Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[giraffe]

Luuk, dzejolis, kas man ir kljuvis ljoti miiljsh! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Viks
"Autobuss debesīs"

Tavs zvans. - Ja vien...
Nē, es... ja kas...
ja pārdomāji...
jā... nekas...

Pa trepēm lejup.
Kaimiņš. Ko?
Uz ielas benzīns
(jānosmok?)...

Buss piestāj. Uzraksts
TIKAI TIEM,
KAS MĪL VIENS OTRU
(mīlniekiem?).

Tik vienkārši -
TIEM, KURI MĪL.
Reiss tikai viņiem
DEBEŠĶĪGS.

Lieks viss, kas ticis
runāts, teikts.
Lieks viss, kas ticis
nepateikts,

neviena paša
`kur?` un `kad?`,
neviena paša
`kālabad?`,

nekā no tā,
kas galē, kauj,
ir tikai - ciešāk
mani skauj.

Kur paliek sāpe?
Viens, div, trīs,
buss aiziet
stāvus debesīs.

[Chou]

Man ir tā pavairāk mīļu dzejolīšugan nopietnu, gan nepārāk, bet nez kapēc man pirmais prātā ienāca tas par kaķīti un zaķīti, vēl arī Rīgas kinostudijas multfilma bija par šito dzejoli, pacentīšos atcerēties

Mazs zaķīts, mazs kaķīts
Uz ceļa satikās un brīnījās
Kur leksi zaķīt? uz kāpostiņiem
Un tu tā lēnītēm
uz pelītēm.....
tātāk neatceros, bet tur kutas bija sakarā at traci......aaaa....atcerējos dzejolis saucas "Tracis" tikai autoru neatceros (Bārda vai Vācietis vai tik nebija, nezinu?)
vispār tads nu īsti mīļš dzejolis, varbūt tāpēc, ka mans bērnības mīļākais lirikas pārstāvis....

No tādas nopietnākas dejas man patīk ļoti daudzi, es varu tikai autorus pieminēt: K. Elsbergs, Rainis, Čaks, Zālīte, Veidenbaums un vēl daži.....pārsvarā laikam latviešu autori, jo tos visvairāk esam literatūrā mācījušies, bet pašai kaut ko meklēt man mazliet trūkst laika......vispār dzeja ir forša padarīšama, man patīk palasīt to un padomāt par to, ko esmu izlasījusi...........

[saulove]

Man ļoti patīk manas māsas dzejoļi - labāk gan latviešu nevi angļu valodā, bet patīk. Tie ir ļoti nopietni, bet mīļi, depresīvi, bet pamācoši.
Ja kāds vēlas izlasīt, tos var izlasīt LUAVIV fonda spīdeklīši.
Pašu mājas lapu visā tās spožumā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) var redzēt LUAVIV fonds

Šo rakstu rediģēja saulove: 03.07.2004 22:41

[Dinaer]

mazliet atceroties ... pabishku no visa ... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Edvards Treimanis Zvārgulis

MAZULIET ...

Ausis brīvestības rīts:
Varam smiet un diet, -
Tikai kara stāvoklītis
Traucē mazuliet.

Brīvību bez gala dots:
Augstu galvu sliet!
Tikai cietums ,nāves sods
Traucē mazuliet.

Brīv ,kur mums vien iegribas,
Braukt un iet ,un skriet, -
Tikai lodes ,nagaikas
Traucē mazuliet.

Runas turēt vairs nav grēks,
Mītiņos var iet, -
Tikai policijas spēks
Traucē mazuliet.

Katrs savu dzīvokli
Aizsargātu škiet, -
Tikai spegi ,okšķeri
Traucē mazuliet.

Drukāts vārds bez cenzūras
Brīvi tautā iet, -
Tikai konfiskācijas
Traucē mazuliet.

Balstiesībās sapnis sens
Piepildījies šķiet, -
Tikai augstais mantas cenzs
Traucē mazuliet.

Židiņiem pat pavasars ...
Kurš vairs iet tos smiet?
Tikai huļigānu bars
Kauj tos mazuliet.

Jā ,jā ,visā Tēvija
Laimē var nu diet:
Viņai dota brīvība -
Tikai - mazuliet.

atceries ... bet tur jau viss buus pateikts ...

Ojārs Vācietis

REZUMĒJOŠĀ

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Sīka sēkla zemē liesā ...
sējiet ,bet ir zemes tiesa -
maizes nav,
ko notiesāt,
un var tevi
notiesāt.

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
neaizmirstinies,
kur tu atrodies.

Suns uz celma rej ar asti,
vienai upei četri krasti,
ej ,kur gribi, -
ceļi stieg,
sargies ,sargies,
ceļiniek!

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
aktu mīļais dies -
neapmaldinies.

Raudzē vēnās sarkanvīnu,
ugunīgu sarā viņu,
gadu soļus
sadzirdi,
jauno audzi
padzirdi.

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Šo rakstu rediģēja Zanete: 05.07.2004 19:07

[fire]

hmmm... saistošs, varbūt ne mīļākais, bet...
Māris Čaklais

Saldus saule
Rudenī viņa kā rupjmaize
simtiem gabaliem laužama.
Ziemā, kabatā sildītu,
es viņu kā burkānu graužu-

sauli, ko vienreiz var iegūt,
sauli, ko nevar vairs zaudēt.

Vasarā bērniem galviņas
viņa tik blīvi pieglāsta,
ka atnākamgaidīšana
kļūst tik pavasarviegla-

uz sauli, ko vienreiz var iegūt,
uz sauli, ko nevar vairs zaudēt

Pāri Kalnsētas kokiem austošā,
visur līdzi man bijusī-
mana zelta kontrabanda,
mana kabatas baterija-

saule, ko vienreiz var zaudēt,
saule,ko nevar vairs iegūt.

[Sirradze]

Ojārs Vācietis

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica - tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

***

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

***

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

***

Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klus, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav - ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.07.2004 12:25

[grapefruit]

Fricis Baarda.
Rasas princesiite.

Mazaa rasas princesiite,
Baalaa pusnakts varviiksniite,
Cik teav nieciigs viss un mazs,
Tiiri kaa viens it nekas!

Neliikst asninjsh, kur tu eji,
Netruukst tiimekliits, kur deji,
Ak, cik briinishkjiigi mazs
Ir tavs mazais itnekas.

Teic, kur tik daudz peerlju njeemi,
Beertin apbeert visu zemi?
Viss mans mazais itnekas
ir vien zvaigznju asaras!

[Antons Ego]

Laima Līvena. Man, piemēram, patīk šitāds viņas dzejolis:

tomātiņš maziņš
tomātiņš maziņš
tomātiņu nevar pazīt

mazs, bet glīts no vaiga
pasaulē viņš staigā

meklē radus meklē draugus
meklē cilvēkus un augus.

Laima Līvena "Rubenis"

kur vakar
brokastis ēdu tur palika
sudraba karote

kur rītā
pabrokastošu
atstāšu sudraba
karoti

man visi bērni
un mazbērni
sudraba karotēm
baroti

streb putru ar sudraba
karoti
no tīra sudraba
trauciņa
pie trešā dēla mums jābrauc rīt
trīs
varenu rubeņu raudzībās

trīc
rasa uz bērzu pumpuriem
marts rūcot rit bērzu
stumbros
jautri vizbuļi mirdzina
manas sudraba karotes dumbros

kur brokastis ēdu
tur palika
mirdzoša
sudraba karote

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.09.2004 08:53

[grapefruit]

Viens no maniem mīļākajiem, trakajiem dzejoļiem... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Aspazija

Nebēda

Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt's
Pie puķu pakariņa.

Nu, tagad rakstot es vispār vīnu dziedu, jo maziņa mācījos to kā dziesmiņu, tagad, kad pavisam skumji, šis dzejolītis nāk prātā... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

[novemberunge]

Khe, khem... Te nu būs:

Māra Misiņa
Ko katrs māca


Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties- negaiss un krusa.

Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.

Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.

Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.

Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!

Dikti man šitais dzejolis patīk. It īpaši pēdējās divas rindiņas.

[NovemberNövelet]

Viens no maniem iemīļotākajiem dzejoļiem vispār.

Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/

[kuitala]

Man dzeja kā tāda nevisai, bet protams gadās dažas tāāādas rindas, ka nu...

Piemēram, kā šis dzejoļa noslēgums:

V. Belševica
(nosaukumu tā uz reiz neatceros) Pavasaris (laikam)

... uz krupīšu kāzām riepas švīkst
visas šosejas krupīšu asīnīs.

[Vinky]

Lauztās Priedes

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūras stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.

"Kam lauzi mūs naidīgā pretvara,
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!"
Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira.
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc.

"Brāz bangas tu, naidīgā pretvara,
Mēs sniegsim tāles, kur laimība.
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt,
Mēs tāles sniegsim, kur saule aust !"

/Rainis/

Šo rakstu rediģēja Vinky: 10.12.2004 20:09

[FallenBeautiful]

Mans enģelis
Es mekleju savu Engeli,
Kuru Man Burve noveleja,
Savu vienigo Engeli,
Kursh mani milet spetu,
Tikai tumsa..............
Tiaki tad kad zvaignes un Meness,
Pie debesiem un celu raditu,
Pie Mana Tumsas Engela

Sajukusii Pilseta
Spelejot paslepes tuksa pilseta,
Ar sajukuso likteni,
Tumsa Es jutos tik ,,Navigi`` labi,
Bezdzive iesucas sirdi,
Nepieskaries Man!
Ta Tu vari,
Mani nogalinat nejausi un paviam.


Asaras
Man asaras birst,
Bet ne par tevi,
Pae to ka man tagad sap.
Tu pameti,
Bet neatvadijies,
Nepateici..........
Mums pat nebija pedeja atvadu skupsta........
Man asaras birst,
Par to ka taga esmu viena

[shary]

Māra Zālīte
        Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardakst vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds


nepaej garaam izlasi šito

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.11.2004 09:06

[gwinerva]

Kaarlis Skalbe
Beerna sapnni

Sudrabaina sapnim bārzda,
Sudrabainas matu sprogas.
Aiztureejis veeja elpu,
Viņš pie šūpulīša zogas.

Mēnes staru auklas raisa,
Vēja zīdu mezglā sien,
Slēpj zem bārzdas manu bērnu,
Dziļi miega pļavā brien.

Baltas zvaigžņu meitenītes
Zilas miglas govis gana,
Kam zem platām,lēnām krūtīm
Plakans vara zvaniņš zvana.

Un kā pasakā tur bija
Baltās puķēs liepu galds,
Zelta krūze,vara kanna,
Iekšā sapņu dzēriens salds.

Dzer un dziļi aizver acis...
Salds ir sapņu mielastiņš.
Tālu skan pie lēnām krūtīm
Plakans vara pulkstentiņš.


Vis labaak man patika 3. pantiņš (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Grims]

Pāris dzejoļu, kas iemūžināti manā matemātikas kladē. Autors ir M. Melgalvs, bet nosaukuma džēl nav. Dalījums rindās ir tāds kā 9.klases literatūras grāmatā no kuras es to norakstīju.
____________________________________________________
Balta ziema balta ziema balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos

Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana pelnītāja Nesaki man vairs neko

Mella nakte Mella nakte Mella
nakte ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais

Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals
___________________________________________________
Melna čūska vidū jūras
samaļ manu zelta tiltu
uz uz katra betonmūra
uzber šķipsnu velna miltu

Peronmalā malku cirtu
sliežu starpā kūru sārtu
Divvilcieni gaisā skrēja
Pārbraukdami manu vārtu

Krauklīts sēž stabiņā
pašā staba galiņā
Kādu dziesmu koklē viņš?

Kas meitiņu baltu dara
ja ne krāna ūdentiņš?

Šo rakstu rediģēja Good ol' Grim: 30.11.2004 23:00

[NovemberNövelet]

Fernandu Pesoa

Es ieklausos... Šķiet, ka mani
Šai brīdī kāds atceras...
Kā mūzika - neatvairāmi
Un mānīgi smaržojošs dārzs.

Kā atmiņa - līdzīga dvašai,
Kā smaids, ko ar pūlēm jauš...
Kā cerība, kurai pašai
Jau sen vairs cerības nav.

Kā lai zinu, ko es gaidu,
Ja pat sirds to neizprot..
Vien klausos un jūtu smaidu,
Kurš negrib no manis neko.

Vēl gribējās ielikt. Ceru, ka neviens neiebildīs pret valodu

Прости , я что-то не сказала...

Прости, я что-то не сказала.
Ну вот.. теперь я говорю.
Я так тебя давно искала
И все равно ведь ухожу.

Я так хочу с тобой быть вместе,
Не расставаться никогда,
Но не сидится мне на месте -
В том мое счастье и беда...

Хочу, чтоб звал меня любимой,
Хочу дарить свою любовь,
Но прохожу я снова мимо.
Бурлит во мне шальная кровь.

Я не хочу тебя обидеть.
Люблю тебя.. виню себя...
Скажи, ты будешь ненавидеть,
За то, что предала, любя?

[dzejolis atrasts i-netā bez autora]

Šo rakstu rediģēja Reiki: 07.12.2004 10:24

[Romija]

Man ļoti iepatikās Rovielas atsūtītais Friča Bārdas dzejolis.

Pie akas iet meitas un tumsu smeļ
un salej pagalmā traukos.
Pa pļavu miegs pelēkus kalnus veļ.
Grieze vērpj palagu rudzu laukos.

Caur upi mēness aizsnaudies brien -
sudraba ķēde mirdz kājās.
Ķiršos gari baltus spārnus sien
un rindā gar sētu stājas.

Zem kūts jumta zib lietuvēna acu gailes.
Visos vītolos šūpojas tumšas bailes...


Bet vispār ļoti labprāt lasu jauno dzejnieku dzeju.

[~Vanesa~]

Nav gan mīļākais dzejolis tomēr ļoti patīk.

Raivo Bitenieks

dus Esmeralda Kvazimodo skavās
visapkārt līķi ģindeņi bet mīla

ir katru nolikusi vietā savā
prieks visiem zeme viena debess zila

starp kropļiem skaistuļiem un dāsno
vidusslāni
ikviens ir tas kas citiem šķiet tobrīd

ik enģelī var pamodināt zvēru
ik zemcilvēkā debess būtne mīt.