Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Roviela]

- Lielajiem kaķiem, visiem, vilkiem arī, vispār, daudziem zvēriem, - uzmanīgi noklausījies Haikanu, Kellrads teica.

- Bet es nedomāju, ka tas bija zvērs - skat, kā zirgi mierīgi snauž! Tā vis nebūtu, ja viņi justu kādu plēsēju sev blakus, - viņš turpināja, - tagad, naktī, mēs nekādas pēdas neatradīsim, ja tādas vispār ir. Es arī manīju drupas, tiešām iespējams, ka tas bija no turienes.

Domu par to, ka Tas varētu būt bijis izlūks, Kellards paturēja pie sevis. Kamzi jau tā ir satraukta.

Kamēr pārējie vēl apsprieda notikušo, Kellards aizgāja apģērbties un drīz jau bija atpakaļ.

- Jūs ejiet pagulēt, ja gribiet, vismaz pasnaužiet, es pasargāšu, - viņš vienkārši teica.

[Lia'angia]

Pa nakti nekas vairāk nenotika. Pret rītu sāka smīlāt mazs, smalks lietutelis, taču arī tas pārgāja ar saules lēktu.
No rīta visi modās kā sadauzīti. Naktrs traucējums, miklās drēbes... Sers Gvarvins vinsu nakti tā arī tika nosēdējis, klanīdams galvu un aisnauzdamies tikai uz mirki. Viņš izskatījās tik nožēlojami, cik nožēlojami vispār var izskatīties bruņu komplekts. Viņs drusku tā kā zvārojās un kustējās visai lēni un nedroši.
Izlūkojot apkārtni, ceļinieki bija pārsteigti. VISA apkārtne bija izmīdīta ar milzīga kaķa pēdām. Kamzi nodrebēja, ieraudzījusi, cik tuvu nometnei pienācis draudīgais plēsējs. Pēdas ieveda drupās, pēc tam bija manāmas zālē un izzuda uz Ceļa, aizejot tai pašā virzienā, kurp veda Ceļš un, attiecīgi, viņu mērķis.

[Roviela]

Par spīti nemīlīgajam laikam un ne pārāk gulētajai naktij, Kellards jutās tīri labi. Lorda Ildena dotais apmetnis droši pasargāja no lietus, bet pārējās mantas bija, kā jau ceļojumos vienmēr ierasts, katram gadījumam pamatīgi sasaiņotas. Brokastis arī nevarēja saukt par sliktām.

Apskatījis taisni nedabīgi lielos pēdu nospiedumus, un atklājis, ka tās turpinās uz Ceļa, viņš klusu pie sevis iesvilpās un teica pārējiem:

- Ehē! Man šķiet, tas nav nekāds parastais zvērs. Izskatās, ka mūsu nometni pagājušo nakti ir apmeklējis kāds no jātniekiem-vilkačiem. Nezināju, ka viņi visi nav atgriezušies savās mājās.

[Romija]

Lielās pēdas Kamzi uztrauca. Viņa bija atlikušo nakts daļu pavadījusi ne pārāk ciešā miegā. Visu laiku nedeva doma par to, kas bija tas, kas uz viņiem skatījās. Tagad varēja redzēt, ka tas bijis kaut kas liels.

Kamzi nodrebinājās, novilka nedaudz samirkušo apmetni un paņēma otru. Jā, bija ērti, kad ir kāda cita drēbju kārta līdzi.

Pie ugunskura viņa paēda brokastis, vēl joprojām domādama par pēdām.

"Kāpēc tas pienāca tik tuvu, bet mums neuzbruka?" viņa vaicāja. Tas bija aizdomīgi. Līdz ar to nevarēja zināt, vai viņš nav kaut kur tuvumā. Dīvainā skatīšanās sajūta gan nebija, bet Kamzi jutās neomulīgi.

[Roviela]

- Nezinu gan. Es pat droši nevaru teikt, ka tas bija kāds no viņiem, - Kellards atbildēja, plecus paraustīdams.

- Vienu zinu droši - ja tas bija jātnieks-vilkacis un viņš būtu uzbrucis, visi no mums rītu nesagaidītu. Zvēra veidolā viņi ir vareni karotāji! Un arī cilvēka izskatā nav sliktāki. Ne velti Lordi pagājušajā karā noslēdza ar viņiem palīdzības līgumu. Viņš, iespējams, tikai gribēja uzzināt, kas mēs esam, vairāk neko.

[Romija]

"Cerams, ka viņš nenāks katru nakti apskatīties, kas mēs esam," gandrīz jokodama teica Kamzi. "Savādāk diez kāda atpūta pa nakti mums nesanāks," viņa nopietni nobeidza. "Labāk ar labiem karotājiem būt pa labam."

Pabeigusi ēst, viņa savāca mantas vienkopus. Drīz turpināsies viņu ceļš.

[Lia'angia]

Vai nu pusgulētās nakts iespaidā, vai tāpēc, ka zāļu iedarbība ir izgaisusi, Kamzi netveramais valdzinājums ir izgaisis. Menarions ir kluss un domīgs, Haikans - nedaudz saīdzis, Kellards - uzmanīgs, kā vienmēr, Sers Gvavins - bēdīgs.
Viņi, daudz nerunājot, saposās un devās ceļā. Diena bija pelēka, nomākusies, bet silta. Visus vēl aizvien nomāca vakardienas nezināmais novērotājs, tādēļ sarunas nevedās.
Kamzi bija tik nogurusi, ka, šūpojoties zirdziņa mugurā, iesnaudās...

Viņa jāja pa Ceļu. It kā tas pats Ceļš, bet ēkas nav sabrukušas, apkārt zaļo zāle un koki, spīd spoža saule... taču diena nav priecīga, to caurstrāvo sāpes, skumjas un izmisīgas, bezcerīgas ilgas. Viņi uz Ceļa nav vieni - tajā pat virzienā dodas daudzi cilvēku un citu būtņu bariņi. Pa retam dzirdami aplāpēti šņuksti. Drūma bezerība vīd visu šo būtņu sejās, viņas nelūkojas apkārt, bet stingi skatās uz Ceļu... Lai kā arī Kamzi cenšas, viņa nespēj skaidri saskatīt šo radījumu sejas, viņa tikai skaudri izjūt viņu sāpes un bēdas par to, ka ir jāaiziet, jāatstāj mīļās mājas, lai nekad, nekad vairs neatgrieztos... tādas bēdas!!!!!
Viņi jāj garām kādam skaistam cietoksnim ar četriem augstiem sargtorņiem, kas orientēti pēc debespusēm. Taču torņu galos neplīvo Lorda karogi un izskatās, ka tas ir nupat pamests...
Bet nē. Kamzi redz, ka pa vārtiem lēni iznāk vīrietis. Viņa seja ir skumja, bet cēla un svešādi skaista. Viņš nav parasts cilvēks, tas ir skaidrs. Viņš ir netverami, bet jaušami līdzīgs Menarionam. Vīrs ir tērpies tumši zaļā, plandošā tērpā ar zeltainām nošuvēm, ap vidukli apjozts zobens, uz krūtīm redzams simbols - savītu ragu kronis. Viņš droši vien ir šī cietokšņa saimnieks. Nopakaļis nāk nastām apkrauts zirgs un kāds vīrs, kurš ved otru, apsedlotu zirgu. Saimnieks pagriežas un apkampj vīru, kurš veda zirgu. Viņi labu brīdi stāv un skatās viens otram acīs. Šķiet, ka viņi sarunājas bez vārdiem, atvadās uz mūžiem. Viņi nav tikai Lords un vasalis, nē, ir skaidrs, ka šie vīri ir biedri, draugi, kas kopā pieredzējuši tik daudz... Kamzi šķiet, ka gar acīm sāk ņirbēt, un viņa nespēj skaidri saskatīt otra vīra seju - te tie ir cilvēka vaibsti, te, šķiet, panteras purns...

Atskan BLĪKŠĶIS! Kamzi uztrūkstas no miega. Fū, tas bija tikai sapnis... Viņa noslauka asaru, kas noritējusi pār vaigu, un tikai tad aptver, kas noticis. Sers Gvarvins ir nogāzies no sava zirga. Šķiet, ka viņš ir zaudējis samaņu... Visi uztraukti rosās viņam apkārt, bet nespēj milzeni atžilbināt.

[Roviela]

(OOC - ko šis birst no zirga? Brokastis taču dabūja! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/ohmy.gif)
"Vai jums nav konservu attaisāmais?" © Vikingu šamanis, SLS2 (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

- Nē, tā mēs netiksim galā! Caur šiem dzelžiem viņam nevar tikt klāt, - Kellards konstatēja un, daudz neprātodams, ķērās pie Sera bruņu novilkšanas, - es vispār brīnos, kā viņš varēja tajās izturēt tik ilgu laiku, tur jau pat vēl raženāks spēkavīrs pārgurtu.

- Ei, jums kādam nav kaut kas spēcinošs, ko Seram iedot? - cīnoties ar īpaši stingri savilktu siksnu, Kellards noprasīja ceļabiedriem.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 07.03.2005 09:06

[Romija]

Kamzi vispirms paskatījās uz Seru G, kurš bija nedaudz iepakaļ nokritis no zirga, tad uz Kellardu, kas laikam centās noģērbt viņa bruņas, bet pirms nokāpšanas no Bali, viņa pārlaida skatu apkārtnei. Sapnī redzētā krāšnuma vietā bija tuksnesis. Kaut kur tālāk dažas drupas. Nekas neliecināja par sapnī esošo, vien Ceļš, kas gaiši veda tālāk. Arī viņi, kaut arī krietni mazāk, tomēr diezgan skumji devās uz priekšu. Pārāk dīvains bija sapnis. Un pārāk zīmīgs, viņa sprieda, lēnām nokāpdama no segliem.

Piegājusi pie pārējiem, viņa redzēja, ka Kellards knibinās ap kādu siksnu.

"Spēcinošs?" Kamzi pārjautāja. "Man ir ūdens, ja vajag padzerties. Un vēl kādi divi āboli laikam. Un tad nedaudz no Bellas dotā," viņa noskaitīja, vēl joprojam nebūdama pilnīgi atguvusies no sapņa. "Kaut ko atnest?"

[Alfirin]

Haikans, steidzīgi nolēcis no Rasi, neveikli bakstījās, mēģinādams Kellardam palīdzēt pie Sera G izdabūšanas no bruņām. Viņa pirksti pinās ādas siksnās, kas likās pārāk cieši savilktas, lai vispār būtu attaisāmas. Beidzot viena padevās, un ar atvieglotu nopūtu puisis to atvilka.

[Roviela]

Kellards, ticis galā ar bruņutērpa augšdaļu, ar Haikana palīdzību to nocēla nost.

- Varbūt viņš ir pārkarsis? - Kellards aizbāza pirkstus aiz bruņinieka apkakles, - nevar saprast... itin kā nē...

Tad viņš ar acīm pameklēja meiteni. Viņa stāvēja tepat blakus un izskatījās tāda kā samiegojusies, kā kas. Vaigi un ausis bija jauki sārti. Ek, Kellards nopūtās, viņa acīm Kamzi skaistums nebija zudis ne mazdrusciņ:

- Kamzi, samērcē kādu lupatiņu ūdenī uz uzliec viņam uz pieres un deniņiem, kamēr mēs pabeigsim ar bruņām.

[Romija]

Kamzi izpildiija Kellarda luugumu un driiz atgriezaas ar mitru draaninju un uzlika to Seram G uz pieres.

"Kas ar vinju?" vinja vaicaaja. "Varbuut vinjsh kaut ko nelaagu apeeda. Kursh redzeeja, ko vinjsh eeda?" vinja paskatiijaas uz paareejiem. "Vinjsh vispaar kaut ko eeda?" Kamzi padomaaja un saaka raizeeties.

[Lia'angia]

Arī Menarions piegāja klāt seram G un pietupās, pētīdams vēl joprojām bez samaņas esošo milzi.
- Hm, viņš, šķiet, ir vienkārši pārguris... Nav jau brīnums - visu laiku šitādus dzelžus stiept! Viņam tak jābūt vienos zilumos... es pamēģināšu viņu drusku apārstēt, bet, šķiet, viņam nepieciešama pasmatīga atpūta...
Menarions uzlika rokas milzim uz pieres un koncentrējās. Rokas iezaigojās zilganā gaismā. Labu brīdi nekas nenotika, bet beidzot Sers tomēr sakustējās, nostenējās un pavēra visai duļķainas acis.
Menarions atkrita sēdus, nosvīdis un gluži slābans.
- Šķiet, ka svešu pasauļu būtņu ārstēšana ir sarežģītāka, kā man likās...- viņš, kā atvainodamies, novilka.
Sers G, lai gan bija nācis pie sajēgas, tomēr bija gauži vārgs. Tomēr viņš ļoti satraucās, ieraudzījis, ka ir daļēji bez bruņām, sāka kaut ko vāvuļot savā valodā un tramīgi skatīties apkārt.
Viņam mugurā ir svešāda piegriezuma un nepazīstama, mīksta auduma diezgan grezns, bet arī pamatīgi sasvīdis un nosmulēts vamzis.

[Romija]

Kamzi savāca no Sera pieres nokritušo lupatiņu. Viņa piesteidzās pie Bali un no seglu somas izvilka vienu ābolu. Atgriezusies, viņa to sniedza Seram.

"Ēd! Sākumā kaut ko vieglāku. Varbūt pēc tam kāds var piedāvāt kaut ko spēcinošāku?" viņa paskatījās uz pārējiem un skats apstājās pie Menariona. Viņa maltītes parasti bija visai barojošas.

[Lia'angia]

- Atnes, lūdzu, manu somu - palūdza Menarions. Šķita, ka viņš ir pārāk vārgs, lai pieceltos kājās.
No somas dziļumiem viņš izvilka vīna pudeli, atkorķēja un, iedzēris malku (laikam, lai parādītu, ka dzēriens nav saindēts), pasniedza Seram.
Tas kaut ko vārgi protestēja, bet tomēr paņēma un ar vienu rāvienu iztempa gandrīz vai visu pudeli.
Sekas bija viegli paredzamas - viņa jau tā neskaidrās acis kļuva gluži vai raibas un viņš sāka kaut ko klusi, bēdīgi murmināt, pa laikam iešņukstēdamies un vēl aizvien ar skaitenu meklēdams savas bruņas.

[Roviela]

Kellards, iepriecināts, ka bruņinieks atžirbis, un sapratis, ko viņš meklē, ar vienu roku pieskārās Sera plecam, ar otru norādīja uz turpat blakus kārtīgā kaudzītē noliktajām bruņām. Sak' neuztraucies, visa tava mantība ir te un labā kārtībā.

Piecēlies kājās, viņš sāka apskatīties pa malām, vai kur tuvumā neredz kādu vietiņu, kur varētu mierīgi kādu brīdi atpūsties. Sers nav nekāds gājējs, un tagad, pēc pudeles vīna, jau nu ne tik! un Menarionam arī tas derētu. Varbūt pat kaut kur ir kāds strautiņš...

[Lia'angia]

Strautiņa gan nav, taču netālu uz priekšu ir kādas lielu māju paliekas. Viena ēka, šķiet, ir gandrīz nesabrukusi. Tur būtu paēna, bet aiz mājām ir redzams biezoknis, kas kādreiz bijis augļu dārzs. Tur slejas vairākas vecas mežābeles, un krūmi ar kaut kādām sarkanām, pēc izskata sulīgām ogām. Pa krūmiem lēkā maziņu putneļu bars.

[Roviela]

Kellards piebikstīja Haikanam un norādīja uz tuvējām ēkām.

- Mums vajadzētu mēģināt aizkļūt līdz turienei, šķiet, tā ir vienīgā vieta te tuvumā, kur varētu kādu laiciņu puslīdz mierīgi pasēdēt.

- Kamzi, - viņš uzsauca meitenei, - redzi to ēku? Dosimies uz turieni, nebūtu labi palikt te, uz Ceļa. Tu aizdosi Bali Menarionam uz brīdi, labi?

Tad viņš piegāja pie Menariona un Sera:
- Menarion, varēsi zirgā noturēties, ja palīdzēsim tikt augšā?

Nākošais darbs bija uzkrāmēt Sera bruņas mugurā Rasi un pašu Seru kaut kā pārkarināt pāri viņa paša zirgam...

[Romija]

Kamzi pieveda Bali pie Menariona.

"Protams, es iešu kājām," viņa atdeva savu zirgu. "Kāpiet droši mugurā!"

Pati viņa apskatījās, vai nekas uz ceļa nepaliek, un devās drupu virzienā. Vajadzēja apskatīties, vai tur var droši palikt uz kādu laiku. Lai nav nepatīkami pārsteigumi, kad atnāks pārējie.

[Lia'angia]

Menarions ar pateicību uzkāpa zirga mugurā. Viņš izskatījās visai noguris.
Sers G gan sāka protestēt par došanos ceļā, bet tad atmeta ar roku. Viņš mēģināja uzrāpties zirgā pats, paslīdēja, nokrita uz ceļiem, nolamājās, muļķīgi nosmējās un kaut ko noteica - droši vien noraksturoja savu veiklību. Kaut kā ar Kellarda palīdzību viņš tomēr uzkrāmējās zirga mugurā un uzsāka jautru (lai arī visai greizi izpildītu) dziesmiņu.
Mājas izskatījās tieši tādas, kā mūsdienu turīgu zemnieku mājas. Varēja noprast, ka lielā divstāvu ēka bijusi dzīvojamā ēka (tai gan bija sabrucis jumts), nomaļis stāvēja galīgi sabrukusi pirtiņa, bet iesānis - saimniecības ēka un stallis vai kūts. Saimniecības ēka izskatījās gluži labi saglabājusies - akmens plākšņu jumts un netēstu akmeņu sienas bija spītējušas laika zobam. Ceļiniekiem par lielu pireku, akā, kas atradās sētsvidū, vēl joprojām atradās ūdens, tiesa gan, visai dziļi...