Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Roviela]

- Es arī nekad neesmu pats redzējis Vārtus, - Kellards atzinās, - bet stāstus, ticamus un neticamus, esmu dzirdējis daudz.
- Ticamos vairāk, - viņš pasmējās, - es esmu no Estkarpas, Kamzi.

- Nē, es nezinu, kas ir aiz tuksneša. Stāsta jau visādas lietas, bet nevienam tur nav jāiet, tāpēc nekādu drošo ziņu nav.

Taka sāka kļūt stāvāka un stāvāka, un Kellards, nolēmis pasaudzēt ķēvīti, ieteica iet kājām. Tagad viņi gāja, vezdami zirdziņus pavadā, viens aiz otra.

[Romija]

Kamzi nokāpa no Bali un sāka iet kājām. Tas nebūt nebija ātrākais pārvietošanās veids, taču zirgus nomocīt arī nebija prāta darbs.

"Lēdija Unda bija lieliska meitene. Mums bija tik daudz kopīga. Mēs varējām viena no otras mācīties, tāpēc arī kļuvām par sirdsdraudzenēm. Viņa nekādā veidā necentās uzsvērt, ka ir Lorda meita, bet es - vienkāršs lauku skuķis. Mums tas nebija svarīgi," Kamzi runāja. Viņai nebija svarīgi, vai Kellards to dzird. Viņš jau pats zināja, cik Unda bija jauka.

"Unda mācēja daudz ko. Arī aizstāvēties, ja nepieciešams, bet es baidos, ka šoreiz viss bija pavisam savādāk. Ka viņai pat nebija iespējas to izmantot," viņa nopūtas.

[Roviela]

Visu dienu viņi bija gājuši un gājuši, atpūšoties tikai īsus brītiņus.
Tuvojoties pievakarei, Kellards sāka meklēt drošu vietu, kur pārlaist nakti. Kādu alu, labāk nedziļu grotu ar pietiekami šauru ieeju, neredzamu no ceļa un nepieejamu nelūgtiem viesiem. Kur pietiktu vietas viņiem visiem un varētu kurināt uguni. Ja vēl būtu avotiņš, tad neko labāku nevarētu vēlēties.

Kalni ir kalni, un naktī pa tiem staigāt nav prātīgi.

- Kamzi, - viņš pasauca meiteni, - ja redzi kādu piemērotu vietu nometnei, tad saki!

[Lia'angia]

Lai gan viņi meklēja cītīgi, tomēr nekā piemērota nevarēja atrast - tikai stāvas, robotas klintis un šaurā taciņa, kur gar malām brīžiem izmisīgi ķērās kāda pusnokaltusi zāles šķipsna. Zirgi, par brīnumu, turējās stingri uz kājām - galu galā tā bija suga, kas speciāli audzēta rāpaļāšanai pa kalnu takām.
Jau krietnā tumsā viņi nonāca nelielā plakankalnē, kas bija atvērta vai visiem vējiem, toties tur bija pietiekami daudz vietas, lai varētu iekārtoties uz naktsguļu un iekurt ugunskuru. Izskatās, ka viņi nebija vienīgie, kas tā domāja darīt - pie vienīgā aizvēja - augstas, nedaudz pārkarenas klints, kas slējas ziemeļu pusē, Tuksneša virzienā, bija ar akmeņiem izlikta ugunskura vieta, kurā bija samanāmas ogles, blakus nolikts sasiets žagaru saišķis - sveiciens no iepriekšējim nakšņotājiem. Plato auga ķersteklīgi, ērkšķaini krūmi, kas nedaudz aizturēja dzēlīgo vēju. Austrumu pusē plato beidzās ar stāvu krauju, kasd turpinājās tālāk gar taku, bet uz rietumiem plakankalne aizstiepās diezgan tālu, vismaz krēslā tās malu nevarēja saskatīt, varbūt tikai nojaust, ka kaut kur tālāk slejas atsevišķi klinšu bluķi.
Vakars bija drēgns un nemīlīgs. Bieza mākoņu sega iazklāja zvaigznes un jauno mēnesi. Ik pa brīdim nokrita kāda liela, auksta lietus lāse. Pūta dzelošs vējš.

[Roviela]

(OOC - avots vai strauts tuvumā ir?)

- Neko labāku, laikam, šeit neatrast, būs jautra naksniņa, - Kellards norūca. Viņš bija noguris un tāpēc ne pārlieku laipnā omā.

- Iekurini uguni, Kamzi, es tikšu galā ar zirgiem.

Un Kellards sāka ņemties ar nometnes, ja to tā var saukt, viņš īgni nodomāja, iekārtošanu. Parūpējās par zirdziņiem, piemeklējot tiem labāko aizvēju un piemērotāko vietu. Guļvietām atrada stūrīti, kur gluži nelija virsū un bija ērti pārskatāma nometne un tuvākā apkārtne.

Nospriedis, ka vēl nav pārlieku tumšs, aizgāja vēl pēc žagariem. Nekur tālu. Tāpat neko labāku par dzelkšņainajiem zariem nebija cerību dabūt.
Atnesis krietnu klēpi, nometa pie uguns un pats piesēda blakus.

- Nu, kā jūties? Šī vieta man atgādina vienu nometni kalnos, kur nācās nakšņot, kad dzināmies pakaļ kolderiem. Ek, smagi mums gāja tonakt.

Tad, paskatījies uz meiteni, atģida, ka naktij nākot, šis stāsts nebūtu īstais, un nolēmis stastīt tālāk tikai tad, ja Kamzi jautās, uzsmaidīja meitenei un īsi noteica:
- Bet viss toreiz beidzās labi. Cerēsim, ka mums arī tā būs.

[Romija]

Kamzi savāca žagarus un iekūra uguni. Bija patīkami vēsajā vējā sildīt rokas pie siltas uguns. Viņa noskatījās, kā Kellards parūpējas par zirgiem un nopriecājās, ka šajā ceļā nav jādodas vienai.

"Tagad jau arī nevaram zināt, kā būs, kam būs jādzenās pakaļ," viņa noteica. "Pastāsti!"

[Alfirin]

Viebdamies asajā vējā, Haikans steidzās uz Lorda pils pusi. Viņš sāka domāt, vai šis lēmums nav bijis pārsteidzīgs... Bet tad atcerējās Klavenportu, skaidri iztēlojās tēva dusmās piesarkušo seju un drūmus sargus, aukstu cietuma kameru... Iztēle ļaunprātīgi parādīja Klavenportas galveno laukumu ar soda paaugstinājumu un karātavām...

Haikans noskurinājās un ar klauvēkli piedauzīja pie vārtiem. Viņš bija izlēmis.

Iznākušajam sargam puisis pieklājīgi palūdza pateikt Lordam, ka viņš vēlētos ar viņu runāt. Sargs aizdomīgi nopētīja gaišmataino svešinieku, bet devās izpildīt lūgumu. Viņš gan neaizmirsa atstāt vienu savu kolēģi pieskatīt vārtus un Haikanu.

Savilcis apmetni ciešāk ap pleciem, Haikans sāka pacietīgi gaidīt. Un ja nu ir par vēlu?

ooc: es pieņemu, ka tik vienkārši pie Lorda netikt.

[Lia'angia]

Sargs, kurš iepriekš bija noprasījis apmeklētāja vārdu un audiences mērķi, atgriezās pēc maza brītiņa un, īsi noteicis sekot, ieveda Haikanu pilī. Pils bija veca, būvēta no lieliem, tēstiem akmens bluķiem, šauriem, maziem logiem, bieziem mūriem. Halle bija diezgan drēgna un tumša, lai gan to pievilcīgāku neveiksmīgi pūlējās darīt dažas lāpas gar sienām. Pustumsā varēja redzēt no vecuma pabalējušus gobelēnus, kas atainoja Atendeilas agrāko lordu varonīgos piedzīvojumus. Lielas akmens kāpnes gar labo sienu veda uz otro un trešo stāvu. Trešā stāva gaitenis, pa kuru nerunīgais sargs veda Haikanu, izskatījās stipri vien omulīgāks - logi aizslēģoti, lai nelaistu iekšā auksto vēju, dega sveces, grīdu klāja izmīdīts, bet dārgs grīdceliņš. Kreisajā pusē bija vairākas durvis, to starpās atradās senlaicīgas bruņas, sakrustoti zobeni, mazs, elegants galdiņš, kas likās neiederamies šai apkārtnē, dārga vāze... Acīmredzami šiet atradās lorda Ildana apartamenti. Un droši vien lēdijas Undas, iešāvās prātā Haikanam.
Pie vienām durvīm sargs apstājās, pieklauvēja, sagaidīja neskaidru atbildi un atvēra durvis, pakāpdamies atpakaļ un ar mājienu aicinādams Haikanu ienākt.
Lords pieņēma jaunekli savā darbistabā. Lielajā kamīnā liesmojošais uguns apgaismoja lielu istabu. Masīvas mēbeles, papīriem apkrauts galds, ko papildus apgaismoja vēl trejžuburu svečturis, pie vienas sienas ieroču kolekcija. Krēslā pie kamīna sēdēja lords Ildans bagātā, zvērādām apšūtā mājas tērpā, bet pie galda - pusaugu zēns vienķaršākās drēbēs, droši vien sekretārs vai rakstvedis.
- Esi sveicināts, jaunekli, - lords Ildans teica. - Kā noprotu, arī tu vēlies pievienoties tiem, kas meklē lēdiju Undu?

[Alfirin]

Haikans uzmanīgi nopētīja Lorda darbistabu. Vairums no priekšmetiem izskatījās vērtīgi. Puiša skatiens pievērsās sena zobena greznajai makstij, izsekoja tā apslēp'ta asmens izliekumam. Viņš iztēlojās sevi ar šādu zobenu pie sāniem, labi ģērbušos, lepni pastaigājamies pa senas pils gaiteņiem... Nē, labāk - pa Klavenportas galveno laukumu, un visu garāmgājēju skatienu pavadīts, viņš...

- Esi sveicināts, jaunekli, - lords Ildans teica. - Kā noprotu, arī tu vēlies pievienoties tiem, kas meklē lēdiju Undu?

Haikans mirklī atgriezās reālajā pasaulē.

- Ser.... Milord.... - Haikans mēģināja atcerēties, ko tēvs viņam bija mācījis par augstdzimušu kungu uzrunāšanu. - Es... Jā, tieši tāds bija mans nodoms. Es ceru, ka neesmu ieradies par vēlu.

[Roviela]

Uzlicis atsilt pieticīgās vakariņas, Kellards, pastiepis rokas pret uguni, sāka stāstu.

- Tas bija laikā, kad Karstena pasludināja karu pret senās rases cilvēkiem. Vienīgais glābiņš bija Estkarpā. Kurš vien varēja un spēja, gāja uz turieni. Pāri kalniem. Viņus vajāja ienaidnieks, viņiem draudēja briesmas kalnos, jo nepietika to, kas zināja ceļu.
Es toreiz biju algotnis Estkarpā. Un, kā jau robežnieks, viens no tiem, kuru uzdevums bija sagaidīt un pavadīt bēgļu grupas.
Bet vienu reizi Estkarpas raganas bija saņēmušas ziņas, ka tuvējos Karstenas pierobežas kalnos esot redzēti kolderi. Tiem tur nekas nebija meklējams, un mūsu grupu norīkoja pārbaudīt šīs ziņas.
Īsumā runājot, mēs viņus atradām, bet manas vainas dēļ, - Kellards nopūtās, atceroties savu neveiklību, - mūs pamanīja, un sanāca pamatīga saķeršanās. Kolderi nebija vieni, viņus pavadīja vēl vismaz 10 Karstenas vīru.
Bet mēs, izlūki, bijām tikai divi. Vispirms es dabūju nobaudīt kolderu ieroču garšu, - Kellards pieskārās kādreiz kolderu staru "blastera" (OOC - viņš nezin, kā to ieroci sauc) ievainotajam kreisajam plecam, - pēc tam arī viņu maģiju. Sajutu tikai, ka elpas vairs nav un pēc tam neko neatceros. Kad atjēdzos, cīņa bija beigusies, kolderi aizbēguši, bet pats es tāds, ka kājas nevaru pavilkt. Ek, vārdu sakot, mūsu vadone, ragana saārstēja mūs cik vien labi prata, un mēs devāmies šiem pa pēdām.
Nākošā nakts ir tā, par kuru šis stāsts. Apmetāmies nakšņot līdzīgā vietā kā šī. Norīkojām sargus, kā jau parasti, bet nezinu, kas tur bija ar Žaneti - tā bija viena no algotnēm, kareivīga meitene, jāsaka! bet pārāk mīlēja iedzert alu, - viņai stāvot sardzē uzklupa kalnu leopards. Daudz tur viņu kalnos dzīvo. Nu tad tā - sagrāba viņš Žaneti un tik stiepj augšā klintī. Kas pamodās, tas uzreiz metās palīgā, ar zobenu bija par tālu, šāvām visi, bet kur tu, cilvēks, tumsā pret tumšu klinti trāpīsi. Šaujam, šaujam, labuma nekāda. Leopards tūlīt, tūlīt būs uz klints augšā un ar visu Žaneti prom. Tad viņai pašai kaut kā, laikam, izdevās izrauties, vai arī leopardam pietika saņemto bultu, bet viņa sāka kūleņot gar klinti lejā. Tikko neuzkrita virsū vienam no biedriem, kas bija sataisījies rāpties viņai pakaļ. Sasitās pamatīgi, bet dzīva bija, un pēc labas saārstēšanas varēja turpināt ceļu. Tāds stāsts.
- Jā, es gan nezinu, vai šajos kalnos lielo kaķu ir daudz, bet vienai nometnei pietiek ar vienu. Vajadzēs arī mums sargāt, jo vairāk tāpēc, ka vieta atklāta.

Kellards padeva Kamzi savu mazo ````šķi ar vīnu.

- Domāju, vienam no mums laiks doties gulēt, lai var pēc laika nomainīties. Bet izgulēties vajag, lai kāda steiga, citādi paši savas vainas dēļ līdz galam netiksim.

[Lia'angia]

Pilī:
- Nu varētu teikt, ka tomēr ir par vēlu, jaunekli, - lords Ildans tā kā drusku pavīpsnāja, - meklētāji devās ceļā jau priekšpusdienā, bet nu jau nāk vakars. Taču es negribu noraidīt nevienu, kas vēlas palīdzēt manai meitai, lai kādu motīvu vadīti viņi to darītu. Patlaban mani ļaudis liek somās pārtiku un seglo zirdziņu, pēc kādas pusstundas varēsi doties ceļā arī tu. Mani ļaudis saka, ka viņi devušies uz Spēka vietas pusi, bet tad atgriezušies un jājuši pa kalnu taku, kas otrā pusē noved Tuksnesī. Patlaban Žargans (viņš pamāja uz rakstveža pusi) aizvedīs tevi uz virtuvi, iestiprinies pirms ceļa. Tad vari jāt ar manu svētību - lords pacēla roku un uzzīmēja gaisā to pašu sarežģīto simbolu, ar ko bija pavadījis ceļā abus iepriekšējos meklētājus. Atkal gaisā novizmoja blāvi gaišs starojums, un Haikans izbrīnā sajuta, ka amulets viņa kabatā kļūst silts.
Pēc pusstundas Haikans jau varēja doties ceļā - viņš bija sātīgi pabarots, seglu somās bija pārtika, ūdens un vīns, kā arī gandrīz jauns kareivju guļammaiss un ceļojuma trauku komplekts.
Plakankalnē: (strautiņa tur nav)
Satumsa nakts. Sāka smīlāt smalks, pretīgs lietus, kas var izmērcēt ceļotāju līdz kaulam. Ja labi ieskatījās, klinšu spraugās varēja manīt ielejā mirgojam uguntiņas māju logos.

[Alfirin]

Haikans paraustīja plecus pēc Lorda piezīmes par vēlo vakaru. Viņš pats nebija bijis lielajā sapulcē, bet gan gulšņājis saulītē, un kamēr viņa mazā māsīca Šamira bija vi;nam izstāstījusi par lēdijas Undas meklēšanu, kamēr viņš bija izdomājis, kam;er sataisījies un ticis laukā no vecmāmiņas gādīgajām rokām... Bet tam nebija lielas nozīmes, un Haikans pat negrasījās taisnoties.
Kad Lords sāka gaisā vilkt svētības simbolu, Haikans ironiski parāva uz augšu uzaci, bet tad viņa gaiši pelēkās acis pārsteigumā iepletās - viņa kabatā bija kaut kas silts! Steigšus to "kaut ko" aptaustījis, Haikans saprata, ka tā ir tā pati Klavenportas muižnieka mājā nozagtā vaboles figūriņa. Ir nu gan... Liakam tiešām būs bijis vērts... Puisis domu nepaguva izdomāt līdz galam, kad viņa acu priekšā pavīdēja lēdijas Undas tēls - bāls un caurspīdīgs, kā sudraba šķidrautā izausts. Bet tas bija kā dzīvs, lēdija Unda skumji lūkojās Haikanā, tad nolaida skatienu. Tikta ātri kā parādījies, tēls pazuda, bet Haikans vēl joprojām stāvēja kā pārakmeņojies. Zēns, ko Lords bija nosaucis par Žarganu, viņam piebukņīja pie pleca, lai piedabūtu Haikanu doties vņam pakaļ uz virtuvi.
Iznācis no tā pusstundu vēlāk, Haikans konstatēja, ka ārā laiks ir kļuvis vēl nemīlīgāks. Puisis nopūtās un piegāja pie viņu pacietīgi gaidošā zirdziņa. Tas laikam bija brūns, bet tumsā to droši nevarēja zināt.

- Viņas vārds ir Rasi, - Haikanam pavēstīja milzīga auguma zirgupuisis, kas zirdziņu turēja aiz pavadas. Kaut kā savādi šķita tādu apmēru vīrišķi redzēt ar lielu maigumu izturamies pret zirgu, it kā tas būtu nevis dzīvnieks, bet gan trausls zieds.

- Paldies, - Haikans paņēma no vīra Rasi pavadu un noglāstīja dzīvnieka samtaino purnu. - Es viņu atvedīšu atpakaļ sveiku un veselu. - Viņš pats īsti nesaprata, kāpēc to pateica, bet zirgupuisis tik gaiši pasmaidīja, ka Haikans gribot negribot pasmaidīja pretī.

Haikans uzkāpa zirdziņa mugurā un paskubināja viņu. Pils vārti aiz viņiem aizcirtās, un viņi palika vieni naktī un smidzinošā lietū.

- Nu ko, ejam nu, - Haikans noteica un iespieda papēžus Rasi sānos. Ķēvīte paklausīgi uzņēma vieglu riksi.

[Romija]

Kamzi iedzēra nelielu maklu no Kellarda dotās vīna ````šķes. Tas patīkami sasildīja iekšas.

"Es pasēdēšu kādu lauku nomodā. Ej, atpūties! Pēc kāda laika pamodināšu," viņa noteica.

Ietinusies Lorda dāvātajā apmetnī, Kamzi jutās silti un gandrīz pat labi, ja vien nebūtu apziņa par draudzenes pazušanu. Lietus līņāja, bet šķit, ka apmetnim cauri tas netiek. Un tas priecēja.

[Roviela]

- Ja nu kas kaut drusciņ aizdomīgs, tad negaidi, modini uzreiz, - Kellards piekodināja un daudz nekavējoties, ierīkojās uz gulēšanu. Viss, ko vajag vai var vajadzēt, bija ērti nolikts pa rokai. Mazu brītiņu paknosījies, viņš cieši aizmiga.

[Romija]

Kamzi noskatījās, kā Kellards saritinās un pamazām viņa elpa kļūva mierīgāka.

Sarušinot ogles un ik pa laikam piesviešot pāris zariņus, meitene domāja par viņa stāstu. Iedomājoties leopardu, Kamzi pārskrēja tirpas pār muguru. Medniece viņa bija laba, šāva diezgan nekļūdīgi, bet leopards bija kaut kas lielāks par zaķiem un stirnām. Bet ja nu tāds atnāk arī tagad. Ja nu viņš uzbrūk. Kamzi sāka uztraukties. Parasti viņa nebaidījās, bet iepriekšējo dienu spriedze darīja savu. Izdzirdot nelielu čabēšanu krūmos, viņa jau gandrīz piecēlās, lai modinātu Kellardu, kad tomēr saprata, ka tur tikai vējš pakustināja kādu no krūmveidīgajiem augiem. Apsēdusies atkal pie ugunskura, viņa ietinās apmetnī un turpināja vērties ugunskurā.

Liesmas vērpās un tinās ap zariem, veidojot dažādus tēlus. Brīžam pat šķita, ka parādās kaut kas līdzīgs lielam kaķim. Kamzi iztēlojās, kā tas būtu dzīvē un neviļus iesmējās, iedomājoties, cik ļoti ezim līdzīgs izskatās tāds kārtīgi apšaudīts leopards. Aizšāvusi mutei priekšā roku, viņa novaldījās, lai nepamodinātu Kellardu. Tomēr šāda ainiņa viņai deva drosmi.

Vēl kādu laiku brīžam baidoties, brīžam vairs ne tik ļoti Kamzi pasēdēja pie ugunskura. Kad viņa jutas jau vairāk aizmigusi, nekā nomodā, viņa nolēma modināt Kellardu, jo aizmigušas viņas vairs nekāds sargs nesanāca.

Piegājusi pie Kellarda, viņa papurināja viņa plecu:
"Celies, nomaini mani sardzē. Es jau miegu ciet!" un ietinusies savā apmetnī gandrīz uzreiz aizmiga.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 14.01.2005 16:51

[Lia'angia]

Drīz jau vajadzēja aust rītam. Lietus pieņēmās spēkā, klusi čabinādamies krūmu zaros un skaļāk plīkšķēdams pret akmeņiem. Guļošo Kamzi klints pārkare puslīdz pasargāja no lietus, bet Kellardam iznāca sēdēt tieši zem raupjajām, aukstajām lāsēm. Ugunskurs bija gandrīz izdzisis, ogles tikko kvēloja, taču klints pārkare atstaroja siltumu. Lorda Ildana dāvātais apmetnis ūdeni cauri nelaida - pastaustot drānu likās, ka tā ir nedaudz vaskaina. Acīmredzami audums bija apstrādāts vai nu ar zosu taukiem, vai kādu citu vielu, kas atgrūda ūdeni.
Nakts melnēja tumša kā katla dibens. te Kellardam šķita, ka rietumu pusē aizripo kāds mazs olītis...

[Alfirin]

Haikanam nebija ne jausmas, cik ilgi viņi jau bija ceļā. Tumsa viņu ietina kā biezā segā, lietus kļuva spēcīgāks un vienmērīgi plīkšķēja uz akmeņiem viņam apkārt. Viņš teju palaida garām pagriezienu uz tuksnesi. Rasi jau sen bija no rikšiem pārgājusi uz soļiem, un, lai kā Haikans arī nenopūlētos, viņš nespēja piedabūt zirdziņu kustēties ātrāk. Tā nu viņš atmeta ar roku un ļāva viņai pašai soļot uz priekšu. Labi vēl, ka Rasi vispār neapstājās.

Rasi vienmērīgi čāpoja uz priekšu. Mazais izturīgais zirdziņš nepievērsa uzmanību lietums, ne arī akmeņainajai takai. Haikans, cieši ietinies apmetnī un kapuci pārvilcis dziļi pār acīm, klanījās līdzi katram solim. Ik pa brīdim viņš piespieda sevi atvērt acis un palūkoties apkārt, bet viss bija tik vienmuļš un tumšs... Drīz vien puisis pat nemēģināja tik ļoti piepūlēties, un iegrima snaudā. Viņš palēnām noslīga pusguļus uz Rasi kakla. Viena viņa apziņas daļa vēl joprojām palika nomodā, likdama Haikanam cieši apķert Rasi spēcīgo kaklu.

Ķēvīte apņēmīgi lika soli aiz soļa, laiku pa laikam nosprauslādamās lietū.

Šo rakstu rediģēja Alfirin: 15.01.2005 19:17

[Roviela]

(OOC - ko dara zirgi? Doma - ja tas ir pēsoņa, tad zirgi kļūs nemierīgi ātrāk par Kellardu)

Kellards sēdēja lietū to gandrīz pat nemanīdams. Šī, tik ilgi, gandrīz veselu gadu, kopš viņš bija sardzes priekšnieka amatā, nebijusi sardzes nakts kalnos bija atmodinājusi maņas un piemirstās prasmes. Viņš sēdēja, neko nedomādams, ļaudams sev saplūst ar apkārtni.
Troksnis rietumu pusē viņu iztrūcināja.
Vēl viens lielais kaķis? Šie nav tie kalni... bet ko var zināt, labāk uzmanīties.
Pat mazā ugunskura gaismiņa tomēr traucēja aiz tās kaut ko saskatīt, tāpēc Kellards veikli un klusi, cik spēdams, nenovēršot acis no aizdomīgā trokšņa puses un pa ceļam izvelkot šautriņieroci, pakāpās sāņus tumsā, tā, lai viņu pašu neredzētu, un arī ugunskurs netraucētu.
Ejot gar klinti, viņš piebikstīja guļošo meiteni un pačukstēja:
- Uzturi uguni! Un loku gatavībā.
Nostājies pārkaru klints rietumu pusē, lai pats būtu ceļā tam, kas tur varētu parādīties, viņš kreisajā rokā paņēma arī zobenu un gatavībā gaidīja.

[Lia'angia]

Brīdī, kad Kamzi paslējās augšup no guļvietas, viņai gar ausi nosvilpa bulta un džinkstēdama atsitās pret to vietu, kur tikko bija bijusi viņas galva. Acīmredzot, kvēlojošās ogles bija šāvējam traucējušas pamanīt, ka meitene kustas.
Otra bulta aizsvilpa tumsā uz to pusi, kur bija nostājies Kellards, bet, kā par brīnumu, netrāpīja. Taču tuvu, bīstami tuvu...

[Roviela]

Kellards nekavējoties izšāva virzienā, ko diezgan skaidri norādīja divas atlidojušās bultas. Vienu reizi, tad, drusku mainot mērķa virzienu - otru. Un paspērot pussoli sānis, lai joprojām nebūtu saredzams uz melnā klints fona, pietupās. Tā, lai varētu ērti šaut un nekas netraucētu arī acumirklī pielēkt kājās, bet lai nebūtu iepriekšējā vietā.

(OOC - protams, viņš visu laiku skatās tajā virzienā, vai redz, to nezinu (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ; dzirdēt vajadzētu varēt)