Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

"Ak, tu," viņa smejoties atbildēja. "Skaties man!"

Izskatījās, ka Haikans ir Kamzi vecuma, tāpēc viņi labi sapratās.

"Bet nu mums jāizdomā, ko daram. Laiku zaudēt nebūtu prāta darbs. Mums ir jādodas tālāk, bet tavs zirgs ir piekusis. Jāt ar viņu nevarēs. Mūsu ceļš tāpat šobrīd kājām ejams, varbūt nevajadzēs pa liekam kavēties," Kamzi sāka izskatīties noraizējusies.

"Vai TU šodien esi kaut ko ēdis?" meitene vaicāja, uzsverot vārdu "tu", tādējādi cerot, ka Haikanam nebūs iebildumu pāriet uz familiārāku sarunu veidu.

[Farliner]

Menarions rūpīgi ieklausījās sarunā. Tagad viņam kļuva skaidra ceļabiedru piesardzīgā attieksme pret saviem mērķim - pazudušas lorda meitas meklēšana nav lieta, kur var kavēties vai akli uzticēties visiem. Lai nu kā, izskatījās, ka svešinieks nav bīstams, un viņš nolēma arī iet iepazīties. Mirkli vēlāk Kamzi un Kellards pamanīja viņu iznākam no aizsega aiz Haikana muguras.

"Sveicināts zem šīs saules, ceļiniek! Mans vārds ir Menarions." Sagaidījis, lai svešinieks pagrieztos pret viņu, Menarions pieklājīgi palocīja galvu sveicinot.

[Alfirin]

"Paldies, esmu jau pabrokastojis. Tas bija sevišķi interesanti, jo Rasi turpināja ceļu," Haikans paplikšķināja ķēvītei pa sānu. Tās mīkstais purns bija iebāzts zem krūmiem augošajā zālē. Jā, atpūtināt zirdziņu derētu...

"Sveicināts zem šīs saules, ceļiniek! Mans vārds ir Menarions."

Haikans pagriezās. Viņa priekšā stāvēja slaids tumšādains vīrs. Zem kuras saules tad vēl? Haihans ironiski uzrāva uzaci, bet palocījās tikpat pieklājīgi.

"Mani dēvē par Haikanu, bet to droši vien jau būsiet dzirdējis."

Tātad viņu bija vismaz trīs.

"Vai jūs tā parasti izlienat no slēptuvēm pēc kārtas?" Haikans ar interesi pajautāja.

[Romija]

"Nē, tikai īpašos gadījumos," Kamzi atbildēja uzspēlēti teatrāli. Viņai bija iepaticiespuiša runīgums un izbrīns. "Tā mēs sagaidam īpašus viesus," viņa nedaudz ironiski smējās. Šķita, ka Haikans to neņēma ļaunā, tāpēc viņa atļāvās arī kādu priecīgāku mirkli šī ceļa laikā, kura galvenais uzdevums bija tik nopietns un atbildīgs.

[Roviela]

"Neuztraucies!" arī Kellards pasmaidīja un uzsita Haikana plecam ar roku tā, ka tam gandrīz ieļodzījās ceļi.
"Labam darbam nevajag daudz darītāju. Ka tik tie darītāji būtu uzticami darbam."

Tad viņš kļuva nopietnāks. "Puis, tev kādi ieroči ir? Kalnos nav droši, visādi ļaudis sastopami. Taisni brīnos, ka neskarts esi līdz mums atkūlies. Tev laba veiksme bijusi, vari pateikties Ragainajam Lordam par to!"

Kellards stāvot bija atmetis atpakaļ apmetni un nesen pārsietā kāja bija labi redzama.

[Alfirin]

"Ierocis man ir viens - šis duncis," Haikans atmeta apmetni atpakaļ tik daudz, lai būtu redzams dunča mākslinieciski izrotātais spals. "Vairāk man nevajag. Bet veiksme - tā vienmēr mani ir pavadījusi! Nu... gandrīz vienmēr," viņš pats sevi izlaboja, atcerējies nesenos notikumus Klavenportā un iemeslu, kāpēc patiesībā atradās šeit, nevis pilsētā kopā ar saviem draugiem. Puisis uzmanīgi pakustināja plecu, kam bija nācies panest sardzes priekšnieka draudzīgo sitienu. Jā, it kā vesels. Viņam ienāca prātā, ka viņš negribētu stāties Kellardam pretim kā ienaidnieks.

Viņa skatienam nepslīdēja garām Kellarda savainojums, tikai tagad Haikans atjauta, ka arī Kamzi kāja ir apsaitēta. Puisis sarauca pieri.

"Izskatās, ka jūs gan neesat bijuši tikpat veiksmīgi. Kas jums uzbruka?"

[Romija]

"Nemot vērā, ka mums diviem uzbruka veseli pieci, tad tur pat veiksme nevarēja daudz līdzēt. Labi, ja esam dzīvi!" Kamzi atbildēja un nostājās uz savas apsaitētās kājas, kas gandrīz vairs nesāpēja, lai parādītu, ka nemaz tik traki nav.
"Labi, ka mums Menarions beigās nāca talkā."

[Farliner]

Menarions piekrītoši pamāja ar galvu: "Jā, nakts uzbrukums kad pārspēks ir uzbrucēja pusē nav patīkama lieta, man paveicas ierasties īstajā brīdī, lai gan jūs jau ar lielāko daļu bijāt tikuši galā. Lai nu kā, varam no šī notikuma secināt tikai vienu - jāuzmanas." Viņš viegli pasmaidija, "bet šobrīd tuvumā ienaidnieku nav, varbūt varam turpināt ceļu?"

[Roviela]

"Nu jā, tas ir tas, ko gribēju teikt," Kellards piekrita.

Viņš sarauca uzacis: "Ar vienu dunci ir daudz par maz. Mums te ir vakardienas uzbrucēju ieroči. Bruņukrekls arī atradīsies. Zināsi likt lietā? Vakarā varēsi noskatīt, kas labāk der, tagad nav ko kavēties, ejam."

Kellards apņēmīgi pagrieza Kati, kam nebūt negribējās šķirties no zāļainā pleķīša, uz takas pusi un uzsāka gājienu.

[Romija]

Kamzi atsēja Bali no zara un izveda atpakaļ uz it kā takas. Viņa bija gatava doties tālāk.

"Tiešām iesaku tomēr nenoraidīt Kellarda piedāvājumu. Pats redzi, kā ir ar mums. Mēs nevaram riskēt un gaidīt uzbrucēju atplestām rokām un nebruņoti," viņa teica Haikanam, kas gāja turpat netālu.

[Alfirin]

"Tad jau redzēsim," Haikans novilka, paņemdams Rasi aiz grožiem un sekodams pa pēdām Kamzi. Doma par bruņām viņam šķita pietiekami prātīga, bet ieroči... Tas vēl bija nopietni jāapsver.

"Vismaz šodien jauka diena mierīgam gājienam!" viņš optimistiski noteica, raiti soļodams uz priekšu.

[Lia'angia]

Diena tiešām bija mierīga un jauka. līdz pašam vakaram ceļinieki netraucēti rāpās lejup pa stāvajām takas paliekām. Pa visu dienu gadījās tikai viena kļūme - Menarions uzkāpa uz kāda vaļīga akmens, izkustināja to un un tas, ripodams, pamatīgi iebelza Kellardam pa veselo kāju. Vienu brīdi Kellards domāja, ka kauls būs plīsis, taču, pēc rūpīgas apskates visi ar atvieglojumu konstatēja, ka vienīgās nelāgās sekas būs krietns zilums un palēnināta gaita.
Kad saule jau bija gandrīz noreitējusi, viņi saprata, ka laikam taču ir pieveikuši kalnus. Protams, Tuksnesis pletās vēl krietni zemāk, taču stāvā nogāze bija pārveidojusies līganā, klinšainā piekalnē. Te bija nedaudz vairāk manāmi sena ceļa klājumu fragmenti un tur, lejā, pie paša Tuksneša horizonta, bija redzams, ka tur patiesi ir Ceļš, viens no Seno ceļiem.
Saule rietēja asinsarkanos mākoņos. Kļuva nemīlīgi un vēsi. Izkrita skopa rasa. Ceļinieki sāka raudzīties pēc naktsmītnes un drīz vien atrada brīnišķīgu vietu - klinšu pārkare, ko pie labas gribas varēja pat nodēvēt par seklu alu.
Ja labi papūlējās, varēja pat salasīt žagarus ugunskuram, un netālu urdzēja sīciņš, taču dzidrs strauts. Ar zāli zirgiem gan neklājās tik spoži - tie retie kumšķi, kas bija atrodami klinšainajā piekalnē, bija asi un griezīgi - žagaru vācēji pāris reizes dabūja seklus, bet nelāgi asiņojošus iegriezumus rokās. Kaut cik normālāku zaļumu varēja vairāk nojaust, kā redzēt, tālu lejā, Tuksneša malā.

[Roviela]

"Klibot ar abām kājām, tas vienmēr ir bijis mans sapnis!" Kellards ar ironiju domāja, liekdamies pēc kārtējā žagara un no jauna sajusdams, kā muskuļi sāpīgi savelkas. Bet, īstenībā, nebija daudz par ko žēloties - ievainojumi, pateicoties Sargam un kārtīgiem pārsējiem, bija gandrīz aizdzijuši, un sasitumam viņš bija uzreiz piesējis aukstu dzelzi, kas krietni mazināja satūkumu un sāpes. Bet just juta, ko liegties!
Atgriezies pie šīvakara nometnes ugunskura, viņš nometa salasīto un, kamēr gatavojas vakariņas un vēl ir kaut nedaudz gaišs, izlika līdzpaņemtās bruņas un ieročus, lai biedri varētu izvēlēties to, kas katram noderīgāks.
"Kamzi, negribi šo?" Kellards norādīja uz ar siksniņām viegli savelkamo ādas bruņukreklu. "Tas nebūs smags, nav liels, un ir labs," viņš to novērtēja.

[Romija]

Kamzi iekūra nelielu ugunskuru. Zem pārkares to pārāk labi nevarēja redzēt. Tas bija labi, lai lieki nepievilinātu kādus ienaidniekus vai kalnu zvērus.

Viņa apskatīja Kellarda dāvāto bruņukreklu. Pašai viņai nekas tāds nebija, tāpēc varēja noderēt. Piemērījusi un konstatējusi, ka tiešān der (OOC: ceru, ka varu tā pieņemt), viņa to aiznesa un noglabāja pie savām mantām.
"Paldies," viņa peteicās. "Piedāvā jaut ko arī Haikanam. Izskatās, ka viņam nekā nav."

[Roviela]

"Es jau te izliku visu, kas ir, nupat kā tirgus bode izskatās," Kellards drusku izbrīnījās.
"Ņemiet, ko katram vajag un gribas! Ā," viņš no apakšas paraka sudrabā kalto dunci, "negribi šito? Tas ir sardzes vīru ierocis, kārtīgs duncis. Tavējais ir labs, cik zinu, bet, varbūt, vēl otrs derētu?"
"Haikan! Ei!" viņš uzsauca jestrajam pilsētniekam, "nāc šurp un ņem, kas patīk un der!"

[Romija]

Kamzi pasmējās. Te tiešām izskatījās pēc kārtīgas bruņu un ieroču tirgotavas. Bet duncis bija skaists, tāpēc viņa to labprāt pieņēma. Viņai patika kārtīgi nostrādātas un elegantas lietas. Lai arī tas bija sardzes vīru duncis, tas lieliski piestāvēja arī tik smalkai meitenei kā viņa. Apskatījusi pārējās bruņas, Kamzi konstatēja, ka tomēr ir salīdzinoši maza un smalka.

Viņa atkal apsēdās pie ugunskura un izvilka nedaudz ēdamā - maizi un žāvētu gaļu. Maltīte bija pieticīga, bet gana laba tālu ceļu ejot. Pa virsu uzēdusi vienu ābolu, viņa vēl piedzēra nedaudz ūdens. Pēc vakarnakts cūņas un šodienas kājāmejamā ceļa viņa jutās nogurusi.

[Alfirin]

No ugunskura nāca patīkams siltums. Lai nu kas, bet aukstums Haikanam nepatika.

Sekojot Kellarda aicinājumam, viņš piegāja palūkoties uz jaunatvērto "bodi". Vilcinādamies, Haikans paņēma vienu no apbružātajiem bruņukrekliem. Tikai pāris reižu viņš līdzīgu bija vilcis mugurā. Pilsētā jau īstas vajadzības pēc tā nebija. Bet taisnība vien bija - ar bruņukreklu būs drošāk.

"Ņemšu šo pašu," puisis noteica, "lai gan lielas atšķirības tāpat starp viņiem nav. Un droši vien vienu no tiem īsajiem zobeniem..."

Būtu vismaz kaut kādi izgreznojumi, kaut kas spīdīgs... Vai kāda norāde uz to, ka kaut viens no tiem būtu kaut cik vērtīgs! Nē, visi izskatījās pēc vienkāršiem ````ķiem.

[Roviela]

"Ko nu cilā tik daudz! Apskati labi, vai nav gredzeni vaļīgi," Kellards nosmējās.
"Ja tagad nokļūdīsies, nomainīt nebūs pret ko, liekos tuksnesī līdzi neņemsim. Loku un bultas ņemsi? Un kādu dunci?"
Viņš pagriezās pret Kamsi.
"Kamzi! Tev bultu maks pilns? Nevajag vēl kādu?"

Kad meitene pienāca tuvāk, viņš pasniedza tai jau atlasītas bultas, kas būtu derīgas viņas mazajam lokam un pajautāja: "Kā kāja? Visu dienu nācās soļot, neesi samocījusi?"

[Romija]

Kamzi noskatījās, kā Haikans dodas pie Kellarda. Šis jaunais puisis visās savās kustībās un rīcībā šķita tik bezrūpīgs un jautrs. Kamzi pati tāda būtu, ja vien viņas prātu nemāktu doma par Undu. Nabaga Unda, jau kārtējo reizi nopūtusies, viņa piecēlās no ugunskura un piegāja pie abiem.

"Nu jau gan sagribēji," viņa piemiedza ar aci Haikanam. Izskatījās, ka puisis zibenus cilā ar tādu gandrīz nicīgu izteiksmi. "Nava tiem pasaules blandoņām visas greznas lietas," viņa iedomājās nu jau savu dunci, ko Kellards bija iedevis. "Ņem vien kādu, gan noderēs!"

"Kāja nu jau šķiet gandrīz vesela," viņa uzsmaidīja Kellardam un paņēma viņa sniegtās bultas. "Paiet varēšu!"

Šo rakstu rediģēja Etasi: 27.01.2005 15:02

[Alfirin]

Vaļīgi gredzeni... Haikans pie sevis murmināja, pievērsdams lielāku uzmanību bruņukrekliem. Ej nu te saproti, kam gredzeni vaļīgi!

Kamzi piezīme lika viņam pasmaidīt.

"Nu tad tie ir čābīgi pasaules blandoņas, ja nav spējīgi neko skaistu ar' sadabūt. Un man viņu dēļ nav neviena senas dzimtas Lorda lepni nēsāta zobena!" Haikans pārspīlēti grūtsirdīgi nopūtās, tad vienkārši paņēma vienu no zobeniem. No loka Haikans atteicās, jo nebija diez ko labs šāvējs, bet vienu no dunčiem gan aizbāza aiz jostas. Bruņukreklu un zobenu viņš nolika blakus savai mugursomai, ko pirms brīža bija noņēmis no Rasi muguras. Viņš pat negrasījās iet gulēt, iepakojies kā tāds... Viņs īsti nevarēja pat izdomāt, kas. Vienkārši - iepakojies.