Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

"Tas varētu tā būt," Eodars piekrita. Tad pasmaidīdams piebilda: "Atliek tikai noskaidrot, kas ir 'viņš', kas sūtīja sapni un kas mani sargā, un kādēļ tas tika darīts."

Naktstauriņš draudzīgi uzlika galvu uz Eodara pleca. Kņazs ar plaukstu noglāstot uzticamā zirga purnu, domīgi noteica: "Lai gan pēdējais jautājums vismaz daļēji ir skaidrs - Mortiusa Septītnieks, lai kas tie būtu, ne velti klejo apkārt. Tam ir nopietns iemesls. Nav zināms, ko viņi meklē?"

[Idril]

Elfa brīdi apdomājās, ko derētu izpaust un ko ne.
Daudz es tev uz doto mirkli atklāt nevaru, nāks laiks, nāks padoms..
Viņa domīgi noteica.
Taču vienu es pateikt varu.. Lai kas tevi gaidītu Rivendellā, tu atklāsi, ka šogad iekustēsies pagātnes rēgi un ne visa senču drosme ir zudusi.
Viņa noteica, acīm kaismīgi iedegoties, taču liesma tajās ātri nodzisa, mierīgiem, bet ne pārāk lēniem soļiem gluži kā slīdot uz priekšu.
Atbildes uz visiem saviem jautājumiem atbildes tu gūsi Rivendellā.. Turklāt man šķiet, ka tu jau nojaut, kas gaidāms..
Viņa pagriezās un ielūkojās tieši Eodaram acīs, skatiens bija pētošs un viņa gluži kā ielūkojās viņa domās. Tumšzilo acu skatiens bija līdzīgs bangojošai jūrai.

[Roviela]

Eodara tumšbrūno acu skatā bija jaušams zemes miers un pamatīgums, kad viņš atbildēja elfas skatienam.

"Senču drosme vismaz manā tautā nav zudusi nekad. Tā mēdz piemigt, bet pietiks niecīgākā grūdiena, lai tā atkal pamostos. Tā mums ir dota ar asinīm, nekādas varas, nekādi notikumi to nespēj izdzēst un padarīt neesošu," Eodara balsī skanēja visdziļākā pārliecība, kāda vien cilvēkam iespējama.

"Ar nojautām ir par maz, lai prātotu par rītdienu. Rivendella ir mans ceļamērķis, ja tur tiks atbildēti jautājumi, tad lai tā arī notiek!

Viņš nenolaida acis, tikai pasmaidīja vēlreiz. Smaids, kā allaž, padarīja viņu īpaši pievilcīgu: "Ir gaidāma cīņa. Un es esmu viens no tiem, kas ir tai izvēlēts. Nu ko! Man iebildumu nav."

[Hikari]

Armēlijs palūkojās uz vīru, kas viņu sviecināja, un bija nokā```` no zirga.
Ko es šeit daru...? Nezinu... jauneklsi atzina un skumji pavērās tālumā.
Redzi, es sapnī redzēju, ka man jādodas uz kādu vietu. Bet Virpilī es palaidu kādu kungu, precīzāk, Tevi, garām. Es nepiefiksēju, ka mani Tu uzrunā. Piedod! Armēlijs atvainojās un piecēlies, zemu palocījās.
Ko, galu galā, var gribēt no muļķa Tuka...? viņš nodomāja un vēroja vīru.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils uzmeta skatienu elfai un pasmaidīja....
"Virpilī tu iejāji no rietumu puses?"
viņš jautāja, gan lai kaut ko sacītu, gan arī, lai pārliecinātos, par savu ideju/minējumu pareizību un nepareizību. Jo tas, ka elfa nav jājusi no austrumiem iekšā Virpilī bija skaidrs, un tad palika vēl rietumu puse, vai arī, kādi mazāki vārti, ja pa tiem ļaudis tā laida iekšā... Nez, bet tieši kāpēc Viņi, Arandils gan nebija īsti drošs, kādus viņus viņš domāja, ir nolēmuši, ka mums vajag Tur ierasties? viņš prātoja...

[Tinuviel]

Elfa vēl krietnu brīdi pakavēja skatienu pie Amonsūla. Elfa nenolaida skatienu no tā.
- Jā, es iejāja no rietu puses.
Elfa atbildēja. Klusums bija ievilcies, bet Nirvanai tas netraucēja. Viņa klusu nopūtās un paskatījās uz Arandilu.
- Es jūtu, ka ceļi vairs nav droši.
Viņa klusu teica. Elfas acīs nevarēja nolasīt bažas. Tās bija tik dziļas, ka tajās varēja tikai pazust. Viņas acīs bija vien skaidrība, dziļums, gudrība un miers. Draigo nepārāk skaļi nozviedzās.
- Arandil, pasaule mainās.
Elfa vēl piebilda. Nirvanai pēkšņi bija uznākusi tik dīvaina sajūta. It kā Viduszeme pāris mirkļos būtu mainījusies.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils skatījās uz viņu mēģinot acīs nolasīt viņas domas un izjūtas, taču tas, protams, nebija iespējams, viņa taču bija elfa...
To, ka ceļi nav droši viņš zināja, kā nekā pats pa ceļiem vien "dzīvojās".
"Jā, ceļu drošība ir stipri mazinājusies, taču mēs darām ko varam, bet mūsu jau atkal vairs nav daudz... Un, kas zin, kad tie kļūs bīstami, pagaidām, tie vairs nav droši.. taču starp nedrošu un bīstamu ir ļoti maza starpība..."
beigas jau viņš vairāk tā kā sev teica, lai gan balsī...
Par Nirvanas pēdējo piebildi viņš iekšēji pasmaidīja.
" Pasaule mainās visu laiku... tikai vai uz labu vai ļaunu... bet..." kā viņa mainās tagad... visu laiku jau pēc laba laika nāk grūts, un pēc grūtībām atkal miers... miers tagad ir bijis diezgan krietnu laika sprīdi... Pēdējo daļu viņš neizrunāja vairs balsī...

[Tinuviel]

Nirvana nopūtās.
- Jā, tā mainās visu laiku, bet elfam... Bet elfam tas ir grūtāk pārciešams. Cilvēki nāk un iet, bet mēs paliekam un to visu jūtam.
Elfa atteica. Balsī iezagās šaubas, bet tās bija gandrīz nemanāmas, bet tādam cilvēkam kā Arandils, tas būtu pamanāms. Elfa paskatījās debesīs - saule bija augstu debesīs.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 20.06.2005 17:04

[Idril]

Cilvēki ir vāji. Drosme ar laiku izkvēpusi un palikušas vien atmiņas par to, un šo vārdu piedēvē vien ikdienišķiem panākumiem, dēvējot tos par varoņdarbiem.
Viņa teica, viņa bija pārliecināta par saviem vārdiem un tās nebija tukšas pļāpas.
Pirms es nolēmu palikt še, es redzēju daudz, es redzēju šo pasauli - atjaunotu un slavas plaukumā, kad vīru drosme bija neizmērojama un spēks neaptverams, kad cilvēki ķērās pie darbiem, kas viņus padarīja dižus, taču ar laiku pēcteči pierada pie senču radītajiem, viņu vārdi kļuva lielīgāki, bet griba un varēšana mazākas.
Elfas balsī ieskanējās rūgta lāse, taču tā tika norīta un pazuda, cerība nebija pametusi Viduszemi drūmākos brīžos un šo vietu - skaisto Laurelindorenanas mežu tā nepameta nekad.
Nojautas, cerības un minējumi ir vienīgais, kas šajos laikos sniegs cerību, drīz kritīs miglas plīvurs un tu sapratīsi.
Viņa teica un tumšzilo, modro acu skatiens vērās apkārt un viss, kas skumjšs izzuda, jo šeit viss ziedēja un plauka, un lai kas notika ārpasauļē, šāda šī saliņa tumsā, būs vēl ilgi. Driasaīlai bija, kas piebilstams un liekams pretī, taču viņa nevēlējās biedēt ceļinieku, dot jel kādu padomu, jo elfi tādus nedeva, vai bilst kut vārdu par tumsību še. Saule devās uz vakaru pusi rotaļādamās koku galotnēs, taču šeit, kur melorni bija tik braši un augsti - lejā pie zemes valdīja maigs novakara mijkrēslis, jo cauri zelta lapām izspiedās tikai daži vakarsaules stariņi rotaļādamies elfas tērpā, matos un acīs.

***

Ak, Armēlij..
Dranvina mūžsenajā sejā atvīdēja draudzīgs smaids un viņš papliķēja hobita plecu.
Tagad par to neraizējies, tagad ar skubu dodies atpakaļ uz Virpili un uzmeklē Spraunajā Ponijā Doro, viņš tevi tur gaidīs. Ceļu līdz Rivendellai mērosiet kopā!
Dranvins teica, viņam nebija vālas, ko ilgāk skaidrot, jo laiks ritēja uz priekšu un pēc visām aplēsēm Doro jau vajadzēja būt Virpilī.
Doro ir tas draugs ar kuru tev jādodas kopā uz Imladrisu.
Burvis atkārtoja iepriekšējo nedaudz pārlikdams vārdus.
Tagad man vairs nav vaļas tev ko skaidrot, taču domājams Doro tev daudz ko pastāstīs..
Viņš steidzīgi teica dotajā gadījumā paļaudamies uz Doro.
Nenokar degunu.
Viņš piebilda un uzkāpa Norstārai mugurā, kura šķiet, bija gatava uz vēja spārniem auļot vēl krietnu gabalu. Viņš lūkojās uz hobitu, gaidīdams kādu atbildi vai jautājumu, jo šādā ātrumā pat visviedākajam no prāta varēja, kas izkrist un rasties, kas jautājams, kur nu vēl nabaga mazam hobitam.

[Ļipa]

Ahrimāns un Garms paātrināja zirgu soļus. Viens no zirgiem uzmina dubļos atstātajam asmenim, kas zem zirgu svara pārlūza uz pusēm un palika vientuļi guļot, peļķē, kas veidojās zirga pakava atstātajā pēdā. Laiks kļuva aizvien draņķīgāks, lietus pieņēmās spēkā, ja vien nebūtu dienas vidus, varētu domāt, ka ir iestājies vakars. Vakars, kurā nedzirdēja pat pūci ūjinām.

Tikmēr Eraa nepacietīgi līkņāja, blakus savam zirgam, kāda kalna virsotnē. Erra gaidīja savus padotos. Krustiņš vāri spīguļoja Erras rokās. Viņa acis zvēroja, dīvainās gaidās un alkās pēc atriebes.


Nirvana un Arandils, savā ceļā sastapa, vīru, kas sēdēja uz akmens, izmisušu skatienu.
ūdeni…
Vīrs žēli izdvesa, ieraudzījis abus ceļiniekus.

[Roviela]

"Es esmu lasījis šos vārdus," Eodars veroties dižajos kokos domīgi teica, "tieši ar tādiem Elronds vērsās pie Gendalfa tais cilvēku mūžam sensenajos laikos, kad Viduszemi iepriekšējo reizi apdraudēja tumsa. Tas, pēc hronikām, notika trešās ēras beigās, laikā kad šo zemi atstāja elfi. Atstāja cilvēkiem."

Viņš brīdi soļoja klusēdams.
"Atkal draud tumsa, kā saprotu, un cilvēkiem būs jāstājas tam pretī, grib viņi to vai negrib. Un vienalga, kādi viņi ir - stipri vai vārgi, bailīgi vai drosmīgi. Es katru dienu veros uz Mordoras vaļņiem. Cilvēki nedzīvo vēl tuvāk. Es ticu saviem vīriem un sievām! Un lai neesmu savu senču - drosmīgās Eovinas un cildenā Faramira cienīgs, ja pats nespēšu līdzināties viņiem!"

Runājot Eodara sejā bija sakā```` apņēmīgs sārtums, kājas nevilšus spēra stingrākus soļus, roka stiprāk sažņaudza pavadu.

[Idril]

Atminies viņus, atminies sevi, savu drosmi un neļauj tai noplakt - nekad.
Ar vieglu smaidu uz lūpām viņa to teica, elfa par sevi nebija bildusi ne vārda, bet par Eodaru uzzinājusi tik daudz, lai arī lielāko daļu zināja jau pirms tam.
Drosme ir nevis tajā, ka tev nav bail, bet tajā, ka tu bailes pārvari.
Viņa bilda, teiktais bija iespraukts sakāmajā gluži nemanāmi, taču viņa zināja, ka vēlāk šī atziņa var noderēt.
Šodien vairs tālu neiesim, līdz piemajām zvaigznēm, un tad es ielūdzu tevi uz Laurelindorenanas mielastu.
Viņa noteica acīm iemirdzoties, šķietami viņa šo vakaru gaidīja.

[Tinuviel]

Elfa apturēja zirgu. Tas, manāmi neapmierināts, papurināja galvu tādejādi likdams noprast, ka labāk turpināt ceļu. Nirvana stingrāk savilka pavadu, likdama Draigo saprast, ka ceļš tik drīz neatsāksies. Nirvana uzmeta skatienu Arandilam un tad nokāpa no zirga.
Diez kas viņš ir? Vai viņam palīdzēt?
Elfa pagriezās pret vīrieti. Viņa izmisušais skatiens pārliecināja Nirvanu, ka jāpalīdz, bet kaut kas neļāva uzreiz mesties meklēt ūdens ````šķi.
Bet kur es noliku savu ūdens ````šķi?
Elfa domāja un vēlreiz paskatījās uz Arandilu.

[Roviela]

"Es viņus atceros vienmēr, vai stāvu sardzē, vai lasu hronikas. Tās nav atmiņas, tā ir dzīve," Eodars nopietni paskatījās uz elfu.

"Ja runa par bailēm, vai tad nav dabīgi tās just? Es nemaz neslēpju, ka tā ir," kņazs iesmējās skaļi - pirmo reizi šai zemē. "Pazīstu to garšu, reizēm esmu tās atēdies pārpārēm," viņš palika nopietnāks, "bet cerība ir vienmēr, lai kā neietu, un es nekad neļauju bailēm ņemt virsroku pār mani. Līdz šim tas ir izdevies. Vai to sauc par drosmi, par to domājis neesmu."

Tumstošā vakara ēnas Eodaram atgādināja vakarvakaru, kad tādu pašu ēnu pavadīts viņš spēra kāju elfu svētītajā zemē. Viņš viegli palocījās elfai.

"Pateicos par ielūgumu! Kas var būt labāks par mielastu zem zvaigznēm skaistas galdabiedres sabiedrībā!"

[Snorkes Jaunkund...]

Ienācis krodziņa Doro uzreiz palūkojās apkārt bet Dranvinu neredzēja. Pagriezies pret krodznieku viņš pasūtīja nedaudz alu. Doro jau nezināja cik ilgi viņam te būs jāpaliek, tāpēc pasūtīja arī istabiņu. Paklau krodzniek! Es pasūtu hobitu istabiņu uz pārīti dienām! Un vēl kas! Doro pieklusināja balsi. Vai zināt burvi Dranvinu? Ja viņš te ierodas un meklē hobitu Doro tad uzsūtiet uz manu istabu. taču tad Doro aptvēra ka pateicis mazliet par daudz. Nedaudz saminstinājies viņš pateicās par alu un istabiņu un ātrā solī uzgāja uz savu istabu!

[Hikari]

Armēlijs klusēja, tā paužot, ka jautājumu nav. Viņš nevēlējāsk avēt burvi, kurš, kā izskatījās, ļoti steidzās.
Jauneklis uzzēdās atpakaļ ponija mugurā un sacīja...
Jāj nu, kur Tev vajadzīgs! Es mērošu ceļu līdz Vīrpilij...
Armēlijs sāka prātot, cik ilgs laiks viņam būs vajadzīgs, lai nokļūtu atpakaļ. Diena...varbūt vairāk.
Es labāk nekavēšos... pats sev sacīja jauneklis un žiglā riksītī devās cauri pamežam.
Diena bija silta un saulaina- stari kutināja muguru un slīga pār smaržojošo zāli. Koki klusi šalca vējā, čivināja putni, ik pa brīdim Armēlija ceļu pārskrēja kāda radība no meža, taču jauneklim nebija laika apstāties- viņš devās uz priekšu cik vien ātri varēja. Armēlijs vēlējās līdz vakaram nokļūt vīrpilī, lai satiktu Doro, kā lūdza Dranvins.
Vismaz tagad es izlabošu savu kļūdu... nodomāja ajuneklsi, steidzoties atpakaļ.

[Laupītājmeitēns ...]

Arī Arandils bija apturējis zirgu, kad ceļmalā sēdošais bija viņus uzrunājis. Viņš nokāpa no Belta, bet turēja pavadu rokā. Elfas zirgs neizskatījās apmierināts ar notiekošo, un viņas minstināšanās palīdzēt ceļiniekam arī bija manāma. Liekot kopā viņa paša idejas un viņu abu (Nirvanas un viņas zirga) izturēšanos`arī viņš nedaudz saminstinajās. Bija jau gadījumi, kad lielceļu laupītāji izlika "ēsmu" un, kad garām jājošie vai braucoši apstājās, tad uzklupa tiem... bet... Būtu elfa uzreiz rīkojusies, viņš varbūt nebūtu saminstinājies, bet savā mūžā bija redzēti dažādi "triki"...
Viņš paskatījās uz elfu, kura tai brīdī skatījās uz viņu pašu.
Nez par ko viņa šobrīd domā, ja minstinās Arandils prātoja.
Iedot, jau viņam var ūdeni... mēs te jau stāvam, kādu brīdi, gan jau ja gribētu uzklupt būtu to jau darījuši.
Tad viņšnoliecās un atsējis vienu no ````šķēm, jo daudz ceļodams, bija sapratis, ka ūdens mēdz izbeigties brīdī, kad viņu visvairāk vajag, ņēma līdzi vairākas. Tad viņš, vēl joprojām neatlaizdams Belta pavadu, pasniedza vīram ````šķi ar ūdeni.
"Dzeriet..." viņš pamudināja.

[Tinuviel]

Elfa beidzot sakustējās. Redzot, ka Arandils iedod vīram ūdens ````šķi, elfa piegāja pie zirga. Viņa šaubījās, tāpēc neatstāja vīru neuzmanītu. Gandrīz nemanāmi viņa pārbaudīja, vai zobens ir viegli sasniedzams. Jā, tas bija, tāpēc Nirvana paņēma zirga pavadu un paskatījās uz te uz Arandilu, te uz vīru. Pēkšņi Draigo sacēlās pakaļkājās, bet Nirvana viņu novaldīja un uzmeta viņam pārmetošu skatienu.
- Sīdh, Draigo!*
Nirvana teica zirgam, un tas, sadzirdējis elfu valodu, nedaudz nomierinājās, bet nemierīgi kārpīt zemi un kratīt galvu nerimās. Elfa sāka šaubīties. Varbūt zirgs cenšas viņu brīdināt, vai arī vienkārši grib turpināt ceļu?

*Mierā, Draigo!

[Idril]

Katrā ziņā atceries to allaž, Eodar.
Viņa pasmaidot teica. Iemirdzējās pirmās zvaigznes un no allejas viņa nogriezās un pēc pāris soļiem nonāca nelielā klajumiņā, kur uz zemes bija uzklāts smalks elfu austs galdauts, uz kura bija dažādi gardumi un smalkmaizītes, un lielas norasojušas krūkas ar elfu ūdeni - svaigu no kalnu avotiem ar meža svētību.
Laipni lūdzu.
Viņa teica ceļiniekam Eodaram, tad viņa nopētīja klātesošos elfu, te nebija daudz vien kādi desmit, visi ko darīja vai rosījās, taču Driasari ieraudzījuši ikviens brīdi pameta darbu pie malas, lai uz brīdi pievērstos viņai un cieņā viegli palokot galvu. Nopētot visus, viņa veltīja vieglu smaidu katram, taču elfas acis meklēja, taču neko meklēto neatrada, vētra tajās uzbangoja, taču norima.

***

Ļoti jauki, atceries - sameklē Doro, ja kas prasi krodziniekam - Kviesītim!
Viņš noteica un Norstārai pagriežoties uz pretējo pusi un skaļi iezviedzoties aizaulekšoja pretējā virzienā, tā, ka pat putekļi nepaspēja sacelties. Dranvinam bija jāpanāk Arandils.
Nu viens ir nodarīts..
Viņš apmierināti nodomāja un papliķēja Norstāras kaklu.
Ak, draudziņ.. Trīssimt cilvēka mūžus vazājos apkārt, taču nu man trūkst laika..
Viņš nočukstēja, bet Norstāra iebubinājās.

[Tinuviel]

Elfa nejauši paskatījās atpakaļ uz Virpils pusi. Vai nu elfas acis viņu mānīja, vai tā patiesi bija, bet viņai likās, ka nedaudz aiz Virpils kaut kas balts uzplaiksnī un pēc brītiņa nodziest. Nirvana neko neteica un neizrādīja, bet atkal paskatījās uz vīru.
Nirvan, vai tev patiešām jāuzmana vīrs, kas izmisis ir? Viņš neuzbruks!
Nirvana nodomāja, bet Draigo zviedziens viņu nedaudz uztrauca. Ko zirgs vēlējās panākt? Draigo nekad nebija uzvedies tik nemierīgi un bijis tik uztraukts. Kas viņam nepatika?