Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Alfirin]

Viņš gāja pa tumšu vientuļu ceļu. Apkārt slējās tikai kailas klintis. Viss bija šausmīgi kluss, tikai tālumā skanēja vienmērīga bungu dunoņa. Haikanam nebija bail, nē, bet vientulība svešā apkārtnē ir neomulīga sajūta.
Priekšā ceļš pazuda. Nē, Haikans pats sevi izlaboja, ceļš nogriezās pa kreisi. Viņš uzmanīgi tuvojās pagriezienam... Tur otrā pusē kāds bija! Haikans sataustīja pie jostas vectēva dunci un, negaidīdams uz nezināmo pretinieku, lēca pirmais.
- Haikan! - viņa priekšā stāvēja mamma, rokas sānos iepiedusi. - Tūlīt noliec to dunci! Sabiedēsi bērnus!

Haikans piepeši pamodās, satrūcies. Lai nu ko, bet mammu satikt tad, kad svarīgas lietas darāmas!
Atvēris acis, puisis redzēja viemuļi klinšainu apkārtni, ar pāris krūmiem klinšu ielokā neliela laukumiņa malā. Rasi apstājās, nolieca mīksto purnu līdz zemei un nosprauslājās, smiltis un putekļi pašķīda uz visām pusēm. Ķēvīte aizrautīgi ķērās pie viena krūma lapu šķīšanas, nesmādējot arī retos zāles stiebrus, kas bija atrodami zem tā. Haikans izstaipījās, apmierināts ar to, ka viņam izdevies palikt zirga mugurā. Rasi negaidīti sakstējās, atkal sākdama iet uz priekšu, un Haikanam nācās pieķerties pie viņas krēpēm, lai nenokristu. Nopurpinājis kaut ko par savlaicīgu brīdināšanu, puisis nolēma sekot Rasi piemēram un parakņājās savā mugursomā. Vecmāmiņas rūpīgi iepakotās maizītes garšoja lieliski! Tā, laiski gremodams un šūpodamies Rasi mugurā, viņš sāka dungot vienu no nebēdnīgajām dziesmām, kas bieži skanēja Klavenportas tavernās un krogos. Viņš pilnībā paļāvās uz ķēvītes spējām atrast pareizo ceļu, jo pašam par to nebija ne mazākās nojausmas.

[Romija]

Klusi soļojot starp akmeņiem, Bali pēkšņi parāva galvu uz augšu un jautri iezviedzās. Nesapratusi šādu zirga rīcību, Kamzi sāka skatīties apkārt, līdz izdzirdēja kaut kur atsaucamies vēl vienu zirgu (OOC: pieļauju, ka zirgi ir no viena staļļa un viņi viens otru pazīst). Kur gan te kalnos vēl zirgi, viņa domāja. Pie tam nešķita, ka tas būtu draudīgi, jo tad Bali būtu krietni nemierīgāka, bet izklausījās, ka viņa pat kādu sveicina.

[Roviela]

Sadzirdējis zviedzienu un sajutis, ka Kati arī parausta galvu, Kellards apstājās.

"Izskatās, ka mūs kāds grib panākt," viņš teica.
"Šķiet, zirgi ir pazīstami, par jājēju - to redzēsim! Re, tepat ir piemērots līkums un krūmi, aiz kuriem varam pagaidīt, līdz redzam, kas tas īsti tāds ir," viņš ierosināja.

[Romija]

Kamzi piekrita Kellardam. Tas vien, ka zirgi ir pazīstami, varēja arī nenozīmēt, ja jātnieks ir pazīstams. Viņa paņēma stingrāk pie pavadas Bali un ieveda viņu tālāk aiz krūmiem.

"Cerams, ka tas ir kāds laba ceļa gājējs, savādāk cīnoties tik bieži mēs tālu netiksim," viņa teica. "Bet Undai var būt svarīga katra minūte."

[Farliner]

Menarions uzmanīgi vēroja katru ceļa fragmenut, kas vien parādījās redzamībā - viņam likās, ka viņš atpazīst dažas no vietām, bt citas atkal likās svešādas un neatpazīstamas. Domās iegrimušo ceļotaju iztraucēja zirga zviedziens, un Kelarda vārdi par tuvojošos jātnieku. Domās sevi nostrostējis - nedrīkst kļūt neuzmanīgs tikai tamdēļ, ka atrodas vietā, kas reizēagādina un neatgādina mājas, Menarions ātri atrada aizgāja aiz tuvākās klintsradzes un izgaisa citu skatinam, tad iekārtojās tā, lai ērti varētu novērot ceļu.
Kamzi teiktais pa to, ka kādam ir svarīga katra minūta, apstiprināja viņa aizdomas - abi cļabiedri, acīmredzot, steidzās kādam palīgā - vai nu šis kāds bija nolaupīts, vai nomaldījies, tas vēl bija jānoskaidro, bet šobrīd viņiem tuvojās vēl kāda būtne, un Menarions sastinga gatavībārīkoties, ja gadījumāšī būtne izrādītos nedraudzīga...

[Romija]

OOC: Vai Menarions tikai noslēpās vai tiešām izgaisa skatienam?

Kamzi piesēja zirdziņu pie kāda stiprāka zara un pati notupās aiz bieza krūma. Viņa nolika savu loku tādā attālumā, lai to jebkurā brīdī varētu ērti saņemt. Uzmanību nedrīkstēja zaudēt. Ak, ja vien tā būtu Unda, kas tuvojas. Tā skaisti jājot uz sava tēva zirga. Dzīva, vesela un smaidīga. Un nekas ļauns nebūtu noticis. Tad mēs varētu doties mājās, viņa man visu izstāstītu, Kamzi iztēlojās.

[Farliner]

OOC: A kā tu to domā noskaidrot? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Abos gadījumos tu jau viņu neredzi (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Roviela]

Kellards ērti iekārtojās stāvus aiz kupla krūma, aiz kura pietika vietas i viņam i zirdziņam. Kati viņš nepiesēja - tā tāpat paklausīgi stāvēja uz vietas.
Taka bija labi saredzama pietiekoši tālu. Viņš turēja gatavībā šautriņieroci. No tik tuva attāluma nevar netrāpīt. Ja vien vajadzēs, par ko Kellards stipri šaubījās.

[Alfirin]

Haikans guži omulīgi šūpjās rasi mugurā - lietus nelīst, auksti arī nav, un vēders pilns...
Rasi pagausināja soli, atkal spēcīgi nošņākājās, purnu gandrīz zemei piespiedusi.

- Nu, kas ir? - Haikans pieliecās tuvāk ķēvītes galvai. Rasi izslējās tik strauji, ka Haikans satrūkās. Sapurinājusi krēpes, viņa skanīgi iezviedzās. Tālumā atskanēja atbildes zviedziens.

- Tavi draugi, ko? Nu, tad jau būsim viņus panākuši! Malacis, mazā! - Haikans priecīgi uzslavēja zirdziņu. - Nu, tad tik steidzamies turp!

Puisis noklakšķināja mēli, un Rasi sāka enerģiski soļot. Acīmredzot, arī viņa nevarēja sagaidīt priekšā esošo tikšanos.

[Roviela]

Nebija ilgi jāgaida. Kad līkumā parādījās jātnieks, Kellards nolaida ieroci. Vai nu viņš būtu galīgi akls, ja nepazītu Lorda personīgo staļļu iemītniekus! Tā bija Rasi. Puisi, kas ērti šūpojās tai mugurā, viņš gan nepazina, tāpēc neilgu brīdi vēl pakavējās krūma ēnā, līdz skaidri varēja redzēt, ka ne tikai ķēvīte ir pazīstama, bet arī iejūgs un līdzesošās mantas ir tādas pašas, kā viņiem. Un ieroču jājējam nav. Vismaz ne tādu, no kā būtu pa gabalu jāuzmanās.

Paņēmis Kati aiz iemauktiem, Kellards izgāja uz takas.

"Esi sveicināts, ceļiniek! Lai veiksmīga šī tikšanās! Es esmu Kellards, lorda Ildena sardzes priekšnieks", viņš pieklājīgi stādījās priekšā.

[Romija]

Arī Kamzi pamanīja tuvojošos jātnieku. Bali labpatikā iebubinājās un pasniedzās Rasi virzienā. Redzot, ka Kellards sasveicinās, arī Kamzi izlīda no krūmiem, bet loku tomēr drošības pēc līdzi paņēma.

Jaunais cilvēks Rasi mugurā izskatījās nedaudz nepierasts - viņa gaišie mati nebija tipiski šai pusei. Bet zirdziņš bija pazīstams. Pat ļoti. Kamzi atcerējās, ka tieši viņa mugurā bija sēdējusi reizēs, kad ar lēdiju Undu devās izjādēs. Izvilkusi no kabatas vienu garoziņu viņa piegāja pie Rasi un iedeva viņai to. Kad zirdziņš bija ar prieku apēdis doto kārumu, viņa paskatījās uz atnācēju.

"Ka esi labu ceļu nācējs, kāp zemē un saki savu vārdu. Ja tavi nodomi ir melni, tad kāp nost no šī jaukā zirga un stājies mums pretī," viņa bija diezgan kareivīgi noskaņota, jo šis bija jau otrais svešinieks. Vajadzēja uzmanīties. "Kamzi," viņa beidzot teica, redzot, ka puisis minstinās. "Tavs zirgs ir piekusis, ļauj viņam atpūsties."

[Roviela]

Tagad, pienācis tuvāk, Kellards pamanīja, ka no jājēja kapuces apakšas (OOC - pieņemu, ka kapuce ir galvā, par to nebija ziņu), spraucas ārā gaiši mati... Alizonietis! Tā bija pirmā doma. Roka pilnīgi pati no sevis uzgūla zobena spalam. Paga... te nav Estkarpa, ko tāds te darītu? Kellards rūpīgāk ieskatījās puiša sejā. Nē, tas nav alizonietis. Viņa acis ir pelēkas, ne zaļas.
Nu, puis! Būtu es tevi nakti saticis, bez zirga, nez vai mēs šodien runātu! viņš nodomāja.
Nomierinājies, viņš vērtējošāk noskatīja jātnieka apģērbu - laba drēbe, labs šuvums. Pilsētnieks, tas uzreiz redzams. Nez, ko tādam te vajag?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 24.01.2005 16:16

[Alfirin]

Haikans nebija gaidījis nevienu tik pēkšņi parādāmies no krūmiem un satrūkās. Kad drūmais vīrs stādījās priekšā kā lorda Ildena sardzes priekšnieks, Haikans viņu aizdomīgi nopētīja. Un ja nu tie ir laupītāji? Puisis saspringa.

No klinšainā ceļa līkuma iznira... nē, ne jau mamma! - jauna meitene, arī ar zirgu pie pavadas. Haikans ieskatījās vērīgāk. Zirdziņi bija nenoliedzami līdzīgi, arī to iejūgs... Un viņi viens otru pazina, par to šaubu nebija. Likās, ka Rasi pazīst arī meiteni.

Tomēr pret Haikanu viņa likās naidīgi noskaņota. Un viņam nebūt nešķita laba doma kāpt zemē. Uz meitenes muguras varēja redzēt loku, arī vīrs bija apbruņots. Haikanam šķita, ka viņš redz Kellarda acīs iegailamies draudīgu uguntiņu, kas gan tai pat mirklī pazuda.

Nu ko, kas būs - būs! Haikans plati un atklāti pasmaidīja, sasveicinoties ar ceļiniekiem.

- Sveicināti! - viņš atmeta kapuci uz muguras un kā pilnīgas uzticības žestu uzlika rokas uz segliem tā, lai abas ir skaidri redzamas. Nākošajā brīdī Haikans jau izvilka kājas no kāpšļiem un noslīdēja zemē.

- Mans vārds ir Haikans, un es esmu no Klavenportas. Šai pusē esmu viesis, - viņš stāvēja pilnīgi brīvi, rokas mierīgi nolaidis gar sāniem. Puiša gaiši pelēkās acis cieši pievērsās te vienam, te otram sarunu biedram. - Vai jūs būtu ļaudis, kas ir saņēmuši lorda Ildena pavēli un uzdevumu? Ja tā, es jums labprāt pievienotos. Ļoti cerēju jūs laicīgi panākt, tāpēc arī nabaga Rasi dabūja soļot visu cauru nakti...

Haikans ar nodomu ieviesa nelielas korekcijas. Ja Kellards un Kamzi piekritīs šai versijai par pavēli, būs jāsāk gudrot, kā tikt laukā no situācijas. Haikans nepazina šejieniešus tik labi, lai varētu spriest, vai šis ir lorda sardzes priekšnieks vai nē. Kā viņš cerēja, ka tie abi iebildīs!

OOC - nu, var jau būt, ka viņš ir iekūlies ķezā ar šitādu izrunāšanos... Bet es ceru, ka ne! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

[Romija]

"Tad esi tālu ceļu nācis," Kamzi viņam atbildēja nu jau vairs ne tik skarbi. Izskatījās, ka šis cilvēks nav apbruņots. Vismaz nekur nevienu ieroci neredzēja. Nopētījusi svešinieka seju, Kamzi neatpazina to kā vietējo. Iespējams, ka viņš nācis vēl tālāk, nekā pārējie.

"Tas nebija gudri no tavas puses likt zirgam soļot visu nakti," viņa pacēla vienu uzaci. "Ja ir tā, kā saki, arī mēs dodamies ceļā, bet nedrīkstam gaidīt. Ja vēlies, vari nākt mums līdzi, bet atceries, ka gadījumā, ja būsi mums melojis, tev var plāni klāties."

Kamzi pazina zirdziņu, viņa arī zināja, ka Rasi ir izturīga, tomēr neko nevarēja zināt, vai nenāksies izmantot zirgu ātrās kājas.

"Bet nabaga Rasi vajag atpūtu," viņa noglauda zirdziņa sānu. Varbūt nav prātīgi ņemt līdzi svešinieku, viņa domāja, bet neizskatās, ka viņš melotu. Un nav jau nekāds brīnums, ka Lords sūta arī citus palīgā. Viņš izskatījās tik noraizējies, ka esam tikai divi, bet Undai draudošās briesmas var būt ļoti lielas. Un Rasi tik mierīgi nenestu ienaidnieku. Cerams, ka nekļūdos, Kamzi sažņaudza rokā Rasi pavadu un pēc tam palaida. Viņa pagriezās pret Bali un redzēja, ka abi zirgi sabubinājās, it kā stāstīdami viens otram pēdējos notikumus. Izskatījās, ka arī Kati ik pa laikam pievienojas sarunai.

[Alfirin]

Meitene nesāka runāt par pavēli. Haikans ļāva sev nedaudz atslābināties. Laupītājs būtu mēģinājis izvērst pasviesto pavedienu...

- Es zinu, ka tas nebija visai gudri, - viņš pievienojās meitenei, nogāstot Rasi pieri. Kad Kamzi uz viņu palūkojās, Haikans meitenei uzsmaidīja. - Bet es devu priekšroku tam, lai drīzāk satiktu jūs...

Viņš palūkojās apkārt.

- Un kur tad ir pārējie?

[Romija]

"Ja mūsu zirgi nepazītu viens otru, jūs varējāt mūs arī nesastapt," viņa atsmaidīja. Nez kāpēc šis jauneklis izskatījās arvien nebīstamāks un patiesāks.

"Kamzi," viņa stādījās priekšā, pasniedot roku, jo atcerējās, ka vēl nav to izdarījusi.

"Neesam jau mēs nemaz tik daudz," viņa nopūtās. "Ar Kellardu jau iepazināties," viņa paskatījās uz sardzes priekšnieku, kas turpat blakus stāvēja.

[Roviela]

(OOC - (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) zināšanai - Kellardam, kā oficiālam sardzes priekšniekam, ir lorda ģerboņa nozīme, pieņemsim, uz ķiveres un vismaz uz viena zobena. Vai arī kaut kur uz apģērba. Skaidri redzama.)

Izskatās, ka viņš nemelo, Kellards nodomāja, vienīgi kāpēc tādam pilsētas iemītniekam, kas nezin ne kalnus, ne ceļus, būtu jādodas tik neparedzamā dēkā?

"Hmm," Kellards norūca, bet bez dusmām, drīzāk vērtējoši, padodams sveicienam kailu roku, "esi sveicināts! Ja drīkst vaicāt, ko šeit dara Haikans no Klavenportas? Kāda iemesla dēļ pameti tik tālo, ērto pilsētu, lai skrietu pakaļ tiem, kas devās meklējumos lorda Ildena uzdevumā?"

(OOC - labāk nemelo (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Par zagšānu, protams, vari nestāstīt)

[Alfirin]

"Kamzi..." Haikans domīgi atkārtoja, "kāds neparasts vārds!" Un neparasta meitene, viņš nodomāja.

Pie nākošajiem Kamzi vārdiem viņš palūkojās uz līkumu, no kura bija parādījusies Kamzi, un ieklausījās. Bez trīs zirdziņu bubināšanas nebija dzirdama vairs teju neviena skaņa. Puisis pārsteigts paskatījās uz Kamzi, tad uz Kellardu. Viņš jau gribēja ko teikt, kad Kellards sniedza viņam roku, un tā noteikti bija jāpaspiež.

"Nu..."Haikans uz brīdi novērsās. Sardzes priekšnieka atklātais, godīgais skatiens lika viņam saminstināties. Kāpēc tu pameti pilsētu...?

"Man pilsētā... sanāca nepatikšanas, "viņš negribēja ielaisties sīkākos paskaidrojumos, bet nespēja arī atklāti melot. "Tā kā Atendeilā man dzīvo vecmāmiņa, atbraucu apraudzīt viņu un," viņš pie sevis pasmējās, "pārlaist vētru. Bet ko darīt man te īsti nav. Turklāt nevar lēdiju pamest nelaimē," viņš viegli pasmaidīja.

Vēl joprojām neviens cits nebija parādījies, arī šie abi necentās nevienam padot ziņu. Haikans sarauca pieri.

"Kā, jūsu ir tikai divi?! Nē taču..." viņš neticīgi ieplēta acis.

Šo rakstu rediģēja Alfirin: 25.01.2005 10:07

[Romija]

"Mans vārds," Kamzi negribēja būt nepieklājīga, bet arī pārāk daudz informāciju atklāt uzreiz nedrīkstēja.

"Mēs neesam daudz," viņa atbildēja. "Ja pievienosieties, būsim par vienu vairāk!"

Izskatījās, ka Haikans ir visai vieglprātīgs. Tā pamest mājas un uzreiz mesties citās dēkās iekšā. Pie tam tik bīstamās. Bet izskatījā, ka puisis vēl jauns, pats nesaprot, ko dara.

"Tas ir labi, ka kāds grib palīdzēt lēdijai, bet ņemiet vērā, ka uzdevums ir grūts un ļoti atbildīgs. Ja jūs kaut ko ne tā izdarīsiet, atcerieties, ka viņa bija mana labākā draudzene. Es jūs ar savām pašas rokām..." Kamzi nobeidza draudīgi, bet pēc tam iesmējās, jo izskatījās, ka Haikans tiešām nobijās. Viņa negribēja puisi baidīt, tikai brīdināt.

[Alfirin]

"Tas ir labi, ka kāds grib palīdzēt lēdijai, bet ņemiet vērā, ka uzdevums ir grūts un ļoti atbildīgs. Ja jūs kaut ko ne tā izdarīsiet, atcerieties, ka viņa bija mana labākā draudzene. Es jūs ar savām pašas rokām..." Kamzi nobeidza draudīgi...

Haikans pārsteigts vērās meitenes sejā. Kā tā bija pārvērtusies! Ja viņa teica, ka nogalināšot viņu, viņam nebija ne mazākā iemesla neticēt.

Bet tad viņa gaiši iesmējās, un, mirkli vilcinājies, Haikans arī plati pasmaidīja.

"Lēdijai ir paveicies ar draugiem. Kaut es būtu tikpat veiksmīgs... Bet tik ļoti par mani raizēties nevajag. Es varbūt izskatos pēc pārgalvīga razbainieka," viņš jautri iesmējās, "bet dāmai nekad pāri nenodarītu. Razbainieka goda vārds," viņš savilka nopietnu sejas izteiksmi, kaut tik tiko valdījās, lai neizplūstu smieklos. Viņa lūpu kaktiņi tikko manāmi raustījās.