'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Mattiass]

Viņam nācās savaldīties, lai nepasmīnētu par Greisas sejas izteiksmi, tam Tumšajam dziedniekam. Par spīti savam vecumam viņa bija visai impulsīva, un kas bez priekšniecības lai zina, vai šis apstāklis nebremzēja viņas karjeru. Daniels gan arī nedomāja, ka viņa būtu īpaši jāžēlo. Otrā līmeņa Tumšajam likās, ka viņa ir tieši tur, kur varētu noderēt visvairāk. Un, tā kā kolēģe piekrita sadarboties, acīmredzot viņai pretēju uzskatu nebija, tālab viņš īsi pamāja, ka sapratis un piekrīt, un laidās pievienoties lielākajam baram. Viņš rēķinājās, ka, ja arī nebūs sazvanāms, gan jau Greisa nākamajai ziņos priekšniecībai.

— Londona ir labirints, Vil, — Daniels ierunājās. — Ja vien jums vai kādam citam šeit nav iespēju varbūtībās viņam izsekot, es teiktu, ka pārtvert nesanāks. Bet jātur acis vaļā, ja nu viņš sadomā iet pats pa savām pēdām. Vai varbūt jums ir labāki ierosinājumi?

[Sindra]

Haigeita bija tāda nomaļa vieta un kad jau Kristofers bija lūkojies telefona kartē, puisis pamanīja, ka šeit, šajā galā tā īsti nekā cita izņemot lielo kapsētu nav. Tādēļ arī pie ielām stāvot, citādajiem nācās saņemties pacietību gaidot savu transporta līdzekli.
Visticamāk, tiem kas bija nodarbojušies ar sceptera aiznešanu bija līdzi savs personīgais transports. Ne jau viņi naktī bija ķēruši auto.

Zvanot Lanselam, Sebastjanam sanāca izdzirdēt tikai priekšnieka telefona auto atbildētāju. Bet tā mēdza gadīties un gaišais varēja savu ziņu atstāt atbildētāja.
Beigās auto tomēr bija parādījies. Tas bija vieglais automobilis, kuram pie stūres sēdēja sieviete ap gadiem divdesmit pieciem. Viņa bija cilvēks. Un pēc viņas auras, kura bija sārti rozā krāsā, varēja noprast, ka sieviete steidzas. Viņa kavēja svarīgu tikšanos.
Kas principā nozīmēja arī to, ka ja citādie viņu izmantos savām vajadzībām, tad sieviete nokavēs savas darīšanas.

Tas, ko Sibilla dēvēja par kompasu, bija gredzens sievietei uz pirksta. Tik daudz Vilis varēja ieraudzīt, skatoties pār sievietes plecu.
Gluži tāpat kā tumšās auras sekotājiem, arī šai grupai nācās tādu laiciņu pastāvēt ceļa malā, jo auto tā īsti nebrauca. Šī nebija Londonas centrālā iela.
Tomēr, nebija jau arī gluži tā, kā Daniels teica, ka Londona būtu labirints. Londona bija parasta pilsēta. Liela, jā, bet... ja kāds no citādajiem spētu uzminēt sceptera zagļa domu gājienu, tad varētu noprast arī viņa gala mērķi.

Pēc brīža no pagrieziena izgriezās melns busiņš. Nevienam no citādajiem pat nebija nekas jādara, mašīna apstājās pie citādo bariņa un šofera skatiens, atverot durvis tieši uzmeklēja Orfeju.
- Kas tevi atvedis uz nekurienes nostūri? - šoferis griezās pie vīrieša kā pie sen zināma paziņas. Vai pat varbūt drauga. Šoferis pamāja uz mašīnas salonu. - Raušās iekšā. Aizvedīšu, kur vajag. - viņš laipni pasmaidīja un gaidīja, kad citādie sakāps viņa mašīnā un jautājoši uzlūkoja Orfeju. - Uz kurieni vajag? - viņa pirksti viegli bungāja pa stūres ratu.
Šoferis bija aptuveni četrdesmit gadus vecs vīrietis. Labā garstāvoklī. Jo sieva bija no rīta viņu palutinājusi ar seksu un gardām brokastīm. Viņš brauca uz darbu, taču nelikās, ka pārāk steigtos un noteikti bija gatavs izpalīdzēt savam draugam Orfejam.

[Roviela]

- Izlaižam, - Jans steigšus iebilda, ieraudzījis, kāda aura ir pie auto stūres sēdošajai sievietei. Ja Greisai tas būs vienalga, tad Greisa brauks viena.
Un?
Viņš necentās pievērst autobraucējas uzmanību un to apmāt, lai viņa darītu to, ko viņiem vajag. Puisis tik labi neorientējās varbūtībās, lai spētu novērtēt, cik ilgi aizņems tāda pakaļdzīšanās. Un ja nu jābrauc pat laukā no Londonas? Tomēr katram gadījumam viņš mēģināja aplēst. Nu, tās varbūtības. Ja nu kas.

[Elernass]

Sena paziņa Orfejs atbildēja šoferim.

Šī ir Sibilla, mums ir kopīgi draugi, viņa zinās, kur jābrauc Orfejs paskatījās uz Gaišo burvi un viņas gredzenu.

[Rouzijs]

Ar katru mirkli Greisa sapīka vēl vairāk. Turklāt sievietei bija sajūta, ka abi Gaišie no viņas kaut ko sagaidīja, ko? To, ka viņa izdarīs visu viņu vietā? Kas Greisa izskatījās pēc kalpones, kuru jāt pēc sirdspatikas? Nekā nebija mīlīši.
Burve stopēja braucošo mašīnu, viņai bija vienalga par pie stūres sēdošās sievietes auru, bija vienalga, ka viņa steidzas un kavē savas tikšanās. Mirstīgo problēmas, ka tikai kaut ko nepalaist garām.
Un ja Jans vai tā otra domāja, ka viņai vienai ir bail braukt un meklēt tā tumšā pēdas, viņi kļūdījās, patiesībā Greisa labprāt tiktu no viņu kompānijas vaļā. Tieši tāpēc balmate rīkojās neklausoties Jana komandas.

[Roviela]

- Es nezināju, ka drīkst tā ignorēt inkvizīcijas rīkojumus, - Sebastjans noteica Greisai dzirdami. Lūk. Viņa varēs taisnoties pati, kāpēc nav tos ievērojusi. Gan inkvizīcijai, gan savai priekšniecībai.
Viņš neuzkrītoši pieturēja Ņinu aiz rokas. Ja Greisa vēlas medīt to Tumšo viena - laimīgu taciņu! Ja viņa tāpēc izgāzīs visu pasākumu - pati vainīga. Katrā ziņā, lai cik skaista, Tumšā ragana nekādi nebija persona, kuru gribētos sev redzēt blakus. Augstprātīga, apsaukājas... Kurš gan gribētu kaut mēģināt ar tādu pūķi sastrādāties? Sliktāk, nekā ar kašķīgāko sievasmāti! Šo iedomājoties, Janam sanāca smiekli.

Viņi dosies ar citu auto, kura vadītājs nesteigsies tik ļoti. Gan jau kāds auto parādīsies, un ātrāk nekā pēc diennakts.

[Romija]

Nesteidzība ir panākumu atslēga.
Tomēr Krisam divreiz nebija jāsaka — viņš devās uz busiņu. Ceļa rādītāja bija Sibilla, pat ja busiņš piederējās Tumšajiem.

[echo3]

Ak, sveicināti! - Sibilla saulaini uzsmaidīja melnā autobusiņa šoferim. Viņai nesagādāja nekādas grūtības ne noskenēt cilvēka auru, ne arī uzlabot viņa jau tā visai labo garastāvokli. Tāpat vien, tīri cilvēciski. Jo tad var "citādi" paņemt no cilvēka kripatiņu prieka. Šobrīd Sibillai to nevajadzēja, bet paradums paliek paradums.

Burve apsēdās blakus šoferim, jo netaisījās stīvēties un jaukt spēli Orfejam. - Pagaidām braucam taisni uz priekšu. Man, ziniet, redzes atmiņa ir krietni pārāka par visādu nosaukumu atcerēšanos, tāpēc teikšu, kur jāpagriežas. - Viņa mēļoja koķetus niekus, bet tas jau arī bija tas, ko vajag. Braukt pēc kompasa. Kas zina, kā ir līkumojis scepteri paņēmušais?

[Mattiass]

— Sveiki, — Daniels pasveicināja šoferi un ierausās otrajā rindā, tā, lai varētu no turienes vērot ceļu.

Tumšais un Gaišais… ar Scepteri. Vai varētu būt, ka patiesībā viņu krāsas neko nenozīmē un nolūki ir pavisam citi, vai arī pretēji ierastai pārliecībai? Blēņas. Tādam Gaišajam vajadzētu būt pilnīgi trakam. Bet ja nu tomēr? Un ja nu viņš ir traks? Nebūtu pirmā reize. Tie ir Tumšie, kuri rīkojas krietni brīvāk. Ja sagrib — izdara kādam labu. Ja domas mainās — atnāk par to pieprasīt atlīdzību. Un kam gan tādu Scepteri varētu vajadzēt? Labi, pieņemsim, Gaišais grib kaut ko jūtami uzlabot. Ko viņš iesāktu? Hmm… ir paredzēts saules aptumsums. Kaut kas saistībā ar to?
— Tā būs kāda no observatorijām, — Tumšais skaļi izteica pieņēmumu, izklausīdamies krietni pārliecinātāks, nekā patiesībā bija, un tobrīd īsti neaizdomādamies, kādu iespaidu šis no konteksta atrautais apgalvojums atstās uz citiem, kas tuvumā.

[Sindra]

Tā kā Greisa nebija paklausījusi Sebastjana norādei, tuvojošos mašīnu izlaist, tā, protams, apstājās.
Šofere bažīgi palūkojās uz Greisu, kad tā bija atvērusi mašīnas durvis. - Sveika. - viņa sveicināja Greisu un pasmaidīja tumšajai.
- Grūti bija tevi atrast. - viņa kā atvainodamies noteica. Protams, Greisas burvestības iespaidā, sieviete bija pati piemirsusi savu galamērķi un pārliecināta, ka viņai bija jāatrod Greisa, lai aizvestu viņu, kur nu vajag.

Tā kā gaišie bija atteikušies izmantot šo auto, Greisa devās ceļā viena.

Mašīna uzsāka kustību, un ceļa malā gaišie palika vieni.
- Tu man nepastāstīji, kur mēs dodamies. - sieviete jautājoši uzlūkoja Greisu.
Šofere noteikti nāca no biznesa sieviešu aprindām. Viņai mugurā bija smalks haki krāsas kostīmiņš. Koptas rokas, ar neuzkrītošu manikīru. Uz pirkstiem bija dārgi gredzeni. Un arī ap kaklu bija ķēdīte, ar kulonu, kurš nebija vienkāršs spīgulis.
Uz mašīnas aizmugurējā krēsla mētājās dokumentu mapes ar kādu konferenci. Gar to visu gan Greisai nebija nekādas daļas. Un to, ka sieviete nokavēs savu personīgo tikšanos, tumšo īpaši neuztrauca.
Tādas bija tumšo metodes un tā viņi bija pieraduši.

Sieviete nebija pārāk runīga. Viņa vienkārši pildīja Greisas pavēles un brauca, kur viņai lika.
Kad viņas bija ceļā jau tādu laiciņu, tumšās telefons ieskanējās, paziņojot par īsziņas pienākšanu. Tā bija no Mariusa. Tu kaut kur brauc? Tev ir sliktas prognozes. Es teiktu, ka transports avarēs.

* * *


Sebastjans un Ņina pārliecinājās, ka šī nudien nebija pati apdzīvotākā vieta. Pie jebkuriem kapiem katafalku būtu ātrāk sagaidīt, nekā šeit kādu mašīnu. Te pat katafalki nebrauca, jo kapi bija seni un tajos apbedīja reti.
Kopš Greisas aizbraukšanas bija pagājušas kādas minūtes divdesmit, kad no pagrieziena iznira vēl viena mašīna. Izskatījās pēc samērā jauna gada gājuma mersedesa. Šim pie stūres sēdēja vīrietis, kurš atgriezās mājās no naktsmaiņas. Viņš nesteidzās, neko nekavēja. Taču bija diezgan saguris. Viņa domas kavējās pie iespējas nokļūt gultā.

* * *


Busiņa šoferis sagaidīja, kad viņa mašīnā sakāpa visi braukt gribētāji, un kā jau maģijas apmāta persona, pret to neiebilda. Šoferis bija labā garstāvoklī un Sibillas ķoķetēšana, viņu padarīja vēl laimīgāku. Viegli piesarcis, viņš smaidīja ūsās un stūrēja auto tur, kur Sibilla viņam lika. Kad Daniels noteica par observatorijām, šoferis jautājoši ierunājās: - Ja? Jums ar tas aptumsums interesē? - vīrietis bija informēts par notiekošo.
- Bet viņš jau drīz būs cauri, ne? Kādos divos dienā bija jāskatās. - tāpat arī šoferis nezināja vai viņa pasažieri meklē observatoriju.
- Tad jums uz Grīnviču vajag? - skatiens jautājoši uzlūkoja Sibillu. - Tur šodien kaut kādi pasākumi. Saistībā ar to aptumsumu. -

Šoferis sekoja Sibillas norādījumiem, kā braukt, bet pagaidām vēl nevarēja noteikt, kas tieši bija sceptera ņēmēja galamērķis. Varēja būt, ka tā ir šofera minētā Grīnviča. Tas bija iespējams.

[Rouzijs]

- Lai tev par to galva nesāp. - Greisa īsi noteica Sebastjanam pirms iekāpt mašīnā. Turklāt, neviens īsti nebija teicis, ka viņiem ir jāsadarbojas, jā, viņiem bija jāatrisina sceptera jautājums, bet neviens nenorādīja, ka burvei būtu jāseko Gaišajiem un viņu ideoloģijai. Baltmate varēja darboties viena, varbūt, ja liktenis būs lēmis padalīsies ar savu informāciju, bet pašreiz neviens no Gaišajiem nebija pelnījis ne kripatiņu no viņas zināšanas.
Varbūt, iespējams, viņa varētu atvērt acis Krisam, jo viņš bija jauns un vēl nepieredzējis, bet pārējie? Tie vienkārši šķebināja.

Baltmate iekāpa mašīnā un aizvēra durvis, viņa jauki pasmaidīja steidzīgajai šoferei. - Jā, šī ir īsta nekuriene. - Viņas taču bija tik labas draudzenes, tik tuvas, ka šī jaukā būtne viņu aizvedīs kaut līdz mēnesim un atpakaļ.
- Es tev teikšu, kur braukt... man te kaut kur ir koordinātas. - Izvilkusi telefonu no savas somiņas Greisa it kā ieslēdza gps un brauciens varēja sākties. Jā, viņa nenožēloja, ka ir apturējusi mašīnu, viņai nebija žēl, ka šī sieviete nokavēs savu tikšanos. Zilais skatiens nopētīja viņas apģērbu, mašīnas aizmugurējo sēdekli, visu, visu, bet nekas īsti nepiesaistīja uzmanību.

Jau kādu brīdi Greisa nelūkojās telefonā, viņa domīgi raudzījās ārā un ziņas pienākšana teju atsauca burvi atpakaļ realitātē. - Tur tajā krustojumā griez pa labi. - Viņa vēl īsti nokomandēja, kur viņām jābrauc. Un atbloķējusi telefonu izlasīja Mariusa ziņu.
Jā, vienu kļūdu baltmate bija pieļāvusi, viņa nebija ielūkojusies varbūtībās un tagad Mariusa ziņa bija kā pļauka sejā. Pirksti uzrakstīja atbildi. It kā tevi tas interesē. Greisas acu priekšā vēl joprojām rēgojās iepriekšējā burvja ziņa, par to, ka viņam bija prieks gaišmati pazīt, par to sieviete turēja ļaunu prātu, bet tomēr... Vai tu mani uzmani? Sekoja nākošā ziņa tūlīt pēc iepriekšējās.

- Mēs tūlīt būsim klāt, tepat aiz stūra. - Greisa pasmaidīja un vēlējās pamest mašīnu, lai vai kā viņa reizēm neciestu Mariusu, viņam nepaklausīt būtu klaji stulbi.

[Roviela]

Jans atviegloti nopūtās, un gandrīz pamāja ardievas Greisai ar plaukstu, tik priecīgs viņš bija, ka abi Gaišie bija tikuši vaļā no tik nepatīkamas Tumšās. Jāsaka, visā savā mūžā, un tas nemaz nebija īss, Jans nebija sastapis Tumšo, kas uzvestos tik briesmīgi. Labi, ka līdz šim ar Greisu sadarboties nevajadzēja, un puisis nenožēloja nevienu mirklīti bez Tumšās raganas.
Bet ar to, kā jau teicām, lai tiek galā inkvizīcija un Dienas sardzes priekšniecība.
Viņi dodas strādāt, un puisis izmeta no galvas Greisu ar visām viņas problēmām.

Mašīnas, protams, nebrauca, jo, acīmredzami te tiešām nebija paredzētais ekskursijas laiks. Līdz beidzot viena parādījās. Bet...
Sebastjans apturēja auto, iedvešot šoferim, ka ir viņa labs draugs vai kolēģis, kam braucējs reizēm mēdz atdot šofera vietu, lai pats palaiskotos blakus sēdeklī. Tā, Janaprāt, būs labāk. Pirmkārt, braucējs ir noguris, bet Jans nē, un, otrkārt, nevienam nebūs jāstāsta un jārāda, kurp braukt.
Ja atklāti, tad Janam vienkārši patika auto un braukšana, un viņš to prata.
Kā ir ar ceļu un varbūtībām?

[echo3]

Braucot, Sibilla sauca pagriezienus, reizē cenšoties izprātot, uz kādu Londonas vietu viņi dodas. Pēc kāda laika virziens jau bija konkretizējies, un burve sāka rēķināt varbūtības katrai no iespējamajām vietām. - Griničā ir pasākums? Jā? - Par aptumsumu viņa zināja, un Griničas observatorija bija pat ļoti ticams mērķis. Tiesa, lai novērotu saules aptumsumu, observatoriju nevajag, tāpat Sibilla pagaidām nekādu saikni starp Amēlijas scepteri un observatoriju nespēja iedomāties. Bet virziens bija pareizais. Burve uzsmaidīja šoferim, - Nu bet to taču nevar laist garām, vai ne? - Ja izrādīsies, ka gredzens-kompass kādā brīdī norādīs uz citurieni, vienmēr var izgudrot jaunu stāstiņu.

Šo rakstu rediģēja echo3: 16.05.2015 18:14

[Džea]

Svā ziņā, Ņina atviegloti nopūtās brīdī, kad Tumšā aizbrauca. Vismaz nepatīkamā gaisotne bija projām un viņa kopā ar Janu varēs turpināt darbu vieni. Pa savam. Tu tiešām domāji ka es grasos viņai sekot? Jautājums Janam kamēr viņi vel stopēja mašīnu.Uzsvars uz vārda viņai. Nē nē Vai arī kolēģis bija iedomājies ka Ņina metīsies viņai virsū? Ai kāda starpība. Varbūt arī mazliet laiks bija jāpagaida, taču tepat vien bija mašīna. Protams, ka Ņina daudz labprāt sēdētu priekšā blakus šoferim. Un ja šis kungs apsēžas aizmugurē, tad sieviete priekšā.

[Roviela]

Jans paraustīja plecus.
- Nē, vispār jau es domāju, ka strādāt kopā bija inkvizīcijas pavēle, un tāpēc mēs dosimies kopā, neskatoties uz savstarpēju nepatiku. Visādā ziņā, mēs sekosim Tumšā aurai un par visu atrasto ziņosim visiem pārējiem, ko darīs Greisa, lai paliek viņas ziņā.
Pavēles viņš saprata, un puisim nebija ne mazāko grūtību tām klausīt. Pieradums vēl no kareivja gadiem.

Auto bija klāt, un Jans sāka nodarboties ar šofera 'apmāšanu'. Varbūt cilvēks vienkārši sagribēs pagulēt aizmugures sēdeklī? Miegs taču nāk?

[Mattiass]

— Vai tad jūs šodien jau kādu tā aptumsuma sakarā esat kaut kur vedis? — Daniels izklaidīgi pie šofera painteresējās, reizē prātodams, ka tas scepteris arī ceļā varēja iet pēdu jaucējiem no rokas rokā un sākdams ar jaunu interesi pētīt ceļu, pa kuru viņi brauca, ja nu tas šķērso jau piefiksētās Tumšā pēdas vai vēl ko interesantu.

— Drīzāk Londonas Universitātes, — Denijs pašūpoja galvu. — Tas prasās pēc privātas, nevis publiskas ballītes. Vai kāda sena, milzu saules pulksteņa. Vai kaut vai Stounhendžas, ja izbraukt no Londonas.
Viņa neskaidrā pārliecība, ka nozagšana ir kaut kā saistīta ar saules aptumsumu pieņēmās spēkā, un viņš pat nespēja īsti izskaidrot, kāpēc. Labākajā gadījumā izskaidrojums būtu kaut kas līdzīgs šim: Artefakts, kurš ļauj jaudīgi burties, ļauj veikt kādu rituālu, kurš prasa daudz spēka. Laiki aizdomīgi sakrīt. Ja gadījumā saules aptumsums būtu buršanās mērķis, tad vajadzētu kādu pa to notēmētu teleskopu. Ja saules aptumsums būtu buršanās komponente, tad vajadzētu ko līdzīgu saules pulkstenim. Lai, piemēram, kaut kas notiktu brīdī, kad zudīs ēnas… Uz šīm domām viņu vedināja apstāklis, ka scepteris ir pie Gaišā, kuram tā nozagšana var saistīties ar augstiem mērķiem, kuri attaisno kapeņu atstāšanu bez aizsardzības. Tātad tas nebūs nekas piezemēts. Ja zaglis būtu Tumšais, tad, jā, tad motīvs mierīgi varētu būt lietošana savam priekam. Bet Tumšais līdzdalībnieks? Viņš var nemaz nezināt, priekš kam Gaišajam vai Gaišajai tas scepteris. Viņam gan jau kaut ko par palīdzību piesolīja, un viņam solītais patika.

Bet protams, ka viņi kavējas. Zādzība notika naktī, tagad ir pēcpusdiena. Nekādu cerību aizsteigties priekšā. Ja vien… Daniels sāka zvanīt uz Dienas Sardzi, un, ja vien Deins viņā klausījās, izklāstīja savus apsvērumus (pārējie, kas busiņā, mierīgi varēja tajā klausīties). Viņš cerēja, ka varbūt nav par vēlu uz ticamākām vietām aizsūtīt dažas patruļas, lai pārbauda, ka tur nekas tamlīdzīgs nenotiek. Kā nekā, bija Dienas Sardzes laiks.

[Romija]

Kriss sēdēja vistālākajā busiņa aizmugures rindā. Viņš klausījās sarunās, bet savus pieņēmumus par galamērķi neizteica. Viņam nebija ne jausmas. Teorija par kleptomānu bija pa lielam izgāzusies. Atceroties meiteni pie krusta, Kristoferu pārņēma vainas apziņa, ka viņš to bija vienkārši pametis. It kā nevarēja iedomāties, ka Tumšie faktu par mirušo varētu ignorēt. Tālākie notikumi bija aizslaucījuši domas par mirušo, bet tagad tās tagad atkal uzkāpa un apsēdās uz sirdsapziņas. Varbūt kāda Sardze atsūtīs vēl kādu, lai to nokārtotu.

Mēģinot nokratīt šādas domas, Kriss vērās ārā pa logu. No vienas puses viņiem bija kompass sceptera virzienā. No otras puses...

"Klau, bet ja nu tas... tā nūja," viņš izvairījās pieminēt īsto nosaukumu svešā šofera klātbūtnē. "Ja nu nūja ir salauzta? Kāts nolauzts vai kā?" Kriss gan nezināja, ko šādā gadījumā būtu jādara. Līdz šim nebija izskanējusi doma par to, ka scepteris varētu vairs nebūt vesels. Ja nu viņi sekoja kātam, kamēr spārni aizgāja ar tumšā pēdām, bet lode varbūt gulēja zem mirušās? Ko tad? Nepietiktu, ja viņi noliktu vietā kātu. Krisam vajadzēja palīdzību šīs domas šķetināšanā, ja tas arī citiem šķistu svarīgi. Varbūt viss, ko viņi varēja, bija doties un meklēt, kas ir aizgājis ar Gaismas pēdām.

[Mattiass]

Kamēr gaidīja savienojumu, Daniels atskatījās un enerģiski pamāja.
— Ja nu tā ir izjaucama…
Gaišo sīcim, kā izskatījās, mēdza ienākt prātā labas idejas. Taču garākā diskusijā dziednieks pagaidām neiesaistījās, pievērsdamies atpakaļ ceļam un sakariem.

[Sindra]

- Ja? Jau esam klāt? - Greisas šofere pat izklausījās nedaudz pārsteigta. Galu galā, necik tālu jau viņas nebija aizbraukušas.
Taču ieskatoties sava brauciena varbūtībās, arī Greisa pamanīja, ka kaut kas nelāgs priekšā gaidīja. It kā jau varēja mēģināt izlabot, bet vieglāk un drošāk bija pārsēsties citā mašīnā. Ja neko vairāk, tad sieviete bija atvedusi Greisu tuvāk civilizācijai un lielākai ielai, uz kuras braucamos varēja noķert daudz vieglāk, nekā kapos.

Greisas telefons ieskanējās vēlreiz. Mariuss. Jā. Tu man esi vajadzīga bija vīrieša atbilde.
- Pēcpusdienā solīja lietu. Paņem lietussargu. - pirms Greisa izkāpa no mašīnas, viņu aizturēja sievietes balss. Viņa smaidīja un piedāvāja tumšajai savu lietussargu.


* * *

Sebastjana apmātais šoferis bija piekritis atpūsties uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa un tā nu abi gaišie varēja sasēsties priekšā un vērot ceļu.
Braucot prom no kapsētas, tumšais bija izmantojis visai nomaļus un mazus ceļus, kas lika domāt, ka viņš diezgan labi pārzin apkārtni.
Varbūtības par iespējamām avārijām neuzrādījās. Galu galā, Sebastjans bija lielisks šoferis un citādais. Kāpēc, lai viņa vadītais auto avarētu...
Kamēr Sebastjans vadīja auto, viņam zvanīja telefons. Numurs noteicējs uzrādīja, ka zvanītājs ir Deina vietnieks Alekss.


* * *

- Esmu Pīters.. - Orfeja 'paziņa' jau paspēja stādīties priekšā Sibillai. Arī nosaucot savu vārdu, viņa sejā parādījās omulīgs apsārtums. Viņš nedaudz kautrējās.
To gan viņš aši centās slēpt, sparīgi mājot ar galvu un novirzot sarunu citās sliedēs. - Jā, jā... Griničā vienmēr ir pasākumi, ja kaut kas dīvains ar debesu ķermeņiem notiek. Vai tad Jūs nezināt? Neesat vietējā? - viņš apjautājās. - Tas meridiāna stars. Naktī esat redzējusi? Tik romantisks skats. - viņš jau atkal nedaudz piesarka.
Un Vilim pat nebūtu jārēķina varbūtības, viņš jau varētu bez apdomāšanās dot teju vai visus deviņdesmit deviņus procentus, ka līdz brauciena beigām Pīters būs uzaicinājis Sibillu uz kafiju.

Kristoferam neviens neliedza prātot. Tiesa, cenšoties atcerēties kas notiek sardžu operāciju vietās, kas nu viņiem bija mācīts teorijas klasēs, nekur tā īsti netika minēts, ko dara ar mirušajiem cilvēkiem. Taču atmiņā kaut kur fgurēja kaut kas par vietas uzkopējiem un diez vai tās bija atmiņas par mācīto cilvēku augstskolā. Lai gan mācīties divās skolās vienlaicīgi bija grūti un jauneklim bija zināmas problēmas reizēm nošķirt informāciju.
Kaut ko viņš atminējās arī par artefaktiem un kā Emīlija brīdināja, ka ar maģiskiem artefaktiem joki esot mazi. Tos labāk nemēģināt izjaukt, lai pārbaudītu, kas lācītim vēderā. Protams, tas neizslēdza iespēju, ka pieredzējušāks burvis var tomēr mēģināt artefaktu izjaukt.

Deins atbildēja uz zvanu. Lai gan, pareizāk būtu teikt, ka Deins pacēla klausuli. Pirmajā mirklī Daniels nesadzirdēja nekādu atbildi, tikai kolēģa elpu klausulē. Deins tā mēdza darīt. Kad viņam bija slikts garstāvoklis. Tas patiesībā nozīmēja, ka viņš nevēlas runāt, taču pienākumi piespiež.
Tomēr iestarpinājis kādu jā starp Daniela teikto, tumšais varēja pārliecināties, ka viņš tomēr runā ar savu priekšnieku.
Viņš noklausījās, kas Danielam bija sakāms. Aizsūtīšu Verneru, lai izrīko patruļas. Es pats šobrīd nevaru. Šķiet, ka Lanselotam kaut kas aiz ādas un Eržebetai ir migrēna. viņš vairāk nebija noskaņots runāties un centās pārtraukt sarunu pēc iespējas ātrāk. Daniels zināja, ka Eržebetas, tās saucamās migrēnas, Deinu kaitināja.

Tikmēr arī Orfeja telefons ziņoja par īsziņas saņemšanu. Tā bija ziņa no Eržebetas. Nekas daudz. Tikai smaidiņš, kas simbolizēja skūpstu. Dienas Sardzes priekšniece bija rotaļīgā noskaņojumā.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 16.05.2015 23:58

[Mattiass]

Priekšnieces vietnieka tamlīdzīga izturēšanās dziednieku nebiedēja, kad zvans bija par aktuālām darba lietām (un tas gandrīz nekad nemēdza būt citāds), tālab, nesamulsis, Daniels ātri izklāstīja domu, paklausījās, ko Deins par to teiks, un pabeidza sarunu. Skaidrs. Šodien birojā labāk nerādīties.

Viņš turpināja vērot ceļu.

Nez, vai šofera jā, jā varēja nozīmēt, ka kādi Citādie pēdējās dienas laikā viņa pakalpojumus jau izmantojuši? Taču Denijs sarunā nejaucās. Pagaidām nejaucās. Var gadīties, ka Sibilla pati to noskaidros. Un, starp citu, būs jāpainteresējas pie Nakts Sardzes par to Orfeju. Nez, vai Inkvizīcija maz par viņa iesaistīšanos zina.