]

Nekas,nekas! Doro teica. Viņš arī nezināja ko teikt un klusēja. Tad paskatījaš pa logu un jautāja: Armēlij,kad un kur tu pēdējo reizi satiki Dranvinu? Doro skatījās uz hobitu. Viņš teica ka gaidīs mani šeit! Vai viņš tev kaut ko teica?

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 05.07.2005 12:16

[Hikari]

Armēlijs apjucis palūkojās uz Doro un pašūpoja galvu.
Piedod, Taču es neko nezinu. Laikam jau es esmu vainīgs, ka Dranvina šeit nav, jo es ātri ļoti devos ceļā un aizkavēju viņu, jo viņš man sekoja un lika atgriezties, lai uzmeklētu Tevi. jauneklsi nokāra galvu un jutās vainīgs.

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 06.07.2005 12:47

[Ļipa]

Faelons cieši nopētīja Arandilu. Viņa skatiens bija ciešs un neizdibiāms, tomēr dziļi acīs bija samanāma labsirdība un gudrība.
Iespējams, Arandil, iespējams... Tomēr šoreiz mans padoms ir domāts, lai tu Arandil Aranda dēls, to ievēro uz priekšdienām.
Faelons noteica, nenolaizdams skatienu no Arandila.
Jau pēc mirkļa viņš pievērsās arī Nirvanai.
man šķiet, ka kādu laiku mums ir pa ceļam!

***

Kels nebija maldījies, viņam tiešām kāds sekoja. Milzīgais putns bija saodis smaku, ko Kels bija atstājis viņa miteklī. Putna oža bija lieliska, bet redze asa. Pār Kela galvu, virs kokiem, kas to pagaidām kaut nedaudz pasargāja, pārlaidās, putna spārnu atstātā ēna.

***

Alloras priekšā iznira drūma paskata vīrs, kurš bija krietni vien garāks par elfu. Baisu paskatu piešķīra vīra druknais augums un noskūtā galva.
Ar, ko varu jums pakalpot?
Viņš īgni norūca un ar savām tumšbrūnajām acīm ieurbās elfā.

[gwinerva]

Kels jāja, kad pekšņi, palika tumšāks, itkā kas būtu aizsedzis sauli, lai gan saule tāpat mežā bija maz kels tulīt pamanīja, ka kļuva tumšāks.
Kas tad nu?! Kas notiek.Viņš bažīgi lūkojās apkārt.paskatījies uz augšu viņš nedaudz nobāla.Kā tad tas putns varēja mani atrast?!Kelam tas nepatika.Viņš aptvēra, ka viņam draud briesmas.Vajag kur noslēpties, un ātri, citādāk man beigas.Kels vēlreiz palūkojās apkārt, un pamanīja kādu krūmu, kas verēja kalpot par aizsegu.Nu tieši tas, kas man vajadzīgs jkau nebūs, bet tomēr kaut kas....Cik vien ātri un klusi spēdams Kels ar paoniju pajoņoja mazu gabaliņu uz priekšu un paslēpās krūmos.Poniju viņš noguldīja, lai tas nerēgojas.Kelā bija sacēlusies neliela panika, bet drīz vien tā pārgāja.Viņš bija gatavs cīnīties, ja tas būtu nepieciešams.Nelikās, ka putns varētu nolaisties mežā.pēc Kela domām koku bija pārāk daudz.kels cerēja izvairīties no sastapšanās ar putnu.Negribējās uzsākt kauju...

[Seila]

-Es, es meklēju kādu vietu kur palikt uz nakti. Esmu apmaldījusies.
Allora tikko dzirdami atbildēja. viņu izbiedēja vīra milzīgais augums un Elfai radās tāda sajūta it kā viņa būtu iekļuvusi slazdā...Vienīgais, kas viņu mierināja bija doma, parto, ko stāstīa leģendas un leģendas vienmēr bija stāstījušas par to, ka šī ir vieta, kur var apmesties ik viens kurš meklē patvērumu...

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils pasmaidīja siltu smaidu. Zin viņš mani... nu ko.... no tā izriet divas iespējas... kaut gan, esmu pāliecināts, ka patiess būs otrais variants... Jo, uz to norāda visi sacītie vārdi un izturēšanās... Viņš brīdi turpināja smaidīt un lūkoties vīrā. Un, es nedomāju, ka arī bez tava atgādinājuma priekšdienās es to būtu aizmirsis, un arī ne pagātnē, jo citādi diez vai būtu te....
Kad Faelons pagriezās pret elfu un paziņoja, ka viņiem varētu būt pa ceļam, Arandils iekšēji pasmīnēja. Nez, vai man tagad vajadzētu justies aizvainotam, ka viņš vēršas pie Nirvanas ar jautājumu/uzaicinājumu... Tad viņš arī paskatījās uz Nirvanu un nolēma gaidīt viņas atbildi. PAšam viņam bija ideja, ko atbildēt, bet... lai jau runā elfa, ja Faelons vēršas pie viņas...

[Ļipa]

gwinervai

Putns kādu brīdi riņķoja virs koku galotnēm, bet tad apmetās uz kāda paprāva koka zara. Koks nošūpojās no putna svara, bet šķita, ka vai nu putns to nemana vai arī jau sen pie tā ir pieradis. Aplaidis dzintarbrūno, ļaunīgo acu skatienu pār apkārtni, viņš aizbāza galvu aiz spārna, lai ar knābi spētu aizsniegt spārna apakšējās spalvas.


Seilai

Hmmm…
Vīrs, kurš atvēra durvis, slinki pakasīja sev aiz auss un uzmeta elfai ašu, bet glūnīgu skatienu.
Tūlīt, tūlīt… tā…
Šķita, ka viņš ir iegrimis pārdomās.
Mmmm… Ak, jā… Viena istabiņa mums ir brīva!
Vīrs attapās un atplauka bezzobainā smaidā, kas patiku pret viņu nebūt nerosināja.

Šo rakstu rediģēja Ljipa: 08.07.2005 19:03

[gwinerva]

Nu vāks! Cik tad ilgi man šeit būs jāsēž?! Kamēr tas kustonis aizlaidīsies?! Man nav tik daudz laika.Un pat ja es mēģinātu atdot to ko paņēmu diez vai paliktu dzīvs par mēģināmjumu to sagrābt...Nu ko man darīt? Ko darīt? Varbūt pagaidīšu un putns aizlaidīsies? Uz to varu likt vājas cerības.Varbūt..Interesanti vai putns vispār māk runāt? Varbūt varētu ko sarunāt.Kels jau bija redzējis dažus brīnumus, un viņam nemaz neliktos dīvaini, ja putns runātu.Apsvēradams savas cerības kels mēģināja iekārtoties ērtāk krūmos, bet neveiksmīgi uzdūrās kādam koka galam, kas bija visai ass:
Au! Kels bija nepajokam dusmīgs.Sapratis, ka viņš iekliedzies Kels satraucās.Nu viss putns būs mani pamanījis.Ko lai dara? Negribētos kļūt par maltīti...Nekas jau cits vairs neatlika - Kels izlīda no paslēptuves.Viņš izskatījās nepajokam satraucies.Nebija nācies runāt, vao atrasties tuvumā kam tik lielam.Kelam vēl aizvien sūrstēja sadurtā vieta, to paberzējis viņš ierunājās:
Sveiki! Vai jūs mani saprotat? Cerīgs skatiens putna virzienā, un nedrošs smaids.Kelam nelikās diez ko liela šī iespēja, ka putns varētu viņu saprast, bet viss jau varēja būt.Vismaz pagaidām izskatīojās, ka putns netaisās uzbrukt, un vismaz par to kels bija mierā.

[Seila]

Allora pacēla skatienu. Vīrietis viņai ne pavisam nepatika tomēr citas iespējas nebija un tāpēc vina viegli ar piespiešanos pasmaidīja un paūkojās uz vīru...
-Tas ir ļoti labi, ka jums ir kāda brīva istaba. Es esmu ļoti nogurusi no tālā ceļa un tāpēc abprāt dotos pie miera. Ja jums nebūtu nekādu iebildumu. Tāpēc vai jūs lūdzu nevarētu man parādīt istabu?
Viņas balss noskanēja melodiski un patīkami.
-Ak jā un es gribēju jautāt, vai pie jums ir kur novietot zirgu?
Elfa viegli pietvīka. Nekad dzīvē viņa nebija uzdevusi tik daudz lietišķu jautājumu.

[Ļipa]

Kels

Putns skaļi ieķērcās un savicināja spārnus. Nelikās, ka viņš būtu ļoti iepriecināts par rūķa runām, tomēr spārnos tas pacēlās. Kādu brīdi planējis virs koku galotnēm, un šķiet sapratis, ka šeit viņš nespēs nolaisties, putns apsēdās koka galotnē un turpināja vērot Kelu ar savām vēsajām, dzintarbrūnajām, visu redzošajām acīm.


Allorai

Nomierinieties, jaunkundz!
Vīrs nopietni atbildēja.
Es jums ierādīšu istabu un parūpēšos par jūsu zirgu!
Savādais un ne visai tīkamais smaids neizgaisa no augumā masīvā vīra sejas.
Ak, jā, mans vārds ir Krots, esmu šī nama saimnieka palīgs!
Pakasījis ausi un mirkli, ko apdomājis, Krots šķiet atcerējās pieklājību.


Torongilam

Grams un Ahrimāns bija jau sasnieguši Torongila zirgu. Vēl mirklis un Torongils bija ielenkts. Grama rokām, kas slēpās aiz apmetņa un lāga nebija saskatāmas, pavīdēja, kas spožs. Klusums bija ausīs griezošs, tomēr jau pēc pāris sekunžu simtdaļām, kurās pār Torongilu paspēja pārlaisties tumša ēna, kuru radīja Ahrimāns, klusumu pārtrauca skaņa, kas būtu pielīdzināma vien Mežonīgas pesteļvētras auriem.
Vienā mirklī it kā nekas nebūtu noticis Torongils attapās sēžam dubļos. Viņa zirgs bija pazudis, lietus pamazām mitējās, kaut, kur tālumā iedziedājās putni. Šķita, ka nekad nekas nebūtu noticis.


***

Drīz vien Erra bija sagaidījis tos divus, kurus, aiz sava niknuma, bija spiests raidīt šurpu. Kādu brīdi septiņi sarunājās savā dīvaini šņācošajā mēlē. Šņācieni brīžiem pieklusa, bet brīžiem uzvirpuļoja gaisā izstarodami naidu un nepacietību. Mazais krustiņš vel aizvien atradās Erras rokās. Atskanot skaļam pātagas plīkšķim, kuru Erra raidīja savu padoto virzienā, septiņi sāka aulēkšot katrs uz savu debespusi.

[Nimue]

Torongils piecēlās un nopurināja apmetni, cik labi vien prazdams.

Nolāpītie laupītāji. Pakārt tādus! Jūs dzirdat? Pakārt! Aiz pakaļkājām!'

Tā, naža vairs nav. Gandrīz nekā cita arī. Un atrodos kaut kur nekurienes vidū, nezinot kur doties... Uz ziemeļiem laikam jau... ir pusdiena, tātad uz ēnas pusi


Pāris reizes viņš mēģināja sasvilpt savu zirgu, gan ne uz ko daudz necerēdams... Bet ja nu tomēr?

[Ļipa]

Torongila vārdi atbalsojās vien tuvējā apkārtnē. Šķita it kā neviens tos nebūtu dzirdējis, jo vismaz dabā nekas nemainījās.
Diemžēl, brūnais zirgs neatsaucās Torongila centieniem, to saukt.
Pamazām diena bija pārvērtusies siltā vakarā, šķiet pavisam drīz varētu doties gulēt.
Zem Torongila kājām pletās vien jūdzēm tāls un nedaudz dubļains ceļš. Ceļš, kurš stiepās jūdzēm tālu ne tikai uz priekšu, bet arī atpakaļ.
Ceļš, kas veda priekšā stiepās gar Anduīnas labo krastu līdz Selebrantas lejtecei un tad tas ievijās Drūmmežā, Rovanionā. Torongilam pavērās iespēja doties gar upes krastu un meklēt braslu, lai atrastu pāreju vai mēģināt šķērsot upi tepat un iekļūt Laurelindorenanas senajā mežā, kā pirms pāris dienām bija darījis Eodars.