Seno ceļš, Raganu pasaule Opcijas

[Lia'angia]

Atendeilā valdīja satraukums. Lai gan rīts bija jau krietni pusē, saule spīdēja un labības lauki lūgtin lūdzās pēc sirpjiem, visi ielejas ļaudis pulcējās vecās pils kvadrātveida iekšpagalmā. Lords Ildans drūmi aplūkoja visus klātesošos - daudz viņu vis nebija palicis. Viņš smagi nopūtās, izelpa gārdzoši nosvelpa - pēdējās kara dienās gūtais ievainojums plaušās vēl likas sevi manīt. Kopš tā laika ir pagājusi tikai viena vasara, un ļaudis tikai daļēji ir spējuši atjaunot sagrautās mājas uz izpostītos laukus. Ziema būs barga. Taču visu, visu varētu pārciest, ja ne Unda...
Lords Ildans nopūtās vēlreiz un uzrunāja gaidošos cilvēkus:
- Ļaudis! Jūs jau droši vien visi zināt, ka mana meita, lēdija Unda, mans vienīgais bērns, ir pazudusi. Istabenes tējai ir piebērtas miegazāles, viņa vēl tagad jūtas stipri apdullusi. Trūkst arī lēdijas Undas ceļojuma tērpa. Mums ir izdevies noskaidrot - viņš pameta drūmu skatu mednieka Kennana virzienā - , ka lēdija Unda ir devusies uz Seno spēka vietu, kas, kā visiem zināms, atrodas kalnu piekājē. Tur viņa, acīmredzot, ir satikusies ar mūsu Viedo Urzulu, un tālāk viņas pēdas izzūd. Urzula vēl aizvien ir bez samaņas un izskatās, ka viņa vairs nebūs dzīvotāja. Mēs viņu atradām Seno spēka vietas malā, ar seju pret kalniem.
Ļaudis! es saprotu, ka tagad ir dārgas katras darba rokas. Bet man dārga ir arī mana meita. Es pats, diemžēl, vairs neesmu spējīgs doties viņu meklēt - viņš pamāja uz savas kreisās kājas stumbeni - , taču es būšu ļoti pateicīgs, ja kāds vēl pievienosies tiem, kas apņēmušies lēdiju Undu sameklēt. Tam būtu jābūt pilnīgi brīvprātīgam jūsu lēmumam. Mēs visi zinām, ka ar Senajiem un Spēku jāapietas uzmanīgi, un mums patlaban trūkst pat vismazākās norādes, kas var meklētājus sagaidīt viņu ceļā. Taču, ja jums izdosies atgriezties un atvest lēdiju Undu vai - lorda balss nodrebēja - vismaz ziņas par viņu, es būšu ļoti pateicīgs. Mans mantu kambaris un zirgu stallis būs jūsu rīcībā, un atgriežoties jūs gaidīs bagāts atalgojums.
Patlaban - turpināja lords Ildans, neņemdams vērā sačukstēšanos - lēdiju Undu meklēt pieteikušies ir mans sardzes priekšnieks Kellards un lēdijas Undas bērnu dienu draudzene Kamzi Medniece. vai ir vēls kāds drosminieks?
Lords apklusa. Ļaužu čalas pieņēmās spēkā. Visi zināja, ka lēdija Unda ļoti interesējas par Senajiem, tālab šķita skaidrs, ka viņa kaut kādā veidā nokļuvusi viņu varā. Cilvēkus uztrauca arī tas, ka Viedā Urzula ir pie miršanas - kas tagad viņus ārstēs, kas uzmundrinās? Par līdzgājēju neviens negribēja pieteikties...

Šo rakstu rediģēja Lia'angia: 11.01.2005 23:34

[Lia'angia]

o.o.c. - Jā, tieši tā, taka sazarojas - viena ves uz Seno vietu, viena - uz Tuksnesi.
Tu vienkārši pastiep un gaidi, kas notiks, vai arī kaut ko saki?

[Roviela]

OOC - nē, kāpēc man jāsaka? Es tāpat nezinu, kurš Senais ir kādreiz to izgatavojis, lai varētu saukt vārdu. Es domās uz to nokoncentrējos un gaidu, vai tā man atbildēs vai neatbildēs, t.i., uz kuru pusi pavilks roku - tur vajadzētu būt īsākajam ceļam pie lēdijas Undas. Bet es jau nezinu, ko aproce sapratīs ar "īsāks ceļš" (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Tas ir - es nodomāšu, ka tur būs īsāks ceļš)

[Lia'angia]

o.o.c. - Nu tev jau nav jāsauc Vārds, tas varētu būt pat bīstami... bet uzdot jautājumu var...

Kellards sajuta, ka rokassprādze kļūst nedaudz siltāka un roku nedaudz pavilka uz Seno svētvietas pusi. Siltums nebija brīdinošs, drīzāk tāds kā mieru, pārliecību iedvesošs. Tā rokassprādze parasti reaģēja un Gaismas Spēka vietām.

[Roviela]

- Jāsim uz dienvidiem! Uz Spēka vietu, - Kellards izlēma.

Paskatījies uz Kamzi un sagaidījis viņas piekrītošu mājienu, viņš pagrieza klausīgo Kati cieti nomīdītas taciņas virzienā.

[Romija]

Kamzi pamāja Kellardam un sāka vadīt Bali pa cieti nomīto taciņu. Ķēvei bija iepaticies grauzt zāli, tāpēc viņa bija skubināma iet tālāk.

"Man šķiet, ka kavēties īpaši nevajadzētu," viņa sprieda. "Ja kāds būtu gribējis mūs panākt, tad jau to būtu izdarījis. Bet Undas liktens var būt atkarīgs no mūsu ātruma. Nabaga Unda," Kamzi nopūtās un skumji vērās uz taku.

[Roviela]

OOC - vai taciņa ir pietiekami plata, lai jātu blakus un sarunātos?

[Lia'angia]

o.o.c. - ne pārāk, tur jau ir preikškalne, taciņa vijas starp klintīm. Divi cilvēki blakus var iet brīvi, bet ar zirgiem būtu jāspraucas.

Piejājuši pie Spēka vietas, ceļotāji redzēja, ka te nekas nav mainījies. Tāds pats klusums, tāda pati Gaismas un miera sajūta (Kellarda rokassprādze īr tīkami silta). Pie ieejas trīskāršajā kolonnu aplī stāv nolikti vecie ziedojumi - ziedi, augļi. Tā ir šīs vietas īpatnība - te nekas nesapūst, nesamelnē, tikai viekārši lēnām izkalst un tad kādu brīdi izzūd.

[Roviela]

Majestātiskais aplis ar gaišzilajām akmens plāksnēm klāto pamatni iedvesa bijību un reizē aicināja pie sevis.

Kellards apturēja zirgu un nokāpa. Piesējis pavadu pie tuvējā koka, viņš, parakājies somā, izvilka pa ceļam dārzos ar laba vēlējumiem saņemtus divus šī gada ražas ābolus. Sārti zeltainus un iecaurspīdīgus skaistuļus.

- Iesim abi? - viņš jautāja ceļabiedrei.

[Romija]

Piejājot pie Spēka vietas, Kamzi paklausīja Kellarda aicinājumam un nokāpa no zirga, ļaujot tam pamieloties ar dažiem starp akmeņiem augošajiem zāles kumšķiem. Bali to arī labprāt darīja, nemaz nemēģinādama iet prom. Arī viņa bija mierīga. Kamzi sekoja Kellardam apļa virzienā.

Aplis viņu aicināja, un arī amulets bija kļuvis silts. Ja vien te varētu atrast vēl kādas norādes, viņa domāja. Kollonnu aplis slējās tik majestātisks un rāms, ka par doma par ļaunumu šķita nevietā.

[Lia'angia]

Kad viņi nolika savas veltes pie pārējām, abus apņēma netverama, bet skaidri sajūtama mīļuma, miera, labestības aura. Šķita, ka kāds bezgala dižs, bet tikpat labsirdīgs spēks būtu noglāstījis pašu dvēseli. Un aizejot šis nezināmais astāja tādu kā pareizības sajūtu - it kā viss notiek un notiks tieši tā, kā vajag.
Vēl abiem šķita, ka tepat, tepat jāslēpjas kaut kam, kas darīs skaidrāku viņu turpmāko ceļu. Taču kā to atrast?

[Romija]

Kamzi juta savādu sajūtu. Reizē skumju par Undas pazušanu, bet tik mierīgu un labu, ka šķita - tā tam jābūt. Viņa sāka skatīties apkārt, vai kaut kur nemanīs vēl kādu norādi. Pietupusies un pārbaudījusi zemi, viņa skatījās arī augstāk. Nu kaut kur taču kaut kam jābūt, nevar tā būt, ka nekādu pēdu nav.
Vietām izmetot "nu, taču jābūt" un "kaut kam jābūt", Kamzi sāka meklēt cītīgāk.

[Roviela]

Viegli pastūmis Kamzi uz priekšu, uz Ieejas pusi, Kellards viņai iečukstēja ausī:

- Ejam iekšā. Uzmanīgi skaties, kas notiek, vai nav kaut kas neparasts, vai uz akmens nav redzami raksti vārdu sakot, meklēsim abi. Ja prasīs nāciena iemeslu, saki kā ir, lūdz, lai palīdz atrast tavas aproces māsu, lai norāda ceļu, lai dod padomu. Es atbildēšu to pašu.

[Lia'angia]

o.o.c. - Ja es pareizi saprotu, Kamzi rakājas pa apļa ārpusi, bet Kellards - pa iekšpusi?

Pēc ilgas ložņāšanas un pēdu meklēšanas Kamzi starp citu iemītajām pēdām pamanīja smalku zābaciņu nospiedumus. Tādi varēja būt tikai Undai. Tie veda it kā apkārt kolonu rindai pa saulei, bet tad vienā vietā, tieši pretī kalniem (un Tuksnesim) pēkšņi izgaisa. It kā viņa būtu iekāpusi citā vietā. Kamzi atcerējās vecās grāmatas, kur bija rakstīts, ka Senie varējuši šādi ceļot - it kā izkāpjot cauri durvīm, kas savieno divas attālas vietas.

Kellards viegli iekļuva iekšā Spēka vietā. Viņam radās nojausma, ka viņu vēro - it kā no lielas tālienes. Uz savu mēmo jautājumu viņš sajuta tikko samanāmu atbildi. Viņam parādījās vīzija - biezs, tumšs mežs, tā vidū paaugstinājums no dzelteniem, it kā gaismu atstarojošiem akmeņiem. Arī šo paaugstinājumu iekļāva trīs kolonu rindas. Apkārt kolonām snaikstījās kaut kādi melni stāvi. Kas notika uz paaugstinājuma, redzēt īsti nevarēja, bet šķita, ka tur kāds guļ. Unda?
Bet tad vīzija izgaisa, un Kellards juta, ka ir kļuvis pavisam nespēcīgs, it kā ilgu laiku būtu smagi cīnījies pret daudziem pretiniekiem.

[Romija]

Meitene uzmanīgi spēra soļus uz priekšu, vēl joprojām skatīdamās apkārt. Viņa nejuta baiļu, bet drīzāk bijību pret šo vietu. Lai arī Kellards iegāja aplī, viņa turpināja pētīt pēdas.

Mazo zābaciņu nospiedumi šķita pazīstami. Kamzi atcerējās, kā viņas abas ar Undu bija klaiņojušas pa mežu un tad pašas sekojušas savām pēdām. Tām bija jābūt Undas pēdām, bet kāpēc tās vienā brīdī pazuda. Lai arī apkārtne bija kalnains, nevarēja pēdas pēkšņi pazust. Un Lorda meitai nebija tādu spēju vienkārši pazust vienā vietā, lai parādītos otrā. Vismaz Kamzi par tādām neko nebija no viņas dzirdējusi.

Šīs pēdas bija jāparāda Kellardam, tāpēc meitene devās ieejas virzienā.

[Roviela]

OOC - jā, vispār. Lai arī es domāju, ka mēs vispirms rakājamies abi pa iekšu un pēc tam abi pa āru, bet tas nav svaŗīgi. Šitā ir labāk (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Kellards negribot atspiedās pret iekšējā apļa akmens stabu. Brīdi pastāvējis, viņš juta, ka spēki pamazām atgriežas.
Unda... Nu viņš pazīs šo vietu, lai kur tā būtu un lai kad viņš tur nonāktu! Bet ir jāsteidzas. Ļoti jāsteidzas.

Ātriem soļiem izgājis no Vietas, viņš skatījās apkārt. Kur palikusi Kamzi? Re! Tur, starp stabiem, aiz apļa, nāk uz šo pusi.
Kellards, cik vien ātri kājas nesa pēc tāda paguruma, skrēja uz turieni.

- Ko atradi?

[Romija]

"Es atradu Undas pēdas," Kamzi teica šurp nākošajam Kellardam. Izskatījā, ka viņš ļoti steidzas.

"Tās iet apkārt aplim, bet tad vienā brīdī pēkšņi pazūd - it kā viņa būtu izgājusi cauri kādām durvīm vai pacelta gaisā. Citu izskaidrojumu es nezinu. Un tu?" viņa jautāja.

[Roviela]

- Pēkšņi pazūd? Izgaist? Kur tas ir?

Kamzi pavadībā Kellards, aizgājis līdz norādītajai vietai, pietupies, vēlreiz rūpīgi nopētīja pēdas.

- Tev taisnība, Kamzi. Vārti. Ejam!

Kamēr viņi abi sēdās seglos un jāja atpakaļ uz krustcelēm, un, ar pārtraukumiem, īsajos brītiņos, kad taka bija pietiekami plata, lai viņi varētu jāt blakus, Kellards pastāstīja Kamzi, ko pats bija dzirdējis par Vārtiem.

- Nevienas pēdas blakus, pilnīgi nekā, - viņš domīgi teica.
- Es varu iedomāties tikai vienu izskaidrojumu. Esmu dzirdējis, ka Senie ir pratuši izmanot Vārtus, kas viņiem atļāvis tādā veidā pārvietoties no vienas vietas uz otru. Citi pēc tam esot tos izmantojuši. Kā Saimons Tregarts, tu esi dzidējusi par viņu? Arī nolādētie kolderi tā ieradās šai zemē. Bet Vārtus nevarot atrast un izmanot jebkurš - tos vajag atvērt. Un aizvērt. Kāds būs - un tā noteikti ir Tumsas vaina - atvēris šādus Vārtus lēdijas priekšā - un viņa tur ir iegājusi. Vai ievilināta.

Un Kellards pavēstīja par vīziju, ko bija redzējis Gaišā Spēka vietā.

[Romija]

Kamzi jāja vietām blakus vietām aiz Kellarda un klausījās viņa teiktajā.

"Es esmu lasījusi. Bet saskārusies pati ar to neesmu," viņa teica.

"Mežs," viņa atkārtoja. "Kur gan šeit apkārtnē ir biezs un tumšs mežs? Un tā noteikti bija Unda. Kāpēc gan lai tu redzētu kādu citu? Nabadzīte, cerams, ka nekas ļauns nav noticis," viņa pati īsti neticēja saviem vārdiem, jo jau pazušana nav uz labu.

"Pagaidi!" Kamzi uzsauca pa priekšu jājošā Kellarda mugurai. "Bet, ja tur ir vārti, vai mēs tos nevaram izmantot. Tā varētu būt ātrāk, nekā mēģināt atrast mežu un vēl vienu šādu apli."

[Roviela]

- Nē, - Kellards pār plecu puspagriezienā izmeta. - Nē, mēs tos nevaram izmantot. Tie ir aizvērti, un mums nav atslēgas. Un pat, ja būtu, tie ir Tumsas vārti... Kas zin, vai tos vispār var atvērt no šīs puses? Un vai mēs tos varētu aizvērt, ja atvērtu? Padomā, cik daudz ļaunuma caur tiem nonāktu tik tuvu Atendeilai!

Pēc brītiņa, kad viņi abi bija jau atkal nonākuši krustcelēs, un uzsāka ceļu uz kalnu pāreju, viņš turpināja.

- Kamzi, katrus Vārtus var atvērt tas, kas ir tos radījis. Vai tas, kam tie ir paredzēti. Vai tu to nezināji? Gaišā Spēka vietai nav saistības ar Vārtiem, caur kuriem izgājusi lēdija Unda. Un, lai cik spēcīgi ir bijuši Gaišie Senie, kas izveidojuši apli, viņi mums nevarēja iedot atslēgu. Domāju, mums nav cita ceļa, kā pāri kalniem un caur tuksnesi. Kas zin, kas ir aiz tā? Varbūt tur ir tas mežs, ko mēs meklējam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.01.2005 09:54

[Romija]

"Nu, labi. Pieņemsim, ka mēs nekādā veidā vārtus izmantot nespējam. Ja tu tā saki, tad kaut ko atceros gan, bet toreiz es tam nekādu vērību nepiegriezu. Neiedomājos, ka kādreiz man kaut kas tāds varētu būt vajadzīgs," Kamzi sāka it kā taisnoties, tomēr uzskatīja, ka viņas idejā kaut mazdrusciņ taisnības ir. Vismaz par nokļūšanas ātrumu. Un ātrums bija svarīgs.

Sekojot Kellardam, viņa vadīja savu zirgu pa taku, kas bija krietni mazāka un vairāk aizaugusi, tāpēc varēja jāt tikai viens aiz otra, bet ne blakus.

"Vai tu arī nezini, kas ir aiz tuksneša?" viņa brīnījās, jo bija iedomājusies, ka tik gudrs cilvēks kā Kellards varētu to zināt.