Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

Kamzi smaidīja. Pabeigusi liet ūdeni Haikana matos, viņa nolika bruņucepuri tur pat malā pie siles.

"Vai nebūs jāsniedz arī friziera pakalpojumi?" šķelmīgi prasīja Kamzi, skatīdamās uz to, kas no Haikana gaišajiem matiem tagad bija tapis uz viņa galvas.

[Alfirin]

Haikans ar bērnišķīgu naivumu un tādām kā izbailēm paskatījās uz Kamzi.

"Tu gribi man griezt matus?!"

Viņa māte mēdza savākt visas savas atvases un reizi gadā vest pie friziera - tukla vīreļa netīri baltā priekšautā, kurā bija sabāztas visvisādas šķēres, ķemmes un bārdasnaži. Katrs šāds friziera apmeklējums nozīmēja lielu bļaušanu un asaras, jo sākumā tika liktas lietā ķemmes, nesaudzīgi izplēšot visas matu pinkas, tad sekoja bērnu pārveidošana līdz nepazīšanai, viņu apcērpot cik nu bija iespējams. Līdzko Haikans atklāja, ka uz pasaules pastāv meitenes, viņš pamazām sāka pievērst uzmanību arī saviem matiem. Rezultātā viņš izvairījās no matu plēšanas un iespītējās pret to apšņakāšanu teju līdz saknēm.

Bet atmiņās bija iesēdušies bērnības friziera pārdzīvojumi.

[Romija]

"Nē, trakais!" iesmējās Kamzi. Tas nu bija tas, ko viņa vismazāk bija domājusi. "Es tikai gribēju piedāvāt palīdzēt izķemmēt!"

Viņa izvilka no kabatas ķemi, parādīja to Haikanam in pagrozīja pirkstos.

"Ja vēlies, protams!"

[Alfirin]

Aizdomīgi pētīdams ķemmi, Haikans teju atkal sajuta senās "friziera" sāpes. Bet palaist garām izdevību, kad Kamzi ķemmē viņam matus? Nē!

"Man nav iebildumu," Haikans smaidīja, iekšēji sagatavojies stoiski paciest neizbēgamo.

[Romija]

Redzēdama izbailes Haikana acīs, Kamzi viņam uzsmaidīja.

"Nāc, apsēdies, tā būs ērtāk," viņa teica. Pati apsēdās netālu no ugunskura uz kāda baļķīša un aicināja Haikanu apsēsties turpat blakus.

[Alfirin]

Haikans apmeta savu īso apmetni ap pleciem, jo laiks nebija pārāk karsts, apsēdās pie Kamzi kājām ar skatienu uz ugunskura pusi. Viņa pleci nedaudz saspringa, gadot pirmo plēsienu, bet viņš pat nedomāja no tā izvairīties. Pirmo reizi mūžā! viņš pārsteigts nodomāja.

[Romija]

Kamzi paņēma vienā rokā ķemmi, otrā Haikana gaišos matus. Tā maigi, lai Haikanam nebūtu jābaidās. Tik skaisti mati, nodomāja Kamzi, kam pašai nekad garāki par pleciem negribēja augt. Viņa ļoti prātīgi sadalīja matus vairākās šķipsnās un sāka vienu ķemmēt. No sākuma no pašiem galiņiem, tad jau augstāk un augstāk. Viņa zināja, ka tā sāp vismazāk, lai arī ķemmēšanas process ir visilgākais.

"Nu, vai tā ir labi?" Kamzi vaicāja, kad bija pabeigusi ķemmēt vienu šķipsnu un grasījās ķerties pie nākamās.

[Alfirin]

Haikans sasprisndzis gadīja pirmo plēsienu, bet Kamzi kautko darbojās, un sāpes kā nesekoja, tā nesekoja. Tikai tik minimāli, ka to noteikti nevarēja uzskatīt par plēšanu. Vispirms bija neticība, tad patīkams pārsteigums, un tad sekoja plats apmierināts smaids. Puiša pleci atslāba, un viņš pats nemanīja, kā atbalstījās ar muguru pret Kamzi ceļiem.

"Jā, ļoti labi!" viņš atbildēja ar entuziasmu. "Kur tu tā iemācījies matus ķemmēt?" Haikans ar interesi pajautāja.

[Romija]

Redzot, ka Haikans neiebilst, viņa ķērās pie otras šķipsnas ķemmēšanas.

"Kā redzi, man pašai ir ķemmējami mati," viņa teice. "Bet arī Undai bija gari, krāšņi mati. Un viņai patika, ka es tos ķemmēju brīžos, kad mēs abas viņas istabā runājām par dažādām lietām."

[Roviela]

(OOC - pieņemu, ka viņi tā darbojas pailgi, vismaz kādu stundu, pie tam nesāka uzreiz pēc tam, kad pārējie aizgāja gulēt, turklāt pilnīgi slapjus matus parasti uzreiz neķemmē)

Kellards pamodās. Cik labi! Nez, cik ilgi gulēts? Tāpat guļot, viņš paskatījās uz durvju gaišo aprisi. Šķiet, stundas pāris, ne vairāk. Menarions un Sers vēl šņākā.
Bet tik labi... silts... Nolēmis pagaidām zābakus nevilkt, viņš izgāja pagalmā.

Kamzi! Kamzi, kas sukā matus Haikanam. Atkal iedūrās ērkšķis, un diena pēkšņi kļuva pelēka. Tad, brīdi apdomājis, Kellards nolēma, kā, galu galā, nemaz nav tik slikti un viņš arī varētu atļauties tādu lietu. Vismaz tik daudz...

Piegājis pie abiem jauniešiem, viņš brīdi pavēroja, kā meitene darbojas. Cik viņai vijīgas kustības! Un skaistas rokas.

- Vai es arī varu pieteikties rindā pie prasmīgās meistarienes? - viņš ierunājās.

[Romija]

"Labrīt, Kellard!" viņa priecīgi uzsauca pienākušajam sardzes priekšniekam. "Tūlīt pabeigšu Haikana matus savest kārtībā, varēšu ķerties pie tavējiem!"

Kamzi jau beidza ķemmēt pēdējo šķipsnu. Nu tā, Haikans nu bija savests kārtībā.

"Nāc, apsēdies te, tā būs ērtāk," viņa aicināja Kellardu.

[Roviela]

- Labrīt! Labrīt! - Kellards iesmējās. Vēlā pēcpusdiena nez kāpēc labi saskanēja ar šo sveicienu.

Paklausījis meitenes ieteikumam, viņš nosēdās turpat, kur pirmīt bija sēdējis Haikans. Ērti, tiešām.

- Tu nebūsi jau nogurusi tā strādājot? - viņš atmuguriski pajautāja, - man jau vēl mati ir jāatpin, darbs nebūs mazais.

[Romija]

"Nekas, nekas," atsmaidīja Kamzi. "Undai arī bija gari mati. Un dažreiz ne vienu vien bizi sanāca pīt!" viņa iekārtojās ērtāk un atkal paņēma rokās ķemmi.

"Ceru, ka tev mati pārāk nesāp," Kamzi piebilda, redzot bizes, kas bija izmazgātas neatpītas. Viņa ķērās pie vienas no tām un mēģināja nesāpīgā veidā matus dabūt vaļā.

[Roviela]

(OOC - dabūt vaļā nav grūti, bet ne ar ķemmi - bizēs ir iepītas ādas siksniņas, kas neļauj matiem saķerties. Mierīgi atpīsies pašas, ja galus atsiesi. Vēl - garus matus ir iesakāms mazgāt vaļīgi sapītās bizēs, tad viņi nejēdzīgi nesapiņķējas. Pa dzīvei esmu tā darījusi, tiešām labi sanāk)

- Nē, viss kārtībā, nesāp, - Kellards, acis pievēris atbildēja. Viņam patika, ka kāds piņķerējas pa viņa matiem, protams, ja vien tīši neplēsa pārāk. Gauži reti gan tas sanāca... Un tagad tā bija Kamzi...

[Romija]

(OOC: Nē, nē, tu ko? Kamzi jau nepin bizes vaļā ar ķemmi! Pašai ir bijuši gari mati, pati zinu! Bet pēc peldēšanās gan ir grūti viņus dabūt vaļā!)

"Tad labi," viņa noteica un izņēma aukliņu. Kad visas bizes bija atpītas, Kamzi iespurdzās. Kellarda mati nu izskatījās pavisam dīvaini. Tā kā viņi bija izmazgāti un izžuvuši bizēs, tie tagad bija viļņaini. Skaistāki, nekā manējie, viņa nosprieda. Garāki, kuplāki...

"Nu tu gan labi izskaties," viņa iesmējās. "Kad izķemmēšu, būs vēl labāk!"

[Roviela]

- Nesūdzos! - Kellards gluži labi varēja iedomāties, kā viņš izskatās, nebija jau pirmā reize, bet pašlaik viņam tas bija gluži vienalga, ja vien Kamzi ņemas ap viņa matiem. Kādas maigas rokas!

[Romija]

Nu Kamzi varēja ķerties klāt pie ķemmēšanas. Lai arī Kellards bija teicis, ka pārāk nesāp, tomēr Kamzi darīja tāpat kā Haikanam - sadalīja matus šķipsnās un ķemmēja katru atsevišķi. Šādi viļņaini mati izķemmēti kļuva ķoti kupli un gaisīgi. Pavisam drīz visi Kellarda mati bija pārvērtušies par tumšu kupenu. Kādi patīkami mati, viņa domāja. Tādi mīksti. Nemaz nepateiksi, ka sardzes priekšniekam tādi varētu būt.

"Tā, izķemmēti!" Kamzi nolika ķemmi kabatā. "Vai tev viņus vajag arī sapīt?"

[Roviela]

Kellards itin kā atmodās no patīkamā pārdzīvojuma. Tas grasījās beigties! Kamzi prasīja, vai vajag pīt bizes!

- Jā, esi laba, sapin, - viņš steigšus teica, - apmēram tā, kā bija.

[Romija]

Nu Kamzi varēja ķerties pie pīšanas. Nav nemaz tik viegli sapīt tik ļoti kuplus un gaisīgus matus, kādi tie tagad bija Kellardam. Atdalījusi vienu šķipsnu, viņa centās to sapīt. Kad bija tikusi līdz galam, Kamzi atcerējās, ka nav iepinusi ādas saitīti, tāpēc nācās visu jaukt ārā un sākt no sākuma. Tā viņa pamazām pina vienu, tad otru, trešo bizi, līdz visas bija sapītas. Šķita, ka Kellards nemaz neiebilst, ka Kamzi tas sanāk mazliet ilgāk, nekā parasti.

"Nu, tā, šķiet, ka esi safrizēts!" viņa smaidot noteica. Iedomājusies, kas būtu, ja arī Menarions un Sers G gribētu šādu procedūru, viņa nodrebinājās. Bija jau patīkami, bet rokas pamazām sāka nogurt. Pārliecinājusies, ka ķemme ir droši noglabāta kabatā, viņa piecēlās un izstaipīja kājas.

[Lia'angia]

Tā darbojoties, nemanāmi bija pienācis vakars. Mākoņi, kas visu dienu biaj vienmērīgi klājuši debesis, tagad bija savilkušies daudzās pelēkās gubās, pa kuru starpu pie paša apvāršņa vīdēja saule, iekrāsojot visu silti sārtos toņos. Ēnas stiepās garas jo garas, pavisam nemanām vējiņš lēni lēni šūpoja žūt izkārto Sera vamzi. Pēc saspringtā ceļa bija tik labi atpūsties...
Izskatās, ka Sers nemaz negrasās mosties. Arī Menariona krūtis vēl aizvien cilājās lēnā un mierīgā dziļi aizmiguša cilvēka elpā.
Vēl bija pietiekami gaišs un silts, lai nedaudz papētītu apkārtni un savāktu vēl žagarus nakts ugunskuram, ja vien ceļinieki nedomā pa nakti doties tālāk.