Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Roviela]

Ātri apskatījis saimniecības ēku - vai tur būs ērti, Kellards atstāja Sera novietošanu Haikana ziņā un, piegājis pie akas, sāka gudrot, kā dabūt ūdeni.
Virve viņam bija, bet nez vai te atradīsies kāds spainis. Viņš vēlreiz izstaigāja pussagruvušo ēku paliekas, bet, neko piemērotu nepamanījis, nolēma, ka nāksies iztikt ar bruņucepuri. To droši un stingri piesējis stiprajā virvē, Kellards sāka nodarboties ar ūdens sagādi. Saliet bija kur - Kamzi veikli padeva pustukšos ūdensmaisus. (OOC - pieņemu, ka ūdens ir labs. Izlaidu aprakstu, kur Kellards to pārbauda)

[Romija]

Kad visi ūdens maisi bija piepildīti, Kamzi ar Kellarda palīdzību tos aiznesa uz saimniecības ēku. Tagad varēja nedaudz aplūkot apkārtni, jo viņa nejutās pārāk piekususi no ceļa.

Apgājusi apkārt saimniecības ēkai, Kamzi iegāja visai aizaugušajā agrāk bijušajā augļu dārzā. Dažas ābeles slēja savus čeburainos zarus debesīs. Tās jau sen nebija koptas, tāpēc kļuvušas par mežeņiem. Tomēr āboli viņās bija. Nolēmusi sagādāt nelielus krājumus turpmākajam ceļam, Kamzi sāka meklēt iespēju ābolus dabūt no kokiem lejā. Apskatījusies apkārt, viņa pamanīja vienu sārtvaidzi guļam zāles pudurī. Pacēlusi to un notraukusi netīrumus gar biksēm, viņa tajā iekodās. Salds! Nemaz nebija kļuvis sūrs pa šiem gadiem. Lieliski! Tagad tikai bija jāizdomā, kā tikt pie pārējiem. Ābeles bija čemurainas, daudz bija nokaltušo zaru. Tādā būs grūti uzkāpt, Kamzi sprieda. Bija jāatrod cits variants. Netālu auga kāds slaidu zaru krūms. Piegājusi pie tā, viņa ar dunci nozgieza vienu visai ievērojamu zaru un gāja ķeksēt ābolus.

Kad bija savākti tik daudz augļi, ka krekla apakšmala sāka kļūt par mazu, lai visus savāktu, viņa nolēma šo nodarbi pārtraukt. Meklēdama vietu, kur nolikt zaru, viņa pamanīja, ka tā ir lazda (OOC: piedod, aizmirsu, tieši kā saucās tā ziktīgā lazda). Lieliski! Tās lapas palīdzēs pret zilumiem, kas bagātīgi klāja Sera G ķermeni. Kamzi paņēma visai lielo zaru un vilka uz saimniecības ēku.

Viņa parādījās durvīs smaidīga, nolēkājusies. Vienā rokā turēja krekla malu, kas bija pilna ar saldajiem āboliem, bet ar otru roku vilkdama visai ievērojama izmēra lazdas zaru.

"Es atnesu ābolus," viņa teica. "Un lazdu lapas Sera G zilumiem."

[Alfirin]

Haikans, pukodamies uz Kellardu par veiklu noziedēšanu tieši tad, kad sākas smagākais darbs, atspēries cīnījās ar Sera G iespaidīgo svaru. Puisis baltu aci pašķielēja uz sardzes kapteini, kas raiti smēla ūdeni no akas, tad piepūta vaigus un, saņēmis Seru G aiz padusēm, piecēla kājās. Tālākais darbs nebija vieglāks. Visu lielo Seru vajadzēja iedabūt ēkas paspārnē, ja ne istabā. Nevarēja jau tā atstāt cilvēku ceļa malā! Pat ja viņš neko jēdzīgu pateikt nevar... Tikai šķībi dungot. Būtu vēl ko zināmu dziedājis!

Kamēr Haikanam izdevās Seru aizstīvēt līdz ēkas ārsienai, palīdzēt apsēsties un atstutēt pret raupjo apmetumu, viņš bija cauri nosvīdis un smagi elsoja.

"Tā neko... izklaides brauciens!" viņš pie sevis noteica. "Labi... vēl,... ka bruņu... nebija... mugurā..." Haikans apsēdās Seram blakus, lai atpūstos, kad vīra milzīgais augums sasvērās un sāka slīdēt pa sienu tieši Haikanam virsū. Puisis tik tikko pamuka malā. Tad, paskatījies uz guļošo Seru, nolēma viņu tā arī atstāt.

Ceru, ka šitā varēja rakstīt. Ja ne - rakstīšu no jauna!

[Romija]

Pienākot pie durvīm, Kamzi pamanīja neveikli gulošo Seru G. Pacēlusi vienu uzaci, viņa tur pat netālu pamanīja Haikanu.

"Tu viņu tā noliki gulēt?" viņa vaicāja vairāk ķircinoties, nekā aiz pārsteiguma. Nebija jau arī nekāds brīnums, ja Haikans tā būtu izdarījis, jo Sers bija liels, smags un ne visai skaidrā prātā šobrīd.

"Negribi ābolu?" viņa nesagaidījusi atbildi, meta Haikana virzienā vislielāko un sarkanāko. Viņa smaidīja, vaigi bija sarkani, acis mirdzēja.

[Alfirin]

Haikans nebija manījis Kamzi pienākam. Viņas mestais ābols nāca kā pārsteigums, kas puisi pārsteidza pavisam neagatavotu. Viņš ar novēlotu reakciju mēģināja ābolu ķert, tas izspruka no viņa rokām, tika vēlreiz saķerts, bet muka tkal, līdz beidzot Haikans apņēmīgi satvēra sārto bēgli. Puisis apņēmīgi iekodās tā spīdīgajā sānā - vai tāpēc, lai tas nepagūtu vēlreiz izsprukt no viņa rokām?

"Paldies!"

Ābola saldā sula viņa mutē bija kā nektārs, tā valgme patīkami s````zināja. Viens divi - un ābola vairs nebija.

"Vai iedosi vēl vienu?" Haikans piespieda sevi piecelties un ieskatījās Kamzi smejošajās acīs. Viņas platais smaids un veselīgi sārtie vaigi tik ļoti atšķīrās no aristokrātiski bālajām un cēli ieturētajām pilsētas meitenēm... Nu, tām, kas bija gana turīgu tēvu meitas. Haikans pats nemaz nemanīja, ka ir drusciņ par ilgu aizskatījies meitenē...

[Romija]

Kamzi nolaida palielo lazdas zaru un ar otru roku sāka izvēlēties otru skaistāko ābolu. Kad tas bija atrasts - tāds sarkans un sulīgs - , viņa to sniedza Haikanam. Izskatījās, ka viņš ir aizdomājies. Kamzi pacēla vienu uzaci, tad otru un turpināja smaidīt.

"Haikan," viņa klusi uzsauca. "Lūdzu!" un sniedza ābolu.

[Alfirin]

Haikans piepeši saprata, ka ar pārāk ciešu skatienu veras meitenā, un samulsa. Tam nelīdzēja arī maigais uzsauciens.

"Paldies," viņš satvēra ābolu, neviļus pieskaroties Kamzi rokai, nolaida skatienu, samulsa vēl vairāk un, nomurminājis kaut ko par Rasi, ko jāejot apraudzīt, steigšus devās uz zirdziņu pusi.

[Romija]

Kad Haikans pēkšņi iztraucās pa durvīm, Kamzi viņam nesekoja. Lai taču aiziet apraudzīt Rasi! Viņa pasmaidīja par puiša mulsumu.

Tur pat netālu ēnā atpūtās arī Menarions. Lai arī izskatījās saguris, tomēr vēl joprojām pievilcīgs. Klusu piegājusi tuvāk, Kamzi notupās uz viena ceļa.

"Nevēlies ābolu?" viņa vaicāja. "Es salasīju. Šeit tie ir garšīgi. Saldi!" viņa noteica, paņēma vienu no sārtvaidžiem un sniedza Menarionam. Bija patīkami tā aprūpēt tik skaistu vīrieti.

Ja vien Sers G nebūti tik piedzēries, arī viņam Kamzi piedāvātu ābolu, bet izskatījās, ka viņu tas galīgi neinteresē.

[Roviela]

(OOC - burveņlazda! Lapu kompreses ir labas pret zilumiem)

Kellards, aizņemts ar ūdens gādāšanu, daudz neskatījās, kā Haikanam veicas ar Sera novietošanu. Beidzis smelt pašu vajadzībām, viņš iedomājās par zirgiem. Bet kur ieliet? Re, tur pie ēkas, kas, laikam jau ir bijis stallis vai kūts, pie sienas ir akmens sile, kas, par laimi, vēl ir vesela. Viņš atsāka savu smelšanas darbu. Ķivere nav nekāds lielais tilpums vienā reizē, bet tomēr pēc neilga laiciņa sile bija pilna. Ielējis pēdējo ķiveri, viņš pasauca jautro pilsētnieku, kas turpat netālu bija pie zirgiem:

- Haikan! Ved zirgus šurp! Lai padzeras. Ūdens nav pārlieku auksts.

Pats viņš aizgāja pēc Sera lielā kumeļa. Kamēr zirgi dzēra, Kellards nosegloja Sera zirgu, kam saimnieks pagājušo nakti nebija noņēmis seglus. Jāsaka, bruņas viņš arī pats nebija novilcis... Nav brīnums, ka tagad šitā klājas. Vēl tikai trūka, lai zirgs tāda paša iemesla dēļ sekotu saimniekam, tāpēc Kellards pēc labāko staļļapuišu parauga un labākās sirdsapziņas parūpējās par Sera lopiņu.

Kad bija beidzis, viņam bija tīri karsti. Diena silta, varētu nomazgāties. Sile zirgiem vairs nav vajadzīga... Viņš atkal devās pēc ūdens. Salējis, cik vajag, noģērbās līdz pusei un palūdza Haikanu viņu aplaistīt. Uh! Tas bija tik patīkami!

[Lia'angia]

Menarions ar smaidu un pateicību pieņēma ābolu. Lai nu kādas delikateses būtu viņa maisā, bet svaigi āboli tomēr tur nebija atrodami... Senais ar lielu patiku iekodās ābolā, patiekdamie Sali par gādību.
Viņu uzmanību piesaistīja piesaistīja Kellarda jautrie izsaucieni un sprauslošana. Nomazgāties! Jā, šī doma šķita ļoti vilinoša... Menarions lēnām izgāja pagalmā.
Sers G pa to laiku sēdēja stūrītī, klusiņām vāvuļodams un kaut ko bēdīgu stāstīdams pats savai bruņu ķiverei.

[Romija]

Ko viņi tur ārā dara?

Kamzi iznāca ārā un ieraudzīja, ka Kellards mazgājas. Hmm, tā tiešām nav slikta doma, viņa nosprieda.

"Puiši, ja drīkst, es jums pievienošos," viņa iesmējās. Apsēdusies netālu zemē, viņa novilka zābakus un uzlocīja bikšu staras. Paņēmusi no Kellarda bruņucepuri, Kamzi pasmēla no siles ūdeni un nomazgāja kājs. Bija tik patīkami sajust vēsā ūdens pieskārienus. To pabeigusi, viņa nomazgāja arī seju. Nu jau arī mati bija slapji. Pagājusi mazliet nostāk, meitene sāka tos cītīgi purināt, lai tie ātrāk izžūtu un nepilētu aiz apkakles. Sajūta bija lieliska.

[Roviela]

- Es atnesīšu vēl ūdeni, mēs vai visu esam izlaistījuši, - Kellards pieteicās, un kā stāvēja, basām kājām, to arī sāka darīt. Viņam bija jautri un patīkami. Negulētās nakts noskaņojums bija kā ar roku aizslaucīts. Re, kāds ir atnesis veselu burveņlazdas zaru! Tas noderēs...

Par spīti pārējo centībai, sile drīz atkal bija pilna.

- Klau, kā domājat, nevajadzētu Seru arī atdabūt šurp? - Kellards paskatījās uz saimniecības ēkas pusi, - tik un tā viņu vajadzētu pārsiet, bet pirms tam derētu vismaz ar slapju lupatu noberzt.

[Romija]

"Doma nav slikta," Kamzi smējās. Arī viņas garastāvoklis bija uzlabojies. "Pats jau viņš diez vai atnāks," viņa paskatījās uz saimniecības ēku un konstatēja, ka, nē, Sers G nenāk pats. Kā gan lai viņš nāktu. Kad Kamzi bija telpu pametusi, viņš savā nodabā tā arī turpināja runāties ar ķiveri. "Bet tas jums būs jādara visiem kopā," viņa iespurdzās, iedomājoties skatu, kad pa visiem tiek stīvēts šurp Sers G. "Pa vienam būs grūti."

[Alfirin]

Haikans, laistīdams ūdeni, arī pats bija pamanījies notašķīties ar to. Viņš dedzīgi piekrita Kamzi ierosinājumam dabūt Seru G šurpu pa visiem.

"Jā, tas noteikti jādara kopā!"

Ievērojis, ka Kellards vēro Seru, Haikans ar draiskulīgu smaidu piesmēla pilnu bruņucepuri aukstā ūdens un no sāniem iešļāca sardzes priekšniekam sejā. Ūdens nošķīda uz visām pusēm.

[Romija]

Tā kā Kamzi bija jautrs garastāvoklis, viņa pārāk neuztraucās par to, ka arī viņai tika daļa no Kellardam uzlietā ūdens. Krekls bija slapjs, bet tas netraucēja. Pieskrējusi pie Haikana, viņa izrāva bruņucepuri viņam no rokām, piesmēla un uzgāza arī puisim virsū. Lai jau tiek šim arī! Lai izvairītos no atbildes šļāciena, ātri iemuka saimniecības ēkā un izlikās, ka cenšās paiecelt Seru G. Kamzi bija maziņa, Sers liels, piecelšana nekādi nevedās, bet tam vajadzētu rosināt arī pārējos nākt palīgā.

[Roviela]

- Uh! Vai tu re! - Kellards aizmiegtām acīm tvēra ar roku uz Haikana pusi, bet, kur nu! protams, neko nenoķēra. Viņš, pieliecies uz priekšu, ar delnu izslaucīja acis un izspieda lieko slapjumu no joprojām sapītajiem matiem, tad iesmiedamies pa gabalu padraudēja arī nupat slapji nolietajam (tā viņam vajag!) Haikanam ar dūri.

- Labāk ejam pēc Sera, nav ko blēņoties pa tukšo!

Viņš pievienojās Kamzi pūliņiem Sera pārvietošanā. Pamanījis, ka Sers joprojām kaut ko murmulē savai bruņucepurei, viņš to padeva meitenei:

- Ņem, rādi viņam un lēnām ej uz priekšu! Izskatās, ka viņš no tās negrib šķirties pašlaik. Mēs palīdzēsim viņam iet.

[Alfirin]

Haikans noelsās vien, kad dzestrais ūdens nošalca viņam pāri galvai un notecēja pāri mugurai, visbeidzot paliekot zābakos.

Viņš jau bija gatavs dot Kamzi atbildes triecienu, bet tā žigli iemuka mājā. Haikans nolēma atmaksu atstāt uz piemērotāku brīdi kaut kad vēlāk un, ūdenim žļurkstot zābakos, devās meitenei palīgā celt augšā Seru G.

[Romija]

Kamzi paņēma ķiveri, no kuras Sers G tik ļoti negribēja šķirties. Pavērsusi ar "acīm" pret Seru, viņa lēnām atmuguriski sāka iet ārā no saimniecības ēkas, pa ceļam nejauši uzgrūžoties Haikanam, kas nāca iekšā. Nosmējusies, viņa tikai piebilda: "Palīdzi Kellardam!" un turpināja ceļu ārā.

[Roviela]

Haikanam piepalīdzot, viņi abi uzstutēja Seru kājās, un pieturot zem padusēm, sāka uzmanīgi un ar apdomu stūrēt laukā un tālāk pie siles ar ūdeni.

Nosēdinājuši Seru puslīdz piemērotā vietā un nolikuši blakus viņa dārgo bruņucepuri, viņi mēģina Seram novilkt vamzi.

Ja izdodas, tad Kellards palūdz Kamzi, vai viņa nevar izmazgāt vamzi. Diena ir silta, saule vēl augstu, ātri izžūs. Un apskata Sera zilumus, un ko tur varētu darīt.

(OOC - ceru, ka tā varēja rakstīt?)

[Romija]

Kamzi nolika ķiveri blakus Seram un paņēma vamzi. Lai arī cik skaists tas iepriekš nebūtu bijis, tagad tas bija nonēsāts, netīrs un piesvīdis. Jāpagaida mazliet, kad būs nomazgāts Sers, jo vamzim vajadzēja visu sili. Kamēr pārējie apskatīja zilumus, Kamzi atvilka tuvāk burveņlazdas zaru.