'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[echo3]

Gaišais būs jāatrod, jā, bet sceptera pie viņa nebūs. - Sibilla šādam "apčakarēšanas" veidam nepiekrita. Nez, no kurienes te, Londonā, tagad saradušies citādie ar tāda līmeņa spējām - nojaukt "kompasu"? Gaišais, kas bija piedalījies rituālā, nemaz nebija tik spēcīgs. Drīzāk viņš mantu kādu gabaliņu paveda, un tad atdeva kādam, kura uzdevums bija tieši nojaukt virziena maģiju. Pie tam pašam paliekot neatpazītam, jo... kā jau Sibillai viarākkārt bija ienācis prātā - ļoti spēcīgos vietējos citādos taču visi vecākie Sardžu darbinieki pazina.

Bet Danielu aizkavēt Sibillai nenāca ne prātā. Viņa ierakstīja tumšā burvja telefona numuru savā mobilajā un pievērsās pēdu meklēšanai, šoreiz dodoties Krēslā, nevis tikai ieskatoties caur to. Noķert mirkli, kad kaut kas mainījās kompasa maģijā. Viņa bija noskaņota pat iet atpakaļ uz auru izšķiršanās vietu, ja tam būs jel kāds pamatojums.

[Sindra]

- Deivids. Neaizmirsti Deividu. - Skotijs piebalsoja Greisas minētājiem vārdiem. Viņš saviebās, kad meitene bija izvēlējusies viņam Džeimsa vārdu. - Nē, nē. Diez vai. - viņš tomēr atsacījās no aģenta Bonda vārda.
- Tu? Greisa? - puisis neticīgi pārjautāja. - Nu labi. - tomēr Skota balsī varēja manīt, ka līdz galam viņš netic, ka meitene bija nosaukusi savu īsto vārdu. Tomēr, jauneklis neuzstāja, lai gaišmate atklātu īsto vārdu. Ja jau Greisa, tad Greisa.

Viņš veda meiteni pa ceļu, kuru viņa norādīja. Un Greisas telefons, viņas rokās, tikmēr spītīgi klusēja. Ja jau Greisa bija norādījusi, ka pati spēj par sevi parūpēties, tad Mariuss ļāva viņai par sevi rūpēties, ar saviem padomiem vairāk neuzbāžoties.

Klusumu vien pārtrauca Skota piezīme pēc Greisas atziņas, ka viņš nespēšot meiteni nozūmēt. Jaunekļa lūpās iegūla ironisks smaids. - Vai man būtu jāmēģina? Tu mani izaicini? - viņš apjautājās.
Lai gan... Skotijs neizskatījās pēc tāda, kurš varētu mēģināt kādu nozūmēt. Viņš bija kārtīgs jauneklis. Iespējams, nedaudz nogarlaikojies.

Sekošana pa tumšā pēdām nebija nekas pārlieku aizraujošs. Un kā izskatījās, tad tumšais bija devies ārpus Londonas. Vismaz, tā likās. Auto arvien vairāk tuvojās Londonas ziemeļu gala robežai.


* * *


Tagad Sebastjana telefons klusēja. Neviens neko neatbildēja uz Ņinas sūtīto īsziņu un arī neviens vairāk nezvanīja.
Uz aizmugurējā krēsla mašīnas šoferis visai saldi šņākuļoja un viņam gar citādo problēmām nebija nekādas darīšanas.
Arī Ņinai un Sebastjanam nebija pārlieku aizraujoši sekot tumšā citādā pēdām. Bet darbs bija un palika darbs. Kas jādara, tas jādara.

Aiz loga garām zibēja ēkas. Viņi bija izbraukuši cauri jau vairākiem Londonas rajoniem un kā izskatījās, tad tumšais bija devies ārpus Londonas kaut kur ziemeļu galā.
Nu, vismaz nebija jābrauc caur centru un jāsēž sastrēgumos. Pārvietoties varēja visai mierīgi.


* * *


Pīters apturēja mašīnu, kad Sibilla bija norādījusi to darīt un smaidīdams arī paņēma no sievietes vizītkarti. Nemaz nebija jālūkojas varbūtībās. Bija vairāk kā skaidrs, ka viņš grasās iegriesties sievietes salonā.
Būtu jau atvadījies un devies prom, kad šoferi uzrunāja Daniels un pārķēra savām vajadzībām.
Tā kā ātrumā neviens nebija pieteicies tumšajam līdzi, tad Daniels turpināja ceļu kopā ar Pīteru divatā.
Viņi devās atpakaļ uz vietu, kur sadalījās gaišā burvja aura un sceptera aiziešanas virziens.

Tiesa, Pīters gluži tā nevarēja atgriezties iepriekš punktā, kur viņu meklējamie bija sadalījušies, jo vīrietis gluži vienkārši nebija ievērojis, ka kāda vieta viņu maršrutā bija īpaša. No stāstītā, šoferim radās vien aptuvens priekšstats. Bez tam, Londonas ielas ne visur bija braucamas abos virzienos. Ne visur varēja tā vienkārši apmesties apkārt un braukt atpakaļ.
Šoferim un Danielam nācās nedaudz nopūlēties, lai atrastu gaišā citādā auru.
Beigās gan viņiem tas izdevās.

Vietā, kur kompass apjuka, nebija nekā īpaša. Arī krēslā ieejot un meklējot neparādījās kaut kādas nebūt zīmes, ka lūk scepteris ir aizgājis tajā un tajā virzienā.
Tiem, kas bija vairāk pieredzējuši, vai arī vienkārši gudri, likās, ka artefakta pēdas vienkārši ir paslēptas. Pilnībā iespējams, ka šī burvestība bija uzburta nesen. Tikko. Jo Sibilla nespēja arī atrast vietu, kur kompass atkal rādītu kaut kādu nebūt virzienu. Tas vai nu bija padarīts neizsekojams, vai arī iznīcināts.

[Rouzijs]

- Jā, kā gan es varēju piemirst Deividu. - Greisa pasmaidīja un palūkojās uz puisi nedaudz ziņkārīgi pašķiebjot galvu. Viņas zilās acis rūpīgi pārslīdēja pār viņa sejas vaibstiem, augumu, to kā viņš tur stūri novērtējot viņa maņas. Galu galā viņš visā šajā apkaimē bija interesantākais indivīds un vienīgā gaišmates sabiedrība. Brauciens izskatījās, ka būs garš un garlaicīgs, tad kāpēc gan neizklaidēties? - Kāpēc tev nepatīk vārds Džeimss? - Baltmate jautāja veroties uz ceļu, lai viņi nenomaldītos un nepazaudētu auras pēdas.
Burve iesmējās. - Tu man netici? - Tas bija kas jauns. - Esmu Greisa Naitlija, ja netici vari atrast mani facebook. Jā, arī kā visiem citiem normāliem cilvēkiem, viņai sejas grāmatā bija savs profils ar krietnu draugu un pielūdzēju bariņu.

Patiesībā viņa bija gaidījusi vēl kādu īsziņu no Mariusa, bet kā telefona signāls neatskanēja, tā neatskanēja. - Nu labi, Mariuss. - Baltmate atvēra somu un pavirši iemeta tajā telefonu. Skatiens lūkojās laukā pa logu un Greisai sāka šķist, ka šis būs ļoti garš brauciens. Cerams, ka tās nebija lamatas.

Sieviete noraidoši pamāja ar galvu. - Kā jau es teicu, tev nesanāktu. - Viņa noslēpumaini pasmaidīja. - Bet, šodien diemžēl, man nav laiks rotaļām, kādu citu dienu tu droši vari pieņemt manu izaicinājumu, vai arī uzaicināt uz kafiju. - Pēdējais variants viņai likās ticamāks, jo Skotijs nudien neizskatījās pēc cilvēka, kurš būtu pieradis nozūmēt jaunas sievietes un ievest tās neceļos.

- Vai tu bieži iepazīsties ar meitenēm, kuras stopē mašīnas? - Greisa ķircinoši uzdeva jautājumu šoreiz nelūkojoties uz puisi.

[Mattiass]

Kādu laiciņu Denijam notiekošais krita uz nerviem un viegli kaitināja, kaut arī viņš principā nešaubījās, ka viņi pēdas atradīs — kādēļ lai neatrastu? Tad, kad tās beidzot bija uzietas, viņš, sekodams tām līdzi, sāka šoferim norādīt, kurp doties tālāk. Pie reizes izmantoja iespēju arī ielūkoties varbūtībās, ja nu kas.

Dziednieka uzskats bija, ka labāk zīle rokā, nekā mednis kokā. Kompass nojūdzās, tātad viss tas sekotāju bars joprojām var būt ceļa sākumā un skraidīt riņķiem kā vistas bez galvas. No tā, ko viņi zina, tikpat labi Sceptera nesējs jau kāpj kādā vilcienā vienā no daudzajām Londonas stacijām. Vai arī Hītrovā gaida lidmašīnu. Vai arī dodas uz prāmi. Un izsekot viņu tieši šobrīd nav īpaši lielu cerību. Toties pamēģināt izsekot Gaišo… Droši vien cerēt, ka viss, izdosies, kā iecerēts, būtu pārlieku naivi, taču mazlietiņ reālāk tas varētu arī būt. Tā nu Tumšais rīkojās, kā viņam dotajā situācijā likās pareizāk.

[echo3]

Sibilla Krēslā meklēja jebkādu šajā vietā nesen pabijušu citādo auru. Jo virziena maģija pati no sevis nepazūd - to kāds neitralizē. Viņa arī palūkojās, kā Krēslā izskatās Viļa norādītā ēka. Kapsētā kapella izskatījās kā skulptūra, kas bija neparasti. Vai šeit arī nav tādu neparastību? Citiem vārdiem sakot - Sibilla pētīja visu, ko šajā vietā var izpētīt.

[Romija]

Krisa apkārtnes aplūkošanas pasākumi nenesa gaidīto rezultātu. Pagaidām neizskatījās, ka arī citiem būtu īpaši veicies, ja neskaita Deniju, kurš izdomāja pats doties prom. Nu viņi bija palikuši vēl mazāk, kamēr līķu - tikai vairāk.

Kamēr Sibilla nodarbojās ar sceptera pēdām, jo tieši viņai bija kompass un zināšanas, Kriss sajutās mazliet lieks. Spēcīgākie Citādie brīvi izmantoja savas iespējas ieiet Mijkrēslī, brīžam atstājot Krisu gandrīz vai vienu. Viņš centās izskatīties kā parasts jaunietis uz ielas. Apkārtne puisim pagaidām nesolīja atbildes, tomēr tas nenozīmēja, ka tādas nevar dabūt. Kamēr Mijkrēslī iegrimušie nebija īsti uzrunājami, viņš nolēma izmantot agrāk apmācībās atvēlēto iespēju - jautāt par neskaidro pasniedzējai.

1. Vai artefakta aktivizēšana var izsūkt spēku no cilvēkiem? 2. Vai pasīvo artefaktu var izmantot aktīvi? 3. Vai artefakta pēdas pazūd, ja to izmanto. Kristofers Beks

Kriss bija sapratis, ka vislabāk ir runāt īsi un jautāt konkrēti, tāpēc nosūtīja pasniedzējai Sārai trīs jautājumus. Tie neprasīja garas atbildes, ja nu viņai nebūtu laika, tomēr par īsi "jā" un "nē" ļautu viņam labāk saprast, kā interpretēt Jana sūtīto ziņu. Tā kā uz kolēģa rakstīto neko sakarīgu Kriss atbildēt nevarēja, viņš nosūtīja status update.

Scepteris un nesējs sadalījās pa dažādiem ceļiem, sceptera pēdas pazuda, meklējam. Kriss.

"Šī noteikti ir svarīga vieta, ja te pazuda pēdas," Kriss skaļi domāja, viņš pagaidām paļāvās uz maģiju, kas novirzītu garāmgājēju uzmanību no jaunieša, kas uz ielas sarunājas pats ar sevi. "Vai varbūt laiks?" Ja pati apkārtne neko nesolīja, tad varbūt sceptera nesējs vienkārši izpildīja to, ko viņam vajadzēja darīt pēc noteikta laika. "Bet varbūt kāds izmantoja portālu un pārvietojās uz citurieni. Vai tas nevarētu sajaukt virziena rādītājus?" viņš vaicāja. Kriss nebija tik spējīgs, lai pats izmantotu portālus, bet Orfejs taču caur tādu bija ieradies. Viņam vai kādam citam varbūt bija atbilde vai pieredze šajā jautājumā. "Varbūt uz to Finsburiju?" Kriss pagriezās aptuvenā ziemeļu virzienā, it kā tā varētu kaut ko saskatīt. Ziņas par līķi gan varēja būt nesaistītas un norādīt uz nāvi agrāk, nekā pazudis scepteris, tomēr šobrīd jebkura varbūtība varēja būt nozīmīga.

[Roviela]

Sadzirdējis, ka viņa telefons ir saņēmis Jaunu ziņu, Jans to vēlreiz izvilka, lai padotu Ņinai.
- Apskaties, lūdzu. Varētu būt jaunumi.
Būs beidzot jāiegādājas brīvroku sistēma, puisis nodomāja. Šādi nebija strādāšana. Bet kurš gan varēja zināt, ka būs jābrauc pašam?

[Džea]

Kāds ir nojaucis pēdas. Sieviete sacīja pēc tam, kad izlasīja Krisa ziņu skaļi.
Joprojām meklējam Tumšo, kurš acīmredzot ir devies ziemeļu virzienā. Nina Uzrakstījusi atbildi, viņa palūkojās apkārt. Ziemeļi. Ziemeļondona kur tika atrasts mirušais Gaišais. Rādās, ka Lanselam bij taisnība. Ņina sacīja vairāk secinot nevis jautājot. Kamēr viņi brauca, krieviete nolēma ieskatīties Krēslā.Moš tur kaut kas interesants bij.

[Roviela]

- Nosūti Krisam precīzas koordinātes, kur mēs esam, lūdzu, - Jans ieteicās. Tas varētu noderēt, ja viņi kādreiz nolems atkal satikties vienuviet. Jā, un nav lieki, ka biedri zina, kur ir pārējie.

[Elernass]

Tikpat ātri kā pazudis, Orfejs atkal iznira no Mijkrēšļa. Viņš jautājoši uzlūkoja Sibillu - acīmredzot pēdu meklēšana nebija viņa specialitāte un laiks viņam bija iemācījis, ka tādus darbus, kas īpaši nepadevās, labāk ir atstāt profesionāļiem.

[Urdrunir]

Pārējie to varbūt vēl nezināja, bet Vilis bija visu savu citādā mūžu pavadījis kā analītiķis. Patiesībā arī pirms iniciācijas viņš bija darījis kaut ko ļoti līdzīgu. Bet pēc viņa uzvedības varēja viegli noprast, ka gaišajam magam patīk domāt lēnām un izvērtēt daudzus variantus.

Patiesībā ir tā. Kompass nestrādā divos gadījumos. Viņš iznira no pārdomām kā Orfejs no Krēslas un pacēla gaisā rādītājpirkstu un ieņēma pozu kā profesors lasot lekciju iesācējiem, lai izceltu savu vārdu svarīgumu un iedvestu kādu kripatiņu cieņas pret savu personu. Viens ir maskēt auru. Lai to izdarītu, magam ir jābūt ārpus kategorijām. Nu, ņemot vērā mūs, kas te ir sapulcējušies. Savukārt otrs variants... Vilis iesmējās klusus smieklus, kas guldzēja kaklā un viegli raustīja viņa plecus. Otrs ir tāds, ka artefakts ir šeit. Kompasa adata parasti apjūk un nerāda virzienu, ja tai liekas, ka meklētais ir tepat līdzās. Tā vienkārši vairs nespēj rādīt virzienu ar sīkumainu precizitāti. Vīrieša acis iedzirkstījās. Viņam noteikti patika humors, kas bija saistīts ar atklājumu.

Jautājums. Vai mēs domājam, ka artefakta nolaupītājs nezina, ka mēs sekojam? 75 procenti, ka zina. Jau atkal Vilis sauca precīzus skaitļus, lai gan tiem no pārējo viedokļa nevarēja būt nekāda pamata. Vai viņš ar artefaktu darīs kaut ko savādāku tāpēc, ka zina? Nē. Viņš gaida saules aptumsumu. Tātad mēs drīkstam meklēt nomaskēto artefakta auru tā, ka laupītājs pamana meklēšanu, jo no tā daudz nekas nemainīsies. Lielākam efektam un lai ieturētu zīmīgu pauzi, Vilis ievilka elpu. Par otru variantu ir tā. Artefakts var būt jebkurā no apkārtējām mājām, jebkurā pusē no mums. Arī augšā un apakšā. Mags piemiedza ar aci apkārtējiem. Viņiem vajadzētu apjaust, ka augša un apakša var nebūt parastajā cilvēku pasaulē.

Pārsteidzošā kārtā abos variantos ir viena atbilde. Lai gan nē... Uz brīdi likās, ka Vilis atkal noslēgsies un sāks kaut ko savā prātā rēķināt, bet tad viņš samirkšķināja acis un pievērsās biedriem. Sameklējiet visus apkārtējo ēku iedzīvotājus! Paskatieties, vai viņu prātus nav ietekmējušas Citādo spējas! Tad paskatieties, vai nevarat no viņiem izlasīt kādas atmiņas par šeit notikušo. Pievērsiet uzmanību cilvēkiem gados. Viņi vienmēr ziņkārīgi aiz aizkariem blenž uz visu, kas notiek uz ielas. Varbūt te ir kāds nakts sargs. Vai kāds slimnieks. Vai kāds, kuram maiņu darbs liek būt augšā neparastos laikos. Lai arī magam no laikam Krievijas nevarēja piemist formāla vara pār abu sardžu darbiniekiem, viņa runā ieskanējās noteiktība, kuru baroja pieredze izrīkot. Vai varbūt Vilis nepieļāva, ka viņa labi izdomātais plāns varētu būt nepareizs, un tagad runāja ar zinoša cilvēka drosmi.

Sibilla, līdz kuram slānim tu tiec Krēslā? Gaišais īsi apjautājās burvei, kurai no klātesošajiem Nakts Sardzes darbiniekiem bija visaugstākais rangs. Bet tad uzreiz atmeta ar roku. Ai, nē! Labāk nē! Kristofers var nepamanīt smalkāku iejaukšanos. Būtu labāk, ja tu piedalītos apkārtējo pētīšanā. Es pats! Vilis palūkojās apkārt pēc ēnas, bet tad tomēr uz brīdi apstājās. Lai kurš variants no abiem tas būtu, kas šeit notika, aura dziļākajos Krēslas slāņos saglabājas ilgāk. Tur var būt palikusi kāda atlieka no pēdām. Es paskatīšos. Vieglums, ar kādu mags ieslīdēja Krēslā, nodeva citādo ar lielu pieredzi vai augstākām spējām nekā tikai 4. līmenis.

[Romija]

Kriss uzmanīgi noklausījās Vila teikto. Šis vīrs varbūt runāja reti, bet viņa vārdos vienmēr bija kaut kas, kas šķita ļoti rūpīgi pārdomāts un svarīgs. Vienīgi beigās, kas Kriss atkal tika nostādīts pie ratiem viņa nelielā līmeņa dēļ, puisis nopūtās. Viņš apzinājās, ka ir visjaunākais no visiem, tomēr negribēja piekrist, ka neko nevarētu līdzēt. Amēlija taču viņu bija uzrunājusi.

Tā kā dienas kārtībā bija vietējo iedzīvotāju pārbaude, Kriss kritiski nopētīja turvākās mājas. Atšķirībā no dzimtās mazpilsētas, Londonā gandrīz katra māja izskatījās tā, it kā tur varētu dzīvot kāds pensionārs.

"Es iešu apjautāties," darījis citiem zināmus savus plānus, Kristofers stūrēja tuvākās mājas virzienā. Lai kas tur arī dzīvotu, parasta saruna diez vai kaitētu. Londonā cilvēki bija atvērtāki pat pret svešiniekiem. Pie tam Inkvizīcija bija devusi atļauju darboties. Pat ja būtu nepieciešama neliela pārliecienāšana, tā nebūtu cilvēkiem par sliktu.

Piegājis pie pirmajām durvīm, Kriss sparīgi pieklauvēja.

[Sindra]

- Tas pārāk visiem asociējas ar Bondu. - Skotijs atbildēja. Nevarēja gan noliegt, ka puisim bija taisnība. Džeimss Bonds noteikti bija slavenākais angļu Džeimss. Tas gan neatbildēja uz jautājumu, kāpēc Skotijs nevēlējās, lai viņu asociē ar slaveno slepeno aģentu. Bet no otras puses... Skotijs īsti nebija slepeno aģentu tips. Puisis likās pārāk atklāts un savā ziņā pat vienkāršs.
- Feisbukā? - jauneklis iesmējās, veltīdams Greisai īsu skatienu. - Kas gan par pierādījumu ir feisbuks? Tur katrs sevi var nosaukt kā vēlas. Neviens taču pēc pases datiem nepārbauda. - un to nu apstrīdēt nevarēja.

- Kapēc man nesanāktu? - Skotijs apjautājās. - Kas tevī tik īpašs? Pastāsti tagad. Ja jau mums tāpat garš ceļš priekšā. Kāpēc gaidīt līdz kafijas dzeršanai? - Puišaprāt no tā nekas nemainās. Vai viņi runātu tagad vai kaut kad vēlāk pie kafijas krūzes. Nu, ja jau viņi bija vienojušies, ka Skotijs nav īsti no zūmētāju tipa.

- Nu, kad viņas ieraušas manā mašīnā un apsēžas blakus, kas man cits atliek, kā ar viņām iepazīties. - puisis atteica, pasmaidījis.

Čalojot par šo un to un neko svarīgu, viņi bija izbraukuši ārpus Londonas. Greisas telefons stūrgalvīgi turpināja klusēt. Bet tumšā maga aura veda kaut kur ārpus Londonas, līdz nogriezās no lielāka ceļa uz mazākiem un acīmredzami veda kādas mājas virzienā. Iespējams, ka tumšais citādais bija tur.
Māja bija paliela, vairākiem stāviem. Tai apkārt bija zaļumi un dārzs. Ieeja izskatījās visai sena. Un pats nams arī ne no tiem svaigākajiem. Iespējams, ka slēpa sevī kādu pārīti noslēpumus. Un no kapsētas aizgājušo tumšo, tajā skaitā.


* * *


Arī Danielam sekošana turpinājās. Viņš bija uzķēris gaišā citādā pēdas un tagad Pīters viņu veda pa šīm pēdām. Tiesa, šoferis Daniela klātbūtnē nebija tik runīgs kā Sibillas klātbūtnē un lielāko ties brauca klusējot, tik vien kā uzklausot Daniela komandas, kur viņam jādodas.

Tādu brīdi riņķojuši pa Londonas ielām, beidzot mašīna un arī Daniels nonāca pie kaut kāda nebūt mērķa. Citādā pēdas veda iekšā kādā no Londonas Sainsburija veikaliem, kurš atradās Londonas ziemeļu rajonā. Pēdas veda iekšā veikalā un ārā no tā neiznāca. Nu, vismaz ne pa pircēju ieeju.


* * *

Tikmēr arī Ņinas un Sebastjana auto bija izbraucis ārpus Londonas un nakts sardzes darbinieki noprata, ka tumšais ir devies kaut kur ārpus Londonas. Cik tālu un kad? To gan īsti nevarēja saprast. būs vien jāseko tālāk.

Ņina ieskatījās krēslā, taču nekā interesanta tur nebija. Kaut kādas auras, kaut kāds fons, kā jau krēslā, bet nekādas zaigojošas norādes par tēmu: scepterim sekot šeit!, atrast neizdevās.
Atlika vien cerēt, ka atrodot pašu auras atstājēju, nakts sardzes darbinieki vismaz iegūst kādas atbildes.


* * *


Citādo telefoni teju vai sacentās savā starpā. No sākuma īsziņa pienāca Kristoferam. Sūtītāja bija puiša skolotāja. Viss ir atkarīgs no artefakta. Kas tas par artefaktu? Kādam nolūkam radīts? Ja artefakta izmantošana to iznīcina, tad protams, pazūd pēdas. Bet izmantošanas vietu tu pamanīsi. Tajā būs maģiska izlāde.
Pēc mirkļa par īsziņu ziņoja arī Orfeja telefons. Deins bija atbildējis uz drauga jautājumu.

Viļa norādītā ēka krēslā izskatījās visai normāli. Tā kā izskatījās citas ēkas krēslā. Nekā īpaša tajā nebija.
Pētīt visu droši vien, ka prasītu daudz laika. Tad nu Sibillai arī nācās ar to nodarboties.

Dziļākajā krēslas slānī, kurā Vilis spēja nokļūt, mags pamanīja nelielu maģisku dzirksti. Tur pirms kāda brīža bija aizvēries portāls. Kāds bija izgājis cauri portālam.

Kristofers uz labu laimi bija devies kāda nama virzienā.
Pieklauvējot pie durvīm, tās mazā spraugā pavēra vīrietis. Viņa mati bija pelēkā krāsā, tāpat kā acis. Un pietika ar vienu mirkli skatiena viņa sejā, lai pamanītu kaut ko dzīvniecisku viņa vaibstos.
Vīrietis bija citādais. Tumšais. Vilkatis. Pamanījis citādos pie savas mājas, viņš mēģināja aizcirst durvis vēl pirms bija tās atvēris.
- Man neinteresē jūsu piedāvājums! - viņš izsaucās, cenšoties aizcirst durvis.

[Roviela]

Ceļš kā jau ceļš. Īpaši sarunāties nebija par ko, apspriežamo, jauno, nupat uz darbu attiecināmo lietu tāpat nebija, un Sebastjans ar aizrautību nodevās braukšanai, izmantodams katru legālo iespēju pabraukt ātrāk. Viņš vadīja auto kā pa diedziņu maksimālajā atļautajā ātrumā. Jebkura rallija komanda varētu lepoties ar Janu, ja vien Jans būtu rallija pilots - ātruma precizitātes posmos vismaz cilvēku vidū viņam pretinieku nebūtu. Citādie jau bija cita lieta.

[Romija]

Vecmāmiņas vietā durvis atvēra vilks, bet Kristofers gluži nebija Sarkangalvīte.

"Žēl gan," viņš atbildēja strauji sarūkošajai durvju spraugai, paraustīja plecus un atkāpās no durvīm. Paklausot Vila teiktajam - ar nopietnām lietām lai nodarbojas nopietni Citādie. Kriss bija gājis aptaujāt vecmāmiņas, tāpēc viņš pameta durvis un devās atpakaļ uz ielas, lai noskatītu nākamo mērķi.

"Te dzīvo vilkacis," pametis ar īkšķi atpakaļ uz durvīm, Kriss paziņoja savējiem. Citādo pasaulē nebija tik daudz, lai viena tāda mitināšanās vietā, kur pazūd pēdas, būtu pilnīgi mazsvarīga. Varbūt aiz nākamajām durvīm slēpās Drakula, tad eņģelis un pat vienradzis, kas kakā varavīksnes? Noskatījis nākamo māju, Kristofers stūrēja tās virzienā, lai vēlreiz izpildītu pieklauvēšanas procedūru.

Pa ceļam viņš ieskatījās telefonā, kur bija atbilde no skolotājas. Tas ir gaišas scepteris, kas sargā ļauno garu iznākšanu no ieslodzījuma. Kriss uzrakstīja atbildi. Diez vai tā bija kāda slēpjama informācija. Izlādi te nemana. K. Viņš pierakstīja vēl savu novērojumu un nosūtīja atbildi.

[Džea]

Krēslā nekas interesants. Viss kā parasti . Sieviete sacīja atgriežoties atkal parastajā vidē.Pirms tam gan Krisam tika aizsūtīta īzziņa ar viņu koordinātēm un to, kur aptuveni viņi devās. Tāpat arī Ņina visu laiku iemeta skatu Krēslā. Negribējās palaist garām neko

[Elernass]

Es parūpēšos par vilkati teica Orfejs, pārtraucot vērot Sibillas darbošanos un lēnā solī devās Kristofera norādītajā virzienā.
Piegājis pie durvīm viņš pieklauvēja. Orfejs, Dienas sardze, Tumšais citādais. Atveriet durvis.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 26.05.2015 16:21

[Urdrunir]

Jo dziļāk Vilis nira Krēslā, jo mataināks tas kļuva, līdz vienā brīdī viņš stāvēja uz četrām kājām, pamatīgām kā koka stumbri. Vilna klāja viņa ķermeni no milzīgās cietpaurainās galvas, kurā spodri dzirkstīja pāris mazu ačeļu līdz pat pušķainajam astes galiņam. Pēdējā ēna bija spītīgi izvairījusies no savaldīšanas, bet citādais to piespieda pakļauties analītiskajam prātam. Snuķis pacēlās gaisā un mamuts priecīgi ietaurējās un sāka mīdīties uz vietas. Priekšā vārgi mirguļoja maza zilgana dzirkstele, kura centās arvien ātrāk saplūst ar apkārtni. Snuķis uzmanīgi sāka ošņāties ap dzirksteli. Portālus, kuri nebija paspējuši līdz galam aizvērties, varēja piespiest atvērties un palaist cauri vēl kādu sekotāju, bet bija jāpasteidzas.

Krēsla vienmēr pārsteidza ar savu zemo temperatūru, kas kopā ar ķermeņa siltumu plēsīgi dzēra enerģiju, kuru citādie bija aizņēmušies no cilvēku pasaules. Vili neviens nekad nebija saucis par spēcīgu magu. Bet viņa bijušais šefs zināja, ka jauneklim jau kopš iniciācijas pirmās dienas piemita spēja izprast citādo neparastās spējas. Vilis visu vispirms izdomāja teorētiski un tikai tad izmēģināja praksē. Citi Krēslas draudus centās pārdzīvot pieņemot mītisku briesmoņu formas. Toreiz, kad Vilis pirmo reizi nokļuva Krēslas otrajā slānī, viņš automātiski pieņēma izskatu, kas viņaprāt vislabāk atbilda turienes apstākļiem. Viņš pārvērtās par milzu zīdītāju no Ledus laikmeta. Krēsla vēl joprojām pieprasīju savu un laika atlika maz, bet gaišo magu uzturēja pārliecība, ka viņš ir gatavs šim izaicinājumam. Ignorējot apkārtni, Vilis visu uzmanību pievērsa mazajai dzirkstelei sev deguna galā, nemaz nedomājot par to, ko iesāks, ja viņam izdosies kaut ko mainīt izzūdošajā portālā.

[echo3]

Sibilla Krēslas pirmajā līmenī neko sevišķu nebija ieraudzījusi, tāpēc tur nekavējās, un devās iekšā nākamajā līmenī. Ilgi viņa tur uzturēties nespēs, bet, ja nu izdodas ielūkoties trešajā, un tur piepeši kaut kas ir manāms? Meklēt pēdas tomēr bija viņas specializācija, ja tā varētu izteikties. Sibillai Krēslā nesala, tomēr spēka zudums viņai draudēja tāpat kā citiem.

Kaut kur tepat bija sajūtams Vilis, bet vai nu aiz mamuta milzīgā spalvainuma vai Krēslas līmeņa dēļ Sibilla zūdošo portāla mirdzumiņu neredzēja.

[Rouzijs]

- Hmm... - Greisa domīgi novilka aizliekot aiz auss matu šķipsnu. Viņa nebija ieguvusi atbildi uz savu jautājumu, kāpēc Skotijam nepatīk vārds Džeimss. - Vai tevi kāds Džeimss ir apcēlis? - Burve jautājoši palūkojās uz puisi. Tas viņasprāt bija vienīgais izskaidrojums, kāpēc viņam šis vārds tik ļoti nepatika, vai varbūt kāds no ģimenes bija Džeimss? Bet vispār nebija jau tā, ka tas baltmati ļoti interesēja, tā bija tikai spēle ar vārdu minēšanu.
- Taisnība. - Varbūt, viņš tagad sagaidīja, ka Greisa izvilks ārā pasi un to parādīs? Nē, diez vai, patiesībā sieviete nemaz nezināja, kur viņa savu dokumentu ir nometusi, tas jau labu laiku nebija nepieciešams.

- Vienkārši nesanāktu. - Tā bija visa gaišmates atbilde, viņa nevēlējās paskaidrot ar ko viņa bija tik īpaša, ka viņa bija Citādā, kura spētu sajaukt prātu jebkuram, kurā neritēja savādākas asinis. - Bet pastāstīšu citreiz, lai tev būtu interesantāk. - Viņa varētu atstāt Skotijam savu numuru un tīrās izklaides pēc aiziet uz kādu randiņu, bet neko vairāk. Zilais skatiens aizkavējās pie somas, kurā atradās klusējošais telefons. Mariuss turpināja nerakstīt.

Viņi sekoja tumšā burvja aurai, un šķita, ka ir nokļuvuši pilnīgā nekurienē.
Greisa nopētīja apkārtni, kurā viņa un Skotijs bija nokļuvuši. Te izskatījās seni un cēli... Baltmate grasījās jau izkāpt no mašīnas, bet pēdējā brīdī palūkojās uz puisi. - Es domāju, ka tu vari braukt atpakaļ. Nav vērts mani gaidīt. - Sieviete pasmaidīja un uzspiedusi ašu skūpstu šofera vaigam iespieda viņa rokās savu numuru.

Tagad nekas nekavēja izkāpt no mašīnas. Tieši to arī burve izdarīja. Viņa joprojām izskatījās gaiša kā vēss saules stars aukstā ziemas dienā. Dodoties uz ieeju Greisa lūkojās uz to caur krēslu, mēģināja saprast vai te ir kādas lamatas vai nē. Bet viņa vēlējās aprunāties ar šo svešinieku divatā pirms visa pārējā varza te būs parādījusies.