Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Ļipa]

Vīrs nebija ilgi jāskubina, un labprāt padzērās. Ūdens aiz baudas un steigas tecēja gar bārdu, lejā uz pelēkajām, ceļa putekļiem klātajām drēbēm.
Paldies
Viņš pasmaidīja, savādu, smaidu un noraudzījās, kur tālumā.
Kurp, dodaties, ceļinieki?
Pastiepis ````šķi atpakaļ ceļiniekiem, vīrs apprasījās un vērīgi nopētīja Nirvanas nemierīgo zirgu.

Pirmie pie Erras ieradās Daitja un Iktomi, viņi nostājās sapīkušā Erras priekšā, bet neviens neizdvesa ne vārda, vienīgi Erra dīvaini novēcināja roku, tā likdams melnajiem palikt
Drīz vien trijotnei pievienojās Abasi un Rangds izpildīdami tās pašas kustības, kuras veica daitja ar Iktomi.
Pamazām krēsloja, lietus bija mitējies, tomēr Erras omu tas neuzlaboja.
Ahrimāns un Garms nebija vēl ieradušies. Erra klusēja, pārējie savos zirgos mīņājās tam apkārt, izmīņādami zāli ceļa malā, kura tiem nešķita svēta.

[Tinuviel]

Nirvana paskatījās uz vīru. Piepeši viņas seju apspīdēja viegls, bet silts smaids.
- Mūsu mērķis ir Imladrisa jeb Rivendella, kā to vairums dēvē.
Elfa atbildēja. Zirgs vēlreiz piecēlās pakaļkājās un nozviedzās. Nirvana stingrāk satvēra zirga pavadu. Tas papurināja galvu.
Kas Draigo lēcies?
Nirvana sev jautāja.

[Ļipa]

Kādu brīdi bija dzirdami vien putni, kas bija apmetušies tuvējos kokos, kas zaļoja visapkārt un mirdzēja saules spožajos staros.
Uz Imladrisu?
Viņš atkārtoja šos vārdus. Vīra skatiens aizmiglojās un kādu mirkli vērās, kur tālumā, saules pielietajā ceļā.
Vai zināji, meitiņ, ka svešiem, šādas lietas neklājas stāstīt?
Vīrs pievērsās elfai, kas sēdēja zirga mugurā un līdz ar to šķita augumā augstāka nekā vīrs.
Tomēr ne ilgi, jo drīz bija manāma sajuta: vīra varenība un spēks, ko viņš izstaroja, tagad, kad bija izslējies pilnā augumā, un atmetis pelēko, ceļa putekļiem klāto apmetni.

[Tinuviel]

(OOC:Ermm... Nirvana nesēž zirga mugurā, bet gan stāv viņam blakus un cenšas viņu novaldīt (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Nirvana nebeidza viegli smaidīt.
- Zināju.
Elfa atteica. Viņa sajuta piepešo vīra spēka pieaugumu. Roka, kas neturēja pavadu, bija gatava ķerties pēc zobena, ja vajadzēs.
- Bet Imladrisu spēj atrast vien retais.
Viņa, vairāk gan sev, piebilda. Elfa skatījās uz vīru. Ko viņš darīs? Zirgs uz brīdi nomierinājās. Par to Nirvana bija pārsteigta. Tad, kad vīrs izskatījās izmisis, zirgs trakoja, bet tagad, kad sāk izrādīt spēku, nomierinās! Elfa ieskatījās vīra acīs.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 21.06.2005 20:33

[Roviela]

Eodars sekodams elfai daudz nebrīnijās par to, ko ieraudzīja. Viņš pieklājīgi palocīdamies pasveicināja tuvākos un kad tie norādīja zirgu atstāt turpat, mierīgi uzticēja Naktstauriņu to gādībai. Pats viņš sekoja elfai soli aiz tās un sveicināja visus klātesošos.

[Idril]

Ar platiem smaidiem un mājieniem elfi atbildēja Eodara sveicienam, svešinieki un valdnieces ieredzēti še parādījās reti, tik reti, ka pat nemirstīgajiem elfiem, tas šķita reti.
Viņa nosēdās zemē, pie galdauta ierādīdama vietu Eodaram turpat netālu. Viens elfs, kurš bija ar tumšām acīm un gaišiem matiem pielēja krūkas un parūpējās, lai uz doto mirkli, uz galda viss ir pasniegts.
Labu apetīti..
Viņa ar gaišu, tomēr apēnotu smaidu noteica. Kāds cits elfs, kas nesen bija ieradies paklanījies piegāja pie Driasaīlas un iečukstēja viņai kaut ko ausī.
Labi.. Skaidrs..
Viņa noteica, elfs aizgāja kopā ar citiem elfiem un nozuda mellornu zaros. Elfaa savas bažas apslēpa nemirstības bangās un liedzās ciemiņam jel ko izrādīt.
Ceļš līdz pārejai ir tīrs, tomēr pie Bruīnas brasla uzmanieties.
Viņa noteica.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 21.06.2005 22:03

[Roviela]

(OOC - visi elfi aizgāja, pareizi? Un kas dziedās? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif) )

"Tencinu laipniem saimniekiem!" Eodars smaidīdams atbildēja uzaicinājumam un apsēdās sev ierādītajā vietā.

Viņš uzmanīgi un ar interesei vēroja notiekošo un, kad bija izskanējis brīdinājums, tikai īsi un nopietni noteica: "Uzmanīšos."

Viņu nedaudz skumdināja pārējo elfu aiziešana, jo viņš labprāt būtu ar tiem parunājies, bet Eodars nosprieda, ka elfiem, acīmredzot, ir savi pienākumi, kas ir neatliekami un svarīgāki par viesu izklaidēšanu.

Pacēlis savu tikko ar dzirkstoši svaigo dzērienu pildīto kausu viņš, pagriezies pret daiļo saimnieci, teica: "Par zvaigznēm, par sauli un mēnesi, par zemi, ūdeņiem, dzīvo, kas gaismai rada! Par daili un mieru!"

[Idril]

OOC:: -aizgāja kopā ar citiem elfiem- tas nenozīmē, ka aizgāja visi! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Viņa uzsmaidīja Eodaram pēc viņa izteiktā tosta un pacēla savu kausu.
Par maigo vēju, šo zemi, senajām valstībām, par ceļu, kas mērojams un nākotni, kas būs.
Viņa smaidot noteica, nospriežot, ka cilvēki, kas līdzīgi Eodaram ir vien retais.
Nav brīnums, viņš ir sava senča tiešākā reinkarnācija..
Viņa smaidot nodomāja un pielikusi kausu pie lūpām iedzēra malciņu.
Nošķindēja zvārgulīši un no tāluma ašiem un veikliem soļiem pietipināja elfa zaļganā vieglā kleitā ar izgreznoto zelta arfu rokā. Viņa nosēdās uz pelēcīa akmeņa gabaliņu tālāk no galdauta un pēc viegla Driasaīlas rokas mājiena sāka dziedāt dziesmu par elfu vakarzvaigzni, ķēņinieni Vardu.

[Roviela]

Eodars sekoja saimnieces piemēram un ķērās pie maltītes, klausīdamies elfietes maigajā balsī. Viņš neprata elfu valodu, bet dziesma tāpat spēja aizkļūt līdz sirdij, ja vien sirds atvērta. Kņazs neprātoja par rītdienu, viņš ļāvās šodienas sapnim. Elfu dziesmas zem zvaigznēm nav tas, ko drīkst palaist gar ausīm, ļaujot vēl nepiedzīvotajam pārmākt mirkļa burvību.

[Idril]

Pati Driasaīla neko daudz neēda. Iedzērusi vēl pāris malciņus atvēsinošā un veldzējošā ūdens viņa ieklausījās Astaīlas dziedātajā mūzikā, taču ēst neēda. Viņas domas klīda tālumā, lai arī viņa pati kavējās še. Viņa vērās tālumā, meža biezoknī, kā lūkojoties, jo viņas elfu skadrās acis un vara, kas apslēpta viņā dusēja, ļāva saskatīt daudz ko un daudzus ceļus, taču meklēto viņa nebija atradusi. Uz skaņām un maigām notīm beidzās garā dziesma, kas bija sena un gara teiksma, kurai beigas vēl nebija zudušas un elfa pklanījusies viesim un Driasaīlai aizgāja.

[Hikari]

Armēlijs piestāja pie Vīrpils krodziņa "Špraunais ponijs" un iegāja iekšā. Krog;a bija daudz apmeklētāju, un, lieki negaidīdams, jauneklis piegāja pie letes un pasūtīja dzeramo.
Vakars bija vēss un vēls. Pēc Dranvina teiktā, bija steidami jāsameklē Doro. Kas gan viņš bija?
Labais saimniek, es ļoti atvainojos, bet, vai Jūs nezināt, kas ir Kviesīša kungs un, kur viņu varētu sameklēt? Armēlijs jautāja aiz letes stāvošajam krodziniekam. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk sameklēt ceļabiedru.

[gwinerva]

Kels atgūlies pie ugunskura ievīstījās sava garajā apmetnī.Tam vajadzēja pasargāt no odiem, bet seju gan jau pasargās bārda, tā viņš domāja...
Nakts bija samērā mierīga, un Kels kārtīgi izgulējās.
No rīta piecēlies viņš ar kādu zaru pabakstīja ugunskurā vēl atlikušās oglītes.Pamodinājis savu poniju, viņš tam atļāva mazliet paganīties, kamēr pats kārtīgi iestiprinājās, lai būtu gatavs turpināt ceļu.Viņš pabeidza ēst, un sakārtoja visu.Kels rūpīgi nomaskēja ugunskura vietu, sakārtoja ponija seglus, un iesēdies tajos paskatījās uz troļļu mežu.Tas nelikās diez ko aicinoš, bet tas bija viņa ceļš, un viņš i nedomāja padoties...Kels lika ponijam rikšot uz priekšu.Gribējās tikt ātrāk līdz braslab, lai nebūtu nekādu starpgadījumu.kels jaja gar upi domīgi vērdamies ainavās, kas slīdēja gar acīm.Mežš bija zaļš un krēslains.Likās, ka tas neielaiž nevienu saules stariņu.Kelam šis mežs nevisai patika.Bija jocīga sajūta, ka kāds varētu uzglūnēt tepat aiz katra koka.Viņš lika ponijam jāt vēl ātrāk.bet nonācis jau padziļi mežā viņš secināja, ka vairs nevar jāt tik ātri, jo šeit kokiem bija pamatīgas saknes, aiz kurām ponija kājas varēja viegli aizķerties.Nācās nedaudz palēlināt gaitu, lai kā arī kelam to negribējās...ponijs reaģēja uz katru saimnieka kustību, un veikli izvairījās no katras saknes.Viņi jau jāja vairākas stundas, un kels jau domāja, ka braslu nekad nesasniegs, bet tad priekšā viņš to pamanīja.Nopriecājies viņš jau gribēja likt ponijam auļot, bet apvaldījis savas emocijas viņš to nedarīja, jo pastāvēja liels risks, ka varētu nožauties uz deguna, un to nu viņš negribēja.Kels paskatījās apkārt, un neviena nemanījis mierīgi turpināja ceļu.Likās jocīgi, ka ir tik klus, bet neko nevarēja darīt, varbūt šeit tā arī bija....Viņš tuvojās braslam lēni un uzmanīgi visu pētīdams...

[Roviela]

"Par ko stāstīja šī dziesma?" pēc pienācīgas pauzes Eodars vaicāja vienam no tuvāk esošajiem elfiem, "tā bija brīnišķīga..."
Viņš manīja, ka saimnieces domas kaut kas aiznesis tālumā, tāpēc netraucēja viņu ar šādu parastu jautājumu.

[Laupītājmeitēns ...]

Brīdī, kad Nirvana bija atbildējusi vīram, Arandils pēkšņi sakustējās, bet tad atkal sastinga. Viņam ir taisnība... viņš nodomāja. Acīs vīdēja kaut kas neparasts... atmiņas?
Tad vīrs bija pieslējies kājās, varēja just, viņa izstaroto spēku... Piesardzība, laikam, jau bija lieka, bet vēl nevajadzētu atslābt... Arandils vērās ceļiniekā. Kaut kas bija neparasts, bet, tākā, viņam nepievērsa uzmanību, viņš arī pats nelīdz uzmanības centrā. Par elfas piebildi viņš pasmaidīja.




OOC: 23.,24. un iespējams 25. pie neta netieku, ja nebūs, kas atgadā uz Rīgu, tad laukos būšu iesprostota arī 26.... tāka atvainojos...

[Tinuviel]

Elfa ar acs kaktiņu paskatījās uz Arandilu. Tad elfa paskatījās atkal uz vīru. Burvis? Nē, diez vai, bet kas zin. Elfa juta tā spēku un varenību. Tas tomēr varētu būt burvis. Bet vai tiešām? Nirvana šaubījās, bet nebeidza smaidīt.
Diez kā viss beigsies?
Nirvana nodomāja. Zirgs papurināja galvu, bet Nirvana par to nelikās ne zinis. Elfas zilās acis nebeidza vērties vīra acīs. Tagad uzmanība bija galvenais.

[gwinerva]

Kelam veicās, un līdz braslam viņš nonāca bez starpgadījumiem.likās, ka arī braslu izdosies šķērsot mierīgi.Kajs viegli gāja uz priekšu, viņš bija ļoti pārliecināts, bet Kels bišku bažījās.Kā viņš zināja, tad kad viņš šķērsos braslu, tad viņam jānokļūst uz elfu zemes, kur viņam arī pirmīt bija jānokļūst, bet nelielā starpgadījuma dēļ ceļš ievilkās.Kels bija apmierināts, kad zirgs spēra kāju uz elfu zemes.
Izskatās, ka man šodien veicas! viņš apmierināti domāja.Kels jāja arvien dziļāk iekšā.Un lūkojās apkārt.gavā valdīja parasts juceklis, kuru viņš centās sakārtot, bet tas īsti neizdevās.Viņā valdīja neliela ziņkāre un satraukums par to kas viņu sagaida....

[Idril]

OOC:: gwinerva, tavs tēls drīz atkal mainīs kursu.. Vai tiešām vārdi - lēnām un kārtīgi nenozīmē neko daudz? Turklāt vai tu piemirsi, ka kalnu pāreju nevar šķērsot vienas dienas laikā? Tas nav iespējams.. Tava tēla tempi ir nereāli. Tādēļ vismaz šoreiz pacenties divos postos nenonākt galapunktā! Paveries, kru ir citi - vispār, jo pat ja man nāksies vazāt tavu tēlu aiz deguna pa visu apvidu - ātrāk kā mums ar Ljipu padomā neviens netiks iekšā.



Brasls un vieta, kuru Kels un viņa ponijs bija šķērsojuši nebija īstā, lai nonāktu elfu zemē, viņiem nākties iet krietnu gabalu un vairākas dienas uz augšu, šķiet ceļš nebija rūķim labvēlīgs un liedzās ielaist elfu pasaulē. Neliela taciņa, pa kuru gan mierīgi varētu jāt, veda taisni iekšā mežā, iespējams, vajadzīgajā virzienā, jo bija uzradusies šķiet nesen.


***

Burvis? Jā.. Nu kad Dranvins parādīsies, es viņu pie tevis sūtīšu.. Tik man šķiet, viņš aiznesās uz otru pusi, bet varbūt tas nebija viņš..
Kviesītis sāka skaidrot Doro, bet tad aizdomājās un viss viņa prātā jau kārtējo reizi nojuka, bet kad viņš gribēja atsāk sakāmo izrādījās, ka hobita te vairs nav.
Nu neko..
Viņš nodomāja un ķērās pie pasūtījumiem līdz kāds pēc krietna laika viņu atkal apturēja.
Cienīgkundziņ.. Es esmu Kviesītis - krodzinieks Kviesītis!
Krodzinieks plati smaidot atteica Armēlijam un sāka slaucīt aiz letes stāvošās krūkas ar lielu baltu dvieli.


***


Elfs, kurš sēdēja uz netālā mellorna zara izdzirdēja Eodaru, taču neko daudz no kopmēles nesaprata tādēļ tikai smaidīja. Elfs bija glīts - kā jau visi elfi, tumšblondiem matiem un sudrabotu tērpu, zvārguļojošā un melodiskā balsī, tas sveicināja Eodaru.
Le suilon. Heniach nin?*
Driasaīla pavērās apkārt un uz runātājiem.
Gondien's nerunā kopmēlē, viņš ir pārāk jauns. Dziesma bija par ķēniņieni Vardu jebšu citu dēvētu par Elberetu.
Viņa noteica ar savu vērīgo skatu pievēršoties ciemiņam, zvaigznes gaiši spulgoja, bet ielejā bija, kas vairāk pa rzvaigžņu gaismu, netālu bija izlikti gaismekļi, kas spoži mirguļoja, bet arī pati Driasaīla gluži kā izstaroja gaismu.


*Sveiciens. Vai Jūs mani saprotat?

[gwinerva]

OOC: Bet es neko nevaru darīt, tad man postot ļoti, ļoti lēni?! Es gribu vismaz aptuveni iepostot, jo zinu, ka kādu laiku ilgi nebūši iekšā. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Negribas aizkavēt pārējos. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Nu bet tākā esmu atkal pārcelta postošu tiiiik lēni, tikai nevainojiet mani, ja es aizkavēšu, jo tagad var gadīties, ka līdz nedēļas beigām vispār netikšu pie i-neta.... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Kels atkal bija kur nomaldījies.Viņš galīgi saguma.Nepatika šīs viltīgās takas.
Laikam apmaldos tikai tādēļ, ka ilgi neesmu nekur ceļojis.Nu ko vismaz gūšu kādu pieredzi.viņš nopūtās.Vajadzēja uzrāpties kādā kokā, lai redzētu apkārtni.tagad kels bija patiešām apjucis.Nebija ne jausmas uz kurieni iet, izņemot taciņu, bet tai kautkā Kels negribēja uzticēties.Ja bija taciņa, tad loģiski bija jābūt kādam, kas to taciņu arī ieminis...Un Kelam nemaz negribējās atrast taciņas ieminēju.Apskatījies apkārt Kels piegāja pie kāda koka, kas izskatījās liels un vecs.Viņam likās, ka no tā varētu tālu redzēt.Kels ar grūtībām aizsniedza koka pirmo zaru un mēģināja uzrāpties uz tā...Tas prasija lielu piepūli ņemot vērā viņa svaru.beidzot uzrāpies uz pirmā zara Kels jau elsoja.Paskatījies uz augšu viņš izgrūda klusu vaidu.augšā bija vēl vairāki zari.Viņš jau sāka apdomāt iespēju nemaz nerāpties kokā, bet negribējās atstāt novārtā iesākto.Viņš paskatījās lejup.Nobolijis acis viņš turpināja rāpties augšā.Gribējās paspēt pirms saulēkta, lai vismaz ko varētu saskatīt, bet izskatījās, ka vajadzētu pasteigties, ja viņš to gribēja izdarīt, jo debesis jau metās sārtas.Kels turpināja rāpties, un viņa spēki arvien vairāk izsīka.

[Ļipa]

Vīrs atkārtoja elfas teiktos vārdus.
Tomēr, kā tu zini, ka tavus vārdus, kāds neizmantos ļaunprātīgos nolūkos? Kā tu zini, ka man vispār drīkst u zticēties?
Vīrs ielūkojās elfas tumši zilajās acīs, kas tik ļoti līdzinājās viņa paša acīm. Pelēkais apmetnis atkal jau nokrita pāri gaišajām drānām, kas bija manāmas tikai uz mirkli.
Saki, meit, kā tev ir vārdā, un tev puiss?
Viņš pievērsās Nirvanas pavadonim un domīgi nopētīja abus zirgus.

Koka galotnē bija putna ligzda, kuru putns šķiet bija atstājis uz kādu brīdi novārtā. Spriežot pēc ligzdas izmēriem tas nevarēja būt nekāds mazais putns, jo ligzdā itin ērti spētu iekārtoties tāds rūķis kā Kels. Ligzda šķita itin ērti iekārtota, tā bija izklāta ar mīkstām sūnām un pūkām, ligzdas tālākajā stūrī mirguļoja dažādi putna savāktie krāmi, tu bija ne tikai dažādas spīdīgas monētas un aproces, bet arī gredzenu, kas aizdomīgi atgādināja tīrsudrabu, kuru rūķi ieguva savās pazemes raktuvēs. Vai tiešām tas būtu mitrils, kā to dēvēja elfi?

[Tinuviel]

Nirvana arī izslējās. Ja vien nebūtu saules gaisma, tad elfa gandrīz izstarotu gaismu.
- To es nevaru zināt.
Elfa droši atbildēja. Viņa tomēr pamanīja baltās drānas.
Tas tiešām ir burvis. Ja vien mani nemaldina manas acis un prāts.
Elfa nodomāja.
- Ko tev dos tas, ka teiksim savus vārdus?
Nirvana jautāja vīram. Tad elfa paskatījās uz Arandilu. Elfas skatiens nozīmēja vienu - klusēt un noteikti neizpaust neko, kas varētu kaitēt. Bet diemžēl Nirvana jau bija pieļāvusi kļūdu.