Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

"Jā, labāk viņam izstāstīt," piekrita Kamzi. "Kaut arī šķiet, ka viņš nav naidīgi noskaņots. Vismaz sapnī nebija un arī tad neuzbruka. Tomēr labāk zināt, kas tas ir un ko viņš no mums grib."

Kamzi pamazām nomierinājās. Viņa sēdēja pie ugunskura, skatījās tā liesmās. Gulēt uzreiz vairs negribējās, tāpēc viņa vienkārši vēlreiz pārdomāja savus sapni.

[Lia'angia]

Kad Menarionam, kurš pamodās pašā vakarā, tika pastāstīts par Kamzi sapni, viņš mirkli aizdomājās un tad noteica:
- Jā, es domāju, ka zinu, kas tas ir. Kādreiz šeit atradās Kurnousam veltīts templis un neliels klosteris. Tas cietoksnis, ko tu aprakstīji, izskatījās pēc šī klostera. Acīmredzot, ne visi Ragainā Lorda sekotāji ir pametuši šo zemi kopā ar tās iedzīvotājiem, kāds no viņiem ir palicis šeit, lai apsargātu klosteri, turpinātu pētījumus vai kāda cita iemesla dēļ - to mēs zināt nevaram. Tavs stāsts liek domāt par Jātniekiem Vilkačiem, tie ir vareni karotāji, kas kaujā dodas, pieņēmuši kāda dzīvnieka formu. Tikai viņiem gan ir citi dievi, kam tie seko un kurus pielūdz, taču Ragainais Lords kā karavīru aizstāvis varētu izvēlēties arī šādus sekotājus... Lai nu kā, šīs būtnes noteikti nav Tumsas varā, tātad mums no tām nebūtu jābaidās.
Ko nevar teikt par tiem mošķiem, ko tev rādīša šī cilvēkpantera. Fasi un sarni ir tumsas radījumi, tiesa gan, tad, kad es te mitinājos, viņi bija visai mazskaitlīgi, bet kopš tā laika zvaigznes ir izveidojušas citādus rakstus mūžīgajās debesīs...

[Romija]

"Bet vai tas, ko es redzēju, ir tagadne?" viņa jautāja Menarionam. "Tā meitene? Vai tā ir no pagātnes?" Kamzi gribēja zināt. Viņu nepameta sajūta, ka tā bija Unda, kaut arī tik precīzi viņa neredzēja. Tik ļoti gribējās ticēt, ka ļaunās priekšnojautas tomēr nepiepildīsies.

[Lia'angia]

- To nu gan es nevaru pateikt - Menarions nošūpoja galvu. - To droši vien zina tikai pats pantercilvēks, lai kas viņš arī nebūtu. var jau būt, ka viņš vienkārši tevi brīdina par briesmām, kas te var mitināties. Var būt, ka rāda pagātni vai nākotni...

[Romija]

Unda, Unda! Kaut nu tā nebūtu Unda, nopūtās Kamzi. Kaut gan nevar jau zināt, kas ar viņu notiek. Kamzi paskatījās uz roku. Rokassprādze vēl bija, bet tas arī viss. Nekādu ziņu.

Kamzi sagribējās ēst. Viņa sameklēja pa dienu salasītos ābolus un sāka grauzt. Garšīgi, sulīgi. Gandrīz nepiedienīgi, viņa domāja. Tā sēdēt un ēst, kad Undai varbūt draud briesmas.

"Cik ilgi mums vēl jāiet cauri tuksnesim?" viņa iejautājās.

[Lia'angia]

Menarions parasutīja plecus. Kamzi to drīzāk nojauta, kā redzēja, jo bija jau satumsis.
- Īsti nezinu. Varētu vēl būt kādas trīs vai četras dienas, ja iesim tādā pat ātrumā. Tad vajadzētu būt kalniem un pēc tam - ielejai, kuras galā sākas meži, kas varēdt būt mūsu galamērķis. domāju, ka vēl kādas piecpadsmit dienas līdz mežiem ir ejamas. Ja, protams, tie vēl ir tur.

[Roviela]

Tad mans minējums par Jātniekiem Vilkačiem nav bez pamata, Kellards domāja, nolikdams pie vietas uztrītos ieročus un sakārtotās bruņas. Re, kā Menarions domā līdzīgi. Viņam nebūt nešķita, ka cilvēkpantēra būtu naidīgi noskaņota, bet tāpēc vien viņš netaisījās atslābināt modrību - bez labvēlīgām pantērām šeit var ieklīst kāds no tiem, kā Menarons teica, fasiem vai sarniem. Vai vēl kāds cits Tumsas radījums.

Nu jau drīz būs pavisam tumšs, sāksies sardzes laiks. Derētu vēl kaut ko iekost pirms nakts.

Kellards paskatījās un ugunskuru, pie kura tagad žuva dienā mazgātais apģērbs. Nu jau vajadzētu būt sausam. Jānovāc, var gadīties lietus un tāpat naktī nekas nežūst. Turklāt Seram tā kā derētu viņa vamzis. Rudens naktis nav nekādas siltās.

- Ieēdīsim vakariņas? - viņš ierosināja. Savācis šo un to no ēdamā, viņš sāka rīkoties. Uzlicis visu vajadzīgo sildīties, Kellards paņēma Sera vamzi, kas bija gluži silts, un ar žestiem piedāvāja bruņiniekam - re, tavs apģērbs ir kārtībā, negribi vilkt mugurā?

[Gvarvins]

Sers G pieceelaas. Kaadu briidi bezjeedziigi klausiijaas sarunaa, bet baigaas shkjiet kaut kur aizkliida savaas domaas.

Sers shkjiet atspirga paarsteidzoshi aatri. Lai gan ieprieksh droshi vien brunjas nebija valkaajis liidz pilniigan speeku izsiikumam, tomeer vareeja maniit, ka regulaari valkaajot shos dzelzhus, vinjash ir aizvadiijis ne vienu vien gadu.

Par izmazgaato vamzi, protams, sers ir aarkaartiigi prieciigs un pateiciigs. Tiea par sevi pashu veel jaaparuupeejas un pie taa arii naakas kjerties.

Lielo vairumu noieprieksh iemaaciitajiem vaardiem gan sers neatceras, bet vismas celjabiedrus apmeeram pareizaa vaardaa nosaukt maak (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Roviela]

Skatoties, cik acīmredzami ātri atspirgst bruņinieks, Kellards nopriecājās. Nu tad vismaz tāda vaina vairs viņus nekavēs! Viņš noteikti otrreiz tā nedarīs.

Kamēr vakariņas vēl sildījās, sardzes priekšnieks vēl paspēja sakārtot savu guļvietu un nolikt pa rokai bruņas, ko grasījās vilkt nakts sardzei, lai nav jāgrābstās tumsā pa tukšo.

Pēc tam viņš pievienojās citiem pie ugunskura. Vēl var brīdi mierīgi pasēdēt...

[Lia'angia]

Ceļinieki pie ugunskura sēdeja diezgan ilgi. Lielākā daļa no viņiem bija izgulējušies, taču pa nakti ceļot tālāk negribējās - visiem zināms, ka Tumsas spēki naktī ir spēcīgāki, kā saules gaismā. Tādēļ tika risinātas nesteidzīgas sarunas, seram G mēģināti atkārtot iemācītie un aizmirstie vārdi... Kamzi sēdēja, uguns liesmu apmirdzēta, un ik pa brīdim juta Haikana un Kellarda skatienus. Laikam liesmas bija pārāk karstas, jo meitenes vaigi bija piesārtuši.
Menarions, kā parasti, bija kluss un domīgs. Kads visi jau bija apklusuši un sāka prātot, ka būtu laiks iet pie miera, viņš uzsāka klusu, skumīgu, bet bezgala skaistu dziesmu kādā svešā, senatnīgi skanošā valodā. Lai gan vārdi nebija saprotami, tomēr klausītāji nojauta, ka tur bija stāstīts par nebeidzamu ceļu un zvaigznēm, kas to svētī un apspīd.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 14.03.2005 09:41

[Roviela]

Kellards juta, kā dziesma burtiski strāvo pa dzīslām. Līdz šim viņš nebija apjautis savu asiņu senumu. Tagad tās kļuva dzīvas.
Vārdi bija reizē sveši un tik pazīstami, melodija tik tuva, ka Kellards gandrīz sāka dungot līdz, bet, nokaunējies, laicīgi aprāvās. Šādu dziesmu nedrīkst sabojāt ar nemākulīgu dziedāšanu. Un viņš ļāva dungot savai sirdij. Bija tik labi...
Ik pa brīdim viņš uzmeta acis Kamzi. Viņa bija tik jauka, piešķiebtu galviņu un sārtiem vaigiem, acīm, kurās rotājās ugunskura dzirksteļu atspulgi...

[Romija]

Kamzi klusi sēdēja pie ugunskura. Bija jauki, kad visi tā bija kopā, Menariona dziesma tieši iederējās noskaņā. Viņa šo dziesmu nezināja, bet tā bija skaista.

Ik pa laikam paskatoties uz Seru G, kas centās atkārtot kādu vārdu, viņa pasmaidīja. Tas ir labi, ka viņš mācās.

Pie ugunskura bija silti, tāpēc viņa atmeta apmetni uz muguras. Seja bija piesārtusi, bet Kamzi pati īsti nezināja, vai tas dēļ uguns vai dēļ skatieniem.

[Alfirin]

Haikans domīgi klausījās skaistajā dziesmā, neapzināti knibinādamies ap savas ceļasomas auklu. Savādā melodija izklausījās tā, it kā nāktu no pašas pasaules pirmsākumiem, tajā bija kaut kas spēcīgs un dziļš. Varbūt tāpēc Haikana sirdī ienāca nemiers. Viņš nemierīgi sakustējās. Tas, kas caurvija Menariona dziesmu, bija pārāk spēcīgs, lai to vienkārši ignorētu. Viena daļa puiša būtības atsaucās šai dziesmai, kamēr cita it kā sacēlās pret to. Haikans jau sāka ilgoties pēc dziesmas beigām, bet Menarions tikai dziedāja un dziedāja...

Nespēdams vairs izturēt iekšējo konfliktu, Haikans pietrūkās kājās un aizsteidzās uz tumšā dārza pusi.

[Romija]

Kamzi satrūkās. Pēkšņā Haikana aizskriešana viņu darīja nemierīgu. Piecēlusies, viņa paskrēja tajā pašā virzienā. Tad apstājās un paskatījās atpakaļ uz ugunskura vietu. Dziesma joprojām skanēja, gan ne tik pārliecinoši. Tad viņa atkal paskatījās uz dārzu.

"Haikan," viņa ne pārāk skaļi sauca puisi un lēnām lika soļus tumsā. "Haikan!"

[Roviela]

Kellards klausoties bija atbalstījis seju plaukstās un nemanīja ne gaišmatainā pilsētnieka, ne meitenes aiziešanu. Viņam bija tikai dziesma.

[Gvarvins]

Sers G tiirija un kaartoja savas brunjas, klausiijaas dziesmaas un atkaartoja iemaaciitos vaardus, un manaami niknojaas, kad nevareeja atcereeties kaut ko no taa ko bija maaciijies vakar. Taa vien shkjiet ka sera lielaakais shkjeerslis veiksmiigaam maaciibaam bija tieshi shii nepacietiiba un taas radiitaas dusmas.

Vaardu sakot sers G. ciitiigi apguva jauno valodu liidz bija galiigi nokaitinaats un vnk pagrieza visiem muguru. tiesa ari itas vinjam aarti apnika, bet maaciishanaas shim vakaram bija beigusies ar to ka sers vismaz zinaaja, kaa paprastiit eest un dzert un pieveerst paareejo uzmaniibu kaut kam kas vinju ieintereseejis.

veel sers kaadaa briidii meegjina ieskaidrot Haikanam (pienjamu ka tieshi vinjsh ir jaunakais kompaanijaa), ka gribeetu lai tas vajadziibas gadiijumaa paliidz vinjam uzvilkt brunjas.

Šo rakstu rediģēja Gvarvins: 14.03.2005 19:35

[Alfirin]

Haikans nemierīgi soļoja šurpu un turpu pa tumšo dārzu. Sākumā viņš klupa pār sauso zāli un zemē sakritušajiem zariem, bet drīz puiša acis pierada pie tumsas un viņš skaidri saskatīja koku melnās aprises.
Haikans pacēla acis pret naksnīgajām debesīm. Zvaigznes auksti mirguļoja tālumā, bet tai pašā laikā tās likās esam tik tuvu blakus!
Puiša skatiens pievērsās dārza tālākajam stūrim, kur krūmi un koki veidoja blīvu melnu sienu. Prātā atausa Kamzi stāstītais sapnis. Ja tā pantera ir viena no savādajām būtnēm... Haikans gribēja viņu satikt, redzēt, pieskārties, sajust... Tik negaidīti no pilnīgi saprotamās pilsētas viņš bija ierauts mistiskajos kalnos un vēl maģiskākajā tuksnesī! Ausīs ieskanējās vecmāmiņas nostāsti, kas līdz šim viņam bija likušies kā pasakas, nekas vairāk...

"Haikan!" aimugurē klusām atskanēja bikls sauciens. Tā bija Kamzi!

Haikans steigšus savācās, lai meitene nenojaustu par viņa nesenajiem pārdzīvojumiem, bet tik un tā pagāja labs brītiņš, kamēr viņš beidzot atsaucās un izgāja viņai pretī.

"Kamzi, kāpēc tu esi te? Labāk ej atpakaļ pie ugunskura. Tur ir gan siltāk, gan drošāk," viņš gribēja runāt pārliecinoši un autoritatīvi, bet balss skanēja klusi un gādīgi. Savādi....

[Romija]

"Haikan," Kamzi balss skanēja pieklusināti. "Vai tu domā, ka ir prāta darbs tā vienam pašam pazust tumsā?" viņa jautāja un skatījās uz puisi. Viņa uztraucās, ka Haikana vieglprātīgā daba var kādreiz viņam nākt par skādi.

"Ja gribi, varu iet atpakaļ, bet es labāk paliktu," viņs bikli noteica. "Četras acis tomēr redz labāk kā divas," viņai šķita, ka Haikans kaut ko meklē. Varbūt tā nebija, bet arī drošāk tumsā bija ar četrām acīm.

[Alfirin]

"Es jau nekur nepazūdu," Haikans mierinoši teica "tepat jau vien esmu."

Kamzi piebilde par to, ka viņa labprāt paliktu, lika Haikanam uzmanīgāk pavērties meitenē. Bālā zvaigžņu gaisma viņas vaibstus darīja teju caurspīdīgus, it kā viņa pati būtu izkāpusi no senas leģendas.

"Vai tu bieži redzi tādus sapņus?" puisis piepeši pajautāja, kaut arī pat nebija grasījies runāt ar kādu par savām pārdomām.

[Romija]

Kamzi paskatījās uz Haikanu. Neko daudz redzēt nevarēja, bet viņa gaišie mati izskatījās reizē nepierasti, bet tomēr tik piederīgi šim mazliet dīvainajam puisim.

"Jā," Kamzi atildēja. "Redzu gan. Agrāk tādi nebija, tāpēc man tie šķiet tik dīvaini."

"Kāpēc tā jautā?" viņa pēc brīža ieprasījās, kad redzēja, ka Haikans netaisās iet atpakaļ.