Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Romija]

Jūtot kā sāpes mazinās un nogurums pazūd, Kamzi nolēma paskatīties, kas notiek cīņas vietā. Izlīdusi no akmens aizsega, viņa redzēja stāvu, kas cenšas aizmukt. Nu, nē, mīļais, tik viegli tu no mums vaļā netiksi, viņa pati pie sevis domāja. Drosme bija atkal atgriezusies. Pasniegusies pēc loka, viņa to uzvilka. Pārāk labi stāvu redzēt nevarēja, bet aprises bija manāmas, tāpēc viņa izšāva aizejošā stāva virzienā.

[Roviela]

Tencinu Sargam un Gaismai! Kellards sirdī pateicās palīgam.

Pēc mestā naža sapratis, ka marodieris viņu neredz un nezin, kādā virzienā viņš stāv, Kellards drusku nosūkstījās, ka šī šautriņieroča aptvere tagad ir tukša.
Viņš, cik spēdams, ātri nomainīja to, bet neizšāvis nolika vietā, un, atkal paņēmis otro zobenu, vēlreiz piesauca Sargu un, cik klusi spēdams un apiedams klintsbluķi, aiz kura slēpās pretinieks, no otras puses, neko negaidot, cirta divas reizes.

[Lia'angia]

Kamzi šāviens trāpīja mērķī, tiesa, visai dīvainā mērķī (taču tas bija lielākais laukums, kas bija redzams no Kamzi skatupunkta...) ja arī šis marodieris paliks dzīvs, sēdēt viņš ilgi nevarēs... Taču tagad mēness paslēpās aiz mākoņeim un marodieris pazuda tumsā.
Kellardam veicās krietni labāk - viņš piekļuva klāt pēdējam redzamajam pretiniekam, abi cirtieni sasniedza mērķi, un svešais nokrita gar zemi, pat nepaspējis pacelt savu zobenu.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 18.01.2005 13:04

[Farliner]

Cauri vieglajai dumakai saskatijis celja fragmentu, Menarions spera soli uz priekshu, un ar abam kaajaam nostajaas uz lidzenas virsmas. Silta menessgaisma pieleeja apkartni ar sirdabainu spozhumu, kuraa atmirdzeeja kaada cilveeka brunjas - cilveeks nezkaapeec raapoja pa zemi tieshi pretii Menarionam. Un cilveeka aura neko labu meveestiija - pretiigi zaljganais tonis liecinaaja par naidiigu raksturu. Ilgi nedomaajot, Menarions izvilka no maksts zobenu, un, sperot soli pretii cilveekam atveezeeja roku cirtienam, lai izbeigtu taa nevienam nevajadziigo dziivi... tieshi sho briidi meenees bija izveeleejies, lai pazustu aiz maakonjiem, un ar klusu shalkonju kaada bulta ieduuraas cilveeka...aizmuguree (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) . Ievainotais pasleeejaas uz augshu, atsedzot kaklu, un Mernarions raidiija cirtienu tieshi pa to.

Šo rakstu rediģēja Farliner: 18.01.2005 13:08

[Romija]

Redzēdama, kur trāpa viņas šautā bulta, Kamzi iespurdzās! Kaitējums tā neko, viņa nosprieda.

Saudzīgi likdama sašauto kāju, Kamzi iznāca no akmens aizsega, tomēr palikdama ēnā. Šķita, ka briesmas vairs nedraud.

"Kellard!" viņa sauca savu biedru. "Kā ar tevi?"

[Lia'angia]

Marodieris paspēja tika ieplest acis, ieraudzījis savā priekšā vēl vienu karotāju. Tas arī bija pēdējais, ko viņš redzēja, iekams zobens cirtiens aizraidīja viņu pa Pēdējiem Vārtiem.
Menarions varēja mierīgi paskatīties apkārt. Redzētais viņu pilnīgi satrieca. Kas noticis ar Ceļu? Viņš taču labi atcerējās, ka te vajadzēja būt līdzenam, gludam klājumam, lūk, tur, tālāk bija krostojums ar otru Ceļu, bet vēl tālāk pa labi - Vinnarela māja... Vai viņš būtu kļūdījies un iznācis citā vietā?

[Farliner]

Menarions velreiz parlaida acis apkartnei - vinjsh tachu nevareeja buut kljudijies! Viss laiks, kas bija veltiits tam, lai nonaaktu sheit, nevareeja buut veltiigi izterets! Celju vinjsh patieshaam redzeeja, tachu tur, kur bija jaabuut krustojumam, vareeja redzeet tikai akmenju guuzmu... un kaalab gan visapkaart vareeja redzeet kalnu virsotnes? Te bija jaabuut plashiem daarziem, kas ietveera Vinnarela iipashumu, un arii celju uz vinja pasha mitekli vienmeer bija apeenojushi tuukstoshgadiigi koki, bet tagad visapkaart redzama tikai postazha... tad vinjsh atcereejaas par bultu, kas bija raidiita no tumsas. Taa kaa naidniekus tuvumaa vairs nejuta, tad varbuut ka shie cilveeki varees paskaidrot, kas noticis? Taadeelj vinjsh veersaas pie tiem, kas acimredzot, sleepaas starp klints radzeem:

"Esiet sveicinaati zem meeness un zvaigzneem! Varbuut juus varat sniegt paliidziibu celjiniekam, kas nomaldiijies? Es mekleeju celju uz Mennarkiipu, bet skjiet ka esmu nomaldiijies."

[Romija]

Tikai ne vēl vienu, Kamzi nopūtās, ieraugot no tumsas iznirstam vēl vienu stāvu. Tikai šis gāja stalti, atšķirībā no sašautajiem un sacirstajiem uzbrucējiem.

Kamzi svešinieka sveiciens šķita dīvains. Tik savāda izruna. Šobrīd vajadzēja uzmanīties, jo viņi abi ar Kellardu bija ievainoti, galvenais neizdarīt kļūdu. Viņa saņēma drosmi un turpat no ēnas atbildēja:
"Sveicināts! Ja nāc labu ceļu, esi laipni gaidīts mūsu necilajā nometnē. Ja tavi ceļi ir tumši, pats redzi, kas tevi gaida!"

[Farliner]

Sadzirdeejis atbildi, Menarions nesleepjoties gaaja tuvaak, liidz ieraudziija runaataaju. Vinjsh pieklaajiigi palociija galvu sveicienam un apseedaas pie ugunskura:
"Esmu celjojis cauri dazhaadaam vietaam, bet pagaidaam protu atskjirt ienaidniekus, un, cik zinu, tad starp mums nav naida. Sheit es esmu vienkaarshi celjinieks, kas veelas atgriezties savaa maajoklii, bet, taa skjiet, ke esmu nomaldiijies."

Šo rakstu rediģēja Farliner: 18.01.2005 14:21

[Romija]

Dzirdot svešinieka apstiprinājumu, arī Kamzi iznāca no ēnas, līdz viņu varēja redzēt nu jau gandrīz izdzisušā ugunskura mestajā atspulgā. Patiesībā viņa izkliboja. Pienākusi tuvāk, Kamzi stādījās priekšā:
"Kamzi!" un sniedza roku sveicienam.
"Pats redzat, ka tikko notika cīņa, ka esam ievainoti. Ja esat labu ļaužu, uzmaniet apkārtni! Tagad tumsā tāpat nav prāta darbs meklēt ceļu. Labāk pagaidiet rītausmu! Un sakiet, kur ir jūsu mājas?"

[Lia'angia]

Runājot, Kamzi nopētīja svešinieka seju. Svešāda, taču ļoti skaista. Viņā bija manāma attāla līdzība ar Kellardu, taču svešinieka sejas vaibsti bija smalkāki, cēlāki. Varēja manīt, ka viņš nebija parastu ļaužu - ikvienā kustībā jautās dabiska, neuzspēlēta grācija un cieņa. Tāds varētu izsaktīties kāds Estkarpas lords, Kamzi ienāca prātā.

[Farliner]

Paspiedis piedavato roku, Menarions atbildeeja:
"Mans vards ir Menarions, un mana dzivesvieta ir Menarkiipa. Tai vajadzeetu buut kaut kur netaalu, bet visa apkartne izskatas savaadaak, nekaa esmu pieradis. Tiesa gan, es kaadu laiku biju aizceljojis (likaas, ka vinjsh uz mirkli iesliiga domaas, bet aatri atgriezaas pie sarunas) bet nebiju gaidiijis, ka te viss taa vareetu buut mainiijies."
Ieveerojis, ka Kamzi klibo, vinjsh turpinaaja:
"Skjiet, ka esat ievainota? Varbuut ka es te varu ko liidzeet," vinjsh piedaavaaja, "liekas ka manas iemanjas nav veel pilniigi zudushas."

Šo rakstu rediģēja Farliner: 18.01.2005 14:36

[Roviela]

"Esi sveicināts šajā stundā! Lai Tavs nāciens nav bijis velts! Kādu vietu Tu meklē šeit? Piedod, es īsti nedzirdēju," arī Kellards sveicināja, "atdalījies" no klintsbluķa. Viņš, spriežot pēc redzētā, bija nolēmis, ka šis svešinieks nav ienaidnieks.

Pirms pieiet pie uguns, Kellards seglu somās sameklēja pārsējus un zāles, tad, nedaudz pieklibojot, iekārtojās ugunskura tuvumā uz ērta klintsbluķa, noņēma liekās bruņas un sāka pārsiet ievainoto kāju. To darot, viņš pieklājīgi un nemanāmi nopētīja svešinieku. Trīsstūra seja, matu un acu krāsa runāja savu. Bet tik sena valoda...

"Mani sauc Kellards," viņš stādījās priekšā.
"Ar mani ir puslīdz, bet kas ar tevi, Kamzi?" Kellards satraucās, ieraugot, ka meitene klibo.

[Romija]

Kamzi apsēdās blakus Menarionam un pastiepa uz viņa pusi labo kāju. Cīņas laikā viņa nebija izrāvusi bultu, jo savādāk sāktos asiņošana. Bet sadziedēt kāju vajadzēja, tāpēc viņa paļāvās uz ceļotāja godprātību.

"Nekas nopietns jau nav, bet saārstēt vajag! Viens no uzbrucējiem man iešāva kājā. Varbūt redzēji, kur es viņam trāpīju!" vēl joprojām sajūsmināta par savu lielisko trāpījumu, Kamzi pat aizmirsa bultu kājā un iesmējās. Bet pēc tam atkal saviebās.
"Bet ar tavi ievainojumi gan neizskatās labi! Kur nu vēl puslīdz," viņa teica Kellardam, novērtējot ievainojumus.

[Farliner]

Pagriezies galvu pret Kellardu, Menarions palocija galvu:
"Menarkiipu. Taa ir mana miitne, bet, kaa jau saciiju, tad sheit viss izskataas savaadaak, nekaa vajadzeetu."
Tad vinjsh atkal pieveersaas Kamzi:
"Jaa, traapiijums bija visnotalj veiksmiigs - ja ne tava bulta, nezinu vai man buutu izdevies vinju piebeigt ar vienu cirtienu - vinjam muguraa bija kaut kaadas brunjas. Bet tagad atslaabinies, un seedi mieriigi - vispirms saapees nedaudz palielinaasies, bet peecd dazhaam minuuteem kljuus vieglaak, un driiz vientu vairs nemaz nejutiisi ievainojumu." Vinjsh pietupaas liidzaas Kamzi, un ar vienu roku pieturot vinjas kaaju, ar otru aatri izraava bultu un iemeta ugunii. Tad uzlika labo roku uz bruuces un mirkli koncentreejaas, liidz no rokas, kaa likaas, saaka pluust silta, zeltaina gaisma, kas ietveera vinja plaukstu un Kamzi kaaju ap bruuci. Iisu briidi veelaak gaisma izdzisa, un vinjsh apseedaas uz akmens pie uguns un papurinaaja galvu: "Skjiet, ka vai nu bulta bijusi pavisam nelaaga, vai kas cits, bet tas prasiija vairaak speeka, neka bijau reekjinaajies. Lai nu kaa, ar tavu kaaju tagad viss buus labi." Pagriezies pret Kellardu, vinjsh turpinaaja:
"Skjiet, ka tu pats pieproti dziedinaashanas maakslu?"

[Romija]

Kamzi padevīgi ļāva Menarionam darboties. Viņa pati pārzināja dažādas zālītes un citas uz ievainojumiem liekamas lietas, bet bija patīkami, kad kāds cits par to parūpējas. It īpaši, ja šis kāds ir tik izskatīgs. Gaismā viņš droši vien izskatās vēl labāk, nosprieda meitene.

"Paldies," viņa atbildēja. "Nu jau ir labāk. Katrā ziņā ar labām domām svešinieki nenāca. Būs jāapskata to, kas no viņiem ir palicis pāri," viņa paskatījās virzienā, kur tumsā varēja knapi saskatīt dažus sakņupušus ķermeņus.

[Roviela]

"Pārsiet jau varu, daudz neko vairāk, bet karavīram ar to parasti pietiek. Kā tagad - pēc pāris dienām būs sadzijusi," Kelladrs atbildēja, nolēmis pagaidām nestāstīt par savu Sargu. Viņš nopētīja svaigi pārsieto kāju. Tagad, kad tā vairs pat nesāpēja, varēja arī padomāt par ko citu. Nolēmis, ka Kamzi ir taisnība un lieta nav atliekama, cēlās un aizgāja pārbaudīt, cik tad īsti bija uzbrucēju un kā ar tiem ir. Viņa roka bija uz dunča spala...

Atgriezies, viņš izvilka savu vīna ````šķi un, iedzēris no tās pats, piedāvāja arī abiem ceļabiedriem.

"Nekad neesmu dzirdējis par tādu vietu," Kellards domīgi noteica, "Bet Tu, Kamzi?"

[Lia'angia]

Patiesību sakot, Kellarda ievainojumi izskatījās stipri labāk, kā varētu gaidīt - visas brūces bija aizvilkušās ciet, ir kā tām būtu nevis dažas minūtes, bet gan jau vairākas dienas. Tiesa, tās vēl bija ļoti jūtamas, turklāt saplēstās drēbes un notecējušās asinis radīja iespaidu, ka brūces ir šausmīgākas, nekā patiesībā. Rokassprādze jau kuro reizi bija Kellardam krietni līdzējusi.
Piegājis pie pretiniekiem, Kellards, nepatīkami pārsteigts, atklāja, ka pēdējais pretinieks vēl elpo, tiesa gan, visai vārgi, un, acīmredzot, dzīvotājs nebūs. Kamzi sašautais bija noasiņojis, bet pulss vēl tikko jūtami bija samanāms. Pārējie bija pavisam miruši.
o.o.c. - ko Kellards dara ar pretiniekiem? Pārmeklē?

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 18.01.2005 15:15

[Romija]

"Nav nācies," viņa noteica. "Tur tuvumā nav vēl kādas citas vietas, par ko varbūt esam dzirdējuši?" viņa vaicāja atnākušajam.

"Kas tie par ļaudīm?" pagriezusies pret Kellardu, vaicāja Kamzi un iedzēra malku no dāvātās vīna ````šķes. Tas patīkami sasildīja iekšas un bija ļoti noderīgs šajā drēgnajā naktī.

[Farliner]

Pagarshojis piedavato viinu, Menarions nosprieda, ka tas, protams, nav ne tuvu tik labs kaa viini, pie kuriem vinjsh bija pieradis, bet peedeejio celojumu laikaa bija naacies dzert arii krietni nelaagaakus dzeerienus, un veesajaa naktii (kaadeelj sheit bija tik vees un dreegns???) tas nemaz nekaiteeja.
"Nu veel tuvumaa jaabuut Vinnarela miitnei, taalaak uz ziemeljiem - Rialonkiipai. Citus orientierus diezin vai varu piedaavaat. Bet mees tachu esam Hallakaa, vai ne? Tikai es nesaprotu, kaalab te apkaart ir kalni?"