'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Roviela]

Jans piegāja tuvāk telefonkarti pētošajam Krisam. Kad tas paziņoja, ka citas ēkas, kas nosaukta kapellas vārdā, nav atzīmētas, viņš nopūtās.
- Iespējams, tev ir taisnība, - puisis noteica, - ne tikai scepteris, bet visa ēka nav redzama cilvēkiem. Bet kāpēc Bens mums nepateica, kur tā ir?
Šis sāka atgādināt 'aizej tur, nezin kur' variantu, un Jans sapīka. Neviena vainīgā te, tuvumā nebija un, ievērojis, ka Tumšais saldē parazītiskās sūnas, viņš tādu lādiņu veltīja zilajiem pleķiem. Varbūt paliks nedaudz patīkamāk te uzturēties. Visas neiznīcināsi, kur nu! Baisi daudz.

Greisas vārdus Jans laida gar ausīm. Itin kā paši viņi kādreiz tās puses nebūtu izvēlējušies! Ko tur vairs apspriest, vai ko nožēlot? Starp citu, Sebastjans nebūt nenožēloja, ka ir Gaišais, jo, nu... īstenībā viņi visi bija vienādi. Parazīti uz cilvēku emocijām. Un Krēslā nonāks beigās kopā, vismaz tā viņš bija sapratis.
Ausis pieslēdzās teiktajam tad, kad efektīgā burve paziņoja, ka kapella varētu būt tā tur ceļa galā, augstākajā vietā.
Kāpēc gan nē?
- Vispirms ejam uz augstāko vietu, kur var būt kapella, vai uz ziemeļiem? - burvis piekrita. Darbs vispirms, un tumši pleķi, kas gan arī var būt saistīti ar darbu, pēc tam. Viņš būtu par tādu kārtību, bet, ja ļaudis gribēs uz ziemeļiem vispirms, Jans nestrīdēsies.

[Sindra]

Brīžiem senie kapi likās kā parks. Apkārt sāk valdīt tikko izplaucis zaļums un brīžiem saules stari lauzās caur zariem, lai apspīdētu citādajiem ceļu. Vai pareizi izvēlēto, vai nē, to gan gaismas stari nezināja pastāstīt.
Taču izvēlētajā virzienā droši varēja doties. Tas nebija pārlieku uzdevums sievietēm ar spicpapēžu kurpēm. Lai arī cik gadsimtus viņas nebūtu eleganti staigājušas, papēži tik un tā grima mitrajā zemē. Vietām bija jāuzmanās, ka uz mālainās zemes nepaslīd un nenokrīt. Arī paslīdēt nebija pārlieku grūti, jo īpaši tādēļ, ka ceļš negāja līdzeni. Tas brīžiem bija ar nelieliem uzkalniņiem, kuros kāpjot kurpju zoles spītīgi slīdēja lejā. Un tad atkal, ejot no uzkalniņa lejā, tā vien likās, ka pie kājām būtu piemontēti kādi skrituļi, kas paātrina gaitu.
Tā jau nebija ne vainas pastaigai pa kapiem.

Ziemeļos, kā jau Kristofers bija minējis, bija daudz ko redzēt. Gan katakombas, gan ēģiptiešu tēmai veltīta daļa.
Tā pirmajā mirklī nelikās, ka kāds te nodarbotos ar zombiju ražošanu vai ko tamlīdzīgu. Arī krēslā palikušās pēdas neko tādu neliecināja.

Kad citādie bija nonākuši pie tumšā pleķa, izskatījās, ka te sendienās ir bijusi kaut kāda vieta, kur veikta slepkavības un turpat arī aprakti mirušie cilvēki. Kapi gan bija un palika kapi. Mirušo te bija daudz. Taču šeit aprakto, nelaimīgo ciešanas bija sabiezinājušas, atstājot pēdas krēslā. Lai arī ziņķarība varētu mocīt, kas īsti te bija noticis, tā nebija vieta, kuru citādie meklēja.

Pārstaigājot kapus, citādie nonāca vietā, kas likās vissenākā šīs kapsētas daļa. Te koki bija saauguši tik cieši, ka gaisma īsti pat nespraucās cauri. Likās, ka viņi bija pēkšņi iekāpuši vakarā vai krēslā. Bija skaidri redzams, ka apmeklētāji, pat ekskursiju pavadībā, šajā kapsētas daļā netiek vesti. Kādēļ tā? Citādie ātri ieguva atbildi. Šeit kāds citādais bija parūpējies par drošības zonu. Maģija sargāja šo kapsētas daļu un dzina prom cilvēkus. Neviens no Haigeitas darbiniekiem te nenāca.
Citādie spēja pārkāpt šo aizliegumu. Un bija nonākuši kapsētas senajā daļā.

Šīs senās kapsētas aizliegtās zonas centrā atradās būve.
Pietika uz to tikai palūkoties, kad sardžu darbiniekiem bija skaidrs, ka šī bija vieta, kuru viņi meklēja.
Scepteris bija pazudis. Un tas bija atradies senās celtnes smailē.

Ieskatoties krēslā, ēka likās kā tumša ēna. Teju vai melna.
Un te bija palikušas triju citādo atstātas pēdas. Tiesa, interesanti bija tas, ka katrs no tiem bija aizgājis citā virzienā.

[echo3]

Pēdas. Tas bija tas, ar ko Sibilla parasti nodarbojās. Vispirms viņa "noskenēja" pagaidām nepazīstamo Citādo auras. Var jau gadīties, ka kāda no tām pieder tomēr zināmai personai? Par to, kāpēc katrs devies uz citu pusi un vai viņi vispār saistīti ar sceptera pazušanu, būs jāpadomā vēlāk, tagad burve tikai darīja to, kas jādara.
Nākošais darbs bija atrast kaut ko, kas bijis saskarē ar scepteri, lai uztaisītu "kompasu". Iespējams, tas nemaz nebūs tik grūti, bet varbūt nāksies rāpties kapellas smailē, lai nolauztu kādu cementa drumslu. Vai kaut kā citādi to sadabūt. Pareizā virziena maģijas vajadzībām Sibilla parasti nobūra savu gredzenu. Neuzkrītoši un efektīvi.

Par melno pleķi Krēslā burve vairs neinteresējās. Tas nebija nesen radies.

[Mattiass]

Pie tumšā pleķa Denijs tikai zem deguna noņurdēja:
— Cik patīkama vieta.
Un, īpaši nekārodams tur vairāk uzturēties, devās tālāk. Varbūt brīvākā laikā būs jāmēģina uzzināt, kas tur noticis.

— Pēdas jauc… — Tumšais noteica par pašķirtajiem ceļiem. — Ir gribētāji bāzties smailē, no kuras viss labāk pārredzams?
Greisu taču interesēja vietas, no kuras apkārtne pārskatāma.

[Romija]

"Redz kā!" kamēr citi nodarbojās ar praktiskākām lietām, Kriss vēlreiz apskatīja karti. "Te droši vien jau sen ir tā aizsardzība, ja karšu zīmētāji neko tādu nav iekļāvuši. Bet kā viņi apmuļķoja satelītu?" tas bija jautājums, kas piesaistīja Krisa uzmanību. Vai tiešām lauks bija tik spēcīgs, lai ietekmētu tālu kosmosā esošas metāla kaudzes elektroniku? Vai arī vienkārši bija paveicies, ka vasarā sazaļojušās lapas nosedza šo nostūri bez jaukšanās krēslā?

Kad viņi nonāca pie savādās celtnes, kas laikam bija meklētā kapella, nācās atzīt, ka tāda tiešām nekur interneta meklētāja piedāvātajos rezultātos nebija redzēta. Slepena un ļoti piemērota sceptera glabāšanas vieta. Arī Kristofers ieskatījās krēslā un noskurinājās. Melnais pleķis nebija patīkams. "Interesanti, ka melns," jau atkal kaut ko uzmanības cienīgu atradis, Kriss nopētīja arī tā smaili. Amēlija taču nebija Tumsas burve. Varbūt tas melnums bija sabiezējis tagad, kad sceptera vairs nebija? Par to Fokss nebija minējis. Pievērsies pēdām, Krisu vispirms interesēja, vai kādām no pēdām nav tumši zila nokrāsa, lai pārbaudītu savu iepriekš izteikto pieņēmumu par citādo ar kleptomāna tieksmēm.

[Roviela]

- Te būtu labi kaut ko noslēpt, - Jans visai dzirdami noteica, kad viņi bija nonākuši pie senās masu slepkavības vietas. Kurš tad nezināja, ka nāve ir spēcīga maģija, kas slāpē apkārt esošo? Pats viņš redzējis nebija, bet mācību grāmatās bija teikts, ka nāves vietas pavisam dziļos krēslas slāņos parādās kā melni akmeņi. Nepazūd. Te to noteikti bija daudz.

Jāsaka, puiša acīm patika apkārt redzamais. Ja ne tā nelāgā sajūta, būtu pat tīri patīkami pastaigāt koku ēnā, palūkoties uz efeju apvītām senām sienām.
Tas, ka šī ēka ir meklētā vieta, kļuva jūtams uzreiz, pat īsti nevarētu pateikt, tieši kādā veidā kļuva jūtams, pat ar pārliecību.

Kristofera teiktais lika aizdomāties. Jā, kāpēc gan krēslā šī kapella ir melna? Un satelīti?
- Visticamāk, Tev taisnība. Koki saaug tik biezi, ka apakšā neko nevar izšķirt.

Jans pats nevarēja iekļūt dziļākajos krēslas slāņos, bet, hei! te bija viena pirmā līmeņa burve, un viņiem bija teikts strādāt kopā.
- Vai Jūs nevarētu paskatīties, kā kapella izskatās dziļākos krēslas slāņos? - Sebastjans uzsmaidīja savu pašu skaistāko smaidu Greisai, parādīdams visus zobus un gluži labi zinādams, ka viņa neiekritīs uz Gaišā šarmu, pat ja tas bija pavisam īsts, kā tas bija Jana gadījumā. Ne velti viņš piestrādāja par modeli.
Tomēr.
- Jūs no mums, te esošajiem, esat visaugstākajā līmenī, - Jans paskaidroja. - Es, ja vajag, varu uzrāpties virsotnē. Vajag?
Protams, ne cilvēka paskatā, bet tīģera. Tīģerim tas grūtības nesagādātu, ja vien celtne nav gluži tik švaka, ka no pieskāriena sabruktu.

[Mattiass]

Denijs paskatījās Krisam pār plecu. Jā, koki arī no augšas skatoties sedza visu. Tenisa korti gan bija labi pārskatāmi, kas īsti pārsteidzoši nebija.
— Nevis satelītu, bet lidmašīnu. Tu skaties uz aerofoto, — viņš noprecizēja. — Turklāt visi tie attēli ir uzņemti vasaras laikā. Un, pat ja nebūtu, ir pietiekami daudz objektu, kuri šajās kartēs ir no publikas noslēpti, tā kā par vienu vairāk nu gan nebūtu nekāds brīnums.
Patiesi, būtu pieticis jebkuram Citādajam par to pačakarēt galvu cilvēkam, kurš atbildīgs par procesu. Cita runa, protams, par kartēm, kuras bija Sardžu vadību un Inkvizīcijas rīcībā, taču par iespēju tādu ieraudzīt pašam varētu tikai sapņot. Pat īpaši operācijām pielāgotās, uz kurām nebija nekā lieka, negadījās pārāk bieži, jo pēc tām elementāri nebija lielas vajadzības. Citādajiem ir citas metodes… Taču Daniels nebija Kristofera skolotājs un tamlīdzīgas lietas skaidrot negrasījās. Gan pats ar laiku visu sapratīs, nav jau ne galīgs stulbenis, ne arī zīdainis, vismaz uz pirmā acu uzmetiena. Un ja arī nesapratīs… kāda starpība.

— Rāpies, — Daniels pamāja. — Būsi pārskatāmāks. Varbūt tuvumā ir vēl kaut kas. Starp citu, manuprāt, to otru tumšo vietu tomēr vajadzēs papētīt tuvāk. Ja nu scepteris joprojām ir tepat līdzās, tikai noslēpts citur.

[Roviela]

- Labi, - Jans paraustīja plecus un uz brīdi iegāja krēslā, lai kļūtu par tīģeri. Lielais, svītrainais zvērs sāka rāpties augšā kapellā. Ja kādam vajag ko no kapellas smailes, tad lai pabļauj. Jans noplēsīs un atnesīs.

[Rouzijs]

Greisa gāja uz priekšu, viņa īsti nevēlējās iesaistīties sarunās, patiesībā gribēja ātrāk pabeigt šo uzdevumu un atstāt gaišos vienus pašus savā nodabā, darot, tās lietas, kuras viņi darīja. - Visticamāk lēkā pa pļavu ar pliku pakaļu dzenoties pakaļ raibiem taureņiem. - Sieviete pasmaidīja, tomēr savas domas neizteica skaļi, viņa joprojām tēloja pieklājīgu lēdiju, kas apvalda neganto mēli.
Kājas nedaudz slīdēja, bet nogāzties uz dubļainās takas burve negrasījās, tikai nonākot nozieguma vietā, viņas skatiens cītīgi nopētīja apkārtni.

Nedaudz ziņkārīgi pašķiebusi galvu Greisa palūkojās uz Sebastjanu, kurš centās būt tik laipns un šarmants. Puisis pat viņu uzrunāja uz jūs, kas lika nedaudz aizdomīgāk uz viņu palūkoties. Viņa paspēra vienu soli, tad vēl vienu, lēnām pietuvojoties gaišajam un novērtējot viņa smaidu.
Baltamate pastiepa plaukstu un satvēra maigā, bet stingrā tvērienā Jana zodu, divas dzidri zilas acis lūkojās Sebastjana acīs. Viņas lūpas draudīgi pasmaidīja. - Dārgumiņ, tev kaut kas ieķēries zobos. - Atlaidusi vaļā puisi no sava tvēriena burve pamāja kapelas virzienā, lai viņš rāpjas.

- Uzrāpies augšā. Es paskatīšos, tepat lejā. - Greisa nešaubījās, ka kāpt augšā krēslā būtu daudz vienkāršāk, bet tā vietā, lai kaut kur rāptos viņa lūkojās tajā, tik dziļi cik vien sieviete spēja.

[Roviela]

Jans neļāva Tumšajai sev pieskarties. Viņš būtu galīgs ēzelis, ja tā darītu. Ne tikai, ka tā vispār nebija pieņemts un bija ārkārtīgi nepieklājīgi pēc jebkādiem mērogiem, pat, ja viņi būtu mīļākie (kas nekad nevarētu notikt), bet Greisa bija Tumšā.
Puisis atkāpās pāris soļu, un burves rokas viņa zodu nesasniedza.

- Baidos, ka nē, - viņš pasmaidīja, vēlreiz parādot visus savus nevainojamos zobus. Nav muļķu diena, kad varētu noticēt tādiem niekiem.

Puisis uz brīdi iegāja krēslā, lai kļūtu par tīģeri. Lielais, svītrainais zvērs sāka rāpties augšā kapellā. Ja kādam vajag ko no kapellas smailes, tad lai pabļauj. Jans noplēsīs un atnesīs.

[OOC]Tomēr palūgšu nekontrolēt manu tēlu. Biju spiesta izmainīt jau uzrakstīto.

[Urdrunir]

Vilis enerģiski grozīja galvu riņķī, meklēja uzrakstus uz kapakmeņiem un kapličām, ostīja gaisu un reizēm centās pāri plecam ielūrēt Krisa telefonā, no kā lielas jēgas gan nebija. Ko tur daudz tajā mazajā ekrāna saskatīsi no tāda slīpuma?! Taisni brīnums, ka viņš nenoripoja no kādas nogāzes zemē uz deguna. Taču ik pa brīdim, kad likās, ka viņam nupat jāzaudē līdzsvars, mags apstājās uz dažām sekundēm un tikai tad turpināja ceļu. Londonas nezināšana bija viegli kaitinoša, bet ne tik ļoti, lai citādais ar to netiktu galā. Viņam pietika pašam savas pieredzes, lai virzītos uz mērķi.

Tumsas koncentrācija bija loģisks virziens, kurā doties, tāpēc Vilis pretī nerunāja. Kad noskaidrojās, ka drūmumu izraisījušas pagātnes atmiņas, Viļa rokas pašas no sevis papletās un pirksti it kā centās aptaustīt vecās bēdas sev apkārt. Un acis ziņkārīgi paglūnēja uz Greisu. Aiz zinātniskas intereses. Vai mags, kas sasniedzis sava potenciāla robežu tik augstā līmenī, vēl spēja pakāpties augstāk barojoties no šādas enerģijas? Bet ragana izskatījās vienaldzīga pret pagātni. Viņa izvēlējās smīkņāt par gaišajiem un mirdzēt savas kleitas baltumā.

Nonākot pie ēkas, kura iespējams vēl nesen bija glabājusi scepteri, Vilis sajuta vilšanos. Šī drīzāk atgādināja monumentu, nē, pat tādu kā pieminekļa postamentu nevis ēku. Mags bija cerējis uz kapenēm, kurās gulētu sendienu paladini, kuri cauri mūžiem apsolījušies uzraudzīt dārgumu. Bet te uzreiz acīs nekrita neviens krustneša sarkofāgs vai vieta, kurā atdusas kāds, kuru cilvēki atceras vairs tikai kā eposa vai sāgas galveno varoni. Uz brīdi kunga sejā atspīdēja gaišums, bet tā atblāzma sāka strauji mazināties. Hmm... Vilis vērsās pie pārējiem. Es neesmu šajā lietā spēcīgs, bet es neatceros nevienu sāgu vai pasaku, kurā būtu minēta Amēlija. Un vārds izklausās pārāk moderns, lai es atpazītu pie kādas tautas viņa piederēja no dzimšanas. Vai jūs esat dzirdējuši kādu nostāstu par viņu? Varbūt tad viņš saprastu kāpēc te izskatās tieši šādi.

Jā, uzkāp gan, lūdzu! Gaišais mags piedāvāja Janam un uzsvērti piemetināja savu "lūdzu!" lai izlīdzinātu Greisas zobgalību. Bet man izskatās, ka augša ir lapotnē. Es nezinu, vai no turienes kas būs labāk saskatāms.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 29.04.2015 22:43

[Sindra]

Auru skenētāji pārliecinājās, ka auras ir pavisam īstas un kā liekas, tad te ir bijušas trīs personas. Un tie patiešām katrs devušies uz savu pusi. Viena no aurām nodeva spēcīgu gaišo magu. Vismaz pirmā līmeņa vai augstāku. Otrā aura piederēja tumšajam. Varētu būt kāds trešais līmenis spēka ziņā. Un pedējā aura piederēja cilvēkam, kuram nepiemita burvju spējas. Viņš nebija citādais. Taču viņa aura nebija tumši zila. Viņš nebija cilvēks ar neapzinātu zagšanas māniju. Cilvēka aura bija oranža.
Nevienu no šīm aurām Sibilla neatpazina. Tie bija svešinieki, kuri sardzes darbiniecei nebija zināmi.

Kad Greisa iegāja Krēslā, kaut kur viņai līdzās maisījās mamuts. Jā, mamuts. Te bija vēl viens citādais, kura krēslas forma bija mamuts. Vajadzēja tādu mirkli, lai saprastu, ka šis te ir neviens cits, kā kolēģis Vilis no Nakts sardzes. Arī Vilis pamanīja Greisu. Protams, viņas Krēslas formā.
Un viņi abi pamanīja, ka dziļā Krēslas slānī monuments vai tā sauktā kapela atgādina gaišu pieminekli, kuras roka pastiepta pret debesīm. Rokā visticamāk atradies scepteris.
Arī zem pieminekļa kaut kas atradās. Likās, ka kapelā varētu būt durvis uz pazemes kapenēm vai ko tādu.

Trīs auras, kuras plūda prom no pieminekļa zaigoja sudrabainā tonī.
Tā bija spēcīga maģija, kāda sena rituāla sekas. Lai vai kas bija šīs trīs personas, kas te kaut ko naktī bija darījušas, viņas visticamāk bija veikušas kādu rituālu.

Tīģerim izmēģinot rāpšanos, nācās secināt, ka tā īsti labi nesanāk. Siena bija stāva un lielajam kaķim nebija kur ieāķēt nagus, lai līstu uz augšu, bet kad tos cirta akmenī, uz tā palika ievilktu nagu nospieduma pēdas. Izdevās uzlēkt uz platformas, kas bija arkveidīgo logu ieskauta. Taču no turienes bija grūtāk tikt tālāk. Tāpat arī nelikās, ka līst pašā virsotnē smagam dzīvniekam būtu prātīga doma, viņš netīšām varēja sabojāt vēstures pieminekli, nolaužot tā smaili. To, protams, varētu izmantot kompasam, bet tam jau nebija nepieciešams vesels akmens gabals.

[echo3]

Nepazīstu nevienu no šiem trim. - Izpētījusi auras, Sibilla paziņoja skaļi. Lai arī lielākā daļa no komandas paši bija pieredzējuši Citādie, ne visi bija vietējie, un daži bija pavisam jauniņi. - Vismaz pirmā līmeņa gaišais, aptuveni trešā līmeņa tumšais un cilvēks. - Burve palūkojās, kā Janam veicas ar tornī rāpšanos, un nolēma, ka tīģeris varbūt nav tas labākais kāpējs šādos spicos torņos. Bet par to Jans pārliecināsies pats. Sibilla pacēla savu ēnu un iegāja Krēslas pirmajā līmenī. Viņa atcerējās, ka fortūncepumiņš bija vēstījis "no augšas labāk redzams". Sibilla cerēja, ka Krēslā kapella būs savādāka un tās galā varēs tikt vieglāk. Pirmajā slānī Sibillas spārni gan nebija tādi, lai lidotu, un viņa daudz tur nekavējās, uzreiz ielūkojoties otrajā Krēslas līmenī. Kapellas nebija. Bija gaiša statuja ar augsti paceltu roku, kura, šķiet, reiz bija turējusi scepteri. Un zem tās bija nojaušams vismaz pagrabs. Trīs pēdu virknes mirdzēja sudrabotas, un maģijas aura gandrīz žilbināja. Te ir veikts rituāls.

Apdomājusies, Sibilla tomēr nedevās tālāk, bet iznāca atpakaļ no Krēslas. Te Vils jautāja par Amēliju un skatījās, kā Jans rāpjas tornī. - Vil, es arī par Amēliju šodien dzirdēju pirmo reizi. Nezinu, ko viņa gribēja panākt, un kāpēc ir izzudusi Krēslā. Šobrīd man izskatās, ka tie trīs, kas šeit ir bijuši, ir veikuši rituālu. Var gadīties, ka viņi ir Amēlijas sekotāji, bet, protams, viņi var būt arī Amēlijas pretinieki, ja jau vēsts, kuru mēs dzirdējām, bija prasība scepteri nolikt atpakaļ vietā. Sekotāji taču respektētu Amēlijas gribu?

Sibilla gaidīja, ko izdarīs Jans. Kompasa uzburšanai viņai bija vajadzīga kaut sīka akmens drumsliņa, kas bijusi saskarē ar pazudušo mantu. Ja Janam neizdosies, Sibilla vēlreiz dosies Krēslā, un šoreiz otrajā līmenī, kur viņa ir viegla un ar spārniem. Tas gan paņems burves spēkus gandrīz pilnībā, bet ir izdarāms.

[Rouzijs]

Greisa no savas krēslas formas palūkojās uz mamutu sev blakus, pirmajā brīdī sieviete nesaprata, kas un kurš tas ir, bet pēc sekundes burve saprata. Tas bija Vilis, tikpat dziļā krēslas līmenī, kā viņa pati. Tas bija dīvaini, viņa varēja apzvērēt, ka šis vīrs no pirmā acu uzmetiena izskatījās pēc zemākas kārtas burvja. Un mamuts, tā pati par sevi bija dīvaina forma, kādu viņa pati nekad nevēlētos.
Aplūkojusi kapelu un tās gaišo roku, kas pavērsta pret debesīm, Greisa paspēra soļus uz priekšu. Viņa atstāja vēlākam laikam Viļa skenēšanu, bet tur kaut kas nebija kā vajag.

Viņa ieklausījās apkārtnē, dzirdēja no krēslas čukstus un lūgumus. Soļi veda tuvāk vietai, kur varētu būt kāpnes uz noslēpumainu vietu. Greisa nespēja izskaidrot no kurienes nāk čuksti, likās, ka tie viņai uzglūn no tumšākajiem kaktiem, kurus sieviete nekad nebija skatījusi savām acīm. Šī vieta... kapela, tas viss bija savādi.
Baltamate izgāja no krēslas, viņa stāvēja pie kapelas un domīgi lūkojās uz to, būve bija kā mīkla, kuru nepieciešams atrisināt. Viņa izvilka no somas telefonu un pirksti sāka rakstīt ziņu.

Vai tu kaut ko zini par Amēliju un viņas scepteri?
P.s. Vai krēslā kāds kādreiz tev ir čukstējis, lai tu atbrīvo viņus? Pat nedomādama kā tas izklausās Greisa nosūtīja ziņu Mariusam, viņš kādu laiku atpakaļ bija viņas skolotājs, un viņš bija senāks kā varēja izskatīties. Bet cik sens, viņa neuzdrošinājās jautāt, viņš to bija aizliedzis.

Kad ziņa bija nosūtījusies, Greisa sāka meklēt durvis, lai piekļūtu tuvāk krēslā redzētajam.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 30.04.2015 17:40

[Roviela]

Jans-tīģeris rāpās, un viņam nācās secināt, ka piemērotāka šim uzdevumam būtu peles forma. Vai sikspārnis, kas tā pati pele vien ir, tikai ar spārniem.
Ar pūlēm ticis uz platformas, tīģeris neapmierināti noņurdējās un apstājās, pārdomādams, ko labāk darīt tālāk.
Nolēmis, ka zvēra forma nav tā labākā, Jans pārvērtās par cilvēku. Apspiedis vēlmi vēlreiz noņurdēties, tikai aiz sāpīgajām izjūtām, ne vilšanās par neveiksmi, puisis brīdi novērtēja, vai var uzkāpt smailē cilvēka izskatā. Visādi akmens kruzuļi tajā smailē bija, tā kā varētu, bet vai tie izturēs?
Tomēr nolēmis riskēt, viņš uzmanīgi sāka kāpt, rūpīgi izvēloties, kur likt roku vai kāju.

[Romija]

Jana un Greisas izdarības Krisam daļēji paslīdēja garām nepiefiksētas. Viņš pat īsti nemanīja, kurā brīdī viņu priekšā uzradās tīģeris. Lai arī Kristofers zināja par kolēģa spējām, viņam nebija sanācis tiešā veidā saskarties ar kaķa formu. Pa ofisu Jans tāds, iespējams, nestaigāja, vai arī Kriss viņu nebija saticis. Tā kā šī bija pirmā "lauka misija", tad jaunietis visai ieinteresēti noskatījās, kā lielais kaķis dodas senās būves virzienā.

Visi bija sākuši rosīties katrs pa savam. Kriss vēlreiz pievērsās pēdām. "Cilvēks? Interesanti," viņš noteica un aplūkoja oranžo auru. "Vai tad cilvēkus tā iejauc?" viņš vaicāja nevienam konkrēti. No apgūtajām nodarbībām Krisam bija radies priekšstats, ka cilvēki ir saknes un sargājamie, bet savādāk Citādie ar viņiem nesaistās, vēl jo mazāk šādos jautājumos.

Kriss vēroja pēdas caur ēnu, bet pats tajā neiegāja. Viņš zināja, ka viņa spēki ir par vāju, īpaši jau te, kur šķita vēl lielāks enerģijas patēriņš. Arī divas no aurām liecināja, ka tur Krisam savu zaļo šņukuru labāk nebāzt. Bet cilvēks? Tas bija vairāk interesanti nekā bīstami. Kamēr Jans pārtapa atkal par cilvēku un turpināja rāpties, Kriss devās līdzi oranžajām pēdām vismaz kādu gabaliņu, lai paskatītos, uz kurieni tās aizies. Ja jau šo nostūri cilvēki neredzēja, tad šis kāds oranžais pēdotājs tomēr bija kaut kā ticis iekšā. Tas bija aizraujoši un noslēpumaini! Piemirsis par piesardzību, Kriss ķērās pie lietas.

[Sindra]

Greisas telefons pavisam drīz ziņoja par pienākušo īsziņu. Patiesībā, tas nebija nekāds brīnums. Mariuss dievināja mūsdienu tehnoloģijas un bija iemācījies uzrakstīt atbildes uz īsziņām, izmantojot maģijas palīdzību. Atlika vien nospiest nosūtīt un īsziņa jau bija nonākusi pie blondās meitenes.
Jā un jā īsa un lakoniska atbilde. Mariuss nebija no tiem runātīgākajiem personāžiem.

Sakomunicēt ar Mariusu bija vienkāršs uzdevums. Daudz grūtāk bija atrast, kur kapelā būtu ieeja uz pazemes kapenēm. Greisa grozījās monumenta vidū, bet grīdā nebija nekādu lūku, tā vien likās, ka ja te ir kāda lūka, tad tā ir paslēpta zem pamatīgas akmens plāksnes. No sākuma to nāktos nocelt un tad varbūt atrastos lūkas ieeja.
Protams, citādie varēja mēģināt iziet cauri lūkai, izmantojot krēslu. Taču pat mēģinot to darīt, viņi sastapās ar pretestību. Lūka, kas veda uz pazemi, bija aizslēgta arī krēslā. Kāds bija parūpējies, lai iekļūšana senajās kapenēs nebūtu pārāk vienkārša.

Sebastjanam ar virsotnes iekarošanu daudz labāk veicās cilvēka formā. Alpīnisma treniņi bija devuši savu un vīrietis drīz vien bija sasniedzis monumenta spici.
Ar to saskatīšanu tā bija kā bija. Neko tādu gaišais neredzēja. Koku zari traucēja. Un pat ja lapas vēl nebija pilnībā izplaukušas, pumpuri jau bija atvērušies un lapas kopā ar zariem aizsedza skatu. Jā, virzienos, kur bija aizgājušas auru pēdas, bija arī taciņas. Tā nebija, ka šie bija ņēmuši brist pāri kapu kopām. Patiesībā jau Haigeitā kapu kopas bija tik cieši kopā, ka pieminekļi teju vai gulēja viens otram virsū un normāli pārvietoties varēja tikai pa taciņām.
Bet, neskatoties uz to, ka kāpiens smailē neatklāja neko īpašu un interesantu, Sebastjans tomēr varēja pārliecināties, ka kapelas smailē nudien ir bijis vēl kaut kas, kas tagad te neatrodas. Laikam jau tas scepteris, kas pazudis.

Kristofers izvēlējās sekot cilvēka aurai. Un dodoties pa cilvēka izvēlēto taciņu, likās savādi, ka monumenta tuvumā jauneklis nebija redzējis nekādas pēdas, taču vēlāk, uz taciņas, tā pēkšņi uzradās cilvēka pēdas. Te kāds bija gājis ar kailām pēdām. Taču pēdas veda prom no kapelas un ja Kristofers tām turpinātu sekot, viņš drīz vien pazustu biedra skatienam. Puisim bija jāizsver, vai viņš ir gatavs viens pats sekot aurai, vai tomēr palikt kopā ar biedriem.

[Rouzijs]

Greisa palūkojās telefona ekrānā, lai izlasītu Mariusa atbildi. Baltmate nobolīja acis, viņas aizkaitinājums auga augumā. Kādu brīdi burve tā vienkārši stāvēja, lūkoties uz burtiem un cipariem domājot, ko, lai atbild. Sieviete zināja, ka Mariuss nerunās, ja nevēlēsies, bet viņai pašreiz vajadzēja pārkāpt pāri savam lepnumam, lai uzzinātu kaut mazāko informāciju par Amēliju un viņas balsi, kas rādas murgos. Par pazudušo scepteri un tā maģiju, lai ātrāk izpildītu šo uzdevumu un varētu tikt prom no visiem šiem svešiniekiem.

Tu man, atkal, liec vilties. Padomājusi, lai viņš iebāž informāciju sev vienā vietā, Greisa nosūtīja ziņu un turpināja akli rakņāties pa krēslu. Protams, viņa labi apzinājās, ko Mariuss varēja gribēt no viņas, bet tas nenotiks tik vienkārši. Viņasprāt, vīrietis joprojām nebija pierādījis un radījis gana daudz iemeslus, lai viņa pilnībā padotos viņa valdzinājumam. Greisa nikni nošņācās un iznāca no krēslas, kurā cīnījās ar aizslēgto lūku. - Es nedomāju, ka liela jēga ir kāpt augšā. - Viņa domīgi noteica notupoties un ļaujot pirkstu galiem pārslīdēt pār akmeni.

- Te apakšā ir lūka, zem šiem akmeņiem. Es tai netieku cauri, tā krēslā ir aizslēgta. - Sieviete palūkojās uz akmeņiem, mēģināja nopūst no tiem smiltis un atklāt, vai nav kāda sprauga, atslēgai, vai kam tādam. Tomēr kaut kas zemapziņā teica priekšā, ka viņa negrib zināt, kas tur ir paslēpts.

[Romija]

Kriss sekoja aurai un brīdī, kad viņš pamanīja arī pašas pēdas, apskatīja tās ar parastām cilvēka acīm. Plikas pēdas. Kurš tik agrā pavasarī staigā ar plikām pēdām? Kaut kādi sniega cilvēki, dīvaiņi un jogi. Tad Kristofers vēlreiz apskatīja atradumu krēslā, vai gadījumā nav novērojamas kādas pēkšņas izmaiņas. Varbūt cilvēks nolaidies uz zemes, lai cik dīvaini tas arī neizklausītos. Atskatījies un konstatējis, ka drīz vien nāktos nozust no pērējo redzesloka, Kriss tomēr nolēma neturpināt izsekošanu vienatnē.

"Tas cilvēks ir aizgājis ar plikām pēdām. Bet tas parādās tikai te. Kāds nevēlas nākt pasekot?" viņš uzsauca pie kapellas palikušajiem. Visi pārējie, cik nu Kriss saprata, bija spēcīgāki Citādie, tāpēc jebkurš būtu ievērojams bonuss un drošības baļķis, ja nu šis cilvēks ne tikai staigātu ar plikām pēdām, bet drīz vien pastieptos augumā, saliektos uz priekšu un stāktu staigāt pirkstiņpozā. Lai arī tam nebija nekāda pamatojuma, plikas pēdas pilsētā nepareizajā gadalaikā asociējās ar pērtiķveidīgajiem, bet notikumi ļāva iztēloties visai drosmīgas mutācijas. Piemēram, KingKongs, kas nejauši ievēlies Krēslas sargātajā zonā, kasoties nolauzis scepteri un aizčāpojis prom, lai uzkāptu, piemēram, Šārdā un paķeksētu helikopterus.

[Mattiass]

— Gaišie ar Tumšajiem arī parasti nesadarbojas, — Daniels garāmejot izteicās par Krisa komentāru attiecībā uz cilvēku iejaukšanu, tikmēr caur mijkrēsli noskatot apkārtni. O, kaut kāds mamuts. Un kas tad cilvēkiem pierastā realitātē? Tornī rāpjas tīģeris. Daļēji novaldījis spurdzienu, Denijs atkal ieskatījās mijkrēslī. Balta, balta statuja, mella, mella pazeme…

Ja jau Greisa tā uzreiz netiek cauri, tad tur pie tās plāksnes vajadzētu pameditēt ilgāk. To vajadzēs izdarīt, bet līdz tam derētu saprast, ko tāda oranža aura varēja nozīmēt.
— Jā, protams. Es nākšu tev līdzi, — dziednieks pieteicās.