Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[Antons Ego]

Iepostošu sev divus ļoti mīļus dzejoļus.

Eduards Aivars

Sazināšanās

(Šeit ir nereāli)
Meitene baltā tērpā parādās pie avota
pasniedz slimajiem ūdeni
Izdzēs ugunis
Svilpiens (vilciens), automobilis un Kristus
Viņa neatbrauca (jo labāk)
Šeit agri iet gulēt un nekas nenotiek
Neesi tik bāls, es tev pavēlu
Par vēlu, jauneklim ir vēzis
Cik skaista un eleganta meitene!
Man bailes no Dieva dusmām
Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs
Tikai iekod, lai Joko Ono to izstāda

Tā mēs neesam spēlējuši
Te vajag vēl vulgārāku grimu
Gribi, mīļais, es tev iedošu izlasīt
mana vīra vēstules
Sargi sevi, neļauj skumt tik bieži
Es esmu tava sieva, tu mani nepazīsti
Labdiem, tu esi tik skaista
Vēl pavisam meitene
Kāda ir atšķirība starp katoļiem un marksistiem
Piedodiet, starp pagāniem un mamutiem?
Ēd saldējumu un nemuldi
Šī ir trakomāja un tikai
Nesakiet, ka esmu skaista, tas jums iznāk kā ņirgāšanās
Vīrieši atrada aizstāvību un glāstus pie manis
Vai tad te kāds var aizmigt
Dod taču padomu
Lūdzu, te būs veseli trīs
a ) tiec vaļā no mauk as
B ) būvē lidaparātu
c ) nošaujies

Es atnācu, lai neaizietu
Ir diena vai nakts
Vai tad viņa nav velns?
Nē

Putni elso, zirgi krāc
Sievietes pie spoguļiem kailiem lakatus sien

Viņš visu laiku ir tuvumā
Ja tev sāp galva, ej paguli
That's what they always say
Es nespētu būt neuzticīga
Jo tu redzi, ko tu saskati šajā pasaulē
Nomierinies, es viņu jau redzēju
Šī te ir dzimusi martā vai aprīlī
Viņš runā tā, it kā teiktu patiesību
Tas mani padara traku
Tas ir slikti - nezināt kas ir meli, kas patiesība
Ņem vērā, arī tu neesi vienveidīga
Maza mietpilsone - un tomēr viņa dzied

Šī ir mana diadēma
Kas jūs esat?
Nav svarīgi. Vai es varu palikt?
Beidzot man ir savs harēms
Viņš mūs apmīļo un aizmieg
Es neaizmiegu, es domāju
Man nokrita auskari
Jūs manī pat neklausāties
Laime ir teikt patiesību, neliekot nevienam ciest

Tu biji mans vīrs, es tava sieva
Kusties maigāk
Es tev neesmu vajadzīgs, varbūt pat traucēju
Ko tu darīsi viena
Vai tad es jau neesmu viena?
Ar ko tu tagad esi?
Ko tu mīli?


Guna Ozola

Pilsēta mana Mans brīnišķais tūkštošgalvu pūlis
Smaku himera – es tavs blondais zaķis
No Marijas ielas līdz pat Brīvības piemineklim
Na vsegda tvoja, kak Maska4ka
Forever your’s as McDonalds & CocaCola

Pilsēta lietus sēta, nu paradi, paraudi
Katram reiz grūti iet, nav jau viegli reizi gadā sēra asaras liet
Es mūžam tavs ūdeņraža spox get real pilsēta pilsētiņa
Čuhņa, es tava kārtējā vakara pasaciņa
Ne viena es tāda, vietējā ražojuma duņa.

Dod mums absolute controll pār visu dzīvo
Pār visu brīvo, tas nekas, ka karogs vecmodīgais nekaunīgi kulturāli
Augstākajā mastā plīvo Za to prezidente ir mūsu
Rollingstouni ir mūsu un grass vairs nav greener on the otherside
Lokālie dievi ir atrasti tepat Grīziņkalnā Lokālā Dievastēzija

Forever tava pilsēta Tuc tuc melno meršu un bembju jūrā
Maska4ka Imanta Purčix Bolderāja Sarkandaugava
Es jūtu kā pulsē tava betona sirds Tuc Tuc Tuc caur tonētiem stikliem
Tikai tavas kāpņutelpas stāsta to pašu stāstu
Jesļi bjot zna4it ljubit

Vai tu zini kas ir parks arkādija un studenta piks Čax
Bija tik naivs Prostitūta vairs sen jau neizsauc sašutumu
Un pat real lady nekaunas paņemt mutē sapni par vārdu ````
Un neona meitenes, pokemoni un blondās duņas
Saka korī ```` ```` ```` stils mīļā Nekā rupja Tikai stils

Katra ilzīte apskauj savu laimiņu
Make it happen šī pilsēta ir krāsaina
Melna čūska miltus mala un tai čūskai gleznā pliki pupi bija
Un kas par to ka eto mi ņe prohoģiļi
Eto mi sami uže davno naučiļis

Tavas svētnīcas supermārketērijas, no gonga līdz gongam
Buy or die izvemj un ierij ļaužu pitonus visurredzīgo
Pircēja drop dead laimīgo aci Dievs deva, pats
Mīļais Dieviņš deva pudeli eļļas par 3 santīmiem
Lētāk. Pērkamais cilvēkbērns

Vai tu zini zini cik vienaldzīgi tavi telefoni vientuļiem
Cilvēkiem pīkst? Cik grūti pazust pūlī un cik patīkami
Piederēt tam liec pavēli sodi lai Top lai TOP viss pelēks
Melnbalts, balts pīrsingots Neskarts blonds Tumšblonds melnmatains Jā
Tavā izrādē viss ir OK uzvirtīgais ceremonijmeistar

Paņem mūs aiz rokas un aizved turp
Kur vel sentēvu asinis nenomazgājamas verd But we don’t care
But we don’t care Tas bija sen
Pārāk sen Nāc labāk nopirksim dzintara krelles
Un rupju ( nepieklājīgu) maizi. Phie mhums Ahmerikā ghan fiss ir lapāk

Netiepies klasē ispiestā šprote, all equal
36 šeit, 36000 vel citur akreditēti Programmēti
Izskaloti un atpakaļ sapakoti Reiz sensenos laikos bija
Viens tāds vīrs...tas...nu tu zini...tas ar to balto bārdu
Viņš radīja pilsētu, belašus un šprotes.

Pilsēta mana Protočaklā skudra dūmgāzu ešafots parkiem
Es mūžam tavs blondais zaķis
No CCSR līdz ES
Tu esi gatava! Tikai rūķiem – pilsētu gremdētājiem
Neviens vairs netic čepuha proč čohnutij gljuk We can do it by
Ourselves.

Šo rakstu rediģēja B.D.: 20.03.2005 20:21

[rowzee]

Nu ļoti skaists dzejolis!

A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

[~Vanesa~]

Lielisks dzejolis!

Ādolfs Gaujietis

Ievas

Sniegi nokūst
Un aiztek uz jūrām,
Bet mēs vēl rokās
Ilgi dūraiņus turam.

Uzzied ievas -
Kupeņu baltas līcī.
Bet tu stāvi un skaties,
Rokās dzimdus mīcot.

It kā pavasars būtu
mūsu dzimtā pusē.
Bet tu stāvi cimdos
Un domīgi klusē.

[Antons Ego]

Imants Ziedonis

Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.

Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.

Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,

Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.

Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.

Sentiments.
Nolādētais sentiments.


~~


Vēl viens. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Jānis Peters.
Prologs lugai Stikla Kalns

kruķi kruķi slēpes slēpes
miglā karogs asaro
riņķo kara lidmašīnas
tā kā laiks ap zemi šo

kara ostā dzelžu zivīm
žaunas žūst zem ūdeņiem
zilus tiklus zaļus ledus
katedrāle zvana tiem

man zeme kara osta
karostā kur klibo sirds
katedrāle krustu tura
debesīs
bet kas tur ņirrrdz?

vārna ņirrrdz
un garrr-nizoni
aizbrauc paliek pestītājs
kurš uz savas naivās galvas
dzintaru un ogles krāj

atdod sulas! atdod starutus!
tauta tevi nežēlos!
rokas augšā! kreklu zemē!
atdod visu vai neko!

[Aziz]

Māris Melgalvs

***
Balta ziema Balta ziema Balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos
Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti Trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana Pelnītāja Nesaki man vairs neko
Mella nakte Mella nakte Mella
nakte Ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais
Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals


Skaisti. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Antons Ego]

Imants Daksis
Fragments no "Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju"

Tavas ģitāras stīgas no rūķīšu vēnām,
Pa tām plūst rūķīšu asinis lēnām.

[spitzbube]

I. Ziedonis
Mīlestība

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosti.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

Dievinu Ziedoni (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) mans viņa mīļākais dzejolis (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) .

[zuzee]

Nu hmmm Vizma Belševica
riits paar sarkano laukumu
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
dzeesh rubiina zvaigznaajaa bargo kveeli,
un laternu blaazma kuust austoshaa gaismaa,
kas gulstas kaa sarma uz zobainaam sienaam
paar sarkano laukumu peleeciigs riits.
vien egles pret zemi liec platpirkstu ketnas.
un nelaizh eenas un nelaizh naktis.
no skujoto pazaru dzelksnainaa guustaa
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
kaa soliijums saspringt liek domaam un gaitaam
liidz sejaa sit kurantu pierasti zvani
viens divi triis chetri pieci seshi
mirst sarkanaa laukuma nedzimis riits...

Šo rakstu rediģēja zuzee: 01.07.2005 19:33

[Seila]

Aleksandrs Čaks

Miglā asaro logs (Atzīšanās)
Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu?

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Kur tu esi, mans draugs ? Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā ?
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt
Manā asā un satrauktā dzejā ?

Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

[trobelius]

Inga Gaile

Balts rīts, švīkst laiks zem riteņiem,
un bailes nobrāž lūpas,
kāds dusmās apmaldījies zīmē manā logā,
un mīlestība šļūkā pāri ledum
ar neļķēm un ar motorzāģi rokā.

[summer angel]

Kad rudens pār klajumu šalkodams iet
Ar sārtām un dzeltenām lapām,
To grāmatu klusējot aizdaru ciet
Ar mūžības vārdiem uz lapām.
---------------------------------------------
Rowenny

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo.

[Antons Ego]

No ūberšizīgās izrādes Ludviga Prodžekts (Dailes Teātrī)


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.

Šo rakstu rediģēja B.D.: 04.08.2005 23:15

[Seila]

Imants Ziedonis
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

[Sindra]

Šito es skaitīju, kad stājos Kultūras akadēmijā aktieru kursā.

Meitenes pirmā vēstule.

Tu piedod ja es pārāk strauja biju
Un ja ko nemanīja skats
Bet sirds ir sirds es viņai paklausīju
Un ko man atbildēt Tu zini pats

Kad upē ledus lūst tai miera nav
Tai vajag tālāk putodamai steigt
Es arī nācu tāpēc dzīvē Tavā
Un teicu to ko vajadzēja teikt

Jo vēlāk grūti būs par visu taujāt
Cik ļoti sāp, Tu sapratīsi pats
Kad iziesi par savu laimi kaujā
Un līdzi Tev ies manu acu skats

... (tālāk diemžēl neatceros....)

Vēl no tā paša autora cita dzejoļa:

Nāks diena
Saule rītos zvaigznes aizstās
Un ja ko nezinu, lai neuzzinu to
Jo sapņus vajag pārtraukt tad, kad ir visskaistāk
Un nevajag līdz galam visu izsapņot

Laikam jau nav arī īsti precīzi, rakstu tā kā atceros no galvas.
Bet doma noteikti ir tā pati (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[riffly]

O.Vācietis

***
Ej un tikai sargies samīt gliemezi,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!

I.Ziedonis

***
Nu lai! Lai visas durvis ir ciet.
Man nevajag daudz - man vajag mazliet.
Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs,
Un paliks tikai mirklis īss.

Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Uz mirkli debesīs dzērve kliegs,
Un ilgāk par mirkli - nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.

Mums tālu nav jāiet un nevajag iet,
Dod man no sevis tikai mazliet
no visa -
mazliet tikai neizris.
Un daudz tas nav, bet tas ir viss.


A.Vējāns


Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vējus, kas pār laukiem steidz.
Mīliet savu darbu, draugus, dzīvi-
Skaisto saudzējiet un dodiet dzīvei līdz.

D.Avotiņa

Cilvēkam vajag tik maz -
maizi uz galda,
jumtu virs galvas,
mazdrusciņ laimes
kā sāli
pie ikdienas ēdiena.
Reizēm visa cita par daudz
pietrūkst šis sāls.

[pekene]

Imants Ziedonis. Mans mīļākais dzejnieks. Un šie - daži no man vismīļākajiem viņa dzejoļiem.

Par to, ko cilvēks cilvēkam
I
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.

Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.

Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.

Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.

II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
- Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzer nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.


***
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas.
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata.

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām.

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām,
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: Mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība, tā ir inde.
Mazā, melnā matadatā.


***
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.

[kikmeitene]

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif)
Kas miilēs,kas mācēs
Kas varēs,kas zinās
Tas visu varēs
Tas tomēr maksās



autors:Ieva

[riffly]

Jānis Ziemeļnieks

***

Tava mīla tikai pusnakts tumsā
Kvēla bij kā tvanu vasara,
Tādēļ mana sirds pret rīta sauli
Mirdzēja kā zelta asara.

Nu tu gāji...bet es atkal ciešu,
Nezinādams, ka tas beigsies viss,
Kur bez tavas mīlsetības iešu -
Mirt vēl netīk, dzīvot - apnicis.

(šamējais dzejolis ir diezgan skumīgs, bet pirms dažiem gadiem man ļoti patika...)

[pekene]

Tātad. Visi - Imanta Ziedoņa. Visi iekļauti Imanta Ziedoņa mīletības dzejoļu izlasē gaismas parāds, kuru piektdien nospēru skolas bibliotekā. Jau sen metu acis uz to grāmatu, bet grāmatnīcās acīmredzot nepietiekami meklēju - neatradu. Citas iespējas nebija. Nospēru. Šie man patīk no visiem šīs grāmatas dzejoļiem vislabāk. Enjoy.

●●●
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


○○○
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.


●●●
Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.


○○○
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.


●●●
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku,
Un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


○○○
Atteikties, atteikties, atdot,
paciest - lai sāp! Lai iet!
Neteikt ne vārda, atdot -
sāpes lai nesariet
tā, ka vairs nevari atdot
to, kas nav paturams.
Atdot laikus - ej badā! -
nepieder tev ne grams.
Nebūs ne zieda tev namā,
nepaliks sirds, ne spīts,
atsaki visu un pamet,
kamēr nav izpostīts.
Atsakies, vēl pirms atņems
(atņems jau tik un tā).
Mīlēju tevi pa sapņiem,
un tas bija īstenībā.


●●●
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas,
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata. -

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām. -

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām.
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība - tā ir inde
Mazā melnā matadatā.


○○○
Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.


●●●
Kur biju? Nezinu. Mans bijums
tik melns kā ievu ievārījums.

Un atvars ačgārniski maļ
uz ievu ziediem atpakaļ.

○○○
Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.


●●●
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.


○○○

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.



Nieki. Nekas
II
Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.


●●●
Ne lapa nekustas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.

[Wunderkind]

Tā kā būtu mīļš dzejolītis, bet īstenībā jau tikai tāpēc, ka dievinu to dziesmu, kurai vārdi no šī dzejoļa -

Māris Čaklais

Lietus sašuj

Lietus sašuj,
Lietus sašuj to, kas saulē nolobījies.
To, kas šķēlies šķēlēs,
Plaisās pakritis, pirms uzsavijies.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

Lietus rimti remdē,
Savāc gaišiem, tāliem pirkstiem tas
Visas šorīt piedzimušās, izkliedētās dzirkstis.
Lietus rimti remdē.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

un arī šis dzejolis tapis par dziesmu -

Austra Skujiņa

Elēģija

Atkal rūtīs spiežas šī tumsa melnā
Un vakars gausi, gausi soļus ceļ
Diena izkvēlo kā cigaretes pelni
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Un logā uzzied ledus zieds
Kas smaržojoši zied
Vai varbūt tā ir paša sirds
Zem sapņu saules siltās
(Kas izgaro un lēni krūtīs mirst)

Jau atkal krūtīs spiežas tumsa melnā
Un atkal nakts un ēnas durvis ver
Pa pieri glāsta vientulības delna
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Šo rakstu rediģēja webberly: 06.09.2005 06:25