'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Roviela]

Enerģijas izlāde bija labi sajūtama. Sebastjans paskatījās uz to pusi, kur palika kapella, un nodrebinājās.
- I have a bad feeling about this... - puisis nepārprotami citēja Zvaigžņu karus. Jau tā te bija slikta jušana, bet tagad šķita, ka te uzturēties vispār būs gandrīz neiespējami.
Kas tur ir noticis?

Jans pagriezās un pusskriešus devās atpakaļ uz centru, katram gadījumam sev uzlicis aizsardzības vairogu.

[Mattiass]

Pārgaidījis pirmo vilni, tumšais dziednieks pagājās tuvāk, lai varētu ieskatīties iekšā. Kapenes, ļoti var būt, ka visai plašas. Tātad — kapliča, ne kapela. Nav brīnums, ka viss norādīja tikai uz dvīņu kapelām pie ieejas. Neba nu publiskās uzziņās kapeņu ceļvedi publicēs… Pēc (Daniela ausij pierastās) raksturīgās klusas klauvējienam līdzīgas skaņas atskanēšanas viņš arī nekavējās un izvilka telefonu, lai ziņu izlasītu, pēc kā pievērsās abiem pārējiem.
— Jauki, un tagad taisam šo būdu ciet. Priekšniecība uzķērusi, ar ko mēs nodarbojamies.
Ar varu viņš, protams, nevienu atturēt no bāšanās lejā negrasījās, ja nu viņā neieklausītos, bet pats pret brīdinājumu bija visnotaļ noskaņots attiekties nopietni.

[echo3]

Sekojot aizejošā Gaišā pēdām, Sibilla ar Ninu bija tikušas līdz kapsētas centru no cilvēkiem slēpjošajai robežai. Nekas būtisks par pēdām neatklājās, vien īsi pirms robežas pēdām pazuda sudrabainā aura. Sibilla "pakonsultējās" ar savu gredzemu-kompasu, kas domas par sceptera atrašanās virzienu nebija mainījis. - Viņam vai viņai ir bijis pietiekami laika tikt tālu prom, tā ka ejam tagad atpakaļ, savācamies visi kopā, un... - Burve vairāk nepaguva neko pateikt, jo sajuta spēcīgu maģiskas enerģijas grūdienu. - Vai mums kādu no viņiem vajadzēja sasaldēt? - Jautājums bija retorisks, un nekādu atbildi neprasīja. Sibilla pagriezās un skriešus metās atpakaļ uz kapellas pusi. Visas sajūtas rādīja, ka noticis ir kaut kas ļoti slikts.

[Džea]

Ņina turpināja vilka gaitā sekot pakaļ Sibillai un ļāva viņai sevi vadīt. Sieviete bija gatava pārvērsties atpakaļ par cilvēku, kad sajuta spējo enerģijas lādiņu, kas pavisam noteikti bija no kapellas.
Uz Sibillas jautājumu par iesaldēšanu no vilka puses atskanēja piekrītošs ņurdiens/rūciens. Viņus visus vajazēja iesaldēt.Gan to jauniņo, gan abus Tumšos.Bet labi, tagad atpakaļ uz kapella. Jāskatās kas tur noticis.

[Urdrunir]

Vilis soļoja blakus tīģerim un nespēja apturēt smaidu. Izskatījās gandrīz tā, it kā viņš būtu izvedis milzu dzīvnieku pastaigāties. Kāda viņa paziņa šādi mēdza izvest pastaigā pa pilsētu savu mājas kaķi, tikai droši iesietu saitītē. Jans noteikti apvainotos, ja Vilis piedāvātu saiti piemērot viņam. Scepteris. Viņš atsaucās gaišajam kolēģim, kad tas paziņoja, ka vairs nespēj saskatīt sudrabaino auru. Sudrabs ir no sceptera. Es domāju. Un tagad, kad Tumšais attālinās no sceptera auras, tas zaudē to nokrāsu. Pats Gaišais, kas bija ieradies kaut kur no austrumiem, gozējās vienmērīgi blāvā, bet izteikti gaišā aurā,- tāds pavisam nekāds gaišais, kuram šobrīd nav nekādu rūpju vai bēdu. Varbūt arī nebija. Vilis bija ieradies palīdzēt Londonai, bet neizskatījās pārlieku norūpējies par uzdevuma īpašo statusu.

Tuvojās senās kapsētas robeža un Vilis apstājās blakus otram citādajam no Nakts sardzes. Ar vieglu cerību skatienā viņš pavērās tālumā, bet pavisam drīz atmeta ar roku. Jā, iesim atpakaļ. Viņš piekrita Janam. Mums to magu vajadzētu dabūt rokā, bet tagad mums ir viņa aura. Mēs viņu atradīsim arī pa aukstām pēdām. Pēkšņi viņš pagrieza galvu atpakaļ virzienā, no kura biedri bija nākuši. Man liekas, ka viņi Kristoferu uzskatīja par sceptera nolaupītāju. Vilis secināja kaut ko, kas neskanēja īpaši loģiski līdz brīdim, kad pāri visai kapsētai pārskrēja aukstuma vilnis, aizsniedzot pat viņus abus ar Janu. Steidzīgā solī, Vilis sekoja pa priekšu skrienošajam magam.

[Rouzijs]

Par laimi Greisa bija pietiekami gudra, lai uzburtu vairogu, viņa teju jau bija metusies klāt Krisam, lai puisi atrautu nost no tām durvīm, bet sieviete nepaspēja, vien sajūtot nepatīkamās sajūtas un redzot gaišo nokrītam uz pēcpuses baltmate palūkojās uz puisi ar augstprātīgu skatienu. Bet par laimi, viņš vēl bija dzīvs.
- Muļķa puika! - Niknums zvēroja sievietes balsī. - Nākošreiz vienkārši nolec no klints un atbrīvo mūs no sava stulbuma. - Greisa palūkojās uz Danielu, vai ar viņu viss ir kārtībā.

- Viņi vienmēr ir vienu soli priekšā. - Baltmate izskatījās sabozusies. - Viņi jau nevarēja neko vairāk pastāstīt par šo vietu iepriekš. - Tāda sajūta, ka priekšniecībai vispār neinteresēja, kas notiek ar viņu darbiniekiem.
- Bet tev taisnība, tās durvis vajag dabūt ciet. - Tomēr īsti tuvoties nelāgajai vietai burve nevēlējās, pat ja pirms brīža alka redzēt, kas tur slēpjas.
Viņa paspēra pāris soļus uz priekšu, mēģinot ieturēt nelielu distanci.

[Mattiass]

— Nē, nevarēja. Redz, viņu ziņnesim noteikti vajadzīgs daudz laika, atteleportēties būtu lieka greznība, — Danielam sazin kādēļ palika jautri, redzot Greisas reakciju. — Liec tak to Kristoferu mierā, pirms brīža tu pati tā vien rāvies uz tām kapenēm, — viņš vēl piebilda, un, vairs lieki neceremonēdamies, piegāja pie durvīm uz pazemi, lai, ja lūkas smagums ļāva, ar kāju to aizgrūstu ciet. Nekādu īpašu bijību pret kapsētām viņš nejuta, ja nu vienīgi pret šīm kapenēm kā bīstamu vietu. Nezin kādēļ īsti arī negribējās pa tiešo skarties klāt. Turklāt Tumšajam dziedniekam nupat radās sajūta, ka kāds visu bija izplānojis un visus šos, kas te demontāžas darbos piedalījušies, izmantojis. Vismaz viņš pats bija no tā tīrs, tomēr nepatīkami tik un tā.

[Romija]

Īsti nekāda ievainojuma Krisam nebija, tāpēc arī nebija ne iemesla censties sevi dziedēt, ne lūgt palīdzību. Tas gan nemainīja to, ka dūriena vieta sāpēja un arī pārējo augumu pārņēma drebuļi. It kā kāds būtu no kapenēm pastiepies un aizstāvējies ar lāsteku. Greisas izteikumi situāciju neuzlaboja. Kriss pavilka kājas zem sevis un, joprojām saķēris vēderu, grīļīgi piecēlās. Apkārtnē neviena savējā vairs nebija, bet divi vienīgie Citādie bija Tumšie, kas cītīgi lūrēja kapenēs un nelikās par Krisu ne zinis. Ironiski.

Arī Kriss gribēja redzēt savu uzbrucēju un aukstuma karali. Viņš aizvilka jakas apkakli, sarāva plecus un nedaudz nedrošiem soļiem tuvojās lūkai. No skata vairs nevarēja īsti pateikt, vai Kristofers ir sarāvies sāpju vai aukstuma dēļ, bet pēc sejas varēja noprast, ka patīkami tas nav nevienā gadījumā. Nelīzdams pirmajās rindās, Kriss centās ielūkoties atvērtajā lūkā gar abiem Tumšajiem.

[Sindra]

Kristofers palūkojās uz sevi krēslā, taču nemanīja nekādu krēslas dunci, kurš nebūtu redzams reālajā pasaulē. Nē, nekā tāda nebija, taču aukstums vēl joprojām ložņāja pa ķermeni un arī vēders pulsēja tā, it kā pa to kāds būtu iespēris.

Danielam izdevās lūku aizcirst ar kāju. Pirms vēl Greisa un Tofiks bija paspējuši tā kārtīgi ielūkoties. Jo tajā mazajā mirklī, kuru lūkas vāka aizkrišana bija atvēlējusi abiem citādajiem, neko vairāk par melnu tumsu nebija izdevies saskatīt. Akmenī cirstās kāpnes veda pazemē un tas bija viss. Vēl no pazemes dvakoja pēc pelējuma, pēc drēgnuma. Pēc purva... tā noteikti nebija sapņu vieta. Arī kartupeļus diez vai varētu glabāt. Tie ātri vien sapelētu.

Durvis bija aizkritušas, tomēr citādiem nebūt nebija sajūta, ka ar to viss būtu nolikts vietā un sakārtots atpakaļ. Nebija sajūtas, ka tagad viss būs kārtībā. Skatiens kavējās pie sašķaidītās akmens plāksnes un domām, ka laikam jau tai bija sava nozīme, kāpēc tā bija uz durvīm uzkrauta.

Vairāk nekas cits nebija mainījies.
Arī pārējiem, atskrienot atpakaļ, nācās secināt, ka visi citādie vēl joprojām bija dzīvi un it kā nekas dižs nebija noticis. Lūkas durvis bija ciet. Akmens plāksne vēl joprojām sašķaidīta mētājas malā un kapela atradās savā vietā. Nebija pat sagruvusi.

Tikai tā sajūtas, ka kaut kas ir mainījies, nekādi neatstāja. Tāds viegls satraukums. Kā pirms gaidāmas cīņas. Nojausmas.

[Romija]

"Eu!" kad lūkas vāks aizkrita, Kriss no sevis izspieda nopūtu ar vilšanās pieskaņu. Viņš pat nebija paspējis ieskatīties, kas īsti zem zeltā kaltajām durvīm bija, kad jau kāda "izpalīdzīga" roka iespējamos dārgumus apslēpa klātesošo skatam. "Varējām jau vismaz apskatīties," Kriss noņurdēja. Viņš bija centies, dabūjis savu tiesu sāpju, bet tagad deguna priekšā guvums tika vienkārši aizvākts.

Kristofers nejutās labi. Vēders sāpēja, aukstums līda aiz jakas, vilšanās gruzdēja krūšu rajonā, bet pa muguru sāka lodāt nelāgas priekšnojautas. Un tomēr šķita negodīgi, ka tika atņemtas iespējas pat uzzināt, kurš ar savu ledus zābaku ir spēris pa vārīgo vietu. "Tur noteikti bija kaut kas svarīgs," viņš noburkšķēja, atskatīdamies virzienos, kur iepriekš bija pazuduši biedri no Gaismas puses, jo savādāk šķita, ka viņš ir palicis Tumšajo kompānijā, kas gandrīz vai ņirgājās par Krisa pūliņiem kaut ko uzzināt.

[Roviela]

- Kas te notika? - Jans tikko bija pieskrējis un gribēja zināt jaunumus.
Pa muguru ložņāja aukstums, sajūta bija pavisam neomulīga.
Viņa acīm kapella izskatījās gluži tāpat kā pirms tam, ieskaitot salauzto akmens plāksni un aizvērtās durvis. Neviens no te palikušajiem nebija arī beigts un pagalam.

- Kris, kas notika? Un kāpēc tu tāds sarāvies? - puisis bija pamanījis jaunākā kolēģa izturēšanos. - Tad kas te notika?

[Romija]

"Tam cepumam bija taisnība," Kriss joprojām izklausījās neapmierināts un izskatījās tā, it kā to cepumu tikko būtu apēdis un sapratis, ka tā labāk nevajadzēja darīt. Viņš vēlreiz paskatījās uz lūku jau bez cerības, ka tā tomēr tiks atvērta. "Tu nejūti? Aukstums. Tas nav parasts. Tas nāk no tās lūkas, no apakšas," Kristofers pamāja ar galvu attiecīgajā virzienā. "Pirmīt nebija. Bet viņi aiztaisīja." Tā tomēr nebija ne sūdzēšanās, ne taisnošanās. "Laikam jau tur iekšā bija kaut kas neparasts, jo pagrabi tik traki nesalst uz āru."

[Roviela]

- Tur būs bijis kaut kas, ko noteikti nevajadzēja izlaist ārā, - Jans nopietni teica, sākot nožēlot, ka palīdzējis atraust nost akmens plāksnes pārpalikumus.
- Ar sceptera problēmu jau ir gana, un tagad vēl kaut kas pavisam nelāgs ir klāt.
Viņš negrasījās nevienam neko pārmest. Notikušais ir noticis. Jautājums paliek - ko tagad darīt?
- Kad tas aukstums parādījās? Kamēr vēl biju te, un durvis bija ciet, nekādu aukstumu nemanīja.

- Mēs izsakojām tā Tumšā pēdas. Sākumā viņam ir sudrabota aura, bet tur, pie robežas tā pazūd.
Mazliet informācijas tiem, kas pēdām nesekoja.

[Romija]

"Varbūt tas ir tikai aukstums," Kriss atrūca. Lai arī vecākajam kolēģim bija visas tiesības pārmest Krisa neapdomību, tomēr viņa tonis vairāk izkalusījās pēc samierināšanās. Tas bija vēl sliktāk. Kriss bija nolikts muļķu plauktiņā. "Attaisot durvis, parādījās arī aukstums," viņš īsi atbildēja. "Kāds labums būtu uz tām durvīm tikai skatīties?"

Kad zem lūkas bija kaut kas neparasts un netālu gulēja sievietes līķis, auras sudrabainums kaut kā nespēja Kristoferu aizraut. Neviens no klātesošajiem gan īpaši necentās jauno Sardzes pārstāvi pamācīt, kā šādās lauka misijās būtu pareizi jāuzvedās, par ko jāinteresējas un kad jābeidz interesēties, tāpēc Kriss darīja tā, kā prata. Lūka bija aizcirsta un otrreiz to noteikti neviens neļaus attaisīt. Spērienu pa aknām Kriss negribēja saņemt atkārtoti, tomēr interese nebija zudusi. Būtu gaužām žēl, ja viņi tagad pagrieztos un vienkārši dotos prom. Tomēr Jana tēmas maiņa arvien vairāk vedināja uz garlaicīgo scenāriju.

[Roviela]

- Tas pilnīgi noteikti nav tikai aukstums... Jans nopūtās, paskatījies uz savu jaunāko, nepacietīgo kolēģi.
- Lūdz visus dievus, ko zini, kaut vai to pašu Amēliju, lai nenotiktu kaut kas tāds, ko mēs apturēt nespēsim.
Viņš domāja - dzīvā veidā, bet nokļūt Krēslā nekādi nebija Jana tuvākās nākotnes nodomos. Kā teica cepums - koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem. Vārds 'ilgtermiņa' te bija atslēga.

[Romija]

Kriss samulsa. Vai tiešām Jans viņam ieteica tagad pievērsties lūgšanām? "Tu to nopietni?" viņš aizdomīgu skatienu papildināja ar jautājumu. Pirms brīža piecēlies no zemes, Kriss nebūt nealka tagad mesties ceļos un nodarboties ar kaut ko tik abstraktu. "Labāk piezvanīt bosam?" viņš piedāvāja savu alternatīvu augstāku spēku piesaukšanai. Ja šeit esošie Citādie nebija pietiekami spēcīgi, lai ar pazemes aukstumu cīnīties, tad visloģiskāk šķita ziņot par to augšai.

[Mattiass]

— Ak, Kris, man neienāca prātā, ka tu pēc tā visa vēl gribēji rāpties lejā. Laipni lūgtum, vari tā darīt, — Denijs novācās nost no ceļa. — Nedomāju, ka vairs ir kāda nozīme, pavirināsi lieku reizi tu to lūku vai nē. Redzu, ka ar tevi viss ir kārtībā, tā kā vari nekautrēties. Dienas Sardzes priekšniecība nupat īpaši papūlējās pabrīdināt, lai mēs tur nelienam, bet jūs droši varat neticēt un noskaidrot paši, kāpēc. Tikai pagaidiet, kamēr mēs ar Greisu aiziesim pietiekami tālu. Tas būs tikai starp jums un to, kas tur lejā.
Balsī pat īsti sarkasms nebija samanāms. Denijs tikko izdarīja Kristoferam pakalpojumu, izstāstīdams visu, kā bija, pēc savas izpratnes jaunajam zintniekam iedevis jauniņo atlaidi. Vecākiem viņa kolēģiem viņš būtu ļāvis iesākt, ko vien paši vēlas. Kad nu tā lieta bija noskaidrotas, viņš visai nopietni grasījās sākt izsekot aizgājušo Gaišo magu. Nelikās, ka šai vietā uzturēties ilgāk ir pārlieku veselīgi.
— Greisa, ejam meklēt scepteri? — viņa te tomēr bija augstākā pēc ranga.

[Romija]

Visi jūs esat vienādi, iedomīgie pūšļi, Kriss novaikstījās, kad arī Denijs turpināja vilkt Jana sākto meldiņu. Vienīgais, kas bija atļāvies uzbļaut, bija Greisa, un arī tad drīzāk kaprīzā, nevis audzinošā manierē. Ja jau viss bija tik slikti, ka tagad viņi uz vietas nomirs un Dienas sardze negrib pat redzēt, kas tur lejā ir, Kriss tikpat labi varēja arī iet un apskatīties. Te visādi cepumi izteica pieņēmumus un it kā pieredzējušie kolēģi vienkārši ņirgājās.

"Varbūt aiziešu arī, ja jau sliktāk nevar vairs palikt," viņš izspļāva. Pirksti pagrābstījās pa kabatu, sataustot tur palikušos dažus riekstus. Protams, bravūrība bija tikai vārdos. Iekšā gruzdēja bailes un spītība, kas atturēja no ātrākas sava nodoma realizēšanas. Cenzdamies izlikties, ka gatavojas doties uz lūku, Kriss cerēja, ka varbūt tomēr no kādas puses izskanēs arī kāds sakarīgs ieteikums, jo ideja vienkārši iet prom šķita pārāk bezatbildīga. Varbūt Tumšie tā darbojās, bet Gaišo piekrišana atstāt ļaunumu te tā vienkārši salstam radītu Krisā dziļu vilšanos par Sardzes ideāliem.

[Elernass]

Netālu no kapellas nozibsnīja zilgana gaisma un no portāla parādījās tumšās un elegantās drēbēs tērpies vīrietis.

Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu un apstājās. Skatiens vērtējoši pārslīdēja visiem klātesošajiem, taču ne pie viena neaizkavējās; neizskatījās, kaut kas no redzētā kā īpaši piesaistītu viņa uzmanību.

Orfejs no Dienas sardzes. Mani sūtīja Deins. vīrietis iepazīstināja ar sevi. Pēc tam viņš viegli pamāja ar galvu uz sadragātās lūkas pusi Kuram bija šī gaišā doma?

Šo rakstu rediģēja Elernass: 08.05.2015 17:26

[Džea]

Kamēr viņi bija tikuši atpakaļ pie lūkas, Ņina jau bija paspējusi pārvērsties par cilvēku. Neizskatījās, ka tuvākajās minūtēs būtu jābūt kādām briesmām. Vismaz viņa cerēja ka nekas tāds nebūs.
Tas pats ar Gaišo. Sudrabainā aura pie robežas pazūd. Sieviete sacīja. Lai arī pieci gadi Londonā, balsī joprojām bija jūtams akcents kas nodeva to, ka Ņina nav vietējā.
Ja saka ka nevaag tad nevajag līst. Es tikai nesaprotu kādēļ mums neviens nevar iedot vairāk informāciju par to, kas tur lejā atrodās. Balsī ieskanēja neapmierinātība. . Nina. Orfejam tika pamāts ar galvu sasveicinoties. Neko vairāk Krieviete neteica. Lai paši atzīstas kurš izdomāja uzlaist gaisā kapenes.