'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Rouzijs]

Eliana, Eliana... nē, Greisai šis vārds pilnīgi neko neizteica, otra citādā vēl joprojām palika svešinieces statusā. - Greisa. Bet tu jau to tāpat zināji? - Gaišmate nedaudz ziņkārīgi pašķieba galvu un palūkojās uz tumšmati. Viņas bija kā nakts ar dienu, tik atšķirīgas un vienīgais, kas saistīja bija Mariusa pieminētais vārds.
- Nu tev tas tā kā būtu labāk zināms. - Burve tikpat vienaldzīgi noteica, cik Eliana bija ieinteresēta šajā sarunā.

- Jā. - Greisa viegli pamāja.
- Bet visticamāk drīz te parādīsies Nakts sardzes darbinieki un ja tu nevēlies runāt ar mani, tad iespējams gribēsi runāt ar viņiem. - Sarkasms ieskanējās sievietes balsī. - Ja godīgi man neinteresē, kur ir scepteris, man gribas atrisināt doto uzdevumu, lai nevajadzētu sadarboties ar Gaišajiem, bet diez vai tas ir tik vienkārši. - Ja tur bija iesaistīta inkvizīcija.

Bija vēl kāds jautājums, kurš uzdzina ziņkārību, kā šī būtne zināja Mariusu, bet Greisa apzinājās, ka visticamāk viņa nevēlas nemaz zināt atbildi.

[Urdrunir]

Magu nenoķēru. Ar nožēlu atzinās Vilis. Stiprām burvestībām Krēslas dziļākajos slāņos uz neilgu laiku var palikt pēdas. Portālus, piemēram, var dažreiz atvērt atkal, kamēr tie nav paspējuši līdz galam aizvērties. Bet šis jau bija praktiski izzudis. Nepaspēju. Viņš paskaidroja ar to pašu sērīgo pieskaņu balsī, bet tad sasparojās. Un ko vilkacis teica? Painteresējās mags, nezin kāpēc pieņemot, ka Kristofers noteikti ir ar tumšo radījumu aprunājies.

Gaidīdams atbildi Vilis pavērās debesīs un centās atrast virzienu, kur pēc biedra sniegtajām ziņām vajadzēja būt Stounhendžai. Uz mirkli saraucis pieri, vīrietis novaikstījās. Ā, nē! Tad laikam Stoungendža tā nebūs. Neizskatās pēc pareizā virziena. Es vienkārši tā iedomājos, ka tā varētu būt sena spēka vieta. Un, tālāk nepaskaidrojot savu domu gājienu, viņš sabēra mutē atlikušās konfektītes no paciņas.

[Sindra]

* * *

Taifans lūkojās pretī tumšajam un neko daudz nespēja viņam palīdzēt. Kā vien piekrītoši pamāt ar galvu un nomurmināt kaut ko līdzīgu, kā: man žēl... zem deguna.
Tomēr, kamēr Daniels vēl nebija aizgājis, vīrietis vēlreiz palūkojās uz dienas sardzes darbinieku.
- Lai gan dīvaini. - viņš ierunājās. - Vismaz pēdējās trīs naktis es ļoti slikti guļu. Mani sauc kaut kāda balss. Man liekas, ka vīrieša balss. Bet es neesmu pārliecināts. Varbūt arī sieviete. Es nezinu. Mani kāds ietekmē? - viņš apjautājās tumšajam. Acīmredzami uzskatot, ka Daniels varētu būt gudrāks par viņu.


* * *


- Nav jau tā, ka man interesē tavs vārds. - Eliana noteica. - Bet jā, es zināju. Mariusa dēļ. - viņa atteica.

Iestājās klusums. Sieviete neko nekomentēja uz Greisas izteikumu par labāk zināšanu. Galu galā, Greisa jau bija tā, kurai interesēja, kāpēc inkvizīcija vēlas iznīcināt artefaktu.

Nelikās ka arī draudi par Nakts sardzes ierašanos Elianu ietekmētu. Viņa paņēma glāzi un apgājusi apkārt galdam, apsēdās pie tā.
Viņa izskatījās kā radīta šai mājai un sēdēšanai pie šāda smagnēja galda. Viņa bija dāma un to izstaroja visa sievietes būtība.
Viņa iesmējās, veltījusi Greisai neticības pilnu skatienu. - Tev neinteresē, kur ir scepteris. Bet kā tu vari atrisināt uzdevumu, ja tavs uzdevums ir meklēt scepteri? - viņa apjautājās.

- Tava nepatika pret Gaišajiem ir tik... - viņa pat nespēja atrast vārdus. - teiksim, uzspēlēta. - viņa iztukšoja glāzi un nolika uz galda.
- Es gan viņus pagaidīšu. Varbūt vismaz kaut kas interesants.
Bet tu vari doties, dārgumiņ. Es apsolīju Mariusam tevi neaiztikt. - Eliana pasmaidīja.


* * *


Lietus pieņēmās spēkā un iespējams, ka pārvērsties par dzīvniekiem, nemaz nebija slikta doma. Tad Ņina un Sebastjans vismaz neizmirktu pavisam.
Ceļš, uz kura viņi atradās, nebija pārāk apdzīvots. Vajadzēja vien paiet nedaudz nostāk no tās mašīnas, kur atradās viņu draugs, lai tas neredzētu kā burvji pārvēršas.

Tuvojoties mājai, arvien vairāk pārņēma sajūta, ka patiesībā, gribas iet prom. Tā, protams, bija maģija. Gaišie to apzinājās. Te varēja būt arī lamatas. Bija jābūt uzmanīgiem.

Nonākot pie mājas, Sebastjans un Ņina konstatēja, ka ārdurvis ir vaļā. Idejiski viņi varēja iet iekšā.


* * *


- Endrjū. - vilkacis stādījās priekšā, kad Orfejs jautāja pēc viņa vārda.
- Es zinu, ka jūs nemeklējat mani. - viņš noteica klusākā balsī. - Ja man tiks piedota slepkavošana un līguma pārkāpšana, es izstāstīšu, ko redzēju. To, kas te notika pāris stundas atpakaļ. - viņš noteica, skatienam kavējoties pie Tumšā. Vilkacis bija kaut ko redzējis, tas bija skaidrs. To Orfejs saprata.

[Roviela]

No Nike jakas kapuces malas acu priekšā pilēja lietus lāses, un puisis juta, ka drīz jaka nepasargās.
- Es pārvēršos, - viņš norūca, abiem magiem nonākot vietā, kur to varēja izdarīt bez īpašas izrādīšanās publikai.
Drīz uz savādo māju gāja tīģeris. Svītrains. Liels. Gāja tā, kā to prot tīģeri - nemanāmi, klusu. Tuvāk ēkai sāka just maģiju. Te noteikti bija aizsardzība, un gan jau noteikti bija kādi ziņošanas punkti tiem, kas ir mājā. Un Spēka daudzumu gandrīz varēja sataustīt ar ūsām un sajust ar ausu galos esošajām spalviņām.
Tīģeris neļāvās iebiedēties, lai arī apjauta, ka iespēja pašam sekot jau mirušā Gaišā pēdās, kļūst visai reāla. Vai nu Jans ar savu trešo līmeni varēja stāstes pretī kādam, kas ir pirmajā līmenī, vai vispār ārpus kategorijas, pie tam spēku sasūkušam?

Bet tīģeris gāja uz priekšu, un beigās pa durvīm iekšā.
Viņš nevarēja skaļi uzsaukt - Hei! Labdien! Vai kāds ir mājās? - tāpēc turpināja vien iet, līdz būs atradis kādu še esošu.

[Mattiass]

— Iespējams. Bet, lai būtu droši zināms, kādam spēcīgākam būtu jūs jāpārbauda, — Daniels neslēpa. — Vai varat sīkāk pastāstīt par naktīs piedzīvoto? Teiksim, vai jūs atceraties, ko tā balss saka?
Paralēli tam viņš jau sūtīja Deinam ziņu: Atradu Gaišo, iespējams, naktīs kāda ietekmēts. Steidzami vajag, lai viņu pārbauda kāds spēcīgāks uz svešas iedarbības pēdām. Ar pirmo līmeni te, viņaprāt, nebūtu līdzēts.

[Rouzijs]

Kas gan tevi interesē. - Greisa nodomāja un nobolīja acis, viņa nepavisam nevēlējās šeit uzkavēties, bet Eliana zināja kaut ko par scepteri un nevēlējās to atklāt. Greisai bija nepieciešama informācija, turklāt... maģija, kura valdīja mājā, vai tā nevarēja rasties dēļ sceptera atrašanās šeit? Lai gan būtu muļķīgi kaut ko nozagt un turēt to mājās, zinot, ka kāds meklēs pazudušu artefaktu.

- Notverot to, kurš scepteri ir paņēmis. - Jā, varbūt, Eliana izskatījās pēc dāmas, kurai piedien tumši mājas pakši un lieli galdi, bet Greisa nebija sliktāka, viņa bija lēdija Greisa, kuras tēvs bija ietekmīgs burvis. Tikai viņa mistiskā pazušana nekā nepalīdzēja. Bet dēļ tās viņa ieguva bagātību, ar kuru vēl pietiktu ilgam laikam. Baltmatei bija viss, ko viņa vēlējās.

Burve noraidoši pamāja ar galvu. - Es nekur nedošos. - Balsī ieskanējās apņēmība acīm samiedzoties otras burves virzienā.
- Un ir vēl kas... Kas tev ir Mariuss? - Greisa paspēra soli uz priekšu, viņa zināja atbildi, viņa bija pārliecināta, ka šī slampa bija Mariusa mīļākā, bet vajadzēja pārliecināties. Niknums ieplūda dzīslās, kamēr skatiens aizdomīgi lūkojās svešajā sievietē.

[Elernass]

Orfejs kādu mirkli klusēja, pārdomājot iespējamos variantus
Nereģistrēta uzturēšānās, vairāki uzbrukumi bez licences... viņš paraustīja plecus un noteica Manis pēc... ja vēl tevis stāstītais ir vērā ņemams, tad man nav nekādas vēlmes, lai tevi izgaisina Mijkrēslī. Es uzskatu tavus nosacījumus par saprātīgiem un tiem piekrītu.

[Romija]

Ar prāta ietekmēšanu Kriss bija iepazīstināts apmācībās, taču tā arī tas bija palicis skolas sienās, jo ārpus tām bija licenzes, noteikumi, aizliegumi un visādi cita veida apgrūtinājumi. Toties tagad pati Inkvizīcija bija atļāvusi brīvi rīkoties. Kriss pasmaidīja un izmēģināja, kā tas ir — iedvest kundzītei pārliecību, ka kopā ar Billiju vienmēr ir bijis arī Kriss, un viņi visi ir draudzīgi padzēruši tēju un papļāpājuši par jebko, kas vien nonāk uz mēles. Gan par svarīgo, gan par ikdienišķo, kas ieraudzīts tikko uz ielas.

"Billijs sūta sveicienus un solījumu atnest jaunos cepumus! Viņam esot jauna recepte." Kriss piemiedza ar aci un iemeta mutē vienu mandeli. "Ar riekstiem."

Kabatā ierūcās telefons, bet sarunas vidū Kriss to nesteidza izvilkt. Arī uz Vila piedzīvojumiem nesanāca atbildēt garāk kā ar galvas mājienu. Portāls bija interesanti, tomēr daudz par jaudīgu Kristofera līmenim. Viņš šobrīd bija atradis sev nodarbošanos un bija pārliecināts, ka vismaz šeit neko dēlī nesalaidīs. Vajadzēja tikai aprunāties ar jauno vecmāmiņu, kurai nu jau vajadzētu atcerēties, kā viņa vienmēr abus puišus bija aicinājusi iekšā un piedāvājusi pie atnestajiem cepumiem nobaudīt tēju ar pienu.

[echo3]

Sibilla ar Vili uz ielas bija palikuši divatā, un, šķiet, īstu ideju, ko darīt tālāk, nebija ne vienam, ne otram. Tas gan nebija nekas tāds, ar ko nevar tikt galā. Sagaidīs, ko Orfejs izspiedīs no vilkača, un ko Kristofers sarunās ar... ko nu viņš tur šobrīd runājas. Un izdomās, ko darīt tālāk. Sibilla katram gadījumam ielūkojās savā telefonā un vēlreiz pārlasīja Jana sūtīto īsziņu. - Man liekas, ka mums ir jādodas turp, kur šobrīd ir Sebastjans un Ņina. Tur notiek kaut kas krietni slikts, ja jau Jans ziņo par negaisa mākoni.

[Džea]

Ņina vien pamāja tādējādi norādot ka piekrīt Janam. Pārvērsties. Tā laikam bija prātīgāk šobrīd. Ilgi nedomājot, sieviete sekoja kolēģa piemēram un tīģerim blakus soļoja vilks. Protams, ka ik pa laikam bija vēlme griezties atpakaļ, taču pie sevis iekšā sapurinoties, Ņina pārliecināja sevi ka tā ir tikai maģija.

[Sindra]

* * *

- Nu, labi. - Eliana noteica pēc Greisas atbildes. Pat ja kaut kas Dienas sardzes darbinieces domu gājienā nebija pareizs, tad burve negrasījās ne jautāt, ne paskaidrot.
Viņa piepildīja savu glāzi un turpinādama malkot dzērienu, raudzījās laukā pa logu, kā tur arvien spēcīgāk sāka līt un plosīties negaiss. Nedoties prom bija Greisas izvēle un ja sieviete vēlējās, viņa varēja te tā stāvēt visu dienu un nākošo dienu arī.

Vien jautāta par Mariusu, Eliana palūkojās uz Dienas sardzes darbinieci.
- Tas, kas tev ir Mariuss. - viņa atbildēja un skatiens atkal pievērsās logam.

Ienākot telpā, kurā atradās Greisa un abiem Nakts sardzes darbiniekiem nepazīstamā citādā, tādu viņi arī redzēja ainu. Kā Greisa stāv istabas vidū, bet pie sena un pamatīga galda sēž sieviete. Tumšā burve, kuras aura Nakts sardzes darbiniekiem nebija pazīstama. Tik vien kā pēdas liecināja, ka viņa bija bijusi kapsētā.

Sievietes skatiens pievērsās abiem dzīvniekiem.
- Nedomāju, ka jūsu rīcība ir pieklājīga. - viņa noteica. - Šīs ir manas mājas, nevis zoodārzs. Vai nu pieņemiet cilvēku izskatus un sakat, ko jums vajag, vai arī lasaties ārā. -
Nelikās, ka Eliana būtu agresīvi noskaņota. Katrā ziņā neko vairāk par vārdu kauju, sieviete neuzsāka. Un pie sava galda sēžot, jutās visai droši un pārliecināti.


* * *

Taifans noraidoši pamāja. - Es neatceros gan... es jau pat neatceros vai balss pieder vīrietim vai sievietei. - viņš skumji nopūtās. Un Daniels sajuta, ka burvī brieda tāda kā vainas apziņa. Viņš jutās vainīgs par notikušo.
- Es piekristu pārbaudei. Bet vai to var veikt Nakts sardzes darbinieks? - burvis apjautājās. Lai arī Taifans apzinājās, ka kaut kur ir vainīgs un iesaistīts, tomēr pavisam sevi nodot tumšo rokās viņš arī nevēlējās.

Jau pēc mirkļa Danielam pienāca ziņa no Deina: Cik spēcīgāks? Orfejs neder? Greisa?


* * *


Endrjū samiedza acis pēc Orfeja solījuma pasaudzēt viņa dzīvību.
- Zvēri pie tumsas. - viņš pieprasīja Dienas sardzes darbiniekam.
- Un es zvērēšu, ka izstāstīšu patiesību. - viņš piedāvāja un pacēla plaukstu, virs kuras sabiezēja neliela tumša lodīte.


* * *


- Nē, nē... - večiņa pakratīja galvu. - Ar riekstiem nē. Jūs tak zin, ka man alerģija uz riekstiem. Saki, lai nes tos pašus vecos. Tie man garšoja. Pie tējas. Ļoti labi. - Viņa pasmaidīja, atsedzot muti, kurai trūka visai daudz zobu. - Atceries, kā viņdien sēdējām kopā. Kad te krustojumā saskrējās tās mašīnas. Tas bija interesanti. Vairākas stundas bija ko skatīties. Nu, interesantāk, nekā TV.
A bet šodien te kaut kāds dīvainis klejoja. Man likās aizdomīgs. Tumšās drānās. Seju lāga neredzēju. Kaut ko vēcinājās ar rokām, kā tāds dīvainis. - viņa pārmetoši nogrozīja galvu.
- Varbūt tu tomēr ienāksi? Man vēl nedaudz cepumu atlicis. - večiņa piedāvāja pakāpdamās malā no durvīm un aicinot Kristoferu ienākt.


Kamēr Sibilla un Vilis gaidīja, abu sarunu iznākumu, krustojumā nekas īpašs nenotika. Pat īsti nebija kur uzmanību piesiet.
Pētot telefonu, Sibilla pamanīja, ka laika prognoze ir mainījusies. Ja rīta pusē tika solīts saulains laiks, tad tagad jau apmācies un lietains.
Londonā gan tā mēdza gadīties visai bieži.

[Roviela]

Ō! Tas bija skats. Greisa stāv istabas vidū, otra sieviete, kas izskatās pēc šīs drausmīgās mājas saimnieces, sēž un dzer.
Sebastjans neatpazina še mītošās auru, bet nevarēja jau gribēt, lai katrs citādais zinātu visu pārējo citādo auras. Tas, ka Tumšā, tas pats par sevi skaidrs, bet vairāk nekā.

Tīģeris, kas jau bija lieko slapjumu no kažoka nopurinājis priekšnamā, nopurinājās vēlreiz, šoreiz nekādu slapjumu ap sevi neizplatīdams, un pārvērtās par cilvēku.
- Labdien, - glītais puisis elegantajās, gandrīz pilnīgi sausās drānās pieklājīgi sveicināja un pasmaidīja, neizrādīdams sāpes, kas vēl tādu brīdi viņu plosīs, un reizē aizrādīdams, ka lēdijas parasti sasveicinās ar viesiem, lai kādā veidā tie nebūtu nokļuvuši viņu mājās.
- Sebastjans, Nakts sardze, - viņš stādījās priekšā, - sekojam jūsu aurai no Haigeitas kapsētas. Ir nepieciešami jūsu paskaidrojumi, ko Jūs darījāt kapsētā, - puisis izpildīja arī saimnieces prasību pateikt, ko viņi grib.
Nesekoja nekādi apgalvojumi pat par to, ka būtu zināms, ka sieviete tur vispār ir bijusi. Vai tad auras pēdas nevar nojaukt? Tāpat Jans negrasījās atvainoties un taisnoties par ierašanos zvēra izskatā. Pēdas uz paklāja nepalika? Nepalika. Parkets nav saskrāpēts? Nav.

[Mattiass]

— Saņemieties, viss būs labi, — dziednieks uzsmaidīja. — Diemžēl tāds, kurš tiktu ar to galā, varētu arī nebūt pieejams. Mēs esam tie, kas esam. Bet tūlīt pārliecināšos.
Viņš, ārēji izskatīdamies pēc pircēja, kurš nolēmis sievai apjautāties par kādu produktu, un ar acs kaktiņu Gaišo joprojām pieskatīdams, izlasīja pienākušo īsziņu un aizsūtīja pretī savējo:
Orfejs izseko Scepteri, Greisa izseko Tumšo. Es esmu pie Gaišā, kāda Taifana. Viņā neko neatradu, un man viņš izskatās pēc trešā līmeņa. Vai nu viņu kāds smalki ietekmēja, un tad tas var būt kāda Augstākā darbs, vai arī viņš pats ir Augstākais un čakarē man smadzenes. Esot redzējis sapņus, kuros kāda balss uzrunājusi. Viņš piekrīt pārbaudei, bet grib, lai to veic kāds no Nakts Sardzes.
Īsziņa sanāca gara. Galā Denijs vēl pievienoja adresi, kurā viņi abi šobrīd atradās, un tad nospieda Sūtīt.

[Elernass]

Es, Orfejs, Tumšais burvis Orfejs lēnām, gandrīz svinīgi iesāka zvēru pie Tumsas, ka saudzēšu tavu vilkati Endrjū dzīvību, ja tu man izstāstīsi visu patiesību kas te notika un ko tu redzēji par mani interesējošo lietu. savu sakāmo viņš formulēja ļoti uzmanīgi un iespējami precīzi.

Pabeidzis runāt, Orfejs pagrieza savu plaukstu un jautājoši paskatījās uz vilkati. Virs plaukstas tumši mirdzēja maza melna lodīte.

[Urdrunir]

Vilis ļāva Kristoferam vienam pašam tikt galā ar vecmāmiņu. Jaunajiem Nakts sardzes darbiniekiem bija jāmācās un sieviete izskatījās pietiekoši nekaitīga. Mags neuzkrītoši pakāpās nost no namdurvīm, lai neradītu iespaidu, ka noskatās uz notiekošo. Kundzīte varēja sanervozēties. Gaišais bija pētījis Krēslu, tāpēc nezināja, cik daudz ir noskaidrojuši atlikušie biedri un formālie ienaidnieki. Vīrietis pieņēma, ka citi būs rīkojušies tik pat sistemātiski, cik to darītu viņš, un iezīmējuši jau pieminēto vilkaci un šo večiņu kā potenciāli vislabākos kandidātus iztaujāšanai. Pievēris acis, Vilis paskatījās pulkstenī uz rokas locītavas. Patiesībā pulksteņa tur nemaz nebija. Viņš vienkārši centās izskatīties pēc parasta cilvēka, kurš kādu gaida un tāpēc nepacietīgi lūkojas laikrādī. Krēsla bija patukšojusi viņa enerģijas krājumus. Citādais taupījās un izmantoja cilvēkiem raksturīgās viltībiņas.

Sibilla uzradās tik negaidīti, ka, ja Vilis būtu cilvēks, viņš varbūt satrauktos. Bet Vilis bija citādais un zināja ko nozīmē šāda uzrašanās. Burve izklausījās nobažījusies. Mags piekrītoši pamāja ar galvu. Labi, bet pagaidīsim Kristoferu un to tumšo. Jans bija kurš līmenis? Trešais? Viņam vajadzētu ziepju gadījumā noturēties dažas minūtes. Savukārt mūsu jaunais kolēģis pēc tam mūs var nesadzīt vairāk rokā. Bez tam, man izskatījās, ka viņš kaut ko ir uztaustījis. Kapsētā bija vismaz divi citādie. Man bail, ka visi dzenoties pēc viena, mēs otru palaidīsim vaļā. Varbūt, ka ar Kristofera informāciju mēs spēsim izsekot pēdām uz to pašu vietu, kur ir mūsējie. Bet varbūt mums nāksies sameklēt vēl kādu vietu. Gaišais pavērsa seju pret debesīm. Zeme, no kuras viņš bija nācis, nelutināja ļaudis ar sauli. Jebkurš stariņš, kas izlauzās starp mākoņiem, bija dāvana. Izskatījās, ka Londona ir līdzīga. Bet tikmēr! Kāds ir ātrākais veids, kā mēs varam nokļūt turp, kur vēlamies? Vai tikai mums nav jāatrod jauna mašīna.

[echo3]

Visātrāk mēs turp aizbrauktu ar policijas auto. - Sibilla to teica pavisam nopietni. - Īstenībā jau neviens, izņemot tuvākos šoferus, par policijas sirēnām neuztraucas. Toties palaiž garām un uzreiz aizmirst bez kādas prāta ietekmēšanas. - Viņa ieslēdza telefonā kartes aplikāciju un pacentās atrast vietu, par kuru Sebastjans bija atsūtījis ziņu. - Protams, mums ir jāsagaida Kristofers un Orfejs.

Burve pārlaida skatienu ielai, cerībā "noķert" piemērotu auto.

[Rouzijs]

Greisa jau bija nojautusi, ka nekādas lielās pārrunas te nesanāks, tāpēc viņa lūkojās domīgi uz svešo burvi un centās atlauzt viņas čaumalu, lai uzzinātu to, ko baltmate vēlējās zināt. Patiesībā viņasprāt šīs mājas atmosfēra nedaudz šķita baisa pat viņai, turklāt sajūtas joprojām teica priekšā, ka Eliana labprāt vēlētos dueli.

- Tas, kas man ir Mariuss? - Acīmredzot Greisa nesaprata, vai arī... Mariuss viņai bija viskaut kas, reizēm viņas mīļākais, reizēm viņas ienaidnieks, reizēm padomdevējs. Viņa nespēja saprast, kurš no visiem šiem variantiem būtu īstais.
Baltmate atvēra muti vēloties kaut ko teikt, bet kad telpā ienāca abi Nakts sardzes darbinieki viņa nobolīja acis.

Pamājusi, lai tie abi darbojās Greisa aizslīdēja nedaudz nostāk no telpas centra un sakrustoja rokas pār krūtīm. Viņa domīgi paraudzījās uz somiņu, kuras dzīlēs gulēja telefons.

[Džea]

Lamatas nebija...vismaz pagaidām.Arī Greisa bija šeit kas jau bija gaidāms. Un tas, ka otra Tumšā nebija agresīvi noskaņota, kaut kā nesaskanēja ar apkārtējo vidi. Bet lai jau. Arī viņas prasība pārvērsties bija saprotama. Taču Nina nepārvērtās. To jau bija izdarījis Jans, tādēļ sieviete pagaidām palika vilka formā. Nekad nevarēja zināt kas drīz notiks.

[Sindra]

Gaišā skatiens kavējās pie Daniela sejas, kad tas smaidot solīja, ka viss jau būšot labi un Dienas sardzes darbiniekam tā vien likās, ka Taifans tā īsti līdz galam netic Daniela solījumam. Vai uzmundrinājumam. Nu, vienalga.

Abiem citādajiem veikalā neviens īpaši nepievērsa uzmanību. Danielam pat lāga nebija jāizliekas, ka viņu interesētu preces.
Kamēr Daniels gaidīja īsziņu, gaišais turpat grozījās un īsti nezināja ko iesākt.
Pārāk ilgi nebija jāgaida. Dienas sardzes darbinieka telefons vēstīja par pienākušu īsziņu. Tās saturs vēstīja: Savāc viņu un aizved uz St Dunstan in the East baznīcu. Lansels paskatīsies.


* * *


Lai arī Sebastjans bija pārvērties, Eliana neizskatījās apmierināta. Viņas skatiens diezgan caururbjoši vērās uz Ņinu, kura acīmredzami negrasījās izpildīt viņas lūgumu.
- Nedomāju, ka jums ir tiesības tā uzvesties. Tikai tādēļ, ka esat no Nakts sardzes. Ierasties dzīvnieka formā ir atklāta agresija.
Vai nu uzbrūciet, vai arī es nevēlos redzēt dzīvniekus savā mājā. - tumšā tomēr uzstāja uz savu.

- Kapēc es nedrīkstu būt bijusi kapsētā? - Eliana apjautājās. - Kāpēc man jāpaskaidro, ko es tur darīju vai nedarīju? - viņas skatiens ciešāk nopētīja tīģerpuiku.

Mājas saimniece Greisai īpašu uzmanību vairs nepievērsa un tumšā varēja savā kaktā stāvēt gluži kā mēbele.
Arī telefons, gaišmates somiņā, gluži kā sazvērējies, klusēja.


* * *


Vilkača acis samiedzās ciešāk, lūkojoties uz Orfeju. Un kad burvis bija izteicis savu zvērestu, arī viņš pamāja un spēji sagrābis tumšā burvja roku, to paspieda. Ļaujot tumšajām lodītēm saplūst vienā.
- Te bija Kalass. Spēcīgs tumšais. Bet tas sīkums. Viņam bija kaut kas tāds! Tik maģisks, ka no tā žilba acis. Viņš nodarbojās ar pēdu slepšanu un tad uzbūra portālu un devās prom. Kādu stundu pirms jūs ieradāties. - Endrjū blenza virsū Orfejam gluži vai izbaudot savu pārākuma sajūtu. Ka viņš zināja ko tādu, ko Dienas sardzes darbinieks nezināja.


Policijas mašīnas nemaz tik bieži pa Londonas ielām nekursēja. Jo īpaši tad, kad tādas vajadzēja. Taču Sibilla pamanīja citu marķēto transorta līdzekli. Ātro palīdzību.

Pētot telefonā Sebastjana atsūtītās koordinātas, burve secināja, ka abi gaišie kolēģi atrodas visai tālu no viņiem. Un par ar visu operatīvo transportu ceļā paietu vismaz pusstunda, ja ne vairāk. Ņina un Sebastjans atradās ārpus Londonas ziemeļu virzienā, kamēr viņi paši kaut kur Stratfordas apkārtne.

[Mattiass]

Atbildei pienākot, tā tika nekavējoties izlasīta, pēc kā Dienas Sardzes darbinieks atkal pievērsās Taifanam.
— Jums veicas. Jūs pārbaudīs Nakts Sardzes pārstāvis, — pie sevis viņš nodomāja, ka tas būs ļoti augsts pārstāvis. — Taisieties, mums jādodas uz tikšanās vietu.