Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[gwinerva]

Kels pārsteigts aplūkoja ligzdu.Diez kas tur varētu dzīvot?! Tik milzīga, viņš domāja.Kels sāka aizrāvies pētīt krāmus.Viņs cilāja dažādas lietiņas.Dažas izskatījās visnotaļ vērtīgas...Ieraudzījis gredzenu Kels noelsās.Viņš liecās, lai to paņemtu, bet daži zari traucēja, tādēļ Kels pārvietojās uz citu vietu.Mērķis kamdēļ viņš bija domājis rāpties augšā bija kautkur izplēnējis, pazudis smedzeņu dziļumos.Kels paliecās pēc skaistā gredzena.Paņēmis to rokā viņš juta cik tas ir vēs.Kels uzmanīgi to nopētīja.Nevar būt! Mitrils! Ja es nemaldos tad pie visiem dievim tā patiešām ir!Kels nedomāja, ka putns varētu dusmoties, ja viņš to paņemtu.Tas bija pārāk vērtīgs, lai mētātos šādā ligzdā, tā viņš domāja, un putns tāpat nepamanītu tā prombūtni.Kels neko ļaunu nedomādams iebāza gredzenu sava apģērba krokās.Viņš kādu laiciņu vēl turpināja lietu izpēti, bet tad atjēdzās, ka viņam bija jādara pavisam kas cits.Visas lietas atlicis atpakaļ izņemot protams gredzenu viņš uzrāpā pietiekami augstu, lai visu labi varēt pārredzēt, bet viņam par vilšanos, un pat varbūt par nelaimi nekas nebija redzams.Visur bija viena vienīga koku jūra.Kels saprata, pat, ja arī viņš urāptos ugstākā kokā diez vai viņam izdotos ko ieraudzīt.Nedaudz sašļucis viņš rāpās lejā.Pamanījis atkal ligzdu viņš iedomājās par putnu.Doma par to, ka putns būtu jāsastop nelikās vilinoša, arī negribējā atrasties koka tuvumā, bet gribējās redzē putnu no droša attāluma.Kels cik vien ātri spēdams norāpās no koka, saprotams, ka tas bija palēni, jo rūķis bija diezgan drukns, un kokos rāpšanās viņam diez ko nepadevās.Ticis lejā tikai ar dažām skrambiņām viņš lūkoja pēc drošas nometnes vietas sev un zirgam.Vajadzēja atrast drošu vietu sev un zirgam, bet tā, lai varētu redzēt putnu, ja tas atlaistos.Kels cerēja uz labvēlīgiem laikapstākļiem.Beidzot viņš par pajumti atrada kādus pamatīgākus krūmus.Izskatījās, ka tie varētu būt laba slēptuve, patvērums un novērošanas vieta.Lieliski, Kels nodomāja.Jau pēc mirkļa ponijs tika vest uz krūmu pusi.Viss likās vislabākajā kārtībā.Kels rūpīgi iekārtojās slēpnī, arī zirgs tika noslēpts prasmīgi.Kels no zirga paņēma nelielu pārtikas devu un iestiprinājās.Par miegu nebija ko domāt.Tagad viņu interesēja vienīgi putns, un pēc Kela domām tam vajadzēja būt pamatīgam...

[Ļipa]

Rūķim nācās gaidīt ļoti ilgi. Sāka krēslot, un tikai tad pāri kokiem pārlaidās milzīgs putns. Putns bija divreiz lielāks par Kelu un krēslā izskatījās gandrīz melns, bet iespējams, ka gaismā tas izskatītos mazliet savādāks. Putns nolaidās uz savas ligzdas un visapkārt iestājās klusums. Tomēr, ne ilgi rūķim bija lemts to baudīt- šķiet putns bija sajutis, svešu smaku savā ligzdā. Šķiet tas viņu satrauca, jo atskanot skaļiem ķērcieniem, kas atgādināja vārnas dziesmu, laiku pa laikam virs ligzdas parādījās putna ieplestie spārni.



Piesardzība nav Jūsu stiprā puse.
Vīrs pasmaidīja, pirmo reizi visas sarunas laikā. Smaids šķita laipns un gaišs, gluži tāds pats kā drēbes, ko Nirvana tomēr bija pamanījusi.
Neko nedos, vienīgi es zināšu kā jūs uzrunāt.
Vīrs klusi atbildēja, un tad, ko apdomājis noteica:
Es, piemēram, esmu Faelons.
Vīrs noteica un izslējās pilnā augumā. Viņš bija diezgan garš. Pat cauri putekļainajam apmetnim staroja rēna gaisma, un pelēkais apmetnis lika iedomāties par koku lapu rēnajām ēnām. Tas, ka pirmīt iespējams bija grūti noteikt kas bija vīrs, bija pateicoties apmetnim, kuru bija darinājusi pati Lotloriēnas ķēniņiene. Ķēniņam bija tumšpelēki mati un elfu spicās ausis. Viņš bija vecāks par ikvienu klātesošo, taču mūžsena jaunība mirgoja viņa acīs, kuras atspoguļoja neizpaustu varu.

[gwinerva]

Kels apbrīnoja putnu, un tai pat laikā izjuta bailes no tā.Viņš uzticējās savam bomim, tas nevinu vien reizi bija glābis viņam dzīvību, bet šoreiz viņam nelikās, ka varētu būt viegli cīnīties ar zvēru, kas bija lilāks par viņu pašu.Kels centās uzvesties klusi.Gribējās tikt tālāk no putna ligzdas, bet Kels jau nojauta, ja viņš to mēģinātu varētu klāties plāni.Izņemot putna rosīšanos bija vēl dzirdama sienāžu sisināšana.Debesīs spīdēja spožs mēnes, un tas putnu pataisīja vēl noslēpumaināku un lielāku.Kelam sametās vēsi, un viņš coešāk ietinās savā apmetnī.Viņš cerēja, ka nepaliks pavisam vēsi, jo apziņa, ka ugunskuru šovakar nevarēs kurināt nepriecēja.kels nezināja vai būtu droši likties uz aus.Bet nācās riskēt, jo miegs pēkšņi bija uznācis kā no zila gaisa.Tākā kelam bija trausls miegs viņš varēja atļauties tādu privilēģiju kā likties gulēt kad gribējās.dažās vietās nedaudz niezēja knišļu kodumi, bet kels tiem nepievēsa uzmanību, jo no pieredzes bija mācījies, ka ja sāks kasīt, tad kasīsies vēl vairāk...
Kels atgūlās, bet nenovērsa acis no putna.Viņš to paturēja acīs vēl krietnu mirkli, lai kā arī nāca miegs Kels nevarēja aizmigt apzinoties putna tuvumu...

[Seila]

Alloras zirgs pieturēja pie kādas ēkas...Elfa palika apjukusi seglos, bet tad nokāpa un piegājusi pie vārtņiem pieklauvēja pie tiem.
-Kas tur?
atskanēja no vārtiņu puses balss.
-Esmu apmaldījusies un meklēju naktsmājas.
Allora atteica un uztraukti pagāja malā.
-Kārtīgi cilvēki pa naktīm nevazājas apkārt...
Balss īgni nopurpināja, tomēr vārtiņi atvērās un elfai beidzot izdevās iekļūt nelielā pilsētiņā. Kur es esmu? viņa izbrīnījusies nodomāja vesdama zirgu pie pavadas un ienākdama pilsētiņā.
-"Spraunais Ponijs"
elfa izlasīja nosaukumu. Kaut kā man nepatīk šī krodziņa izskats un nosaukums, bet izskatās, ka nekāda lielā izvēle man nav dota. Viņa smagi nopūtās atvērdama durvis un ieiedama iekšā

[Roviela]

Eodars nožēlā, ka viņi nevar sarunāties, noplātīja rokas un laipni uzsmaidīja Gondienam, pirms atbildēt elfai.

"Elberetas vārds man nav svešs. Lasot senās hronikas, esmu ielauzījies tik daudz, ka protu izlasīt un saprast jūsu tautas rakstus, bet līdz šai dienai nebiju dzirdējis kā skan valoda. Nezināju, ka tā pati ir kā dziesma," kņazs teica. Viņa tumšās acis mirdzēja elfu iedegto lāpu maigajā gaismā. Apģērba tumšais samts un āda ēnā bija gluži melna, vien rotakmeņi pie katras kustības iedzirkstījās, krāsām rotaļājoties un tikpat ātri dziestot.

[Idril]

Esat bijis centīgs.
Driasaīlas seju rotāja viegls smaids, kā dārga velte. Gondien's paklanījās un uzjautrināts aizgāja. Tālumā atskanēja dziesmas, un ik pa brīdim uzmirdzēja gaismiņas, tur elfi dziedāja par godu Elberetai, šķita, ka šeit neviens neuztraucās par ārienes tumsību. Smaids nozuda.
Valoda nudien ir dziedoša, taču Viduszemē nu tā jau ilgus gadus nav tikusi dzirdēta.
Viņa teica un acīs mirdzēja kāda apslēpta liesma, kura norādīja, ka teiktajos vārdos ir kas nojaušams - atliek vien pajautāt, jo Driasaīla neko neslēpa, viņai vienkārši netika taujāts.
Imladrisā glabājas daudz senu rakstu.
Viņa vienkārši noteica pieceldamās no zemes, tik viegli, itkā vē'jš būtu kā pūku viņu uzcēlis.
Ja esat pavakariņojis, es jums ierādīšu guļvietu..
Viņa teica.

[Roviela]

"Pateicos, bet tā drīzāk atkal bija mana neremdināmā ziņkāre. Tik daudz un tik skaisti raksti... man vajadzēja prast tos lasīt! Un to es tiešām neesmu nožēlojis ne mirkli. Tā ir bagātība, kāda reti iegūstama. Paldies par ieteikumu, es noteikti izmantošu izdevību ieskatīties Rivendellas rakstu krātuvēs, kad nokļūšu līdz turienei," Eodars ar smaidu teica, celdamies kājās.

"Jā, nav dzirdēta... ko nožēloju! Tai ir sava īstenā vieta zem mēness un zvaigznēm, un Viduszemē. Es tik labprāt prastu to runāt, bet nebija neviena, kas varētu mani pamācīt," kņazs piebilda ar vieglām skumjām balsī. Tad, klusi iemējies, palocījās saimniecei: "Paldies par viesmilību, paldies par cienastu, paldies par dziesmām! Šo vakaru es neaizmirsīšu ilgi. Ja vien es zinātu, kādu vārdu pateicībā pieminēt, kad reiz rakstīšu savu stāstu!"

Viņš atklāti lūkojās elfai acīs. Nebija ko slēpt vai noklusēt.

[Idril]

Driasaīla pasmaidīja, tā allaž bija domājuši tie, kas nebija elfus redzējuši rīta burvībā, tiesa, naktij bija sava pievilcība.
Rivendellas rakstus jāprot atrast, bet es domāju, ka atradīsies, kāds kurš parādīs.. Un par runāšanu.. Man šķiet, sava cerība tur ir.
Viņa neizdibināmi smaidot noteica.
Savukārt, es pateicos Jums, par Jūsu sabiedrību, ar cilvēkiem nebiju runājusi jau sen, bet nu man uzradās tik dižciltīgs ciemiņš.
Viņa noteica acīm mirdzot, apkārt kā maiga šalkoņa skanēja attālās dziesmas. Tālu nebija jājiet, tālāk no pļaviņas aiz kokiem bija nedaudz retāki koki yun viens lielāks, tam apkārt bija koka kāpnītes, bez margām.

[Roviela]

Eodars kāpnīšu apakšā pateicoties vēlreiz pieklājīgi palocījās daiļajai saimniecei, novēlēja mierīgu nakti un kāpa augšā. Kāpdams viņš domāja par to, ka elfa tā arī nebija pateikusi savu vārdu, kaut gan viņš to viņai beigu beigās palūdza. Eodars nopūtās. Ko var darīt!

Nonācis uz talāna, kur viņu gaidīja gādīgu roku saklātā guļvieta, kņazs iekārtojās, cik ērti vien prasdams un, elfu attālās un skaistās dziedāšanas iežūžots, ātri aizmiga, rītdienas rūpes atstājot rītdienai.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 26.06.2005 12:40

[gwinerva]

Lai gan putns traucēja aizmigt Kels tomēr iegrima nemirīgā miegā...
Pmodies no rīta viņš sajuta aukstumu un rīta dzestro gaisu.Viņš nebija ērti zgulējies.Sāpēja vis kauliņi, un jo īpaš mugura.Kels jau gibēja sleties kājās un kārtīgi izstaipīties, bet laiku atcerējās par putnu.Viņš uzmanīgo pavērās augšā.Likās, ka neko nemana.Negribējās tikt pamanītam, tādēļ Kels uzmanīg cēlās augšā.Viņš vēl jo projām bja krūmu aizsegā.
Vajag ātri un nemanāmi tikt prom, Kels domāja.Likās, ka putns guļ, tādēļ kels uzmanīgi virzījās uz sva pnija pusi.Kels cerēja tikt projām nepamanīts, un ikās, ka tas viņam izdosies.Vismaz pagidām viņš nemnīja nek'
adus šķēršļus, un cerēja, ka tādi nemaz neradīsies...

[Tinuviel]

Elfa paskatījās uz Faelonu un tad novērsa skatienu. Elfas sejā bija viegls smaids.
Tas tomēr nav burvis. Tas varētu būt elfs.
Nirvana nodomāja un beigās tomēr paskatījās uz Faelonu. Vīra smaids viņu gandrīz pilnībā pārliecināja, ka tas nav no tumšajiem spēkiem.
- Jā, piesardzība nav mūsu stiprā puse.
Viņa atkārtoja.
- Es esmu Nirvana Daria Lurna. Nāku no elfu cilts.
Elfa beidzot ierunājās. Tad viņa paskatījās uz Arandilu.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro sēdēja savā hobitu istabiņā un lūkojās laukā pa lodziņu. Varbūt redzēs kad vēl kāds ponijs ar hobitu te piestās. Viņš protams neko neredzēja bet vienalga sēdēja pie loga. Tad viņš iedomājās: "Kur diez pašlaik ir Dranvins! Bet varbūt otrs hobits ir lejā tikai nevar mani atrast? Varbūt jānoiet lejā? Nē, diez vai! Bet varbūt tomēr? Nē,nē,nē. Ja nu es tur satieku kādu ko man nevajag satikt?" Doro nokāvās ar šādām un līdzīgām domām, bet beigās tomēr izlēma ka noies lejā. Izgājis no savas istabiņas viņš devās pie letes un pasūtīja vienu mēriņu, skatīdamies apkārt pēc kāda hobita.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 27.06.2005 08:46

[gwinerva]

Kels mierīgi satvēra ponija pavadu un cik vien klusi varēdams kustējās uz priekšu.
Jo ātrāk tikšu prom no šejienes, jo labāk! Tā viņš domāja.Un pats galvenais, vai vismaz svarīgi ir tikt prom nepamanītam, jo citādāk varu dabūt kādas problēmas... Kels lēnām un uzmanīgi atālinājās no putna ligzdas.Uzmentis skatu Kajam Kels secināja, ka ponijs ir visnotaļ apmierināts.
Nu kā nu ne.Viņš jau nesaprot briesmas, kas mums var draudēt, ja netiksim prom...Tomēr pēc kāda laiciņa, kad Kels jau bija krietnu gabaliņu prom no ligzdas, viņš atviegloti nopūtās.Viņam likās, ka briesmaz jau garām.
Atmiņā iepeldēja domas par gredzenu.Interesanti kā tas nonāca putna ligzdā?Kur gan viņš to būtu dabujis? Nu lai nu kā paņemot gredzenu es neko sliktu nevarēju izdarīt, jo tādā ligzdā mētāties tādam dārgumam nepienākas.
Atjēdzies Kels ar smaidu uz lūpām paskatījās uz savu poniju.Aši uzrāpies tā mugurā viņš turpināja ceļu pa taciņu.Apkārt bija ļoti žaļš.Un visu bija daudz koki.Kels domāja, ka šeit viss izskatās vienādi, un, ja viņš nomaldītos no takas, tad atpakaļ ceļu būtu grūti atrast, varbūt pat neiespējami...

[Laupītājmeitēns ...]

Kamēr elfa atbildēja Arandils pētoši vērās vīrā. šis Faelons ir neparasts... kaut kas nav tā, kā tam būtu jābūt... Tad Arandils pasmaidīja, domās vēlreiz "atskaņojis" viņu sarunu par uzticēšanos...
"Jāsaka, ka jūs sākat nonākt pretrunās ar paša sacīto. Vispirms, jūs mūs tā teikt nostrostējāt, kad jums tika pateit mūsu ceļa mērķis, tagad, jūs prasāt mūsu vārdus. Dodot mums pretī tikai savējo. No sākumajūs sakāt, ka nedrīkstam uzticēties un atklāties, bet tūlīt pēc tam, jau aicināt saukt savus vārdus... "
Arandils uzmeta skatienu elfai, jā... bet svešinieka vārds neko nedod.. pārbaudīt ju nevar, un uzdot citu vārdu par savējo ir vieglāk par vieglu...
Tad viņš turpināja.
"Mans vārds ir Arandils." pabeigt iepazīšanos varēs vienmēr... viņš nodomāja, un tuprināja lūkoties uz Faelonu, kaut ko domādams.

Šo rakstu rediģēja Dinnija: 27.06.2005 12:36

[Tinuviel]

Nirvana ciešāk paskatījās uz Arandilu, mēģinot noķert viņa skatienu. Elfa bija izbrīnīta par Arandila teikto. Jā, viņš, Faelons, patiešām tā teica. Elfa nopūtās un turpināja skatīties uz Arandilu. Zirgs papurināja galvu un paskatījās uz Faelonu.
Mums pēc iespējas drīzāk jāturpina ceļš, savādāk iestigsim un netiksim uz priekšu vēl ilgi.
Nirvana nodomāja.

[Hikari]

Armēlijs sēdēja pie letes un lūkojās uz tikko atnākušo radījumu. Tas bija hobits. Kaut kas savāds uzbangoja zēna sajūtās un viņš aplūkoja atnācēju ar itkā nevērīgu skatienu, lai ganm, patiesībā, tas bija ļoti pētošš. Armēlijs cerēja, kas tas arī būs tas hobits, par kuru runāja Dranvins.
Piedod, draugs, bet, vai Tu esi Dodo? Armēlijs klusi nočukstēja atnācēja virzienā un cerēja, ka hobits būs viņu sadzirdējis.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro saklausījis balsi, pacirtās uz viņa pusi un čukstēja. Nē es neesmu nekāds Dodo!Esmu Doro!Vai tu gadījumā neesi Armēlijs? Doro čukstēja hobitam un ar vismazāko šūniņu cerēja ka tas būs viņa ceļabiedrs Armēlijs. Taču..ja nu nē?Ko Doro darīt ja tas bija kāds krāpnieks? Doro jau apsvēra domu samelot un iet prom bet tomēr kautkas lika viņam sēdēt un nekustēties no vietas.

[gwinerva]

Kels jau gāja vairākas stundas.Mežs likās mierīgs...Kela domas uzlaboja tas, ka viņš ticis sveiks un vesels prom no putna ar visu gredzenu.Parakņājies kabatā Kels izvilka gredzenu, lai to apskatītu.Nu dien...viņš domāja skaļi.Kāds atradums.Man sasodīti veicas Kaj. Kels uz brīdi apklusa.Likās, ka viņš ko pamanījis.Acis piemiedzis rūķis vērās krūmājā...
Pēc kāda laika Kels atkal nomiernājās.Pametis pēdējo bažīgo skatienu apkārt viņš ieslidināja atpakaļ gredzenu apģērba krokās un jāja tālāk.Pagalam nepatika šis mežs.Labāk ātrāk tikt no šejienes prom....Nepatīk man šeit, viņš nomurmulēja.Kelu neatstāja sajūta, ka viņš tiek vērots.Bet lai kā arī viņš skatītos nevienu nemanīja.Tas man tikai tā liekas...Tikai manas iedomas.Pie vainas ir mežs.Jā! Tas noteikti ir tikai mežs.Jātiek vienkārši laukā un būs miers.Kels turpināja jāt ar poniju cik vien ātri atļāva saknes, un viss pārējais, kas bija par šķēršļiem.

[Idril]

Dranvins bija pusceļā pie Arandila un Nirvanas, līdz, pie viņa atlidoja vēsts.. Apmierināti nopūties un bārdā pasmaidījis viņš papliķēja Ziemeļu Zvaigznes kaklu un aiztraucās tālos plašumos raizēdamies par lietām, kuras lēni grieza pasauli.

*

Rīta saule maigi lēja gaismu pār zeltainajām mellornu lapām un putni vīteroja neparasti maigi un skaņi, taču elfu dziesmas bija noklusušas. Netālu no koka kura galā bija kņaza guļvieta, Driasaīla gaidīja, līdz viņš pamodīsies. Elfa bija ar muguru pret koku un vērās tālumā, tumšzilajām acīm atgādinot rimtu jūru. Elfas tērps bija svaigi balts, tik balts, ka šķiet baltāks nevar būt, bet būdams košs, nemaz nekož acīs.. Rokas bija viegli sadotas, bet porcelānbaltā āda šķiet izstaroja tikpat mierīgu un rēnu gaismu, kā iepriekšējā vakarā. Koka galotnē uzlidoja daži putni, kuri ar savām skaistajām dziesmām ņēmās kņazu modināt.

[Roviela]

Eodars pamodās agri, kā bija pieradis. Laba nakts! Mierīgi sapņi, kas nesatrauc sirdi. Viņš, atvēris acis un raudzīdamies saules rakstos nerimtīgajās mellornu lapās, pavadīja mazu brītiņu klausīdamies putnu dziesmas. Reti jau tādi rīti bija...
Lai cik guļvieta bija ērta, Eodars neļāva sev ilgi laiskoties. Piecēlies, viņš ar prieku atklāja, ka viņu gaida gādīgu roku sarūpēts ūdens un brokastis (OOC - ceru, ka tā ir? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) ).
Kārtīgi nomazgājies un ātri paēdis, kņazs pavisam drīz jau bija atkal gatavs ceļam.

- Tencinu viesmīlīgajiem saimniekiem! - Eodars, pirms došanās lejā pa kāpnēm palocīdamies teica. Viņš neticēja, ka tuvumā nav neviena no elfiem, tas īsti neatbilstu gādīgo elfu paradumiem. Un pat ja nē, tad sirdsapziņa neļāva Eodaram nepateikties.

Kāpdams lejā, viņš vēroja skaisto apkārtni. Vakar, nakts aizsegā, tas nebija iespējams, bet tagad, no rīta, šī zeme atklājās visā krāšņumā. Lejā starp koku zariem viņš pamanīja balti tērpto stāvu, bet pagāja vēl tāds laiciņš, pirms Eodars viņu sveica ar vārdiem:

- Labu rītu un veiksmīgu dienu! - viņš uzsmaidīja skaistajai saimniecei, - tencinu par šo nakti, sen nebiju gulējis tik labi.

Nakstauriņš, kuru Eodars bija atradis koka pakājē jau apseglotu, tāpat kārtīgi aprūpēts, lielām, maigām acīm noskatīja elfu. Zirgs arī bija apmierināts ar dzīvi.

(OOC - nebūšu pie neta no šīvakara līdz 10.jūlijam)