'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Elernass]

Tur tajā vietā... Orfejs ar galvas mājienu norādīja uz pleķi kapsētā no kura nāca tumša aura ir aprakti bandītu noslepkavotie līķi. Viņi savus upurus veda uz kapsētu un tur arī nogalināja. Ir redzama ciešanu atblāzma. Nekāda sakara ar scepteri tam nav. Kas attiecas... Orfeja atbildi pārtrauca Citādo izskaidrošanās. Viņš apklusa un sekoja Krisa rīcībai. Redzot atrisinājumu, lūpu kaktiņos iegūla tikko jaušams smīns, taču tajā nebija ne miņas no izsmiekla - drīzāk pat tāda kā atzinība.
Viņš pievērsās atpakaļ sarunu biedram Baltais krusts ir mūka Abota kapa vieta. Viņš bija tas, kas kopā ar Amēliju iesprostoja Senos garus. Cik man zināms, nekādas papildus nozīmes krustam nav. Nu un apakšā zem kapellas ir iesprostoti Ļaunie gari. Kā tieši iesprostoti, es nezinu. Kā tieši viņi sēs nāvi un iznīcību pasaulē, es arī nezinu. Zināms, ka Citādie būs viņu pirmais mērķis. Tas arī šobrīd viss. Ejam! Orfejs pagriezās un sekoja Sibillai pa Gaišā pēdām.

Ejot garām Krisam un Vilim, viņš izmeta Pazemes Seno spēks ir līdzvērtīgs vairāku magu ārpus kategorijas spēkiem. Par vainu un sodiem var vienoties mūsu priekšniecības. Nav jēgas te palikt un barot garus, īpaši tev tas bija domāts Krisam nāciet!. Orfejs gāja tālāk, neskatoties, vai kāds viņam seko vai nē.

Šo rakstu rediģēja Elernass: 10.05.2015 17:34

[Roviela]

Jans noskatījās izrādi, ko sarīkoja Greisa. Nekā savādāk viņš to nosaukt nevarēja. Vai viņa patiešām būtu gatava par tādiem sīkumiem mest ugunslodes pa labi un pa kreisi? Tagad? Zinot, ka visi kopā ir vienā uzdevumā un viens tāds trāpījums nozīmē Inkvizīcijas spriedumu? Cik ļoti bērnišķīgi. Un nepiestāvēja tik skaistai sievietei. Vai arī viņa, īstenībā, valkā ilūziju, lai noslēptu īstas pasaku raganas izskatu?
Izrāde gan uz viņu pašu tā īsti neattiecās, bet nu... prieku par to viņš arī nejuta, galu galā Jans nebija tumšais.
Kriss sarīkoja otru izrādi, un tā bija tik tipiska jaunam Gaišajam, ka gandrīz izraisīja smaidu, ko puisis tomēr pamanījās nekādi neizrādīt. Ko gan Kristofers tur vēl grasījās sargāt? Sebastjanam šķita, ka visi ļaunie gari, kā Orfejs teica, ir jau izlaisti laukā. Nav jēgas tupēt, bet arī to Jans skaļi neteica, jo palikt pieteicās Vils, kas bija radījis nopietna un pieredzējuša sardzes darbinieka iespaidi pat tik īsā laikā, cik viņi te bija kopā.

- Labi, - puisis piekrītoši pamāja, - mēs iesim, jūs mūs pēc brīža panāksiet.
Sebastjans devās pa Gaišā pēdām turp, kur jau gāja Sibilla un Orfejs.

[Sindra]

Pie kapelas

Lai arī Kristofera centieni apsargāt atlauzto pagrabu bija pēc labākās sirdsapziņas, neko daudz tas nepalīdzēja. Saltums, kas valdīja apkārt vēl joprojām bija nedaudz sajūtams. Lai gan visiem citiem, izņemot Kristoferu likās, ka tas tā kā izplēnē. Tikai Kristofers to nemanīja, jo puiša nervi bija pārāk saspringti, viņa prāts uztraukts, lai pamanītu, ka apkārtnē kaut kas mainījās. Galu galā, viņam apkārt bija daudz senu citādo un ne jau viņš pirmais bija līdis rakties zem pamatīgās akmens plāksnes. To darīja citi, seni citādie, un tagad jauneklis bija tā kā sanācis vainīgais. Kā gan tur neuztraukties.

Lai nu kā, no lūkas neviens ārā nekāpa un patiesībā, ja citādie vēlējās, viņi jau varēja sakrāmēt atlūzas atpakaļ uz pagraba durvīm un pēc tam salabot plātni ar maģijas palīdzību. Vai tas palīdzētu? Tas bija cits jautājums. Bet vismaz kaut kas būtu lietas labā darīts.
Daļa citādo jau bija devušies pa pēdām, pakaļ scepterim, iespējams, ka arī pārējiem nebija vairāk ko kavēties.


Pa pēdām

Sibillai un viņas kompanjoniem sekojot kompasam, sanāca iet pa citādā pēdām, kuras bija atstājušas gaišā burvja auru. Kā jau Sibila un Ņina iepriekš bija noskaidrojušas, tās bija vedušas prom no kapelas, visai taisni līdz robežai, kur viņi izgāja no dīvaini apburtās zonas un nokļuva Haigeitas kapsētā parastajā. Cik nu parastajā. Ļaudis stāstīja, ka arī te spokojas un redzēti pat vampīri. Cik daudz tas atbilda patiesībai, to vēl nevarēja zināt.

Sekojot aurai, Sibilla bija citādos aizvedusi līdz kādiem Haigeitas aizmugures vārtiem, kuri laikam jau šim gaišajam bija zināmi, jo viņš tos bija izmantojis, lai pamestu kapsētu. Sibillas kompass vēl joprojām rādīja to pašu virzienu, kurā plūda citādā aura. Te, pie ielas, izskatījās, ka citādais bija izmantojis transportu, jo auras atstātā svītra bija palikusi daudz vājāka. Citādais bija sācis pārvietoties ātrāk. Pēdas veda centrālLondonas virzienā.

[Romija]

Skatoties kā vairāk vai mazāk pazīstamie biedri viens pēc otra viņu pamet, Kriss izvilka rokas no kabatas, atbalstīja uz ceļiem un uz brīdi noslēpa seju plaukstās. Pēc tam viņš ļāva pirkstiem izslīdēt cauri matiem, saslēdzoties pie skausta. Tā arī viņš palika - nokārtu galvu un nekustīgs. Apkārtējo gaitas šķita kā aiz sienas un uz viņu vairs neattiecas.

Ar katru brīdi Kriss arvien skaidrāk apzinājās, cik ļoti dēlī ir visu salaidis, pat je nebija ne pirmais, ne vienīgais. Kā viņš bija steidzies un ļāvies ietekmēties no Greisas steidzības. Viņai cepums noteikti neprasīja apstāties. Viņa drīkstēja, Kriss — nē. Bet tieši Kriss bija gājis tālāk. Un tagad? Izlaidis pasaulē garus, kam pat ar Sardžu priekšniecības spēkiem būtu par maz. Vietā, kur cieši saāķēti atradās Kristofera pirksti, bija jākrīt giljotīnai. Kriss nopūtās. Ceļš uz kapsētu kā cilvēkam būtu bijis tik ļoti citādāks. Dzīve nezinot būtu bijusi tik ļoti citādāka. Lai nolādēta...! Kriss iesāka spēcīgu domu, ko raidīt savas iniciatores virzienā, tomēr laikus aprāvās un spēji pacēla skatu, uzmeklējot Vilu. Viņš vienīgais nebija viņu pametis.

"Kas tagad būs?" skumji samiernieciskā tonī Kristofers vaicāja. Viņā vairs nebija ne bravūras, ne spīta. Zilās acis nedaudz gurdi vēroja skolotāju.

[Urdrunir]

Nekas nebūs. Es tikai uzlikšu... ē... signalizāciju. Lai mēs zinām, ja kāds izmanto izeju no kapenēm. Vilis teica tieši "izeja". Laikam viņu vairāk satrauca tas, kas bija pazemē iekšā. Citādie, kas uz savu galvu līstu pagrabā, viņaprāt drīkstēja to darīt. Cilvēki tur tāpat iekšā netiktu. Cilvēki patiesībā nemaz šajā kapsētas daļā nespēja nonākt bez citādo palīdzības. Pēc īsa paskaidrojuma mags pazuda skatienam. Laikam jau atkal slīdēja dziļi krēslā. Un pēc dažiem mirkļiem atkal parādījās. Šoreiz viņa pēdas zemē bija iegrimušas vēl dziļāk nekā iepriekš skatoties uz būvi. Ar grūtībām Vilis izvilka savas kurpes no zemes un kā samircis suns nopurināja kājas.

Kristofera sejā tumsnēja tādas bažas, ka Vilis klusām iegrudzinājās. Vai dieniņ! Cel taču to snuķi gaisā! Ko tu vispār tāds kā nāvei nolemts? Vai tev liekas, ka tu kaut ko esi salaidis dēlī? Nomierinies! Tu neesi izdarījis neko, kas nav tavās pilnvarās. Tu esi Nakts sardzes darbinieks. Tev ir pilnvaras atrast scepteri. Un tu darīji to, kas tev pēc tavas saprašanas likās pareizi, lai atrastu sceptera pēdas. Saproti? Jā, tagad mēs visi gudri un zinām, ka durvis vaļā taisīt nevajadzēja. Jā, varbūt vadība to būtu paredzējusi jau iepriekš. Bet Lansels nav šeit. Jo viņš nevar būt visur. Jo viņš viens pats nav visa gaisma. Tu es Gaišais. Tu esi daļa no mums visiem. Un, kamēr vadība nevar visur izskraidīt pati, tikmēr viņiem jāpaļaujas, ka tu kā viņu vietnieks darīsi to, kas ir pareizi. Viss! Ejam, nē skrienam pakaļ pārējiem!

Vilis pamāja ar roku Krisam, lai tas seko, un uzsāka steidzīgu soļošanu tajā pašā virzienā, kurā bija devusies lielākā grupas daļa. Patiesībā ir tikai viena lieta, ko tu izdarīji nepareizi. Nevajadzēja tā uzreiz lēkt uz ecēšām un uzņemties uz sevi visus grēkus. Zini, kāpēc es Greisai piesējos? Mags paskatījās uz jauno kolēģi un mirkli pagaidīja atbildi. Citādajiem bija jādod iespējai izvērtēt vismaz dažas pirmās idejas, kas ienāca prātā. Tā ir tāda spēka cīņa. Līgums ir domāts, lai saglabātu līdzsvaru, vai ne? Diezin, vai bija jāpaskaidro, ka Vilis runāja par abu sardžu pārsvarā ievēroto līgumu. Bet Tumšajiem nevar uzticēties. Greisa ir stipra ragana. Tu nezini. Varbūt viņa ar nodomu centās tevi nostādīt situācijā, kur tu, labu gribēdams, izdarītu kaut ko, kas vēlāk izrādītos neizdevīgi gaišajiem. Tāpēc es vienkārši viņu centos nedaudz iegrožot. Ja mums jāstrādā kopā, ir labi, ja otra puse no tevis piesargās. Viņi, redz', te Londonā izskatās stiprāki nekā Nakts sardze. Paskaties! Uz šo uzdevumu vien atsūtīja divus pirmā līmeņa magus un vienu otrā. Un birojā gan jau palika vēl vismaz pārītis tik pat spēcīgu. Mēs par visiem kopā neesam tik stipri. Tāpēc jāspēlē gudri. Ja ir iespēja nostiprināt savu pozīciju, tad tas jādara. Saproti?

[Romija]

Kriss netraucēja Vilim likt signalizāciju. Lai arī ko bija teikuši citi, tas laikam nozīmēja, ka ļaunums vēl ir tur iekšā. Pēc tam viņš sekoja Vilim.

Lai arī Vilis varbūt izskatījās tikpat sauss kā cepums, viņš runāja pavisam citu valodu. Un lai arī viņš pieminēja muļķību, tomēr tas bija savādāk. Kriss zināja, kas ir līgums. Un tagad viņš daudz labāk saprata situāciju. Tā vietā, lai sāktu atvainoties un smilkstēt, viņš apņēmīgi pamāja ar galvu. Tikai viena lieta Viļa pieņēmumos šķita dīvaina.

"Man likās, ka Amēlija mūs ir sapnī uzrunājusi pēc savas izvēles, nevis bosi atsūtīja," viņš ieminējās, platiem soļiem sekodams otram Citādajam. "Vai arī no visiem uzrunātajiem viņi izvēlējās mūs? Tu neesi šejienietis, vai ne? Bet tāpat bija sapnis," Kriss tā kā jautāja, tā kā skaļi prātoja. "Hmmm..." viņš iegrima pārdomās.

Teju katrā jautājumā bija pretrunas. Par izvēli. Par gariem - iekšā vai ārā. Kamēr viens otrs izteica skaļus viedokļus, Vilis bija lietas skaidrojis. Tas Krisam patika. Zem žaketītes un pabālā tēla slēpās stingrs pamats. Attālinoties no kapenēm, arī Kriss centās izskatīties arvien pārliecinātāks un noteiktāks. Pleci vairs netika uzrauti, skatiens nešaudījās apkārt un rieva pierē izgludinājās.

[Mattiass]

Ziņas bija ļoti fragmentāras un radīja jaunus jautājumus, uz kuriem Orfejam atbildes noteikti bija, taču tos Denijs pagaidām pietaupīja un devās līdzi. Galu galā, derēja apskatīties, kas notiks tālāk. Patiesībā, noderīgāk viņam būtu šķitis sekot Tumšā pēdām.
— Par to sekošanu — vai visas oliņas vienā ligzdiņā likt ir prāta darbs? Kādam tomēr būtu jāpaseko Tumšajam arī. Ja atradīsies, varēs saņemt ciet un iztaujāt, — Daniels neturēja sveci zem pūra.

[Roviela]

Jans uz brīdi apstājās, lai atbildētu Tumšajam.
- Es varu sekot tām pēdām,- viņam nebija iebildumu ļaut, lai laurus plūktu, t.i., scepteri atrastu citi.
- Tikai pagaidīsim abus manējos, - bija skaidrs, ka burvis bija pārliecināts par to, ka abi iepalikušie drīz būs klāt, - varbūt viņi gribēs piedalīties vajāšanā, ja vien kāds cits negrib jau uzreiz.

[Rouzijs]

- Hmm... - Greisa domīgi novilka.
- Es nedomāju, ka scepteri ir paņēmis Gaišais. - Tas izklausījās nepareizi, lai gan baltmate labprātāk vainotu gaišos nevis tumšos. Tomēr... - Tur noteikti ir noticis kāds rituāls, rituāls, kurš ļāvis samainīties vietām, parādot nepareizās auras, vai arī viņiem ir bijis kāds cits spēcīgs artefakts, kurš nojauc pēdas, tāpat kompass var nestrādāt, bet pašreiz tas ir mūsu vienīgais pavediens. - Šķita, ka dusmu ugunis vismaz uz brīdi bija pagaisušas, tomēr nevarēja noliegt, ka šī sadarbība ar gaišajiem viņai joprojām likās stulba.

[Mattiass]

Daniels pienāca pie Greisas.
— Vai tu varētu pasekot Tumšā pēdām, lūdzu? — dziednieks pieklājīgi palūdza un pieklusināja balsi. — Lai tur ir kāds no spēcīgākiem mūsējiem. Tu jau pati redzi, kādi ir šie, — viņš pameta ar galvu Gaišo virzienā un pavisam klusu piebilda: — Turklāt, ja viņu atradīs un neviena no mums tur nebūs, tā mēs viņu arī neredzēsim. Uzreiz aizvedīs uz Nakts Sardzes biroju.

Orfejs bija vajadzīgs te, un Danielam nebija tik augsts līmenis kā abiem pārējiem Tumšajiem. Vajadzēja dabūt vienu no viņiem pa pēdām Tumšajam, un tas nozīmēja — Greisu. Viņš varēja tikai lūgt, nevis pavēlēt, bet cerēja, ka kolēģei pašai noklikšķēs un viņa nebūs ilgi jāpārliecina.

[echo3]

Sibillai nebija ilgi jāgaida, kad pamazām no kapsētas slēptās daļas sāka nākt arī pārējie. Kompass joprojām rādīja virzienu, kurā bija projām devies Gaišais. Vai arī Tumšais, lai gan Sibilla neredzēja nekādu pamatojumu Greisas apgalvojumiem par samainīšanos. Scepteri bija izgatavojusi Gaišā burve Amēlija, un viņas sekotāji, ļoti ticami, arī bija Gaišie. Jautājums vienīgi - kam īsti sekotāji? Kaut kāda reliģija? Kaut kāds pasaules glābšanas-no-tumsas plāns? Pats nepatīkamākais no visiem jautājumiem gan bija - kādā veidā visā šajā tagad ir iejaukta Inkvizīcija? Kuram vajadzēja atbrīvot Senos Garus? Kas saplānoja šo uzdevumu tā, lai kāds no grupas atvērtu durvis, neraugoties uz daudzajiem brīdinājumiem to nedarīt?

Sibilla gaidīja, lai sapulcējas visi. Tā kā kompass bija pie viņas, jautājuma, kam sekot, nebija. Sibilla dosies pa sceptera pēdām.

[Rouzijs]

Nē, nu kolēģa doma patiesībā bija vērā ņemama un Greisa labi saprata viņa bažas. Palūkojusies uz jaunpienācēju Tumšo, baltmate nopūtās. Viņš sievietei šķita interesants un izskatīgs, pasmaidījusi par savu domu, burve palūkojās uz Danielu.
- Labi. Man patiesībā ir vienalga, kam sekot. Tāpat kā šī sadarbošanās ir muļķīga. - Arī viņa runāja pieklusinātā balsī.

Nedaudz nolemti palūkojusies uz Sabastjanu Greisa pārliecinoši noteica. - Es arī sekošu Tumšā pēdām. - Pagaidām viņi divi? Vai vēl kāds? Ne ar vienu sieviete nevēlējās auklēties, bet tas visticamāk visiem bija skaidrs.
Tikai vēl viena lieta...
- Iedod man savu telefona numuru. - Greisa piefiksēja, ka viņai Daniela numurs nav, līdz šim nebija nepieciešama pēc tāda, turklāt viņi nebija mīļākie, lai viņiem būtu saikne.

[Mattiass]

— Jā, protams, es tev piezvanīšu, — Denijs savā laikā bija pierakstījis visu kolēģu numurus, kuriem tika klāt, jo izsaukt varēja dažādās situācijās un steigā gudrot, zīlēt vai varbūtībās skatīties, kurš no nezināmajiem abonentiem tas šoreiz varētu būt, pārāk aizraujoši nelikās. Laiku pa laikam tas atmaksājās, kā, piemēram, šajā reizē. Atlika tikai izvilkt telefonu un atrast katalogā Greisu (ar rokām, līdz telefona tālvadībai dziednieks vēl nebija ticis, turklāt pats aparāts bija diezgan nesen iegādāts). Ja vien pašai burvei tas joprojām darbojās, tam vajadzētu nozvanīt.

Pats Tumšais mags līdz ar to mierīgu sirdi varētu sekot Sibillai, lai apskatītos, ar ko tas viss beigsies, taču, pirms galīgi viņiem pievienoties, viņš pavēroja, ko darīs atlikušie Gaišie. Par pašu Sibillu un Sebastjanu skaidrs, bet Vilis ar Krisu? Tie abi laikam turēsies kopā.

[Sindra]

Vilis un Kristofers jau nekur nebija nozuduši un drīz vien panāca pārējo bariņu. Pat pirms vēl tie bija izlēmuši, ka kādam ir jādodas arī pa tumšās auras pēdām.

Sibillai bija kompass un tas vēl joprojām rādīja tādā pašā virzienā, kā gaišās auras pēdas.
Taču izskatījās, ka burvis bija izmantojis transportu, lai dotos tālāk. Tā kā nebija zināms, cik tālu viņš ir devies, tad iespējams arī sekotājiem vajadzēja padomāt par transportu.


Tumšās auras pēdas veda līdz robežai, kura nošķīra apburto teritoriju no pārējās kapsētas, nu un tad arī tālāk. Līdz Haigeitas izejai. Arī šis burvis bija izmantojis kādu citu kapsētas izeju, kuru Greisai un Sebastjanam tagad bija iespēja atklāt.
Pēc izkļūšanas no kapsētas viņi nokļuva ielas malā.
Kā izskatījās, tad tumšais tālāk bija devies ar transportu.

[Džea]

Nav skaidrs pa kuru laiku Ņina bija nolēmusi doties līdzi Janam un Greisai, taču pateikusi pārējam baram, ka dosies pakaļ Tumšajam, krieviete devās līdzi abiem. Galu galā negribējās īsti kolēģi atstāt vienu pašu kopā ar Tumšo. Turklāt pa Gaišā pēdām jau devās pietiekami liels bars.
Te kaut kur tuvumā ir takši? Pievienojoties Janam un Greisai, Ņina jautāja lūkodamās pēc viena.

[Rouzijs]

Greisa palūkojās uz Ņinu ar nepatikas pilnu skatienu.
- Kas tu esi? Stulbs cilvēks? - Acīmredzot šīs neprašas pieteikšanās doties līdzi pa Tumšā pēdām baltmati it nemaz neiepriecināja. Viņa labāk varēja sekot pārējiem, nevis viņiem. Un vēl labāk, Greisa sekotu viena pati bez liekām astēm.

- Mums nevajag taksi. - Laikam jau no turienes, no kurienes nāca šī svešiniece Citādie bija aprobežoti un iesprostotu kādā spēju krātiņā. Jo viņiem tik vienkārši bija nostopēt mašīnu, iedvest parastiem mirstīgiem pārliecību, ka tu esi viņu labākais draugs un likt, lai tas aizvizina, kur viņiem vajag. Bet nē, viņiem vajag taksi. Taksi!

Uz mirkli pārmetoši palūkojusies uz Danielu teju vai ar skatienu uzkliedzot viņam - ar kādiem neprašām tu mani te atstāj? Greisa izvilka no somas zvanošo telefonu un pamāja ar galvu. - Labi, ja mēs kaut ko atradīsim es tev paziņošu. - Bet tā, sieviete bija gatava doties, tikai ko tur Janam vajadzēja? Sagaidīt Krisu un Vili?
Bet vienalga, Greisa sekoja pa Tumšā pēdām, lai izietu uz ielas un mēģinātu nostopēt tur kādu braucošo mašīnu.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 13.05.2015 14:18

[Roviela]

Jans nebūt nesteidzās gluži skriet pa Tumšā pēdām. Viņš šo auru bija izpētījis līdz mazākajam sīkumam, tā teikt apošņājis, un spētu atšķirt no citām vēl labāk nekā sen pazīstamu kolēģu auras.
Burvis mierīgi pagaidīja visus, kas tad būs nācēji, un tad mierīgā solī devās pa savām paša pēdām, kas kopā ar Viļa un Tumšā atstātajām bija labi redzamas vismaz līdz maģiskajai robežai. Tālāk ar Vili viņi gājuši nebija.
- Mēs nevarēsim strādāt kopā, ja nodarbosimies ne ar darbu, bet gan savstarpēju apsaukāšanos, - puisis pavisam miermīlīgi ieteicās. Kāda starpība! Taksi vai parastu auto? - Ko pirmo ieraudzīsim piemērotu, ar to arī brauksim.

Kamēr nebija neviena auto, Jans piezvanīja Lanselam, lai noziņotu, ko viņi tagad dara. Priekšniecībai jāzina. Neko daudz laiku tas neatņēma, un tu re! drīz arī parādījās potenciālais braucamais.
Gaišais paskatījās uz Greisu. Nu? Rādīsi klasi? Vai man atkal būs jāstrādā?

[Džea]

Ne visi izmanto spējas savām ikdienas vajadzībām. Mis es esmu visuvarenā. Ņina nobolīja acis, taču nemaz netaisījās mainīt savas domas. Nē viņa paliks pie iepriekšējās idejas doties pakaļ Tumšajam.
Vai nu man tā liekas, vai arī Dienas sardze izrādās ar līmeņiem. Kamēr Greisa dabūja braucamo, klusāk tika pateikts Janam. Jā, varbūt arī Gaišie bija vairāk, taču Dienas sardzes darbinieki nenoliedzami bija līmeņos spēcīgāki.

[Urdrunir]

Jā, tumšie tā teica, ka arī viņus sapnī uzrunāja Amēlija. Bet cilvēkam uzticies pa pusei, gaišajam - par ceturtdaļu, tumšajam - nekad. Nedodu ne pieci, ka tikai viens no viņiem ir reāli aicināts, kamēr pārējie ir tikai atbalsta komanda, kas nozīmēta iet līdzi. Vilis paraustīja plecus soļojot blakus Krisam un pielika soli vēl nedaudz.

Pie pārējiem citādājiem viņš piesteidzās jau klusējot, un tikai vaicājoši paskatījās Sibillā. Vai viņiem jau bija izdevies izveidot rīcības plānu? Lielākā grupa bija paspējusi izsekot pēdām līdz pat kapsētas malai. Visapkārt atkal pletās ikdienišķā cilvēku pasaule, tas ir Londona. Un, lai kā arī negribētos, magam šī vieta nebija pārāk labi zināma. Vilis paskatījās pāri kolēģes plecam. Viņu interesēja pēc kā izskatās tas, ko Sibilla dēvēja par kompasu. Ātri prātā piemetis, ko īsti ar palīglīdzekli spēcīgs citādais var panākt, gaišais sataisīja nopietni seju un uz dažiem mirkļiem aizvēra acis.

Vai mēs sekosim pēdām vai centīsimies nokļūt turp, kur devās tas citādais, viņu pārtverot? Vilis painteresējās.

[Romija]

Kriss pat pasmaidīja, kad Vils nocitēja to pašu nodaļu par ticēšanu pusēm, kas arī Kristoferam bija iespiedusies atmiņā. Laikam jau viņam ar šo vīreli bija vairāk līdzības, nekā ar vienu otru pa priekšu aizgājušo. Tālāk Kriss gāja klusējot.

Kad viņi pameta kapsētas slēgto daļu un pamazām nonāca pie iepriekš neizmantotajiem vārtiem, Kristofers vēroja apkārtni, nu jau atkal mazliet juzdamies kā tūrists. Lai kas bija noticis pie kapellas, viņa vaibstos tas vairs neatspoguļojās. Nolēmis, ka kādam laikam sprēgāšanas pietiks, Kriss paklausīgi gaidīja tālākos norādījumus. Nesteidzies, teica cepumiņš, un šoreiz tam iztēlē piebalsoja arī vīrs ar salāpītiem elkoņiem.