'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Roviela]

Tā. Tas bija nokārtots, un viņi varēja braukt visai brīvi. Pagaidījis, līdz nogurušais cilvēks iemieg, šim procesam drošības labad mazliet piepalīdzot, Jans pieteica Ņinai pabiedēt no ceļa visādas radības kā putnus, suņus un kaķus, jo īstu avāriju varbūtībās tie iekļūtu varbūt vienīgi tad, ja suns būtu vismaz teļa izmērā, bet putns būtu strauss. Nobraukt jebkādu radību bija gauži nepatīkami, un Jans no tā centās izvairīties, ja tas bija viņa spēkos.
Brauciens veicās raiti, līdz iezvanījās tālrunis. Pat būdams citādais, puisis nemīlēja sadalīt uzmanību, tāpēc tikai īsi uzmetis skatienu ceļam (vai ir droši?) un tālrunim (kas zvana?), pameta telefonu Ņinai.
- Atbildi, lūdzu! Ieslēdz skaļruni, lai arī dzirdu.

[Džea]

Ņina bez problēmām noķērusi Jana telefonu, ieslēdza skaļruni.
Sebastjana telefons.Klausamies. Bez liekām sveicināšanām utc, sieviete atbildēja

[echo3]

Sibilla bija vietējā. Vietējāka par vietēju, jo tādu Londonu, kādu atcerējās burve, Pīters varbūt ir redzējis senās skatu kartēs vai gleznās (ja viņu tādas vispār interesē). Griničas observatorijai toreiz, kad Sibilla ieradās Londonā, jau bija vairāk nekā simts gadu, un parks bija populāra pastaigu vieta. Observatorija tagad ir pārcelta ārpus Londonas, bet nulles meridiāna līnija un mērvienību etaloni ēkas sienā ir palikuši. Klāt nācis zaļais lāzera stars. Sibilla domās jau redzēja pakalnu ar veco observatorijas ēku kompleksu. Viņa to bija reiz pat zīmējusi.

Laikam atmiņas bija vajadzīgas, lai smadzenēs kaut kas saslēgtos. - Jā, Jums taisnība, Pīter. Giničā notiek pasākumi, bet laikam esmu bijusi pārāk aizņemta, lai pasekotu līdzi notikumiem. Un sen neesmu tur bijusi. Gin-ičā. - Burve uzsvērti izrunāja vietas nosaukumu, sadalot to zilbēs, it kā izbaudot to. "Green-wich". Zaļā burve. Amēlija? Zaļajam lāzera staram, lai cik tas būtu romantisks, nez vai būs kāda nozīme. Sibillasprāt, tas bija pārāk jauns. Bet pati vieta!

Šo rakstu rediģēja echo3: 17.05.2015 17:55

[Rouzijs]

- Jā, esam gan. - Greisa pasmaidīja un pamāja ar galvu, ka viņas ir klāt. Drošāk būs pārkāpt uz kādu citu mašīnu, kurai nav tik drūmas prognozes. Protams, viņa varēja mēģināt uzlabot esošo situāciju, bet arī tas nebija burves interesēs, turklāt viņai nebija laika kavēties. Ja baltmate būtu gaišā, tad visticamāk nespētu situāciju atstāt tādu kāda tā ir un viņas sirds būtu smaga kāpjot ārā no mašīnas. Labi, ka Greisa bija tumšā.

Tikai, kad viņas šofere piedāvāja savu lietussargu viņa noraidoši pamāja ar galvu.
- Nē, nē, man nevajadzēs. - Baltmate zināja, ka Londonā no lietussarga ir tikpat liela jēga kā no telefona bez baterijas. Vēja dēļ tāpat viņa būtu slapja un īsti jēgas no lietussarga viņai nebija, galu galā Greisa gatavojās stopēt nākošo mašīnu.
Bet tomēr... - Brauc uzmanīgi, šodien cilvēki ir nepacietīgi un steidzas. - Tas bija padoms, kurā bija vērts ieklausīties. Sieviete aizvēra mašīnas durvis un pamāja svešiniecei.

Palūkojoties telefonā burve pasmaidīja, ak... tagad Mariusam viņa bija vajadzīga.
Tikai Greisa nezināja, ko burvim atbildēt, viņa domīgi vērās telefona ekrānā, līdz paraustīja plecus. Viņa nevēlējās rakstīt, ka arī viņai viņš ir nepieciešams. To ar vārdiem gaišmate nevēlējās apstiprināt, viņasprāt starp viņiem joprojām bija pārāk daudz bet. Mums ir problēmas, gaišo jaunulis atvēra kapelas pagraba durvis. Viņš izlaida senus garus, kuriem ir jāpiebeidz Citādos. Man joprojām ir nepieciešama informācija par Amēliju, un kāpēc es dzirdēju viņas balsi vakarnakt murgos. Ziņa sanāca garāka kā Greisa vēlētos, viņa apzinājās, ka piezvanīt Mariusam būtu vienkāršāk un daudz ātrāk, bet sievietei riebās runāt pa telefonu.

Nosūtījusi ziņu baltmate stopēja nākošo mašīnu izvērtējot varbūtības un iespējas nokļūt galā vienā gabalā.

[Sindra]

Spriežot pēc tā, cik Pīters bija aizņemts sarunās ar Sibillu, tad likās, ka viņa atbilde bija domāta sievietei un nevis tumšajam, kas sēdēja aiz viņa. Varbūt viņš nebija sadzirdējis jautājumu, vai kaut kā tā.

- Ak, aizņemta. - Pīters nomurmināja pēc Sibillas paskaidrojuma. - Tad varbūt es varu Jūs uzaicināt uz turieni? Kādu vakaru? - uz mirkli uzmetis jautājošu skatienu sievietei, šoferis gan atgrieza savu uzmanību pie ceļa.

Arī Sibilla palūkojās uz ceļu. Bija redzama gaišā citādā aura un tā veda kaut kur jau minētās Griničas virzienā. Taču sievietes kompass rādīja ko citu. Ka artefakts viena no krustojumiem bija devies citā virzienā un vairs nebija kopā ar gaišā auru. Protams, kaut kādas auras vilkās arī virzienā, kurā, kā pēc kompasa spriežot, atradās artefakts, bet kura no aurām bija to paņēmusi, to citādie nezināja. Viens gan bija skaidrs. Ja kompasam varēja ticēt, tad artefakts uz Griniču nebija devies.

* * *


Ņina atbildēja uz zvanu un ieslēdza skaļruni.
Abi gaišie izdzirdēja Aleksa balsi: - Pagājušo nakt kāds ir uzbrucis gaišajam citādajam. Nogalināts. Pilnībā izsūkts spēks. Vai arī izdarījis pašnāvību. Pats atdodot spēku. Lanselam liekas, ka tas ir saistīts ar kapsētas notikumiem. Iespējams, ka mirušais nav vienīgais spēka atdevējs. Var gadīties, ka tādi ir vairāki. -

* * *


Ja jau Greisa nevēlējās lietussargu, sieviete neuzstāja. Viņa apsolījās būt uzmanīga un drīz vien mašīna izzuda tumšās skatienam. Pilnībā iespējams, ka sieviete pat paspēs uz savu tikšanos.

Greisas telefons ieskanējās vēlreiz. Uzmundrini zēnu un saki, lai nepārdzīvo. Bez sceptera tie gari tāpat izlīstu agrāk vai vēlāk. Bija Mariusa atbilde.

Tā kā šī iela bija daudz dzīvīgāka, Greisai izdevās nostopēt nākamo auto. Tas bija tumši zils bmw un to vadīja simpātisks jauneklis. Aptuveni divdesmit gadus vecs. Patiesībā, burvei pat nebija jāizmanto maģija. Viņš pats atvēra durvis un pasmaidījis, pamāja, lai meitene kāpj iekšā. - Kur tevi aizvest? - viņš apjautājās. Viņa angļu valoda skanēja nevainojamā Oksfordas akcentā.

[Rouzijs]

Greisa pavadīja ar skatienu mašīnu un svešinieci, kuru bija izmantojusi, lai nokļūtu... kur? Baltmate palūkojās apkārt, lai mēģinātu saprast, kādā Londonas nekurienē viņa atrodas, lai gan šī bija dzīvīgāka nekuriene kā kapsēta, tas vismaz bija iepriecinošs jaunums. Bet nevarēja jau zināt uz kurieni viņai joprojām jābrauc, sieviete palūkojās uz tumšā auru, kurai viņa tik cītīgi dzinās pakaļ, kā kaķis pelei, kura visu laiku izsprūk laukā no nagainajām ķepām.

Kad telefons ieskanējās vēlreiz burve palūkojās uz atnākušo ziņu. Par vēlu, es viņu izlamāju un tagad esmu nošķīrusies no grupas. Nespēju paciest pāris gaišos, kuri uzvedas it kā viņi varētu mani komandēt. Nē, nē... neviens nekomandēs Greisu, ja nu vienīgi priekšnieki. Turklāt sieviete uzskatīja, ka nav neko pārkāpusi, Greisa joprojām strādāja pie tā lai atrisinātu uzdevumu.

Piebraucot tumši zilam bmw Greisa ziņkārīgi palūkojās uz šoferi, pirmajā brīdī viņai šķita, ka tas būs kāds vecs nesimpātisks kraķis,kurš izmisis pēc jaunu sieviešu kompānijas, vai vēl ļaunāk, babajs, kurš iedomājies, ka spēj dabūt balto sievieti. Bet tur sēdēja jauneklis, kurš Greisasprāt bija visai simpātisks... un pag, viņa pat īsti nebija izmantojusi maģiju.
Burve iekāpa mašīnā un atsmaidīja puisim. Gaišmate palūkojās laukā pa logu. - Pagaidām uz priekšu. - Tur kur veda aura, pie reizes Greisa palūkojās uz svešinieku, katram gadījumam viņa nedaudz izmantoja maģiju. Sieviete nemierīgi svārstīja pa rokām telefonu, gluži kā gaidot kaut ko.

[Romija]

Kad daži sāka runāt par observatoriju, Kriss ierakstīja attiecīgo nosaukumu meklētājā, lai apskatītos vismaz tūristiem pieejamo informāciju. Viņš gan līdz galam nesaprata visu šo domu, jo laikam arī citi izvairījās atklāti runāt un visu paskaidrot, bet kamēr Sibilla sekoja kompasam, tikmēr galamērķis drīkstēja būt arī observatorija.

Kriss nebija bijis Grīničā, taču, lai arī bildītes bija interesantas, domas atkal atgriezās pie teorijas, ka varbūt scepteris vairs nav vienā gabalā. Pat ja atmiņās palikušie gabali no mācībām teica, ka tas ir mazticams, Kristofera inženiera daba teica, ka iespējams ir viss. Kaut kā taču tos dažādos materiālus bija jādabū kopā. Tātad pēc būtības to var arī izjaukt. Vai tas ir darīts, nevarēja zināt, bet vismaz bija pavediens, kur piesiet domas.

Kamēr citi runājās ar bosiem un flirtēja, Kriss nolēma aizsūtīt savu ideju arī tiem, kas bija atdalījušies no viņu grupiņas. Ja nu viņi dzenā kātu, kamēr pārējiem ir jādomā par spārniem un lodi? Krisam, protams, bija Jana telefona numurs. Kādreiz senāk viņš bija pacenties visu kolēģu sakarus ielādēt telefonā, lai vajadzības brīdī nav jāpaliek bešā.

Mums bija ideja, ka varbūt scepteris vairs nav vienā gabalā, bet sadalīts pa daļām. Varbūt pa citām pēdām ir aizgājusi kāda cita daļa. Kriss. Viņš nosūtīja ziņu uz to numuru, kas vismaz sarakstā bija pierakstīts pie Sebastiana vārda.

[echo3]

Domas par observatoriju bija jaukas, līdz vienā no krustojumiem auras sadalījās. Gaišais bija turpinājis ceļu Griničas virzienā, bet scepteris nogriezies. Kāda cita nests, protams. - Tiešām, citreiz. Tagad mums jābrauc tur. - Sibilla noreaģēja pietiekoši ātri, lai Pīteram nebūtu jārauj mašīna šķērsām.

[Roviela]

Paldies par informāciju. Kā sauc mirušo? Kur tas notika?
Sebastjanam bija pārītis precizējošu jautājumu. Ja tas, kā Lanselam likās, bija saistīts ar sceptera pazušanu, tad palika būtiski, vai viņi tagad nedzenas pakaļ kādam, kas ir tā labi uzlādējies, un nosūks viņus arī bez īpašām problēmām. Jans sevī nejuta vēlēšanos ziedoties sceptera vārdā, vismaz nezinot, kādam pasauli glābjošam nolūkam tas tika paņemts, tā kā vismaz pašlaik pašnāvība dienaskārtībā nebija.
Telefons klusi nopīkstēja, ziņojot, ka saņēmis ziņu, bet kamēr ritēja saruna, uz to atbildēt nevarēja.

Tikko kā saruna beidzās, Jans izlasīja, kas sūtījis, un palūdza Ņinai uzbakstīt atbildi par to, ko Alekss pavēstījis.

[Urdrunir]

Nūja... Ierunājās Vilis, kas līdz šim bija sēdējis mašīnā, kuru pārsteidzoši ātri bija sagādājis Orfejs, un atkal kaut ko rēķinājis galvā. Mags īsu brīdi ieskatījās krēslā, lai noskaidrotu, vai šoferis nav citādais. Tik sasodīti laimīgu neiniciēto nebūtu grūti piesaistīt gaišajai pusei. Tik viegli nelūzt. Un to izjaukt ir bīstami. Artefaktus izgatavo Dižie. Ej, pēc tam saliec atpakaļ! Bez tam tiem laika gaitā veidojas sentientas iezīmes. Tie dzīvo paši par sevi un reizēm drīzāk ietekmē mūs nekā mēs tos. Un pat, ja nūja ir cietusi, kompass rādīja šo virzienu, tātad spēks ir palicis šajā fragmentā, kuram sekojam. Ja pa ceļam pazudīs kāda nūjas kripata, nebūs liela bēda. Mums vissvarīgāk ir panākt tieši šo gabalu.

Ārzemnieks pielieca galvu, lai varētu saskatīt ceļu priekšā mašīnai. Viņa piere saraucās un acis samiedzās šaurās spraudziņās. Kam citādajam observatorija? Tas ir palīglīdzeklis tiem, kas neredz krēslā. Es drīzāk teiktu, ka vainīgais ir bijis observatorijā pirms viņš ķērās pie nūjas. To pat varētu noskaidrot, apsekojot torņus un cenšoties uztaustīt auras nospiedumu kādā dziļākā slānī. Bet mums tam nav laika. Daudz lielāka iespēja ir, ka... Pēkšņi, īsi pirms krustojuma, Vilis parādīja ar pirkstu nedaudz slīpi nost no braukšanas virziena. Kas ir tur? Vai tur nav kāds klosteris vai sena muiža? Tādas vietas ir daudz piemērotākas artefaktu aktivizēšanai. Un zaglim kaut kur ir jāierīko štābs.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 18.05.2015 19:35

[Sindra]

- Es esmu Skotijs. - jauneklis stādījās priekšā Greisai. Viņš izturējās visai nepiespiesti un likās, ka jauneklis nemaz nemulst skaistu meiteņu priekšā. Iespējams, ka viņš apzinājās, ka pats ir visai pievilcīgs. Iespējams, ka viņš arī agrāk bija vedis meitenes, kas stopēja viņa mašīnu.
Skotija roka pastiepās, lai ieslēgtu mašīnas radio un mašīnas tumbās atskanēja grupas Clash dziesma: 'Should I Stay Or Should I Go'.

Skotija pirksti ritmā bungāja pa mašīnas stūri un galva viegli šūpojās līdzi mūzikas ritmam.
Greisas telefons izdvesa īsziņas signālu. Mariuss. Neapdomīgi. Nebūs ar ko piesegties, ja kāds uzbruks. bija visa atbilde.
Bet neapdomīgi! Jā, Mariuss nekad Greisai neteica, ka viņa ir rīkojusies stulbi. Viņš vienmēr bija pieklājīgs pret viņu. Bet Greisa apzinājās, ka zem vārda neapdomīgi slēpjas vārds: muļķe. Vai pat kaut kas vēl sliktāks.
Tas nelika justies labi.

Skotijs iesmējās izdzirdējis īsziņas signālu.
- Raksti puisim, lai paziņotu kādā mašīnā esi iekāpusi, ja es tevi kaut kur nozūmēšu? - viņš pajokoja.

* * *


Džons Leviss. Gaišais citādais. Trešais līmenis. Atrasts miris ziemeļlondonā. Finsburija parkā. Alekss pastāstīja par upuri.
Lansela vietnieks solījās ziņot, ja vēl kaut kas būs uzzināts. Pagaidām viņam vairāk jaunumu nebija, kā vien lūgums sazināties ar viņu, nevis Lanselu, ja grupai ir kas ziņojams.

* * *


Pīters izskatījās nedaudz vīlies, ka viņiem pēkšņi bija jāgriežas citā virzienā. Tā vien likās, ka vīrietis bija iedomājies, ka došanās uz observatoriju tagad jau nodrošināja viņam randiņu.
Tomēr, paklausījis Sibillas norādei, šoferi nogriezās un nu turpināja sekot kompasa rādījumiem.

Pēc Viļa jautājuma, šoferis palūkojās citādā norādītajā virzienā un paraustīja plecus. - Es nezinu. Nekad neesmu tur bijis. Tad jāskatās kartē. Bet ja jūs grib, es varu tur aizvest. - viņš laipni piedāvāja.
Sarunas par citādajiem un štābiem Pīters laida gar ausīm, it kā nemaz nepamanītu šādas lietas. Acīmredzami strādāja burvestība un cilvēks neievēroja to, kas neattiecās uz viņu. Viņš šo biedru uzvedībā un sarunās nemanīja neko dīvainu.

Pēc kāda brīža brauciena, likās, ka kompass teju vai norāda virzienu, uz kuru iepriekš bija mājis Vilis. Iespējams, ka Gaišajam bija izdevies uzminēt, kurš rajons štābam, sceptera zaglim bija licies pievilcīgāks par observatoriju.

Pabraucot vēl kādu gabalu uz priekšu, Sibillai nācās saskarties ar vēl vienu problēmu. Kompass apjuka un vairs nespēja norādīt virzienu, kurā scepteris bija aizdevies. Sceptera pēdas bija pazudušas.

[echo3]

Lai cik tas muļķīgi nebūtu, kompass pēkšņi apjuka, nerādīdams vairs neko. Sibilla palūdza Pīteram apstāties un visus izlaist, uz atvadām iedodama vīrietim vienu no savām izstāžu salona vizītkartēm. Reizēm viņa salonā tiešām parādījās, un iespēja satikties nemaz nebija tik maza.

Kad visi bija tikuši laukā no mašīnas, Sibilla ierunājās par lietu. - Jāsāk meklēt citādi. Virziena maģija beigusies. Lūk, tajā vietā. - Sibilla jau soļoja atpakaļ uz ceļu sazarojumu, kurā kompass bija pēkšņi apjucis. Tātad, kas šeit ir tik īpašs? Vai Viļa pieminētā ēka? Tam, ka sceptera aiznešanā vainojami ārpuskategorijas citādie, šaubu nebija. Vairāki, un visi nesalīdzināmi spēcīgāki par "sceptera medīšanas grupu". Un neviens neko iepriekš nebija nojautis? Varbūtību analītiķi abās sardzēs un inkvizīcijā - pilnīgs tukšums? Visas trīs priekšniecības tāpat? Meklēt nozīmē visu laiku uzdot jautājumus. Krietni bieži - nepatīkamus. Bet ilgi Sibilla tādam noskaņojumam neļāvās.

Vietu, kur aprāvās sceptera pēdas, burve vispirms papētīja caur Krēslu. Kas tur redzams?

[Romija]

No sākuma šķita, ka viņi ir sasnieguši mērķi, un tūlīt varētu notikt saskaršanās ar zagli, tomēr patiesība izrādījās savādāka. Tas būtu pārāk vienkārši, Kriss nodomāja, kad izrādījās, ka arī kompass nav visvarens. Viņš bija izkāpis no busiņa un apskatījis apkārtni, kas neizskatījās pēc observatorijas. Drošības pēc Kriss ielūkojās kartē. Arī GPS piekrita, ka Griničā viņi izkāpuši nav.

"Varbūt tas te ir izlietots. Vai izjaukts?" Kriss tomēr neatmeta savu ideju tikai tāpēc, ka kāds apgalvoja, ka izjaukt būtu grūti. Arī nozagt nenozogamu scepteri bija grūti, bet tas bija izdarīts. Tad jau drīzāk, ja nebūtu kompasa rādījuma, varētu prātot par to, ka scepteris vienkārši ir iestumts vēl dziļāk krēslā - līmenī, kas par spēcīgiem Citādajiem ir par tālu. Tomēr pēdas, auras un kompass bija aizvedis viņus prom. Kriss uzticējās Sibillas spējām, tāpēc neapstrīdēja pēdu pareizumu. Viņš pievārsās un nopētīja tuvākās ēkas, kas pēc Vila teorijas varētu būt štābs.

"Priekš kam viņam štābu?" Kriss nesaprata. Scepteris sargāja durvis, aiz kurām ir ļaunie gari, nevis aktīvi kaut ko darīja. Vismaz pagaidām Kriss neiedomājās, ko varētu iesākt ar artefaktu, kas pēc būtības ir pasīvs. "Varbūt kaut kur ir radusies lielāka nepieciešamība pēc garu sargāšanas? Kaut kāds vēl lielāks ļaunums? Varbūt tāpēc to ir aiznesis Gaišais, lai izglābtu kaut ko vēl svarīgāku?" īpaši neuzrunādams nevienu konkrēti, Kriss prātoja balsī. "Varbūt tas ir kaut kas tāds, no kā ir labums abām pusēm, tāpēc rituālā piedalījās Gaišie un Tumšie, bet tālāk to aiznesa tikai viens."

Ideju izteikšanu pavadīja arī ieskatīšanās Krēslā. Katru iespējamo auru Kriss neaplūkoja. Viņu šobrīd interesēja tumši zilas un jau kapos redzētas auras. "Varbūt viņiem ir paredzēts kaut kur tikties, kaut arī katrs aizgāja pa savu ceļu?" Arī tā nebija izslēdzama iespēja, ka ar rituālu kapos abu pušu sadarbība nebija beigusies.

Šo rakstu rediģēja Romija: 19.05.2015 10:32

[Roviela]

Saruna ar Aleksu beidzās, un Sebastjans palūdza Ņinai no sava tālruņa visiem, kas piedalījās meklēšanā, ne tikai Kristoferam, nosūtīt īsziņu:
Ziemeļlondonā, Finsburija parkā atrasts miris trešā līmeņa gaišais citādais Džons Leviss. Pilnībā nosūkts spēks. Ir izteiktas aizdomas, ka viņš nav vienīgais.
Ko no tā secināt, viņš atstāja biedriem. Un vai viņš zināja, kur pašlaik pārējie ir? Ja nu tur, pie tā parka?

[Romija]

Kriss aplūkoja apkārtni un domāja savas domas, līdz viņa telefons pieprasīja daļu uzmanības. Kamer vinš kekseja telefonu ara no kabatas, vel dažiem biedriem ieskanējās īss signāls. Alga?

Tomēr tā nebija ziņa par naudas ienākšanu kontā. Tur bija atbildējis Jans, bet ne gluži to, ko Kriss bija gaidījis.

"Vēl viens mirušais? Izsūkts spēks?" Izlasījis īsziņas saturu, Kriss palūkojās uz pārējiem. Varbūt arī citi bija saņēmuši kaut ko svarīgu. Vai varbūt viņiem būtu savs viedoklis šajā jautājumā, jo vienīgais, kā Kriss savu sūtīto ziņu varēja "sakabināt" ar tikko saņemto atbildi, bija caur Vila brīdinājumu par artefakta izjaukšanu. "Vai tā sceptera izjaukšana varētu izsūkt spēku no Citādā?" viņš drošības pēc jautāja, jo kolēģiem, acīmredzot, bija vairāk zināšanu par tik spēcīgām mantiņām.

[Elernass]

Atskanot īsziņas signālam, Orfejs palūkojās savā telefonā. Ieraudzījis īsziņu viņš viegli pašūpoja galvu un pievēra acis it kā apkārt esošais vairs uz viņu neattiektos. Tā viņš pavadīja visu brauciena laiku. Izskatījās, ka viņu šobrīd pilnībā apmierināja notikumu ritējums.

Pēc tam, kad mašīna apstājās, Orfejs izrausās ārā līdzi citiem. Pavirši pārskatot apkārtni, viņš nepamanīja neko ievērības cienīgu.
Šādos apstākļos viņš nolēma izpētīt, vai Mijkrēslis nedos kādas atbildes uz jautājumiem un ienira tajā. Ja pirmajos līmeņos nekas nav redzams, tad Orfejs paskatīsies arī dziļāk.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 19.05.2015 15:51

[Rouzijs]

- Skotijs? - Greisa ziņkārīgi palūkojās uz puisi un pārsteigti pārjautāja. - Man nudien tu neasociējies ar vārdu Skotijs. - Viņa pasmaidīja joprojām vērojot svešinieku, tikai uz brīdi baltmate novērās, lai palūkotos uz auru, kurai viņa sekoja, tā nogriezās. - Nākošajā krustojumā pa labi. - Viņa noteica un turpināja lūkoties uz svešinieku, pat telefons rokās netika vairs grozīts. - Drīzāk Gabriels, Edvards vai Džeimss. Jā, tev piestāvētu vārds Džeimss. - Greisa atmeta pār plecu garu matu šķipsnu, kura kutināja atslēgu kaulus.
Sieviete iesmējās, kad Skotijs ieslēdza radio un atskanēja dziesma, kuru Greisa zināja, tāpat kā viņu fascinēja piemērotie dziesmas vārdi.
- Greisa. - Pēc neilga klusuma brīža arī viņa nosauca savu vārdu.

Telefona iepīkstēšanas gan novērsa baltmates uzmanību un atbloķējusi to Greisa izlasīja kārtējo Mariusa ziņu. Tikai izskatījās, ka uz brīdi viņa tā kā nedaudz sašļuka, burve zināja, ko Mariuss domāja slēpdamies aiz savām pieklājības frāzēm, kāds viņš patiesībā bija un ko domā. Viņš domāja, ka viņa ir muļķe. Pirksti nesteidzīgi uzrakstīja atbildi. Es pati spēju par sevi parūpēties. Un viņam nevajadzēja gaišmati uzmanīt. Tikai doma par senajiem gariem, kuri ir spēcīgāki par pāris burvjiem ārpus kārtas, lika nodrebināties.

Skotija smiekli par īsziņas pienākšanu Greisai šķita nevietā, bet puisis jau nevarēja zināt, ko kāds cits raksta.
- Nē. - Baltmate pašpārliecināti noteica. - Un tev nesanāktu mani nozūmēt pat ja tu to gribētu. - Viņa pasmaidīja mēģinot aizdzīt prom no prāta nepatīkamās domas.

[Džea]

Kamēr viņi brauca, Ņina savā telefonā tos iemeta iepriekšminšto parku lai salīdzinātu cik liels attālums tur bija no kapsētas un cik no vietas kur viņi pašreiz atradās. Kas zin, varbūt abi gaišie šobrīd tieši tur.devās. Esi domājis par to,ko darīsim ar burvi ja nu viņu atrodam. Stipri šaubos ka sadzējs ir bijis trešā vai zemāka Līmeņa

Šo rakstu rediģēja Džea: 19.05.2015 18:41

[Roviela]

- Nē, - Jans visai vieglprātīgi paraustīja plecus.
- Ja viņš uzbruks, tad mēs arī to darīsim, ja nē, tad vispirms uzprasīsim, kas tur bija pie kapellas, ja neatbildēs, centīsimies sagūstīt. Ja vien viņš vispār ir dzīvs un nav sekojis Gaišā piemēram.
Vai tas izklausījās pēc pieņemama plāna?

[Mattiass]

— Vil, vai jums jebkad caur Krēslu izdevies saskatīt mūsu realitātes sauli vai mēnesi? — Denijs mazliet pasmīnēja. — Nedomāju vis. Katram mijkrēšļa slānim ir sabs debess ķermeņu komplekts, ja varu tā izteikties. Tieši tādēļ observatorija varētu būt svarīga. Sceptera pielietojumam nav jābūt pie kājām, tas var atrasties arī kaut kur līdzās zvaigznēm.

Kad nu visi kāpa ārā, Daniels skeptiski pašūpoja galvu.
— Domāju, mēs esam apčakarēti. Jāseko bija Gaišajam. Tā arī darīšu. Ja kāds vēlas apmainīties numuriem, dara to tagad, es braucu atpakaļ. Gribētāji drīkst arī pievienoties.