Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Haikanam no smiltīm kņudēja kaklā, gribējās klepot, bet viņš neuzdrīkstējās. Puisis nekustējās, baidīdamies iztraucēt Kamzi, aizbiedēt šo mirkli. Viņam patika tā sajūta, ka viņa ir ieķērusies viņam elkonī un uzlikusi galvu uz viņa pleca.

Šķita, ka apkārt trakojošajā vētrā ir izveidojusies miera saliņa. Kaut kur ārpusē gaudoja vējš un plīkšķēja lietus, bet līdz Haikana ausīm nonāca vien slāpētas skaņas. Viņš klausījās savā un Kamzi elpā, siltums zem apmetņaun elpas vilcienu mierīgais ritmiskums padarīja viņa plakstiņus smagus. Puisis ātri samirkšķināja acis, lai aizdzītu nez no kurienes pielavījušos miegu un palūkojās uz Kamzi pusi, lai pārliecinātos, ka viņa jūtas labi. Tumsā nevarēja skaidri saskatīt, bet šķita, ka meitenes acis ir aizvērtas. Kaut kur aiz muguras skaļi nošņākājās viens no zirgiem.

[Romija]

Kamzi plakstiņi bija smagi. Šī diena nebija no vieglajām. Un nu jau vajadzēja būt diezgan vēlai naktij. Viņa aizvēra acis un tā arī palika, nedaudz atspiedusies pret Haikana sānu, domādama te par Undu, te par vētru, te par Haikanu.

Viņi bija zaļā pļavā. Skrēja rokās sadevušies un meklēja necaurejamākos vanagvīķus. Kājas sapinās, viņi krita un smējās. Tik dzidri bija smiekli, kā lietus lāses, kā saules stari...

Pēkšņi Kamzi satrūkās. Viņa nesaprata, no kā, bet šķita, ka kaut kur ārpusē kaut kas notiek.

[Alfirin]

Kamzi mierīgo elpu piepeši pārtrauca strauja ieelpa, Haikans sajuta viņas galvu pametam viņa plecu. Arī viņš saspringa, ausīdamies pēc trokšņa, kas varētu būt meiteni izbiedējis vai uztraucis.

Aiz muguras atskanēja vēl viens šņāciens, un pret grīdu atsitās neapkalts zirga nags.

"Rasi un Bali cenšas tikt vaļā no smilšu korķiem nāsīs," Haikans pusčukstus noteica. Kaut kā negribējās traucēt zemapmetņa klusumu. Puisis izmantoja šo brīdi, lai uzmanīgi pārnestu svaru uz otras kājas, jo šī jau bija notirpusi, un viegli aplika roku Kamzi pleciem, atbalstīdams viņas augumu.

[Romija]

Zirgi! Nu, ja, nopūtās Kamzi un pasmaidīja.

Sajutusi Haikana roku apņemot viņas plecus, Kamzi sajutās vēl drošāk. Bija tik jauki apzināties, ka kāds par viņu rūpējas.

Bet tupus gulēt nebija pārāk ērti, tāpēc viņa nedaudz sarosījās, pabīdīdamās mazliet tālāk, tomēr darīja to tik prātīgi, lai Haikana roku nenotraustu no pleca. Pēc tam viņa noliecās un ielika galvu puiša klēpī. Tā jau bija ērtāk. Arī Haikana roka tagad mierīgi atradās uz viņas pleca, kas deva papildus drošību un siltumu. Labais Haikans, labais, labais... Kamzi pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 24.02.2005 01:55

[Alfirin]

Manīdams, ka Kamzi grib atgulties viņam klēpī, Haikans apsēdās uz grīdas un, muguru pret sienu atspiedis, labpatikā izstiepa kājas. Vērodams, kā Kamzi ieritinās viņa azotē, puisis pie sevis plati pasmaidīja, tad ar brīvo roku piekārtoja viņas pašas apmetni viņai ap pleciem un nopūtās. Bija kaut kā ļoti labi. Pat negaidīti labi, ņemot vērā smago dienas ceļu, karstumu un vētru. Lorda Ildena dotais apmetnis bija gana liels, lai gandrīz pilnībā apklātu guļošo Kamzi un pasargātu Haikana muguru no sienas vēsuma.

Miegs kā pūkains mākonis uzgūlās viņa smagajiem plakstiņiem

[Romija]

Ļaujot Haikanam iekārtoties ērtāk, Kamzi tomēr nepacēla galvu. Tā bija labi, tiešām labi .

Pamazām Haikana elpa kļuva mierīgāka. To nevarēja īsti dzirdēt, bet varēja just. Tas nomierināja, un arī Kamzi pamazām kļuva gluži miegaina un, klausoties lietus šalkās, aizmiga.

Viņi bija pļavā un smējās. Skatījās kā sienāži lēkā no smilgas uz smilgu, kā mārīte paceļas spārnos un nozūd saules virzienā...

[Roviela]

Lietum sākoties, Kellards izgāja no kakta, kur viņi visi bija patvērušies, un, piegājis pie loga, noskaloja seju un izspļāva no mutes liekās smiltis. Tumšs. Šķiet, nakts jau kādu brīdi ir iesākusies. Viņš ieklausījās, bet galvenais troksnis joprojām bija vējš, kuru gan sāka pārmākt lietus šalkoņa. Uz rīta pusi vajadzētu pāriet, šādas vētras nemēdz būt ilgas, viņš nodomāja.
Kellards atgriezās stūrī pie pārējiem. Tur vismaz bija sauss, un neizskatījās, ka nez kādi plūdi draudētu. Galu galā, mājām ir sliekšņi, un tās neceļ upju gultnēs, un pa logiem neviena vētra nevar pieliet pārāk daudz slapjuma.

Tumsā daudz saskatīt nevarēja, bet šķita, ka zirgi ir nomierinājušies un lielākā daļa ceļabiedru guļ. Lai jau paguļ... viņš pasmaidīja.
Kellardam, par spīti nogurdinošajam gājienam dienā, miegs tā īsti nemācās virsū - pagājušajā naktī bija bijusi laba atpūta.

- Guliet, kas grib, es pasargāšu, - viņš skaļā, bet skaidrā čukstā paziņoja, un pagājis nedaudz nostāk, nostājās pie sienas netālu no durvīm, kas veda uz āru.
Un iekārtojās uz ilgu sardzi.

[Farliner]

Menarions iekārtojās ērtāk, ietinies apmetnī, kā likās, viņš bija iegrimis transā. Tāp agāja vairakas sundas, līdz viņš atvēra acis. Izskatījās, ka Kamzi un Haikans guļ, arī vīrs svešādajās bruņās likās iemidzis. "Dīvaini, kā viņš tādā metāla kaudzē var pagulēt?" nodomāja Menarions, un tad pamanīja, ka Kellards ir iekārtojies tā, kājau karavīram klājas un novēro ieeju.
Sagribējās ēst, un Menarions, nopurinājis no apmetņa smiltis atvēra savu somu, kādu brīdi tās saturā parakņājās un ar jau ierastajiem metala traukiem un ````šķi devas pie karotāja.
"Šķiet, ka būtu laiks iestipināties, jo vētra turpināsies vēl krietnu laiku. Atceros ka kādreiz... bet tas nav svarīgi." Viņš piedāvāja Kellardam ````šķi, kurābija tas pats vieglais, aromātiskais vins, kas parasti. Traukos bija silts un svaigs ēdiens - cepteis ar dārzeņiem. pārliets ar tumšsārtu vīna mērci.

Šo rakstu rediģēja Farliner: 24.02.2005 14:45

[Roviela]

- Tā kā derētu gan, - Kellards neatteicās no cienasta.

Viņš paskatījās apkārt, vai nav kāda vieta, kur nolikt traukus, un, pamanījis sienā tādu kā nišu, nu, jā, te noteikti ir bijusi virtuve, ar plaukstu to izslaucījis, piedāvāja Menarionam nolikt traukus tur. Tad, iedzēris malku no ````šķes, kas par vīnu!, atdodams ````šķi īpašniekam, teica:

- Jā, ir bijušas naksniņas, bet šī ir tāda īpaši nejauka...
- Nez, vai tā te vienmēr bijis? - viņš prātoja tālāk, - Tādas ēkas, ceļš... neticās, ka sausas smiltis un vējš te ir mūžīgi bijuši saimnieki...

Kellards brīdi paklusēja, tad turpināja:
- Mani uztrauc, vai tādas vētras kā šī, šeit nav biežas viešņas. Ne katru reizi var laimēties atrast kādu patvērumu.

[Lia'angia]

- Nē, nav vis bijis, - domīgi atbildēja Menarions. - Es atceros šo vietu kā zaļojošu, auglīgu ieleju, ko apdzīvoja draudzīgi un Gaismai uzticīgi radījumi. Ziedoši dārzi... Skaistas mājas... laimīgi ļaudis...
Menarions balss kļuva aizvien klusāka un skumjāka. Kellards drīzāk nojauta, nekā redzēja, ka sarunas biedrs stingi veras sienā un viņa balss tikko manāmi dreb...

[Roviela]

Jā... tad, laikam, ir tā, kā domāju - viņš ir no tiem, kas dzīvojis šeit sen atpakaļ... valoda, dziedināšanas spējas... Kellards prātoja. Bet tas ir bijis neaptverami sen... es pat nevaru iedomāties, cik sen, ja jau kalni paspējuši pa to laiku izaugt. Bēdīga būšana - atgriezties, lai redzētu, ka tavas iepriekšējās dzīves vairs nav....

Kellards brīdi paklusēja, ļaudams biedram saņemties, tad teica:
- Tā būs bijusi skaista zeme... un man ir pārliecība, ka tā tāda vēl kādreiz var kļūt. Tagadne ir tāda, kāda nu ir... Bet tā ir tā pati zeme. Paskaties uz Seru, mūsu bruņās kalto ceļabiedru! Nez vai zaudēt savu ierasto pasauli ir jaukāk. Iekrist gandrīz uz galvas kaut kur pilnīgi svešā vietā, kur neviens tevi nesaprot, bez sajēgas vai un kad tiksi atpakaļ. Tie bija Vārti, ne tā?

Vēl brīdi paklusējis, Kellards sajuta vēlēšanos uzticēties šim senajam, ar kuru viņam pašam noteikti bija asinsradniecība. Un nekā nopietni slēpjama jau nebij'.

- Tumsa ir pacēlusi galvu, nolaupot ļaudis, arī to, pēc kuras mēs ejam - lēdiju Undu. Gaismas vietā saņēmu tādu norādi... - un Kellards izstāstīja par vīziju, ko bija redzējis, - ... dzelteniem akmeņiem. Nezini tādu vietu? Ceļu uz turieni?

[Farliner]

Brīdi klusējis, Menarions atbildēja:
"Vārti gan.. un ne vieni vien. Esmu piedzīvojis vairāk vārtu, nekā jebkad būtu gribējis. Tālab varu ieteikt tikai vienu - turēties no vārtiem tālāk, citādi var nākties klīst pa pasaulēm gadu gadiem... un atgriežoties uzzzināt, ka pasaule ir mainījusies...
Par Tumsu - tā ir eksistējusi visos laikos, un vienmēr atrod kādu, kura sirdī rast sev atbalstu. Es mēģināšu noteikt, vai par tādu voietu ko zinu, bet tam vajadzēs mazliet laika."

Mazliet ieēdis, Menarions apsēdās turpat uz grīdas un, kā likās, iegrima transā, pūloties atminēties kaut ko par to, ko Kellards stāstīja...

[Lia'angia]

Pēc neilgām pārdomām Menarions domīgi noteica, ka viņaprāt Ceļš vedot īstajā virzienā, jo tas vedot uz Sidrabainajiem kalniem, bet kādu gabaliņu aiz tiem kādreiz atradās biezi meži, kur tikās uzturēties Tumsas piekritējiem.
Rīts atausa skaidrs, silts un saulains. Zirdziņi izklidzināja ārā no drupām un badīgi metās šķit zaļās un ne tik zaļās zāles skupsnas, kas šur tur vēl rēgojās ārā no smilšu sanesām. Uz Ceļa nemanīja ne smilšu graudiņa.
Ceļinieki izrosījās un, izstaipījuši stīvos, no neērtās naktsguļas notirpušos kaulus, sāka posties tālākam ceļam. Sers Gvarvins ar visai nelaimīgu paskatu čīkstinājās un dārdinājās apkārt, ar pateicīgu mājienu pieņēma piedāvātās brokastis un savukārt padalījās ar kādu nedaudz jau saziedējušu maizi no savas sedlu somas.

[Romija]

...sēžot pie strautiņa, viņa sajuta saules staru uz deguna. Tāds silts un jauks...

Kamzi atvēra acis. Kāds saules stars bija atradis vietu uz viņas deguna. Viņa ļoti prātīgi piecēlās, lai natraucētu Haikanu. Izskatījās, ka puisis vēl snauž. Atstājusi viņam apmetni un paņēmusi līdzi savējo, Kamzi izgāja ārā. Par nakts vētru liecināja vien dažas peļķes. Atradusi lielāku iedobi ar ūdeni, viņa nolēma nomazgāt seju. Pieliekusies, meitene konstatēja, ka viņai pretī skatās mazs, izspūris radījums - viņas mati bija pilnīgi izspūruši pēc gulēšanas uz vilnas apmetņa.

Nākot atpakaļ, viņa centās matus saglauzt daudz maz kopā, bet tie nepateicīgi spurojās uz visām pusēm.

Kamzi neatteicās no piedāvātiem cienastiem. Papildinājusi brokastis ar vienu no pēdējiem līdzņemtajiem āboliem, viņa aplūkoja Ceļu. Apbrīnojami, bet pēc nakts smilšu vētras ne puteklīša uz Ceļa nebija.

[Roviela]

Pēdējās rīta stundas pirms celšanās Kellards bija dabūjis pagulēt. Tagad viņš pamodās no pārējo rosības. Lēnām izgaisa sapnis par sudrabotas gaismas pārlietu gludu un līdzenu ceļu tumšā, bet ne ļoti draudīgā mežā. Istaba bija gaiša. Vēl gulēdams, viņš nopētīja to. Pamatīgas sijas, pamatīgas durvis, kam laika zobs neko nebija varējis padarīt.
Tad viņa skatiens apstājās pie vēl vienām durvīm, tām, telpu aiz kurām viņi vakar nebija izpētījuši. Tāpat tumsā, vējā un lietū neko nevarētu tur saskatīt. Viņš nolēma pēc brokastīm apskatīties.

Kārtīgi un pamatīgi nomazgājies strautā un ieēdis kopīgās brokastis, Kellards teicās, ka pa to laiku, kamēr pārējie, kam ir zirgi, gatavosies ceļam, viņš papētīs šo māju.

Kellards sāk izstaigāt telpas vienu pēc otras, visas rūpīgi apskatīdams. Ja kāds vēlas nākt līdz, viņam nav iebildumu.

[Lia'angia]

Māja ir vienstāva, mūrēta no lieliem, ārkārtīgi precīzi salaistiem akmens bluķiem. Jumta sijas ir no kāda ļoti resna koka, kas laika gaitā kļuvis tik pat izturīgs, kā akmens. Istabas ir pilnīgi tukšas, ja neskaita smilšu sanesas, tukšu peles midzeni un dažādu sīku kauliņu paliekas - acīmredzot, arī plēsējs nav bijis no lielajiem. Šur tur sienās redzamas nišas, parocīgās vietās, varētu būt, ka kādreiz tur atradušies sienas skapji, taču arī tie ir pilnīgi tukši. Vienkārša, ērta mītne.
Taču gaiteņa galā Kellards uzduras uz kāpnēm, kas ved lejup. Acīmredzami kādreiz kāpnes ir segusi koka lūka, taču tā gan tagad ir pilnīgi izdēdējusi, un par tās esamību liecina vien eņģes labajā sānā...

[Roviela]

(OOC - pieņemu, ka kāpnes ir no koka, bet tas, īstenībā varbūt nav tik svarīgi. Toties garāk var uzrakstīt (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

Kellards domīgi nolūkojās uz kāpņu paliekām. Lūka ir izdēdējusi, arī kāpnes varētu būt nedrošas. Viņš apskatījās apkārt, vai neredzēs ko tādu, ko varētu izmantot par lāpu. Nekā. Nāksies pameklēt ārā.

Izgājis laukā, viņš pastāstīja biedriem, ko atradis, un ka grib papētīt, kas tur ir labs ieraugāms.
- ..negrib kāds nākt līdzi? - viņš nobeidza savu stāstu.

Nākošais darbs bija uztaisīt pāris lāpas un sauju skalu. Tas veicās ātri. Tad, novilcis lieko apbruņojumu un paņēmis arī virvi, Kellards jau drīz atkal stāvēja intriģējošo kāpņu galā.

Drošības pēc piesējis virvi pie atlikušajām pamatīgi kaltajām eņģēm - ja nu kāpnes tomēr sagrūst! - viņš iededzināja lāpu. Pagaismoja pa lūku lejā. Nē, neko daudz redzēt nevar. Nolauzis skalam galu, to aizdedzināja, un nometa lejā. Skals nokrita netraucēti, un liesmiņa joprojām jautri dejoja, nedaudz atspīdēdama pagrabstāva akmens grīdā. Tātad var kāpt. Turēdamies pie virves, Kellards, uzmanīgi sāka likt soļus pa seno kāpņu joprojām glītajiem pakāpieniem.
Ar prieku atklādams, ka tie bija izturējuši jebkādus laika pārbaudījumus, viņš drīz bija lejā. Pacēlis lāpu virs galvas, lai tā labi izgaismotu visus kaktus, sardzes priekšnieks sāka savu ziņkāres dzīto pasākumu.

[Lia'angia]

o.o.c. -nea, kāpnes ir no akmens, tāpēc jau vēl ir saglabājušās... Nu bet pieņemsism, ka Kellars šaubās, via balsti nav izļodzījušies.

Pagrabs bija liels. Tas pletās zem visas mājas. Kādreiz tas ir bijis sadalīts ar koka starpsienām un plauktiem, bet tagad no tā ir palikušas pāri tikai neskaidras nojausmas un putekļu kaudzītes...
Vienā stūrī Kellards uziet māla poda lauskas. Kādreiz tas ir bijis ļoti skaists, zaļiem augu valsts motīviem izrakstīts trauciņš, kurš, acīmredzot, prom nesot, izslīdējis un saplīsis daudzās šķēpelēs. No satura nav saglabājies nekas.
Te pēkšņi Kellards samana, ka viņa rokassprādze tikko jūtami kļūst siltāka. Uzmanīgāk papētījis, viņš zem vienas no plauktu paliekām uziet mazmazītiņu pienaini balta akmens cibiņu. Tā ir tik maziņa, ka pat Kamzi šaurajā plaukstiņā ievietotos vismaz trīs tādas. Cibiņa ir apputējusi gluži brūna, taču noslaukot, skatieman paveras smalks grebums, arī ar augu valsts motīviem. tas ir īsts mākslas darbs. Vāciņš veidots otrādi apgāzta ziedkausiņa formā.

[Roviela]

Kellards, pieradis uzticēties savai sprādzei, uzmanīgi paņēma dīvaino un starp gruvešiem tik neiederīgo mantiņu. Vai, kur sīciņa, bet tik patīkami to turēt rokā. Paberzējis ar cimdotās rokas īkšķi, paskatījās vēlreiz. Puscaurspīdīgais dūmakaini bālais akmens iegaismojās lāpas ugunī. Tiešām skaista lietiņa. Sirds silst un acis nevar novērst.
Nez, kas tur ir iekšā? Nē, šajā šaudīgajā gaismā būs grūti ko saskatīt, un vietas, kur iespraust lāpu, lai varētu darboties ar abām rokām, arī nav. Saudzīgi iebāzis baltakmens cibiņu azotē, Kellards vēlreiz rūpīgi noskatīja visus kaktus, sak' vai vēl kas neatradīsies?
Kad nekas tāds neatrodas, viņš dodas augšup pa kāpnēm un piebiedrojas pārējiem.
Nodzēsis lāpu, pastāstīja, ko redzējis. Tad izvilka atradumu. Viņa lielajā plaukstā mazā lādīte gozējās kā liela pērle.

- Kamzi, Menarion, par tādām lietiņām jūs varētu vairāk zināt par mani. Nez, kas tur varētu būt iekšā?

Ja neviens to nevar pateikt, tad Kellards mēģina cibiņu atvērt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 02.03.2005 11:32

[Alfirin]

Haikanu pamodināja pieklusinātas balsis. Pirmais, ko viņšapjauta, bija nejēdzīgi sāpošā spranda no gulēšanas sēdus. Otrais - Kamzi jau bija piecēlusies. Klusībā pukodamies pats uz sevi par tādu aizgulēšanos, Haikans aši piecēlās un tīksmi izstaipījās. Ar plaukstu paberzējis sprandu, viņš cerēja, ka drīz tā pāries.

Izdzirdējis Kellarda jautājumu, Haikans ziņkārīgi pastiepa kaklu, lai palūkotos uz mazo, balto lietiņu Kellarda lielajā, raupjajā plaukstā.

"Labrīt!" viņš priecīgi sveicināja savus ceļabiedrus. Puisim pat prātā neienāca, ka viņa gaišie mati ir pilnīgi savēlušies, veidojot gana jokainu ierāmējumu viņa sejai un platajam smaidam.