Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Haikans saspringti domāja, pieri saraucis. Viņš pārlaida skatienu izkaltušajiem plašumiem, kuros viņi grasījās doties. Zaļumu tik tikko manīja, tikai izkaltusi zāle vien...

Izlēmis, puisis iztaisnoja plecus.

"Es ņemšu Rasi līdzi," viņš paziņoja. "Ja viens zirgs varēs sev sameklēt barību, tikpat labi to varēs arī otrs."

Vairāk neteicis ne vārda, Haikans, jautru meldiņu svilpodams, devās uz strautiņu papildināt ūdens krājumus un krietni padzerties pirms ceļa. Rasi viņš pavadā veda sev līdzi, un mazais zirdziņš paklausīgi sekoja.

"Padzeries tā kārtīgi, mazā," Haikans papliķēja Rasi noliekto kaklu. Un kādā neprātā viņš tagad bija iekūlies? Puisis nogrozīja galvu, brīnīdamies pats par sevi un klusām iesmējās. Jā, to viņš vel dabūs redzēt, pavisam notiekti.

[Roviela]

- Kā nu zini, tā tava darīšana, - Kellards paraustīja plecus par Haikana lēmumu.

- Nu tad ejam? - viņš noteica, noskatīdams pārējos. Jā, visi bija gatavi. Viņš sāka soļot pa Seno ceļa atliekām, kas veda tieši uz dīvainās melnās pusi.

Atskatījies vēlreiz uz kalniem, pamanīja Kati, kas dīvaini saprātīgi - tā viņam likās, - noskatās viņiem pakaļ, stāvēdama zaļā zālē.

[Romija]

Haikans Kamzi šķita mazliet par neapdomīgu šim ceļam. Bet varbūt šoreiz viņam ir taisnība. Varbūt noderēs vēl viens zirgs. It īpaši tad, ja viņš nav nekāds izturīgais soļotājs.

Sagaidījusi, kad puisis padzirda savu zirdziņu, viņa nolēma ceļu turpināt kājām un paņēma Bali aiz pavadas. Zirdziņš labprāt vēl būtu paganījies zālītē, bet ceļš viņus sauca, tāpēc meitene sekoja Kellardam uz melnā kuba pusi.

[Lia'angia]

Kati pagājās viņiem pakaļ un izbrīnā iezviedzās. Kā tad tā - visi ies un viņu atstās? Ķēvīte nosprauslājās, nopurināja galvu un sāka iet visiem nopakaļis.
Menarions bija kluss un domīgs, viņš laiku pa laikam kaut ko pie sevis nopurpināja un skatījās apkārt.
Kad ceļotāji nonāca pie melnā kuba, viņi redzēja, ka no tā uz Ceļu ved mazāks celiņš. "Nu gluži kā bruģētā piebrauktuve no ielas līdz noliktavai tēva mājās", iešāvās prātā Haikanam.
Šis celiņš bija robeža starp veselo un sabrukušo Ceļa daļu. dažus sprīžus pirms celiņa vēl mētājās dažas vēja ārdētas akmens atlūzas, bet tālāk veda taisns, gluds, pat viegli vizmojošs Ceļš, uz kura ne smiltis, ne laiks nebija atstājuši ne pēdas. Ceļš bija salikts no baltām dažāda lieluma akmens plāksnēm. Laiku pa laikam, neregulāri, bez kāda redzama raksta, Ceļā bija ievietota gaiši zilas plāksnes ar dažādiem noslēpumainiem simboliem. Kamzi atcerējās, ka vienu no šiem simboliem viņa bija redzējusi Undas rādītajā grāmatā, tās autors domāja, ka šis simbols pasargājis ceļiniekus no likstām. Kellards savukārt ievēroja, ka viens simbols bija līdzīgs tam, kuru lords Ildans bija uzvilcis gaisā, viņus pavadot ceļā.
Viņi stāvēja, dīvaini nedroši, nevarēdami sadūšoties spert kāju uz šī dīvainā Seno varenības apliecinājuma. Menarions šķita nogrimis ļoti dziļās domās, viņa seja bija skumja un atsvešināta. Jā, šo Ceļu viņš atminējās... bet tikai tagad viņš saprata, kādam laikam būtu jābūt pagājušam, lai apkārtne tik ļoti pārmainītos...
Tajā brīdī no kuba puses atskanēja sanoņa, kas pēkšņi pārauga paskaļā zumēšanā. Visi saspringa, Kellards nostājās aizsardzības pozīcijā. Menarions uzlika roku uz ieroča spala...
Kubā iezaigojās blāvi vizoša arka, no kuras izsprāga kāds vīrietis. Tas bija milzīga auguma, raženi noaudzis tēvainis ar gaišiem, gariem matiem un bārdu, ģērbies spīdīgās, dīvainas konstrukcijas bruņās. Viņš izmisīgi un visai nesekmīgi centās savaldīt savu zirgu, kurš trakoja acīmredzamās izbailēs.

[Romija]

Kamzi stāvēja netālu no kuba un Ceļa sākuma. Viņa neuzdrošinājās tuvoties dīvainajai celtnei, bet arī Ceļš iedvesa bijību. Tā viņa stāvēja un skatījās uz baltajām un gaiši zilajām plāksnēm, domāja par Undu un viņas grāmatām, līdz sadzirdēja dīvaino zumēšanu no kuba puses.

Pēkšņi uzradušais vīrietis ar zirgu bija kaut kas negaidīts! Kamzi salēcās, gandrīz atlaizdama pavadu, jo arī Bali bija manāmi uztraukusies. Roka neviļus uzgūlās Kellarda dotajam dunča spalam, meitene ieņēma aizsardzības pozu. Neko nevarēja zināt ar visādiem vīriešiem, kas pēkšņi parādās no tik dīvainām celtnēm. Pats kubs bija melns, šķita pat nelāgi melns. Iespēja, ka no viņa varētu iznākt labs cilvēks, Kamzi šķita pārāk niecīga!

"Tu!" viņa uzsauca atnākušajam. "Kas tu esi!" Kamzi gandrīz šņāca. Viņa nebija ar mieru vienkārši sagaidīt cilvēku, kas uzskata par pareizu vienkārši izvelties no kuba.

[Roviela]

Tam jābūt Seno ceļam, Kellards domāja, skatot šo brīnumu, ko nespēja sagrauzt nekāds laika zobs. Mums jāiet pa to. Re, tā zilā plāksne, un re, tā... pazīstamas zīmes! Un zilā krāsa. Tas ir Gaišo ceļš. Tumsas neskarts. Cerams, ka tā.

Viņa uzmanību novērsa zumēšana no naktsmelnās celtnes, vai tā vispār bija celtne? ne logu, ne durvju, ne jumta! puses. Vienbrīd tumšajā virsmā iezīmējās tāda kā arka. Vārti! Tie ir Vārti. Pat nekad tādus dzīvē iepriekš neredzējis, Kellards to apjēdza uzreiz. Vārti neveras nejauši, kāds pa tiem nāks! Viņš nostājās priekšā Kamzi, būdams gatavs izraut zobenus pie mazākās vajadzības.
Nācējs bija viens, ja neskaita raženo zirgu. Nebija daudz laika pētīt, kāds tieši izskatījās pa Vārtiem ienākošais, jo sardzes priekšnieku vairāk interesēja pasargāt savus biedrus no satrauktā rumaka pakaviem. Daudz neko negaidot, viņš pieskrēja tuvāk un ar stingru roku sagrāba balto zirgu aiz laužņiem.

- Nomierinies, pie Ragainā Lorda! Nomierinies, - un Kellards, kā paradis darīt, novilka zirgam ar savu aproci pār nāsīm un acīm. Vajadzētu iedarboties!

[Lia'angia]

Svešais milzenis skļā balsī kaut ko sauca. Lai gan valodu viņi nesaprata, tā izklausījās pēc negantas lamāšanās, kas veltīta zirgam.
Kad Kellards saķēra zirga pavadu, vīrs gandrīz vai izvēlās no sedliem, bet Kellarda rokasspārdze iedarbojās, un zirgs pamazām aprima. Tad vīrs dusmīgi pablenza Kellardā un izteica kādu piezīmi. Varētu būt, ka viņš ieteica svešajam pievākt savus nagus no viņa zirga. Tad viņš apjucis pablenza apkārt un nobēra garu tirādi vaicājošā tonī, vērsdamies pēc kārtas pie visiem ceļiniekiem.

[Roviela]

*Vēl viens dīvainis! Itin kā viņu jau te nepietiktu*, Kellards domās novaidējās.

Zirgs bija nomierinājies. Tagad tam, ka Kellards joprojām turēja balto skaistuli pie laužņiem, bija cita nozīme - tas neļāva svešajam aizjāt, tāpat svešais gribēdams nevarēja sardzes priekšnieku aizsniegt.

Kellardu neuztrauca tas, ko tāds jātnieks varētu teikt par viņu. Viņš, pieklājīgi, pēc visām paražām, pateica ierastos sveiciena vārdus, tikmēr rūpīgi nopētīdams svešo.
Nez, no kurienes tāds te ieradies? Tik smags bruņojums! Un neredzēts. Tāds nav nevienai tautai, ko Kellards pazina. Valoda arī sveša...

Manot, ka jātnieka satraukumu nomaina apjukums un ziņkāre, Kellards atkāpās vienu soli, vēlreiz sveicināja, šoreiz pēc sava Lorda karavīru paražas, un, rādot uz sevi, nosaukdams savu vārdu - Kellards, lorda Ildena sardzes priekšnieks. Viņam pakustoties, kļuva labi redzami lorda ģerboņi uz bruņucepures un ieročiem.

Tā kā svešais acīmredzami gribēja zināt, kur viņš atrodas, Kellards ar roku rādot uz apkārtni teica:
- Hallaka, Augstā Hallaka.

[Lia'angia]

Svešinieks apjucis noskatīja visus pārējos. Samirkšķināja acis. Paklanījās, pielika labo roku pie sirds un noducināja: "Sers Gvarvins Varibuls!". Vēlreiz paskatījās uz viņiem, tad uz kubu, no kura bija izjājis. Labu brīdi ar diezgan stulbu izteiksmi sejā uz to blenza, norādīja uz to, uz sevi, un kaut ko prasīja. Kad Kellards pamāja ar galvu, sak, jā, no turienes vien iznāci, vīrs pamēģināja atbīdīt savu bruņucepuri augstāk pakausī (visai neveiksmīgi, jo tā bija sasprādzēta zem zoda) un vēlreiz kaut ko jautāja, pacēlis gaisā divus pirkstus.

[Romija]

Aiz Kellarda muguras Kamzi jutās drošāk. Viņa stingri tureja Bali pavadas, lai ķēvīte neizrautos un aiz bailēm neaizbēgtu.

Dīvainā mēlē tas svešinieks runā, nodomāja Kamzi. Jau Menarions un Haikans bija ne vietēja paskata, bet šis izskatījās pavisam savādāks. Viņa spožās bruņas un dīvainiem rakstiem izrakstītais apmetnis lika domāt par pilnīgi svešu atnācēju. Šāda paskata ekipējumu Kamzi neatcerējās nevienā grāmatā redzējusi.

Sers? Gvarvi-kaut kāds tur? Dīvains vārds, domāja Kamzi. Tik pat dīvains, cik pats cilvēks, viņa apģērbs un valoda.

Redzēdama, ka Sers G, kā viņa viņu nodēvēja, vietējo valodu nesaprot, neko tālāk nevaicāja.

"Man šķiet, ka viņš nepavisam nav vietējais," Kamzi teica saviem ceļabiedriem. "Vai kāds gadījumā nesaprot, par ko viņš runā? " viņa paskatījās uz Menarionu un Haikanu cerībā, ka kāds no viņiem kaut ko zinās.

[Roviela]

Kellards, pēc svešinieka neizprotamā žesta, nez, ko viņš gribēja teikt ar to? Jautājums - vai viņi ir divi? Vēl kaut kas? Divi - kas? Nē, nesaprotu... Sardzes priekšnieks atbildei paraustīja plecus uz papleta rokas ar plaukstām uz augšu. Sak' nesaprotu, ko tu gribi! un atskatījās uz pārējiem. Varbūt viņi ko saprot?
(OOC - pieņemu, ka mēs uz ceļa esam redzami visi četri, tāpēc jautājums nevarētu būt - vai jūs esat tikai divi, ko es redzu?)

Dzirdot Kamzi secinājumu, piekrītoši pamāja:
- Jā, viņš noteikti nav vietējais. Šeit tādus neesmu redzējis, un Estkarpā arī nē. Es nesaprotu, ko viņš saka.

Pamanījis, ka Bali joprojām rāda baltas acis un Kamzi to ar pūlēm notur, paspēra soli uz ķēvītes pusi un pārvilka tai, tāpat kā baltajam svešinieka zirgam ar aproci pār acīm un nāsīm, klusi un mierinoši pačukstot: "Nomierinies! Miers, maziņā, viss labi!"

[Gvarvins]

Atguvis kontroli paar zirgu, sveshineks paceela piikji staavus gaisaa, pakaapaas dazhus soljus atpakalj un atkaartoja ieprieksh teikto, tikaishoreiz leenaam un uzsveerti izrunaajot katru vaardu, un ar katru izrunaato vaardu kljuustot arvien aizkaitinaataaks. Runaadams sveshais paarmainjus skatiijaas te uz vienu, te otru no klausiitaajiem un katru reizi pieveershot skatienu otram nikni noshnaacaas.

[Romija]

Labi, ka Kellards nomierinaaja nabaga Bali, nodomaaja Kamzi. Savaaraak vinjai bij gruuti notureet kjeeviites pavadu.

"Nee, nee, cieniitais!" vinja pakaapaas uz priekshu, jo nu jutaas jau droshaak. "Juus mums te uzkriitat bezmaz vai uz galvas un tad veel runaajat ar taadu intonaaciju." Kamzi nesaprata, par ko sveshais vareetu buut tik aizkaitinaats. Valodu saprast nevareeja, bet Kamzi nojauta, ka vinjsh veelas kaut ko uzzinaat. Vismaz tas buutu logjiski, ja cilveeks ir peekshnji kaa no gaisa nokritis sveshaa vietaa.

"Man shkjiet, ka shis viirs izturaas mazliet par bravuuriigu un izaicinoshu shaadai situaacijai," saviebjot visai diivainu sejas izteiksmi teica Kamzi. "Bet izskataas, ka vinjsh arii ir apjucis. Diez vai tas ir ljaunais," vinja sprieda. "Jaameegjina visu atrisinaat mieriigaa celjaa. Kellard, aizstaavi mani, ja kas," meitene noteica, piemiedza sardzes priekshniekam ar aci un paspeera soli saanis, lai pilniibaa redzeetu svesho.

"Kamzi," vinja teica un pielika raadiitaajpirkstu pie kruutiim, taadaa veidaa noraadot, ka taa sauc vinju, vienlaiciigi ar otru roku it kaa nejaushi paverot apmetni un atklaajot skatam sudraba duncha spalu. Vinja var aizstaaveeties, ja ir nepiecieshams, bet netaisaas uzbrukt - to tam vajadzeeja noziimeet.

OOC: piedodiet, bet universitaatee nestraadaa garumziimes (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Roviela]

- Labi! - Kellards klusībā pasmējās par meitenes teikto.

Mierīgi... protams, mierīgi, kā savādāk. Žēl, ka tas, kā viņu, Sers, rādās tāds viegli aizkaitināms. Un žēl, ka nevar saprast, ko viņš grib. Ceļu uz tuvāko apdzīvoto vietu?

Kellards nostājās blakus Kamzi un mēģināja vēlreiz. Parādīja ar rokām mājas, lielas un mazas, vērojot, vai svešais saprot, ka viņš domā pilsētu vai ciemu. Šķiet, saprata, bet nevar jau būt pārliecināts! Lai nu kā, sardzes priekšnieks turpināja skaidrot, ka, ja Seram vajag tikt pilsētā, tad tas ir pāri kalniem (nepārprotams mājiens uz kalnu pusi) un, ka pa tiem Sers ar savu brašo rumaku tādā smagā apbruņojumā pāri vis netiks (nepārprotams mājiens uz zirgu un jātnieku).

Vēl Kellards mēģināja parādīt, ka viņi paši nezin, kurp ved Seno ceļš, uz kura viņi pašlaik stāv, bet, ka viņi ir nodomājuši iet tieši pa to.

Viņam palika jautri, iedomājoties, kā tas viss izskatās no malas, bet viņš to nelika manīt. Tikai acīs lēkāja smieklu velniņi.

[Gvarvins]

"Sers Gvarvins," uzlicis roku uz kruutiim un nedaudz palociijis galvu, sveshinieks atbildeeja meitenes sveicienam.

Tad, kaadu briidi ar neizpratni paveerojis karakalpa izdariibas, sveshais veel tresho reizi atkaartoja savu sakaamo, nu jau tieshi Kamzi, bet shoreiz makjeniit nomierinaajies un censhoties runaat leenaam un praatiigi. Sveshais aciimredzot kaut ko staastiija, tad jautaaja, tad atkal pastaastiija, veelreiz pajautaaja un beigaas shkjiet veltiija vairaakus nebuut ne glaimojoshus vaardus kaadam Hironimo.

[Romija]

Kamzi palociija galvu Sera G virzienaa, pienjemot sveicienu.

"Es nepaziistu Hironimo," teica meitene, kad bija noklausiijusies ne paaraak daudz izsakosho sveshaa staastiijumu. "Diemzheel mees tevi nesaprotam, izskataas, ka tu muus ne tik."

Runaajot Kamzi nejaushi aizskaara savu Gunnoras amuletu, kas bija silts. Taatad Sers G nebija ljauns. Atvieglota nopuutusies, vinja paraadiija ar roku uz visiem celjabiedriem, tad ar diviem pirkstiem atteeloja ieshanu un noraadiija celja virzienu. Tas ar slaidu zhestu vina noraadiija uz celja pusi, it kaa aicinot Seru G liidzi. Gan jau ejot mees kaut kaa saaksim saprasties, vinja nodomaaja.

[Gvarvins]

Sers Gvarvins pastiepa roku Kamzi noraadiitajaa virzienaa, jautaajoshi paskatiijaas un kaut ko pajautaaja...

pamaniijis, ka juataajums nav saprasts, vinjsh veelreiz pamaaja ar roku noraadiitajaa virzienaa, un tad otru roku pielicis pie mutes meegijnaaja atdarinaat, ta ne iisti eeshanu, ne runaashanu, ne baardas kasiishanu...

Veel paaris reizes atkaartojis jautaajumu, tad pajautaajis veel dazhus jautaajumus dazhus, paraadiija chetrus pirkstus, noraadiija uz zirgu un peec tam uz sevi, nobeera veel paaris visai neapmierinaatus vaardus par mineeto Hironimo, un beidzot saaka arii pieveerst uzmaniibu arii apkaartnei.

[Roviela]

Kellards bija pārstājis plātīties un tagad stāvēja blakus Kamzi.

Izskatījās, ka ar saprašanos būs kā būs. Atkal mīkla... ko Sers ar to grib teikt?
Nolēmis pagaidām neko neuzsākt, Kellards mierīgi gaidīja, ko atbildēs meitene.

Būtu jau tā kā laiks kustēt uz priekšu... Izskatās, ka svešinieks nāks viņiem līdzi, un, ko, īstenībā, citu viņš varētu pasākt? Līst kalnos tādā paskatā ir pašnāvība, atliek tikai ceļš cauri sausajai stepei. Kellardam nebija iebildumu pret to, ka Sers viņiem piebiedrotos. Vismaz pagaidām nebija.

[Romija]

Pēc Sera G jautājuma Kamzi pamāja ar galvu, jo domāja, ka Sers prasa, vai viņi domā doties tur.

Paskatījusies uz svešā dīvaino žestu, Kamzi nolēma viņam piedāvāt kaut ko ēdamu. Piegājusi pie Bali, viņa no plecu somas izvilka ābolu un maizes garozu. Atnākusi atpakaļ, viņa vispirms iedeva zirgam garozu (ja nosprieda, ka četri ir četras kājas, kas arī grib ēst), tad ābolu piedāvāja Seram G.

"Paēdiet vismaz kaut ko," viņa atdarināja ēšanu un cerēja, ka pret gluži parastu ābolu raženajam vīrietim iebildumu nebūs. "Un tad varēsim doties tālāk," teica Kamzi, vēlreiz pametot ar roku Ceļa virzienā.

[Alfirin]

Haikans bija palicis iepakaļ ar visu Rasi. Tagad, stāvot līdzās Menarionam, viņš ar uzjautrinājumu pētīja jokaino ainu, kas pavērās viņa acu priekšā. Tik savādi bija redzēt nopietno un cienījamo sardzes priekšnieku mēģinām izmantot žestu valodu, lai sazinānot ar svešinieku, ka Haikans tikai pēc brīža aptvēra, ka būtu taču reiz tas žoklis jāaizver.

Kamzi piegāja pie lielā, baltā zirga un iebaroja tam garozu, pēcāk piedāvādama ābolu vīram. Haikans, izplūsdams platā smaidā, uzrāva uz augšu uzaci. Viņa atmiņā atausa viņu pašu pirmā satikšanās. Interesanti, vai Kamzi vienmēr mēģina iebarot nupat satiktus svešiniekus? viņš nodomāja. Lai gan.... Spriežot pēc savas pieredzes, tas bija gana iedarbīgs līdzeklis draudzīgu attiecību panākšanai.

Haikanam pašam pat prātā nenācaiesaistīties sarunā. Lai jau Kellards ar Kamzi tiek galā, ja ļoti vēlas. Haikans izvēlējās palikt malā un vērot. Arī viņa roka bij uz jauniegūtā zobena spala. Ja nu vajag...

"Vai tu esi kādreiz redzējis vēl kādu tik savādu cilvēku?" Haikans klusām pajautāja Menarionam, vērodams svešinieka bruņojumu.