Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

"Hmm, tu gribi teikt, ka arī tevi šie pasaules blandoņas ir apstrādājuši?" Kamzi šķita dīvaina Haikana nopūta.

Noskatījusies kā arī Haikans paņem sev kādu ieroci, viņa atkal apsēdās pie ugunskura. Šonakt viņai negribējās stāvēt sardzē, jo jau pēc iepriekšājās nakts puses sargāšanas un otras puses cīņas viņa jutās gana nogurusi. Kellards vismaz bija pusi nakts gulējis.

"Šķiet, ka es drīz iešu gulēt," viņa noteica. Aizgājusi līdz zirgiem, viņa tos noglāstīja, iedeva katram pa nelielam garozas gabalam un ar prieku konstatēja, ka visi trīs ir apmierināti, kaut arī īpaši daudz zāles te nebija. "Nekas, tiksim līdz tuksneša malai, tad dabūsiet arī zāli," meitene tiem pačukstēja.

Atgriezusies pie ugunskura, viņa ietinās savā apmetnī un nogūtās turpat blakus siltumā. Bija silti un sausi un Kamzi cerēja, ka Undai nav sliktāk.

[Roviela]

"Ja tev māksies virsū kāds, ar ko tev nebūs vēlēšanās tuvāk iepazīties, tad gan būs vienalga, vai ierocis ir rotāts vai nav, ka tik labs un no kārtīgas dzelzs," Kellards piebilda. (OOC - atgādinu, ka laba dzelzs šai pasaulē ir gandrīz pats labākais līdzeklis pret sliktu maģiju - pareizi? Tā bija?)

"Jā, Kamzi! Ej, atpūties, tev vakar nesanāca. Gan jau pamodināsim, ja būs vajadzība."
"Kā mēs sadalīsim šīs nakts sardzes?" Kellards noprasīja abiem pārējiem.

[Farliner]

"Man vienalga," noteica Menarions, "es tumsā samērā labi redzu un varu uzņemties daļu no tumšā laika." To pateicis, viņš, gluži kāno rīta, izvilka no somas traukus ar ēdienu - šoreiz ceptu gaļu ar dārzeņiem, arī vīna ````šķe tika novietota pieejamā vietā. "Iesaku kārtīgi iestiprināties, pēc ievainojumiem, ja zaudētas asinis, tas nepieciešams." To pateicis, vņš arībez jebkāda ievainojuma parādīja pienācīgu cieņu ēdienam.

[Romija]

Jau grasoties slīgt miegā, Kamzi sajuta lielisku smaržu. Tā varēja smaržot tikai silts un labi pagatavots ēdiens. Pavērusi vienu aci un pēc tam arī otru, viņa redzēja, ka Menarions atkal cienā ar vakariņām. Mazliet padomājusi, vai ļauties miegam vai labāk kārdinājumam ieēst, viņa tomēr piecēlās un piegāja pie pārējiem. Tā kā tikai norādīts, lai visi iestiprinās, tad viņa bez kautrēšanās arī sāka ēst.

"Jūs... m... hmm, laikam virtuvi staipāt līdzi somā," Kamzi ar pilnu muti šķelmīgi apvaicājās Menarionam. "Ļoti garšīgi! Tiešām!" viņa uzslavēja.

[Lia'angia]

Nakts pagāja mierīgi un, kā par brīnumu, rīts pienāca ( © Artis (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) ). Arī šī diena solījās būt silta un saulaina. Tagad Tuksnesi varēja apskatīt labāk. Tiesa, tas nebūtu īsti saucams par tuksnesi, drīzāk par izkaltušu stepi, kur izretis bija manāms kāds zemu, žuburainu koku puduris. Pārsvarā tuksneša zāle bija dzeltena un izkaltusi - rudens tak!-, taču vietām ieplakās vēl bija saglabājies zaļums. Tomēt lielākoties zeme bija sausa un izkaltusi, un spirgtais rīta vējiņš dzenāja pa klajumu putekļu un smilšu grīstes.
Šur tur izkaisīti Tuksnesī vīdēja stabi, klintis, obeliski un sagruvušu ēku paliekas, kuras laiks bija tiktāl noārdījis, ka to nozīmi noteikt vairs nebija iespējams. Taču bija acīmredzami, ka agrāk Tuksnesis bijis diezgan blīvi apdzīvots.
Tagad bija skaidrāk redzams arī Seno Ceļš. No ceļinieku naktsmītnes vietas līdz Ceļam veda tikko nojaušamas ceļa seguma paliekas - pa kādam plāksnes gabalam, akmens atlūzai, taču teju pie paša horizonta Ceļš pēkšņi it kā iznira no smiltīm. Tālāk tas aizstiepās aiz horizonta, nvainojami gluds un taisns, un pat šķita, ka tas saules gaismā nedaudz viz.
Tuksnesis mierīgi dzīvoja savu dzīvi, kurai gar cilvēkiem nebija nekādas daļas. Kaut kur tālumā novilnīja rudā zāle, un Kamzi pamanīja lapsu, kas zagās caur kādas mājas drupām. Lapsa izbaidīja kādu putnu baru un tie, izbailēs skaļi kliegdami: "Kuviit! Kuviit!" pacēlās spārnos, novizinādami saulē bronzā atvizošus spārnus. Augstu debesīs planēja kāds putns, gandrīz nekustinādams spārnus un lielā lokā aplidodams savus medību apgabalus. Turpat netālu kādā klints piekājē kalnu trusene bija izvedusi savus krietni paaugušos bērnus, bet, izdzirdusi zirga iesprauslošanos, aši sadzina savus lolojumus alā.
Saules gaismā šī ainava šķita pavisma miermīlīga un bija grūti noticēt visām drūmajām teiksmām, kas vēstīja par neizprotamajiem notikumiem, baisajām nāvēm, Tumasas radījumu uzbrukumiem un laupītāju bandām, kas Tuksnesī mudžēt mudžot. Bet atlika uzmest skatienu drūmajām drupām, lai saprastu ka šī zeme vēl glabā atmiņas par pavisam savādākām ciltīm un dīvainiem radījumiem, ka agrāk ir bijuši šī klajuma patiesie saimnieki.

[Lia'angia]

o.o.c. - nu vispār es biju domājusi, ka jūs no rīta pamostaties un tagad spriedīsiet, kurp doties tālāk...

[Romija]

OOC: Ok, tad var arī tā. Iepriekšējais posts neskaitās. Bet Kamzi diez vai redz tik tālu, ka var saredzēt tuksnesī ap drupēm ejošu lapsu. Labi, vienalga.

Kamzi pamodās, kad viens saules stars centās iespraukties caur viņas aizvērtajiem plakstiņiem. Atvērusi acis, viņa konstatēja, ka ir visu nakti gulējusi saldā miegā. Diena šķita skaista un saulaina. Izlīdusi no apmetņa apakšas, Kamzi aizgāja līdz strautiņam. Aukstais ūdens patīkami skāra rokas. Viņa nomazgāja muti, tad izlaida rokas cauri matiem.

Aizgājusi atpakaļ pie ugunskura, viņa redzēja, ka citi vēl neceļās. Labi, lai mazliet vēl paguļ, Kamzi nosprieda un pagāja nostāk, sākdama skatīties uz tuksnesi. Tālumā aiz kādām drupām pacēlās bars putnu. Lapsa, nodomāja Kamzi. Jebkurā citā gadījumā viņa būtu apsvērusi domu par medībām, bet tagad tam nebija nozīmes. Menarions droši vien tāpat cienās ar brokastīm. Tā Kamzi stāvēja un skatījās, kā klusu un mierīgi norisinās tuksneša dzīve. Nekas neliecināja par briesmām, kas bija dzirdētas stāstos. Patīkami bija just, kā nedaudz mitrie mati vējā spēlejas ap kaklu. Ja vien Unda nebūtu pazudusi, šo varētu saukt par patīkamu pastaigu.

[Roviela]

Kellards pamodās. Pēc iepriekšējās nakts, šī bija pagājusi vienkārši brīnišķīgi mierīgi. Būs skaista diena, viņš nosprieda, piecēlies sēdus.
Citi vēl guļ, bet gan jau drīz celsies. Viņš pārlaida acis nometnei. Nē, Kamzi guļvieta ir tukša. Kur viņa ir? Re, tepat vien. Viņš atkal atlaidās guļus. Kājas vairs nesāpēja, bija tik patīkami palaiskoties mazo brītiņu pirms jāceļas. Reti jau tā gadījās.
Unda! Galvā noskanēja kā tāls sauciens. Unda!
Visu laiskumu kā ar slotu aizslaucīja. Kellards piecēlās un ierasti sāka klusi kārtoties, lai pēc iespējami īsāka laika jau varētu atstāt nometni.

Nomazgājies un iekūris uguni, viņš piegāja pie Kamzi, kas joprojām pētīja tuksnesi.
"Labu rītu, veiksmīgu dienu un mierīgu vakaru!" noskanēja parastais ceļotāju sveiciens.
"Ko labu redzi tālumā? Kāds izskatās ceļš?" Arī Kellards no šīs tik ērtās skata vietas rūpīgi nopētīja redzamo.

[Alfirin]

Kamzi un Kellarda balsis pamodināja Haikanu. Puisis tīksmi izstaipījās. Cik tomēr labi ir gulēt uz zemes, nevis zirga mugurā!
Haikans, neizlīdis no guļammaisa, pavēlās uz viena sāna un, galvu vienā rokā atbalstījis, vēl miegainām acīm vēroja abus runātājus. Kur gan viņiem bija jāsteidzas tik agrā rītā? Nekas nav labāks par lēnu mošanos, viņš nodomāja.

Šķita, ka gaiss ir pavisam citādāks. Haikans īsti nevarēja saprast, kas, bet citādāks. Nu nekas, gan jau ar laiku to noskaidrošu, viņš nolēma un sveicināja savus ceļabiedrus:

"Labrīt!"

[Romija]

"Rīts labs, par dienu vēl redzēsim, vakaru gaidīsim," Kamzi atbildēja pienākušajam Kellardam. Viņš droši vien bija pa nakti sargājis, bet izskatījās labi izgulējies.

"Ceļš izskatās gluds un labs, tuksnesis dzīvo savu dzīvi. Cik tālu redzu, viss izskatās mierīgi," viņa turpināja vērties uz tuksnesi. Saule kāpa augstāk un kļuva siltāks.

"Labrīt!" viņa atbildēja arī Haikanam, kas tikko bija pamodies. "Izskaties tāds mazliet neizgulējies," Kamzi pasmaidīja. "Bet būs mums jādodas ceļā. Kamēr laiks labs un viss mierīgi, nedrīkstam gaidīt."

[Roviela]

"Ā, labrīt, Haikan!" Kellards pamāja sveicienam.

"Nē, Kamzi, es ne par mieru domāju, bet par to, vai tuksnesī būs atrodamas akas. Ja nebūs, nekur tālu mēs netiksim... Bet, vismaz, cik te ir redzams, tad šur un tur ir arī kāds zaļums. Un, ja ir zaļums, tad ir ūdens arī. Nez, kā būs ar zirgiem," viņš norūpējies piebilda.

[Romija]

"Redzi," kamzi pastiepa roku aizlidojošo putnu virzienā. "Putni te pulcējas. Tad jau varētu būt, ka kāda ūdens lāma arī atradīsies. Par aku gan nezinu, pagaidām neviena nav redzama." Viņa vēlreiz pārlaida skatienu tuksnesim, bet neko līdzīgu akai tā arī neieraudzīja.

"Katram gadījumam jāuzpilda ````šķes tepat!" Kamzi noteica.

[Roviela]

"Tik tuvu diezin vai kāda būs redzama. Tās, parasti, ir dienas gājuma attālumos," Kellards paskaidroja.
"Bet ````šķes noteikti ir jāpiepilda un zirgi jāpadzirda arī. Ejam?"

Kellards pagriezās un devās pie ugunskura. Zirgus padzirdīt un ieēst brokastis. Vēl būs arī žagari jāsalasa...

[Romija]

"Nāc tu arī, Haikan," Kamzi aicināja viņu līdzi. Brokastis tiešām vajadzēja paēst. Bet vispirms viņa vēlreiz aizgāja pie zirgiem. Visi trīs mierīgi stāvēja, ik pa laikam sabubinoties, it kā paši savā starpā apmainītos ar "nu jā" un "kā tev liekas".

[Roviela]

Pēc brokastīm Kellards nokrāmēja atsevišķi lieko bruņojumu un ieročus. Kādu laiciņu papētījis apkaimi, viņš atrada labu, ērtu, piemērotu un nezinātājam nemanāmu vietu, kur tos noslēpt. (OOC - pieņemu, ka, ja Menarions kaut ko no tā gribēja, viņš to ir paņēmis). Tā arī, ar pārējo palīdzību, izdarījis, lorda Ildena sardzes priekšnieks atpakaļ nākot vēl salasīja kārtīgu klēpi zaru, ko atstāt nakšņošanas vietā. Tad pievērsās zirgiem. Noskatījis Kati no visām pusēm, ieskaitot pakavus, izvilka vīli un uztrina radzes, kas bija pret akmeņiem atsistas.

- Kamzi, Haikan, jums palīdzēt? - viņš devās palīgā meitenei, kas tā īsti diez vai varēja tikt galā ar zirgu pakaviem, un puisim, par kuru nebija zināms, vai tas prot vīli rokā turēt. Bali un Rasi arī izskatījās apmierinātas un tīri labprāt padeva savējos apstrādei, kamēr Kamzi kaut ko dudinājās tām pie mīkstajiem purniem.

Beigās Kellards ar skrāpi rūpīgi nosukāja savu ķēvīti. Tas neaizņēma daudz laika, bet bija nepieciešams.
Paņēmis savu, nu jau itin spīdīgo lopiņu aiz pavadas, aizveda padzirdīt.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 02.02.2005 10:01

[Romija]

"Paldies," Kamzi nopriecājā, ka Kellards palīdzēja viņai tikt galā ar pakaviem. Viņa bija maza auguma meitene, tāpēc šis darbiņš šķita mazliet par grūtu.

Paņēmusi no Kellarda skrāpi, arī viņa sasukāja Bali, kas, redzēdama, ka Kati tiek vesta dzirdīt, arī sāka iet tajā virzienā. Kamzi ļāva viņai iet, drīzāk turēdamās pie pavadas, nekā vedot.

Kamēr zirgi pie strautiņa dzēra, Kamzi pievērsās Kellardam.
"Cik noprotu, tu domā zirgus ņemt līdzi, vai ne? Bet mums jau visiem viņu nav. Menarions paliek bez."

[Roviela]

- Nē, es domāju, ka mums zirgus tomēr vajadzēs atstāt. Varbūt ne visus, vienu ņemsim līdzi, lai nav jānes pašiem tik daudz. Bet ne jau te! Tur, - Kellards pamāja ar roku tuksnešainās stepes virzienā, - lejā, kur zirgiem būs labāka iztikšana.

- Kaut gan nezinu... par to vēl būs laiks apspriesties, kad būsim tuvāk tuksnesim.

[Farliner]

OOC: Menarions neko no trofejām neņem. Var redzēt, ka pie jostas viņam ir piesprādzēts garš, ne pārāk plats zobens smalki izstrādātā makstī ar sudraba rotājumiem.

Pamodies, Menarions ar patiku ieelpoja svaigo gaisu, bet, pārlaidis skatienu priekšā redzamajam skatam, uz brīdi iegrima domās - viss še bija tā izmainījies, ka viņš vairs nevarēja atpazīt pat vietu, kur bija jābūt viņa miteklim. Viņš varētu pavadīt gadus, pārmeklejot visu šo apkārtni... bet var arīcerēt uz veiksmi, un, galu galā, par laika trūkumu viņš nevarēja sūdzēties. Tālab, negaidot ilgi, Menarions devās pie strauta nomazgāties, tad - pie savas mugursomas un pēc īsa brīža atgriezās ar brokastu traukiem - šoreiz brokastīs bija kaut kāds sacepums ar piparotu mērci...

[Romija]

Kad Bali bija padzērusies, Kamzi viņu aizveda atpakaļ. Un tad sajuta kārdinošu smaržu no ugunskura puses. Tik jauku, ka siekalas saskrēja mutē un lika domāt par to, ka nekas prātīgs šorīt nav ēsts. Sabužinājusi savus vēl mitros matus, viņa piegāja pie ugunskura un paskatījās uz Menariona sagādāto cienastu. OOC: Pieņemu, ka viņš tāpat kā citreiz cienā arī citus. Ja nē, tad Kamzi sameklē šo to savā sainī.

Sacepums bija lielisks. Kamzi to ēda un domāja par Undu. Vai viņai ir ko ēst? Domu, ka Unda varētu vairs nebūt dzīva, viņa nepieļāva, jo tad viņa to zinātu. Viņas abas bija nospriedušas, ka aproces būs viņu saikne vienmēr - labos vai sliktos laikos. Ja Unda vairs nebūtu starp dzīvajiem, tad kaut kam būtu jānotiek ar aproci. Bet nekas tāds nenotika.

[Roviela]

(OOC - zobens ir pamanīts, protams, tāpat kā vismaz viens no dunčiem, bet ja nu loku un bultas kārojas? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Kellards šorīt nepievienojās kopējai maltītei - viņš jau bija nupat kā paēdis.

Sakārtojis mantas, viņš pienāca pie ugunskura, kur pārējie patlaban tiesāja kaut ko noteikti garšīgu. Vismaz smaržoja tiešām labi.

Nosēdies maliņā, viņš nolēma izmantot brīdi, kad visi ir kopā un noprasīja tieši:
- Klau, mēs te ar Kamzi no augšas papētījām tālāko ceļu, cik nu daudz var redzēt. Šķiet, vēlāk varētu būt grūtības ar ūdeni. Paši, iespējams, iztiksim, bet ko darīt ar zirgiem? Menarion, tu nezini, kā labāk darīt? Ja jau sakies, ka esi te bijis kādreiz. Atstāsim zirgus piekalnē vai ņemsim līdz? Visu stiept uz muguras arī nav liela prieka. Lieku mantu gan vairāk nav... Ar vienu zirgu pietiktu.
- Un, kā jūs domājat? - Kellards paskatījās uz Kamzi un Haikanu.