Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

Kellardam šķita, ka no tumsas atskan apslāpēts lāsts. Un tur pilnīgi nepārprotami atskanēja īsa komanda. Viņa virzienā atlidoja vēl trīs bultas, izšautas gandrīz reizē. Divas savukārt aizšalca uz Kamzi pusi, bet meitene jau bija paķērusi loku, aizrāpusies tumsā un paslēpusies aiz kāda klintsbluķa, tā ka bultas tikai atsitās pret bluķa malu, neļaujot meitenei skatīties tam pāri.

o.o.c. - Vai Kellardam ir bruņukrekls mugurā?

[Roviela]

(OOC - jā, ir, un ķivere arī, viņš parasti sēž sardzēs pilnā apbruņojumā, lai cik tas nebūtu neērti, tas nozīmē, ka arī liekās aptveres, vēl viens zobens un duncis arī viņam ir.
Tad viņš redz kaut ko, jeb orientējas tikai pēc skaņas? Un vai atpazīst valodu, kādā tiek dotas komandas?)

Kellards izšauj vēl divas reizes, otrajā reizē it kā pavirzoties soli uz Kamzi pusi, bet īstenībā to nedarot, tikai mēģinot radīt ilūziju par pārvietošanās virzienu.
Tūlīt pēc tam viņš mēģina klusi un ātri apiet uzbrucējus no sāniem, ar domu, ka pret savu ugunskuru viņš ieraudzīs, cik un kas viņiem ir uzbrucis. Un nonākt aizmugurē. Cik iespējams slēpjoties, protams.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 17.01.2005 13:44

[Romija]

Kamzi sēdēja saspringusi aiz paliela akmens bluķa un turēja loku šāviena gatavībā. Nebija gudri tagad sevi atsegt un mēģināt šaut, jo bultas lidoja apbrīnojami precīzi. Viņa paskatījās apkārt, cik tālu varēja redzēt, vai tur nav vēl kāda vieta, uz kuru pārskriet. Varbūt pat tikt pretiniekam no otras puses.

OOC: Vai tur ir vēl kaut kas, izņemot krūmus?

[Lia'angia]

o.o.c. Plato gar malām ir krūmi, pa vidu ir klajš. Ugunskurs atrodas it kā nelielā ielokā, līdzīgā izvērstam C burtam. kamzi tagad atrodas aiz C apakšējās malas, kellards - pretī tukšumam, bet bultas nāk no C augšējās malas, kur ir vēl daži klintsbluķi. Aiz tiem, cik nu Kellards atceras, bija klajumiņš, un tad sākās haotiski izmētāti klintsbluķi. Kellards var mēģināt zagties, izmantojot šos bluķus par aizsegu - priekšā rēgojas daži piemēroti bluķi, un viņam izdodas samērā klusi aiz tiem aizlīst. Valoda ir vietējā.

Tumsā bija manāmas zaglīgas kustības, ik pa brīdim atspindza kāda bulta, taču nevienam netrāpīja. Ik pa brīdim bija dzirdams pārskrējiena troksnis - varēja manīt, ka vairāki cilvēki lavās tuvāk ugunskuram. tajā brīdī uzsprakšķēja ugunskurā ieliktais zars, un dzirksteļu kūlī Kellards ieraudzīja piecus cilvēkus, kas slapstījās aiz trim citiem klintsbluķiem. varēja pamanīt, ka uzspīd bruņukrekli, vienam noteikti bija ādas bruņas, visiem loki un zoeni pie sāniem. Tad zars sabruka, un atkal iestājās tumsa.

[Romija]

Kamzi ik pa laikam palūrēja gar klintsbluķa malu. Viņa uzvilka loku gadījumam, ja saredzēs, kur šaut. Ja gadītos iespēja, viņa nedrīkstēja laist garām.

Nelielajā uguns gaismā viņa ieraudzīja dažus stāvus un šāva viņu virzienā, pati ātri paslēpdamās aiz klintsbluķa. Laiku nedrīkstēja tērēt, tapēc viņa vēlreiz uzvilka loku.

[Roviela]

OOC - vai Kellardam izdodas noteikt, kurš ir priekšnieks? Un vai bruņas noteikti ir ne tādas, kādas ir Lorda ļaudīm? T.i., viņš atpazīst, vai tie ir svešinieki jeb savējie?

Ja Kellards atpazīst, ka tie ir svešinieki, tad:

Kellards klusi izvilka arī otru zobenu un no sāniem metās virsū tiem bruņās tērptajiem, kas ir aiz tuvākā klintsbluķa, mērķējot uz priekšu, lokus turot pastieptajām rokām (OOC - ja tur ir priekšnieks, tad vispirms cērt pa to). Ja izdodas trāpīt, tā, ka rokas beigtas), neko negaidot metas virsū nākamajiem tuvākajiem.

Ja Kellards pazīst kādus no savējiem, tad viņš tos uzrunā.

[Lia'angia]

O.o.c. - nē, tie nav vietējie. Bruņas ir šā tā salasītas. Pēc visa spriežot, tie ir marodieri. Un nav iespējams noteikt, kurš ir priekšnieks - uzliesmojums bija tikai īsu brīdi.

Kamzi šāviens sasniedza mērķi - Kellards redzēja, ka viens vīrs (tālākais)sagrīļojas un nokrīt, bet no acs ārā slejas bulta.
Kellardam pašam veicās sliktāk, acīmredzot, pievīla tumsa, viņš paklupa pret kādu akmeni, zobens noslīdēja pa rokusargu un pretinieks gandrīz vai izsita to no rokām. Vīrs pagriezās un treica savu loku Kellardam sejā tā, ka tas gandrīz nokrita - brīnums, kā noturējās kājās. Otrs cirtiens sasniedza mērķi, trāpot svešajam pa kreiso roku pie plaukstas. Marodieris nolamājās, izrāva zobenu. Viens no atlikušajiem trim vīriem apbēra ar bultu krusu Kamzi slēpni, un viena bulta trāpīja meitenei labajā kājā. Abi pārējie metās klāt Kellardam, viens pieskrēja un cirta ar zobenu (tas trāpīja pa ķiveri, Kellardam ausīs iezvanījās...), viens paklupa un nostiepās pilnā augumā, skaļi un sulīgi nolamādamies.

[Romija]

Vēlreiz paskatījusies, Kamzi redzēja, ka viens no pretiniekiem ir sašauts. Tā turpināt, viņa sev teica un jau gribēja šaut vēlreiz, kad kāda no uz viņas pusi lidojošām bultām trāpīja kājā. Kamzi aiz sāpēm sarāvās. Viņa dzirdēja, kā Kellards cīnās, šķita, ka neviens uz viņas pusi nenāk, bet nevarēja būt droša, tāpēc uzvilka vēl vienu bultu. Kustēties bija ļoti grūti, kājas sāpes neļāva īsti koncentrēties, bet viņa izšāva trokšņa virzienā, cerot, ka Kellarda bruņas viņu pasargās gadījumā, ja bultas mērķis būs viņš.

Pēc šāviena Kamzi atslīga pret akmeni. Sāpes it kā izstaroja uz visām pusēm, liekot rokām trīcēt, acīm nerādīt un jebkādā veidā palielinot pārliecību, ka drošāk ir nešaut. Viņa nebija nekad tā ievainota, tāpēc negarantēja Kellarda drošību, ja sāks šaut apmēram tajā virzienā.

[Roviela]

(ooc - ceru, ir ierēķināts, ka es cērtu ar abām rokām? (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Kellards iesvila aukstās dusmās. Ja ne tas akmens... bet par to nebija laika domāt. Ātri saņēmies, viņš ātri cirta ar labo roku tam, kuru nupat jau bija ievainojis, šoreiz mērķējot bruņu vajajās vietās, kuras labi, ai, kur labi, zināja...
Otrs cirtiens ar kreiso roku pēc puspagrieziena no apakšas padusē tika otram uzbrucējam, kamēr tas pēc augstā cirtiena vēl nav nolaidis zobenu. (OOC - ceru, viņš cirta ar labo roku)

[Lia'angia]

Kamzi bulta, diemžēl, aizsvilpa augstu pāri uzbrucēju galvām...
Kellarda cirtieni bija tikai nedaudz veiksmīgāki - viens iestrēga starp bruņām - trāpīt jau trāpīja, taču, kamēr viņš zobenu atrbrīvoja, dabūja cirtenu pa kāju... Sekls, bet tomēr ievainojums. Otrs cirtiens trāpīja un pretinieka roka vairs nebija lietojama. Bultu šāvējs turpināja šaut Kamzi virzienā, taču, par laimi, vairs netrāpīja, tikai neļāva viņai ne galvu pacelt. Nokritušais marodieris piecēlās, taču atkal nokrita, skaļi ievaidēdamies - acīmredzot, kritienā bija vai nu izmežģījis, vai stipri sasitis kāju.

[Roviela]

(OOC - tad tie divi pretinieki nav "lietojami" un ir palicis tikai tas viens, kas apšauda Kamzi? Cik viņš ir tālu?)

Ja otrreiz ievainotais marodieris joprojām ir kauties spējīgs, tad

Kellards gandrīz nejuta ievainojumu, gan jau sajutīs, gan, bet tas būs tad, kad cīņa šā vai tā būs beigusies, bet pašlaik - kāja kustas? kustas, un ar to būs jāpietiek. Viņš cirta vēlreiz.

Ja tas marodieris ir gar zemi, tad Kellards cērt tam, kurš mēģina piecelties (jo tas ir tuvāk).

Šo rakstu rediģēja Roviela: 17.01.2005 16:08

[Romija]

Bultas lidoja diezgan bieži, neļaujot pat apskatīties. Kāja sāpēja, bet nu vairs ne tik ļoti, kamēr to atstāja mierā. Tomēr cīņas troksnis nerimās. Tas nozīmēja, ka nekas vēl nav beidzies.

Kamzi sēdēja un pukojās uz savu diezgan bezpalīdzīgo stāvokli. Redzot, ka bultas lido uz vietu, pa kuru viņa iepriekš šāva, Kamzi ienāca prātā, ka varētu izdarīt kaut ko pavisam negaidītu. Tā kā paiet viņa nevarēja, viņa vismaz varēja mēģināt klusu aizlīst aiz cita akmeņa un šaut no turienes. Visapkārt bija tik tumšs, ka pretinieks diez vai to redzētu, bet Kamzi acis pie tumsas bija pieradušas. Pie tam starp viņiem bija ugunskurs, kas pretiniekam traucētu kaut ko saskatīt. Kaut tikai tas nesanāktu par skaļu, viņa cerēja un sāka līst tuvākā akmeņa virzienā, piesedzoties ar apmetni. Bet Kellardam bija jāpalīdz.


OOC: Ceru, ka nesajaucu novietojumu

[Lia'angia]

Pēkšņi kaujas ainu apspīdēja rēgaina gaisma - lai gan vēl nokrita pa retai lietus lāsei, bet pa mākoņu spraugu iespīdēja mēness. Nu Kellards vismaz puslīdz redzēja notiekošo.
Abi Kellarda pretinieki izskatījās diezgan nelāgi (lai gan, no kuras puses skatās...).
Divreiz ievainotais bija noslīdzis un viena ceļgala, kreisā roka nevarīgi nokarājās, taču ar labo viņš cirta un trāpīja Kellardam pa vienreiz jau savainoto kāju. Nu gan varēja pat stipri just, ka kāja ir ievainota - Kellards steigšus atbalstījās pret klinti, kas slējās tepat aiz muguras. Toties viņa cirtiens arī sasniedza mērķi, un pretinieks noslīga zemē un vairs nekustējās. Otrs pretinieks streipuļoja prom, acīmredzot nospriedis, ka viņam šai reizei pietiek, tādēļ viņam mērķētais cirtiens bija neveiksmīgs.
Lokšāvējs turpināja apšaudīt Kamzi, bet viņai bija veiksmīgi izdevies aizrāpties tālāk tumsā, un pēdējās bultas no marodiera bultu maka tika izlietotas, apšaudot klinti, aiz kuras vairs neviena nebija.
Cilvēks ar izmežģīto vai satriekto kāju arī bija nolēmis atstāt kaujas lauku, un aizrāpoja aiz klints radzes.
Lokšāvējs, pamanījis biedru atkāpšanos, izrāva zobenu un, piesegdams biedrus, atmuguriski kāpās virzienā, no kurienes viņi bija ieradušies, visu laiku modri sekodams Kellarda kustībām.

[Romija]

Kamzi bija aizlīdusi līdz nākamajam klints bluķim. Dzirdot vēl dažas bultas atsitoties pret iepriekšējo slēpni, viņa nopriecājās, jo tomēr bija izdevies apmānīt pretinieku. Uzvilkusi loku nākamajam šāvienam, viņa nedaudz pabāza galvu no slēpņa un ieraudzīja viņasprāt visai amizantu skatu - viens no uzbrucējiem, kas viņu bija cītīgi centies pataisīt par ezi, tagad ar izvilktu zobenu centās atkāpties. Nu, mīlīt, ar zobenu, pret manām bultām, Kamzi nopriecājās un izšāva bēgošā marodiera virzienā.

[Lia'angia]

Kamzi iepriecināta redzēja, ka viņas bulta ir sasniegusi mērķi - vīrs sagrīļojās, bulta bija trāpījusi kaklā, vietā, ko vairs neaizsargāja bruņukrekls, bet vēl neaizsargāja ķivere, un izlidojusi tam cauri... Zobens izkrita no rokas, vīrs ar abām plaukstām aizspieda brūci. Tomēr viņš vēl bija dzīvs, un grīļīgiem soļiem vikās projām.
No sava skatupunkta Kamzi redzēja arī abus pārējos ievainotos, kas nekur tālāk negāja, bet gulēja turpat aiz klintsbluķa, šķietamā drošībā no Kellarda. Viens izmisīgi pūlējās pārsiet sev kāju, otrs vienkārši sēdēja, atspiedies pret klinti un turēdams zobenu kreisajā rokā.

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 18.01.2005 00:10

[Romija]

"Nekur tu man neaizmuksi," teica Kamzi un uzvilka loku vēlreiz. Viņa bija iepriecināta, ka šoreiz bulta mērķi ir sasniegusi. Nomērķējusi uz tādu vārīgāku vietiņu, viņa izšāva. Un atkal sajuta sāpes savā kājā.

[Lia'angia]

Šoreiz Kamzi nevedās tik labi - bulta vienkārši noskrambāja ādu rokai, kas bija piespiesta pie kakla. Vīrs nikni pagreizās un izkliedza pāris lāstus Kamzi virzienā. Asinis tievā strūkiņā tecēja lejup pa kaklu, un vīrs atkal saķēra brūci.
Tas, kurš mēģināja pārsiet kāju, sagramstīja savu loku un nolamājās - bija pārtrūkusi stiegra. Toties otram Kellarda ievainotajam vedās labāk - viņš bija sapratis, no kurienes tiek šautas bultas un vismaz paslēpās arī no Kamzi acīm.

[Roviela]

Kellards sakoda zobus, lai neievaidētos. Lai kā būtu, ir jāturpina.
Pielicis savu rokassprādzi ievainojumiem (palīdzi!), viņš uzmanīgi mēģināja atbalstīties uz savainotās kājas. Tā! raibs gar acīm, un sāpes izskrēja no papēža līdz matu galiņiem, bet kauls, šķiet, tomēr nav skarts. Kaut kā jāvar paiet. Ja nē, būs slikti. Migla no acīm aizāja, Kellardam brīdi stāvot nekustīgi un joprojām balstoties pret klinti.
Viņš redzēja, kur no Kamzi bultām noslēpās streipuļojošais pretinieks. No Kamzi, jā, bet ne no viņa šautrām. Nolicis labās rokas zobenu, Kellards atkal izvilka šautriņieroci. Aizlidoja divas mērķētas šautras. Mēnessgaisma ir labs palīgs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 18.01.2005 10:05

[Romija]

Redzot, ka tomēr sašautās kājas dēļ uz savu šaut prasmi paļauties pilnībā vairs nevar, Kamzi atslēga pret akmeni. Viņa bija piekususi. Izrauta no sapņa par ežiem, sašauta un lietū mirkstoša viņa nolaida loku. Un tagad tikai sajuta, ka ir auksti. Labā kāja dega kā ugunī, bet pirkstu gali bija nosaluši. Šaut vēlreiz diez vai būtu jēga, ja vienīgi Kellards netiks galā.
Kamzi ar vienu roku satvēra amuletu, otru bezspēkā nolaida gar sāniem. Čukstus lūdzot palīdzību Gunnorai, viņa aizvēra acis.

[Lia'angia]

Abas Kellarda šautriņas trāpīja marodierim, viena noskrambāja vaigu, otra ieurbās jau savainotajā rokā. Viņš panikā sāka skatīties apkārt, taču Kellarda tumšais apmetnis, acīmredzot, pilnīgi saplūda ar klinti, un marodieris nespēja saprast, no kurienes nāk šāvieni. Viņš gan izrāva un svieda nazi, taču tas aizsvilpa savus piecus metrus garām vietai, kur stāvēja Kellards.
Te Kellards sajuta, ka rokassprādze sāk pulsēt un paliek siltāka. Tā vien šķita, ka no tās izstaro silta, zeltaina gaisma, taču viņš zināja, ka to neviens cits neredz, un atviegloti nopūtās - viņa Sargs bija ar viņu. Sāpes kājā mazinājās, tās neizzuda pilnībā, bet pēc maza brītiņa viņš bija pārliecināts, ka kāja spēs noturēt viņa svaru. Asinis bija pārstājušas tecēt, un, lai gan brūce prasījās apmazgājama un pārsienama, taču Kellards zināja, ka tuvāko stundu laikā tā neatvērsies.
Kamzi sēdēja, satvērusi Gunnoras amuletu, un vienkārši domāja par visu sieviešu aizstāvi. Te pēkšņi viņa ar izbrīnu apjauta, ka rokas vairs nesalst. Amulets bija kļuvis silts. Viņai šķita, ka mīļa, saudzējoša roka noglāsta matus un viegli, ar pašiem pirkstu galiem pieskaras sašautajai kājai. Sāpes tajā mitējās. Un arī pati meitene pēkšņi jutās moža un spirgta, kā tikko kārtīgi izgulējusies ērtā gultā un paēdusi sātīgas brokastis.
Pa to laiku marodieri nestāvēja dīkā. Tas, ar savainoto kāju, beidzot bija kaut kā apvīkšījis sāpošo vietu un aši vien rāpās prom, neraizēdamies par biedriem (Kellards viņu labi redzēja, jo mēnessgaisma atspīdēja ādas bruņās, kas bija apšūtas metāla plāksnītēm).
Kamzi sašautais vīrs sagrīļojās un sabruka zemē - acīmredzot, vai nu beigts, vai zaudējis samaņu no asiņu zuduma.