Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Farliner]

OOC: Bet vai viņi mantas nevar mums nodot pa to spraugu?

Menarions pie zirgu pēdām tās uzmanīgi aplūko (vai nav līdzīgas Sarniem, un cik to pēdu tur ir), un tad paziņo, ka viņš var sarunāt Rentānus, lai varētu ātrāk pārvietoties.

[Roviela]

Kellards, kas tagad bija pietuvojies spraugai, cik vien vieta atļāva, vērīgi nolūkojis šo vietu, pēc tam pameta pa spraugu mantas, un Kamzi somu arī. Tā var viņai lieti noderēt, kad viņu atradīs (OOC - somas kabatā ir arī tā kārbiņa ar ziedi pret ilūzijām).

- Tad mēs ejam atpakaļ! - viņš pakliedza. Un, izdzirdis Menarionu runājam par Retaniem, iejautājās, vai Senais nevar arī palūgt dažus Retanus sagaidīt viņus pie alas izejas, lai nebūtu problēmu ar pārējo atrašanu vēlāk.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 09.05.2005 10:09

[Lia'angia]

Menarions, kārtīgi izpētījis pēdas, gandrīz droši varēja pateikt, ka tie ir bijuši Sarni - pat viņu pēdas vēdīja Tumsu...
Upi tuvumā nekur nemanīja - acīmredzot, tā vēla savus ūdeņus kaut kur tālāk kalna dzīlēs.

[Farliner]

Pirms Kellards attālinās, Menarions sauca pretī: "Pie ieejas alā ir pārāk klinšains - esiet uzmanīgi kalnos!"

Sajutis Tumsas pretīgo dvašu Adepts pagriezās abiem pārējiem biedriem: "Šķiet, ka mums jāuzmanās - ter ir bijuši Sarna jātnieki, turiet ieročus gatavībā."

[Roviela]

- Labi! - Kellards atkliedza un nopūties sāka rāpties atpakaļ, sekojot Anrokam. Nu viņi bija četri šaipus spraugai. Un vēl tā upe! Viņš maksātu daudz, lai tikai nebūtu atkal jābrien, bet citas izejas nebija...

Nonācis līdz straumei, karavīrs iekāpa tajā tā, itin kā necerētu atkal reiz iznākt krastā. Prāts it kā atslēdzās, un kājas kustējās tīri mehāniski. Viņš nejuta ne aukstumu, ne slapjumu, nedomāja, tikai gāja un gāja turpat, kur dzirdēja brienam biedrus. Laiks un telpa pilnīgi izzuda. Viņš nevarētu atcerēties, cik ilgi iets, vai kā tur bija. (OOC - pieņemu, ka viņi laimīgi aizbrien līdz alai)

Pēkšņi viņš attapās no tā, ka zem zābaku zolēm sajuta smiltis. Pacēla galvu un ieraudzīja jau pazīstamo alu. Biedri bija tepat. Straume bija aiz muguras. Kellards jutās tik noguris, ka ja vien varētu, nokristu un gulētu, gulētu, gulētu! Kamzi! Mums jāsameklē Kamzi! Šī doma uzmundrināja, un viņš gāja tālāk.

[Lia'angia]

o.o.c. - pieņemu, ka arī Anroks uzbūra gaismiņu, jo alā vēl joprpjām ir tumšs.
Un ko dara menarions - izsauc retanus, vai ko vēl?
Kad Anroks, Kellards, Ru-ūrs un Sers tika atpakaļ pie alas ieejas, viņi redzēja, ka ārā ir dziļa nakts. Viņi bija pa pazemi nomalušies visu dienu...

[Farliner]

Aizgājis līdz vietai, kur naidnieki bija devušies projām, Menarions sāka kādā nevienam nepazīstamā valodā skaļi runāt, kā likās, vēršoties vienkārši tukšumā...

OOC: Nu jā, saucu Rentānus

[Tumshiba]

OOC - sapratu, ka esam pie izejas uz ārpusi

Anroks vēroja tumsā grimstošo apkārtni. Diez kā klājas Kamzi? Kā iet pārējiem?

"Paliksim te pa nakti, tomēr atpakaļ dziļāk alā iet es īsti negribu, jo tur darbojas kaut kas, kas nomāc maģiju. Tas man liek justies neomulīgi. Rīt ar pašu gaismiņu dadamies tālāk. Mēs ar Ru-ūru varam paņemt pirmās sardzes. Tu, Kellard, ar Seru paņemiet pēdējās."

Kad visi ir norimuši, Anroks palūdz pusvilku vēl uzkavēties nomodā, bet pats cenšas koncentrēties uz Kamzi - kur Tu esi? Atsaucies? Palīdzi sevi atrast!
Anroks raidīja šīs domas, piesaucot Dižo svētību, lūdzot to atbalstu un aizsardzību, lai tās atrastu pareizo ceļu, lai tās būtu pietiekami pasargātas no Tumsas acīm un tīkojumiem!

[Roviela]

Kellards ar atvieglojumu nometa mantas. Uguns nebūs, nav jau no kā iekurināt.
Visu dienu nav nekas ēsts, bet pat to negribējās. Apdomājies, viņš tomēr izvilka ko neko no somas un nedaudz ieēda. Spēks būs vajadzīgs...

Netielējoties viņš piekrita Anroka priekšlikumam par sardžu sadali.
Kellards gulēja nolicis galvu uz aproces, un, sapnim jau sajaucoties ar īstenību domāja ak, Ragainais Medniek! Parādi ceļu! Gunnora! Sargā Kamzi! Sargā Undu! Sargā... Kamzi...

[Lia'angia]

Menarionam daudz vieglāk, kā alā, izdevās koncentrēties un drīz vien jau retani bija klāt.
Savukārt ne Anrokam, ne Kellardam domas nevirknējās skaidri un kārtīgi, kā tas parasti mēdz būt, drīzāk gan šķita, ka kāds tās ar lielu pavārnīcu ir kārtīgi apmaisījis, tādēļ nekādi neizdevās koncentrēties, lai mēģinātu sasaukt Kamzi.

[Tumshiba]

Sapratis, ka ir pārāk noguris, lai koncentrētos, Anroks vienkārši sēdēja pie ieejas alā, uzmanīgi klausoties un skatoties tumsā.
Pusvilks aizgāja gulēt.

[Lia'angia]

o.o.c. - ko dara Menarions un ko? Dodas ceļā naktī, vai gaida rītu?
Anroks un pārējie tonakt pavadīja mierīgu nakti. Lai arī auksta, tā tomēr bija mierīga, ar nelielu vēju, kas uz rīta pusi pat attīrīja debesis, ļaujot palūkoties uz pēdējām zvaigznēm... Rīts uzausa skaidrs un dzestrs.

[Roviela]

Kellards, kurš bija sargājis pēdējās stundas pirms rītausmas, pamodināja biedrus mazā gaismiņā, kad nakts ēnas vēl mēģināja slēpties no dienas un pat kalnu virsotnēs vēl neredzēja sauli.
Savu sardzes laiku viņš bija pavadījis prātojot par to, kurp jāiet, un tagad jutās puslīdz drošs par virzienu.

- Taisamies ātri, un iesim! - balsī skanēja viņam neraksturīgs satraukums un steiga.

Kamēr pārējie gatavojas ceļam, Kellards aiziet pie alas izejas un izpēta, kā visvieglāk tikt lejā - nav īpaši augstu, bet krist arī negribas. Jā... tur... tad tur... ja piesietu virvi... tas būtu sīkums!
Aizgājis pie savām mantām, viņš izvilka virvi un piesēja to tā, lai turētos stingri, bet no lejas ar strauju rāvienu to varētu atkal atdabūt. Tad viņš iedomājās, ka tas nebija īpaši svarīgi - gan Anroks, gan Ru-ūrs var viegli nokāpt tāpat. Kas liegtu viņiem nākt pēdējiem un vienkārši atsiet virvi? Bet, kas padarīts, padarīts. Atlika vien pagaidīt biedrus.

[Farliner]

OOC: Ja pareizi saprotu, mēs jau bijām no alas ārā krietni agrāk nekā otra grupa, vai ne? Tad jau varam kādu ceļa gabalu ar nojāt...

[Roviela]

(OOC - a mums, kas esam atpalikuši, tagad retani noderētu no rīta (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) )

[Lia'angia]

o.o.c. - Menarions grupa no alas tika ārā neilgi pirms saulrieta. Tā ka viņi droši var doties ceļā, un nakšņot kaut kad vēlāk... Lai nu kā, nakts paiet mierīgi visiem.

[Farliner]

OOC:Roviala - vai ne, un ko viņi kalnos jums darīs?

Pēc nakts, kas tika pavadīta kādas klints aizsegā (OOC: Pieņemu, ka kādu nebūt klinti atrast var) Rentani ir atgriezušies, un gatavi nest ceļotājus tālāk.

[Lia'angia]

Menarions un viņa biedri jau drīz pēc saullēkta atkal atradās Retanu mugurās un devās pretim tumsnējošajam mežam. Sarnu pēdas veda taisni un izskatījās, ka viņiem galvenais ir bijis ātrums, nevis pēdu slēpšana. Diena bija saulaina, bet rudenīgi dzestra, tādēļ ceļinieki tikai priecājās par straujo jājienu, kas lika sasilt locekļiem, lai gan sejā cērtošais vējš brīžam radīja neērtības.
--------------------------
Anroka grupa jau agŗā gaismiņā bija kājās un sāka rosīties, lai dotos lejup. Pareizāk, vēl druscīt - kādas pāris stundas - augšup, un tad vīdēja kalna kore, no kuras sāksies ceļojums uz ieleju. No alas viņi tika lejā bez īpašām grūtībām - atpūta bija atjaunojusi biedru spēkus. Ceļš augšup izskatījās samērā viegli pārvarams, un Anroks atcerējās, ka arī lejā veda kaķa kājām tīri piemērots ceļš.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 17.05.2005 09:45

[Alfirin]

Lai arī noraizējies par Kamzi, Haikans bija stāvā sajūsmā. Viņš jāja uz Retana!!! Tāda vēlme viņa sirdī bija ieskanējusies jau tad, kad ieradas pirmie Retani, tur, pie mājas tālu atpakaļ. Bet viņš nebija nopietni gaidījis, ka tiks kādam no šiem brīnišķīgajiem radījumiem mugurā!

Puisis centās uzvesties mierīgi un turēties uzmanīgi, lai nesagādātu sāpes Retanam. Kā nekā - nebija taču nekāds parastais jājamlops, bet gan dzīva, saprātīga būtne, kas piekritusi viņu brīdi panest uz savas muguras. Ik pa brīdim viņš centās kaut ko labu padomāt, piemēram: "Cik tu ātri skrien!" vai "Vai tev nav grūti?" vai arī "Ļoti laipni no jūsu puses, ka piekritāt mums palīdzēt."

Priekšā nemanāmi, tomēr nenovēršami tuvojām melnā meža mala. Izskatījās jau gana drūmi. Un tur iekšā bija Kamzi?! Un laikam jau arī Unda...

Unda! Cik sen Haikans nebija par Lorda meitu iedomājies! Kamzi klātbūtne bija pilnībā nomākusi puiša atmiņas par Undu, kāpēc viņš patiesībā bija devies šai ceļā. Nu, ja godīgi, ne tikai tāpēc... Bet tomēr. Diez, vai Unda vēl dzīva? Vai viņa ir labi uzturēta? Vai viņai nedara pāri? Un Kamzi! Kas notiek ar viņu? Uz kurieni viņu ved šie nelietīgie Sarnas jātnieki? Haikans no visas sirds cerēja, ka viņiem izdosies jātniekus panākt. Retani bija ātri skrējēji.

"Steidzieties, lūdzu!" viņš čukstēja Retanam ausī, domās vērsdamies arī pie pārējiem diviem, kas nesa Menarionu un Toju.

[Roviela]

Kellardam šīs dienas iešana, salīdzinot ar vakardienas brišanu, likās tīrā izprieca. Protams, viņu, tāpat kā pārējos, māca neziņa un dzina steiga, bet ceļš nebija pārlieku grūts, acis un kājas taku atrada pašas, un, galvenais, vairs nebija ne miņas no paniskajām bailēm, kuras viņam vienmēr uzdzina mutuļojošs ūdens klajs. Iešana sasildīja, un bija taisni labi, ka diena nav padevusies pārlieku karsta.
Pēc laba brīža iešanas, kad par alu bija palikušas tikai atmiņas, viņš vēlreiz mēģināja palūgt aproci - "parādi ceļu, kurp jāiet, lai visātrāk sasniegtu meklēto!"