"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

Pilārs

- Ja vien tava kļūda nav tāda, kas paātrina Pilāra sagrūšanu, tad diez vai par to ir vērts uztraukties. Šeit nav pārāk daudz ļaužu, kas varētu būt tavu neveiklību liecinieki. - Kartass pat pasmaidīja, palūkojies uz Liliju.
Savā ziņā meitenes uztraukums bija viņam saprotams.
- Izturies, kā esi pieradusi. - viņš ieteica. - Tikai nelaizi lūpas katra sarga priekšā. Tas varētu viņus padarīt viegli nervozus. - Kartass paāzēja zilmati. Redz, viņš itin labi atcerējās meitenes uzvedību Arkvilas krogā. Tomēr, karotāja tonis bija tikai rotaļīgi apcelošs, ne lai liktu justies Lilijai neērti. Patiesībā, šeit Kartass likās daudz draudzīgāks un ne tik stīvs, kā savas pilsētas krogā.
- Es pajautāšu Moirai. - paņēmis vēstules, Kartass tās ielika vienā no sava apmetņa kabatām. Par to Lilija varēja neuztraukties.

- Cietoksnis ir savāda vieta. - Kartass pamāja un ar galvas mājienu aicināja Liliju sekot viņam. Pūķis gan veda viņu uz zāles otru galu, ne to, pa kuru meitene bija ienākusi, uz kur bija devies arī Malevons. Tātad, viņš grasījās meiteni kaut kur vest.
- Bet Vordans... Jā, pēc tiem visiem bubuļu stāstiņiem varētu likties, ka viņš ir vecs kraķis, ar baisu sejas izteiksmi un pusizbirušiem zobiem. Tā gluži nav.
Vordans allaž atstāj tādu netaisnīgi notiesātā sajūtu. Bet nevajag aizmirst, kas viņš ir patiesībā. - Kartass acīmredzot arī bija Vordanu sastapis un gluži par pasaku tēlu viņu neuzskatīja.

Kartass diezgan pārliecinoši pārzināja Pilāru un aizveda Liliju uz vienu no augšstāviem, kur torņa smaile sniedzās teju debesīs un izveda viņu uz nelielu balkonu, no kura pavērās skaists skats pār Dragāras līdzenumiem. - Es ceru, ka Pilārā tu vēlēsies atgriezties. - viņš noteica atspiedies pret balkona margu un lūkojas tālēs, ļaudamies sajūtām, kuras radīja vēja spēlēšanās ar viņa matiem un apmetni.

- Jā, Arlidens. Tas ir sarežģīts jautājums. - Kartass pamāja. - Es sapratu, ka viņš kaut ko slēpj, domāju, ka bargais sods viņu nobiedēs, bet viņš neatklāja patiesību. Es pat nezinu kāpēc. Tas ir savādi. Viņš meklēja patvērumu pie zagļu ģildes un pildīja viņu uzdevumus, tā vietā, lai atnāktu pie manis un pastāstītu patiesību. Es pamanīju viņa noslēpumu, kad viņam izpildīja sodu. Puika uz mirkli nenoturēja savas burvestības. Tomēr, neko vairāk, kā pārtraukt soda izpildi, es nevarēju. Tas jau tāpat uzdeva pārāk daudz nevajadzīgu jautājumu. - Kartass noteica, skatienam paveroties uz priesterieni. - Kāda tad ir tava vaina? - ja jau viņa jutās tik vainīga. Par ko vainīga?



Pēc Marko jautājumiem, Moira kādu brīdi klusēja. Viņas skatiens vairāk lūkojās tālumā, nekā uz melnmataino jaunekli. Nedaudz apātiska. Pavisam noteikti noskumusi. Un bezspēcīga. Tāda izskatījās Devana mīļotā. It kā valdnieka izdzišana arī no viņas izsūktu spēkus. - Es pat īsti nezinu vai man vajadzētu to atklāt. - Moira domīgi noteica un viņas skatiens atkal atgriezās pie Marko. - Sairess ir Vēja brālis. Viņš nebija... nav sudraba pūķis. Viņš ir no Vēja klana. - par Vēja klanu gan nevienam nekas nebija zināms. Vējš centīgi slēpa informāciju par savu izcelsmi. Droši, ka arī tikai Pilāra ļaudis zināja, ka Vējam vispār ir bijis brālis.

- Es nezinu kam ticēt. Es nezinu, ko Sairess izdarīja. - Moira atzina. Viņa nebija tik vieda, lai izsvērtu patiesības. Vai Sairess varētu būt Devana nodevējs. Vai arī Vordans vērpa intrigas un mānīja viņu prātus? Tādēļ viņai bija Vējš. Un Moira paļāvās uz šamani. Ka viņš izdomās pareizāko variantu. Viņš zinās, ko darīt.
- Es dzirdēju par Setras krišanu. Mēs domājām, ka visi sudraba pūķi ir miruši. Un Malevonam liekas, ka jādodas cīņā pret Drakaru. Bet tas nozīmētu karu. Un nav pārliecības, vai tas būtu prātīgi šajos laikos.
Patiesībā... - viņa domīgi noteica un viņas roka nevilšus pasniedzās pēc Marko rokas, lai satvertu viņa plaukstu starp savām plaukstām. - ... Vordans it kā neko tādu jau nepajautāja. Kā vien, lai viņam atdod mīļoto. Bet citiem vārdiem, viņš piedraud, ka ja mēs nepildīsim viņa iegribu, viņš dos spēku Drakaram. Mēs noteikti negribam, lai Drakars un Vordans apvienojas. Bet pilnībā iespējams, ka viņi jau to ir izdarījuši. Un viss pārējais ir meli, lai tikai iegūtu vēl lielāku labumu. - viņa nopūtās.

- Mia ir citā pasaulē. - Moira apliecināja. - Ja mēs viņu gribam atpakaļ, tad kādam būs jādodas viņai pakaļ. Pilārā ir portāls, kas ved uz citām pasaulēm. Tā nebūtu pārāk liela problēma. Mums svarīgāk ir pieņemt pareizo lēmumu. - Vai Marko zināja kāds ir pareizais lēmums? Moira acīmredzot, nē.



Hallai klejojot pa Pilāru, nācās secināt, ka te arī citās telpās nebija pārāk daudz ļaužu. Vietām bija manāmi kādi sargi, bet visādi citādi, iespaidīgā celtne savā greznumā bija visai tukša un vientuļa.
Sargi Hallu neaizkavēja. Ja jau viņa bija šeit, tad acīmredzot viņa drīkstēja šeit būt.
Tikai mirklī, kad meitene apbrīnoja vienu no vitrāžām, viņai aiz muguras atskanēja vīrieša balss: - Vai es varu tev kā palīdzēt? - telpā bija ienācis Malevons. Devana ģenerālis. Baltais pūķis, kuru Halla bija redzējusi dienā, kad viņiem tika uzdots uzdevums doties uz Pusnakts Cietoksni.

Karotājs gan negrasījās meiteni dzīt prom. Tas vairāk bija ieinteresēts jautājums, vai Hallai nav nepieciešama palīdzība kaut ko atrast. Pilārs bij liels un te varēja ilgi maldīties, ja nebija pārliecības uz kuru pusi doties, lai sameklētu kāroto.



Cietoksnis

Arī Atorma pretinieks nebija ar pliku roku ņemams un ja sarkanajam pūķim bija bijis labs skolotājs, tad varētu domāt, ka arī šim karotājam tāds bija bijis un tad vēl klāt dzīves pieredze.
Taču arī viņa spēki sāka izsīkt un zobens cilājās arvien gausāks. Elpa kļuva smagāka. Viņš necirta vairs tik bieži un drīzāk centās aizsargāties, nekā uzbrukt. Koncentrējot spēkus, lai uzbruktu mirkļos, kad Atorms savā aizsardzībā pieļāva kādu kļūdu.
Zobeni šķindēja, soļi smagnēji mīdīja zemi un Atorma pretiniekam bija izdevies vēl viens veiksmīgs uzbrukums. Viņa zobens pāršķēla karotāja kāju, visai precīzi trapot vietā, kur to nesedza bruņojums. Šī mazā veiksme gluži vai atgrieza dzīvīgumu Atorma pretiniekā un smaids atkal parādījās viņa sejā. Gluži kā jau izbaudot savu uzvaru.

Šmarla vēroja Kenoltu. Arī viņa neko nebūra un pagaidām palika mierā. - A kas tev tur labs ir? - burve tāpat cauri cīņas troksnim uzsauca druīdam. It kā viņiem te būtu saviesīga saruna, nevis kaujas lauks.

[echo3]

Sapņu tabaku es jau tev piedāvāju! - Kenolts sauca pretī. - Ir vēl sapņu puķes, ir smaržzāle, ir sēklas. Dzīvas sēklas. Un vēl daži maisījumi, kas druīdiem noder. - Vai Šmarlai ko no tā vajadzēja? Bija vēl arī mazāk zināmi pulveri, kas apdullina to, kuram tiek iedoti. Vai nomāc jebkādas sajūtas, novērš sāpes. Vai izraisa straujas ķermeņa reakcijas, ja kāds jāatbrīvo no ierītas indes. Īstas nāveszāles gan zaļais pūķis līdzi nenēsāja.

Kenolts uzmanīja, lai Blinka nesāk mosties. Bet vēl tā kā nevajadzētu, ņemot vērā, ka puika nupat krietni nomocījās. Vēl ir laiks parunāties ar melno burvi.

[Romija]

"Sairess bija baltais pūķis?" Marko apdomāja dzirdēto. Priekšstats, kāds viņam vienmēr bija bijis par šo klanu, neko par nodevībām nevēstīja. Baltie bija jauki, naivi un pozitīvi vai vismaz ne ļaunprātīgi. Bet varbūt gan Sairess, gan Vējš patiesībā nemaz nebija tik balti un pūkaini? Marko saprata, ka Moira nevar stāstīt visu, bet to, ko Marko jautāja, viņa teicās nezinām.

"Vordana teiktā patiesumu mēs varam tikai minēt," Marko vēroja, kā Moira saņem viņa roku, tikai tad burvis atkal pacēla skatienu uz skaisto sievieti. "Varbūt tāpēc Sairess sasaistīja Devanu ar Pīlāru, lai Vordans un Drakars neizdomā Devanu nogalināt un tikt pie portāla, lai atgūtu Miu, līdz ar to iegūstot visu, ko vien var vēlēties. Varbūt Sairess nodeva Setru, lai pēc tam nodotu arī Drakaru un Vordanu," Marko ieminējās. To, ka Moira uzticās Vējam, viņš bija jau ievērojis, tam nevajadzēja pat vārdisku apliecinājumu, tāpēc šķita, ka varbūt doma, ka Sairess nav tikai ļauns, spētu mierināt sarkanās pūķenes bēdas. Lai gan tas nekā neizcēla viņas mīļoto no slimības gultas.

"Vordans šķita pārliecināts, ka neesot steigas, Devans varot slimot ilgi. Var jau būt, ka arī viņa un Drakāra noruna ir jau noslēgta un tikai gaida izdevīgu brīdi, bet kāpēc tad viņš mums to visu stāstīja? Un kāpēc notiek citu klanu musināšana, uzsūtot nelaimes viņu klanu dēliem? Vai tiešām viņi gribētu savākt visus klanus pret Devanu? Es neticu, ka visi tik viegli padotos. Melnie noteikti ne!" pēdējais teikums izskanēja ar lepnumu un spītu, un tikai tad Marko apdomājās, ka darvas pūķi šajā darījumā varbūt pat nav iesaistīti. Obsidiānam nebija dēlu. "Vai līdz Pīlāram nav nonākušas vēl kādas ziņas par nedienām? Kairosa sieva esot slima, pēc zālēm uz Cietoksni bija devies Beins, bet Arlidens viņu aizsūtīja mājās. Par to Vordans zināja. Bet citi?" Burvis saprata, ka nekādi mierinošie viņa vārdi nav, un šīs tēmas varētu Moiru uztraukt, tomēr viņa bija piekritusi runāties, tāpēc burvis izmantoja šo iespēju.

"Mana dārgā," Marko tomēr pēc brīža žēlojoši un galanti ierunājās, satvēris Moiras plaukstas un noskūpstījis viņas pirkstus. "Vai ir vēl jebkas, kā mēs varētu līdzēt? Vai neapgrūtināt jūs ar šīm problēmām?" viņš uzmanīgi vēroja Devana mīļotās skumjo seju, sarkanos matus, kuros reti saules stari iededza dzirkstelītes, bet viņas skumjas tās tūlīt apdzēsa. Marko nespēja nepārtraukti apgrūtināt viņu ar problēmām, tāpēc viņš apklusa un vienkārši sēdēja blakus, kamēr viņa ļāva viņam tur būt.

[Rouzijs]

Lilija pasmaidīja. - Es nespēju ietekmēt Pilāru, man nav tāda spēka. - Dziedniece klusi noteica, ja viņa to spētu, tad vērstu visu uz labo pusi. Palīdzētu Pilāram un valdniekam, sadziedētu neredzamās brūces un atgrieztu viņu pasaulei mieru. Bet vai miers bija iespējams, ja apkārt valdīja asinskāri pūķi, kuri alkas varas, iznīcināja citus klanus?
Izturēties, kā viņa bija pieradusi? Te tas nebija iespējams, tas būtu iespējams tikai mājās, pie Raju klana, okeāna ūdenī, tur kur piederēja viņas sirds un dvēsele. Bet acīmredzot Kartasam bija visai laba atmiņa un Lilija pat samulsa. Pirksti nervozi ieslīdēja garajos matos, tos sabužinot. - Ak... es cerēju, ka tu to būsi aizmirsis. - Viņa mulsi pasmaidīja. - Tas bija ļoti neveikli. - Klusi smiekli pārslīdēja pār priesterienes lūpām, viņai izskatoties vēl joprojām viegli samulsušai. - Lūpu laizīšanu es esmu atmetusi. - Zilmate pasmaidīja un ar smaidu palūkojās ārā pa logu. Šī bija pirmā reize šo pāris dienu laikā, kad viņa bija patiešām patiesi pasmaidījusi. Turklāt, Kartasa draudzīgā izturēšanās nomierināja, nelika justies tik nervozai šajā cēlajā celtnē.

Zilmate atrāvās no vietas, kur stāvēja un sekoja sarkanajam pūķim, viņa turējās viņam blakus un skatiens ik pa laikam pakavējās pie viņa sejas vaibstiem, brīžos, kad pūķene nepētīja Pilāra iekārtojumu un tā greznību. Turklāt viņa bija interesēta, uz kurieni gan viņi iet?
- Jā, viņš izskatījās pat savā ziņā simpātisks, bet jebkurā gadījumā biedējošs. Bet es nesaprotu viņu... viņš nodeva Devanu, saņēma savu sodu, bet tagad par palīdzību mums prasa pretī savu sievu Miu. Ja tur bija patiesa mīlestība, tad kāpēc viņš ar to riskēja agrāk? Apdraudēja savu mīļoto. - Lilija jautājoši palūkojās uz Kartasu. - Tu esi viņu saticis? - Vismaz tā izklausījās.

Bet meitene piemirsa visus jautājumus brīdī, kad Kartass viņu izveda uz balkona. Viņas elpa aizrāvās, skatiens sapņaini vērās tālumā, te bija tik skaisti, ka zilmate to nespēja izteikt vārdos. Vējš spēlējās zīda kleitā viegli to plandot, tāpat kā mati bija kļuvuši nepaklausīgi. - Te ir tik skaisti... - Rokas uzgūla uz margām, skatienam kavējoties tālumā. Lilija smaidīja, uz brīdi aizmirsa visas rūpes, atstāja rūpju mākto prātu iekštelpās.

- Es zinu... es saskaitīju brūces un domāju, ka tu esi apžēlojies par viņu. Pie tavas pilsētas vārtiem es Arlidenu izdziedēju un kopš tā brīža viņš ir kopā ar mums. - Lilija novērsās no skaistā skata un palūkojās uz Kartasu, uz to kā vējš jauc viņa matus. - Man liekas, ka viņš baidījās, ka var uzdurties nodevējiem, kuri viņu aizvestu atpakaļ pie vergtura, no kura viņš aizbēga. Tāpēc viņš tev neuzticējās. - Lai gan priesterienei nebija tāpat skaidrs, kādas attiecības ir Kartasam ar sudraba pūķi un kādā statusā sarkanais pūķis te atradās. Bet likās, ka viņš Pilāru pazīst visai labi.
Par ko viņa jutās vainīga? - Par to, ka Arlidens palika Cietoksnī, es esmu dziedniece un ļoti neapdomīgi devos uz šejieni. Man visticamāk vajadzēja palikt kopā ar pārējiem, jo ja nu viņiem ir vajadzīga mana palīdzība? - Meitene novērsās no Kartasa un palūkojās tālumā. Uz to pusi, kur atradās Pusnakts Cietoksnis. - Es ceru, ka viņi ir drošībā... -

[Roviela]

Āāā!, bet kliedziens atskanēja vienīgi domās, ar aukstu šalti noskrienot no ievainotās kājas pirkstgaliem līdz galvai.
No ārpuses to nevarēja manīt. Vismaz Atorms centās, lai ne ar lūpu kustību, ne vaiga muskuļu noraustīšanos neizrādītu, ka labi sajutis zobena dzēlienu. Nav pretiniekam jāzina, cik nopietni esi ievainots!

Viegli nepavisam negāja, kur nu! Tik nopietns pretinieks sarkanajam pūķim nekad nebija bijis, bet cerību uz uzvaru Atorms nezaudēja.
Pretinieks taisni atplauka, pamanījis, ka vēlreiz sagādājis ievainojumu. Nu nē! Tā vis' nebūs! Man arī vēl ir iekšā!
Roka un kāja krāsojās sarkana, bet uz sarkanajām drēbēm to nevarēja daudz redzēt, vien kā neskaidri tumšākus pleķus.

Lavas pūķis šobrīd gluži tik veikli sānis palēkt nespēja, vismaz ne uzreiz, kādu brīdi uzmanības pievēršot aizsardzībai, bet tas brīdis nebija ilgs. Tikko viņš juta pirmās, asās sāpes pārejam, tikko kā pamanīja, ka pretinieks cenšas pabeigt cīņu, jo pats jau ir paguris, tā atgriezās pie uzbrukumiem, gaidot mirklīti, kad uzbrukuma centībā pretinieks kļūdīsies aizsardzībā, lai tad to izmantotu.

[Sindra]

Pilārs

- Sairess, tāpat, kā Vējš ir seni pūķi. No pirmsākumiem. Baltā, viņu gadījumā, ir vairs tikai matu krāsa. - Moira noteica. Marko vajadzēja saprast. Ne jau par velti šamanis sargāja savu vārdu un baumoja, ka viņš teju ir vienīgais, kurš pazīstams ar seno vārdu maģiju.

- Varbūt Sairess paredzēja, ka Setra kritīs. - Moira domīgi noteica. Taču neko daudz viņa arī nevarēja izspriest. - Katrā ziņā, Vējš zinās, vai Sairess ir gājis bojā, vai nē. - par to meitene bija droša.

Lai arī Marko teiktajam vajadzēja Moiru nomierināt, likās, ka sarkanmate tikai saskuma vēl vairāk. - Es negribu, lai viņš slimo ilgi. - Moira nopūtās. Viņas plauksta izslīdēja no melnā pūķa rokām un palika viņas pašas klēpī. Tāpat arī pārējās Marko sniegtās ziņas nebija iepriecinošas.
- Nē. Mēs nezinājām par Kairosa klanu. - viņa apstiprināja. Lai vai kā to bija uzzinājis Vordans, līdz Pilāram šīs ziņas nebija nonākušas. - Droši vien Malevons dosies noskaidrot, kas tur īsti noticis. - Arī Kairosa sievas slimība neatstāja Moiru vienaldzīgu. Galu galā, tas bija viņas klans. Viņa, starp citu, teju bija vienīgā, kura neveltīja Beinam smīkņājošas frāzes, allaž jauno princi godājot un citiem stāstot, ka viņš ir jauks zēns.

- Nē, nē. Tu mani neapgrūtini. - meitene noteica, skatienam uz mirkli pievēršoties savām rokām, kuras atradās Marko plaukstās. - Mums jāzin, kas notiek. Ar izlikšanos, ka neko nezinām, palīdzēts nebūs. - par to viņa bija pārliecināta.



- Katrs no pūķiem ietekmē Pilāru. - Kartass pavisam nopietni noteica, skatienam aizkavējoties pie Lilijas acīm. - Lai gan, stāstīt tādas lietas nav gluži mans uzdevums. Es esmu karotājs. - lai ar dzīves mācībām nodarbojas priesteri un citi gara un dvēseles līderi.

Kartass apstiprinoši pamāja. - Es esmu viņu saticis. Taču atbildi uz tavu jautājumu gan nezināšu. To tev vajadzēja jautāt viņam pašam, nevis man. - tagad gan iespēja bija palaista garām. Un ja jau Lilija nevēlējās atgriezties Cietoksnī, tad diez vai viņai būs tāda izdevība. Pajautāt Vordanam par viņa mīļoto.

- Arī es zinu. - Kartass atteica, pasmaidījis. - Es liku sargiem pieskatīt, kas notiek ar Blinku tālāk. Ja viņš nebūtu aizgājis ar jums, es viņu uzmeklētu. - tā ka savā ziņā jau tā bija taisnība. Viņš bija apžēlojies par mazo zaglēnu. - Fakts gan paliek nemainīgs. Viņš zaga. Viņš mēģināja zagt un viņu pieķēra. Viņam pienācās sods. Pat neskatoties uz to, ka viņš ir sudraba pūķis, nevis zilais. - te nu sarkanā pūķa godīguma izjūta izpaudās pilnībā. Likumi visiem bija vienādi. Un ja godīgi, Blinkam apžēlošana nepienācās.

- Cietoksnī nekad neviens nav drošībā. - Kartass noteica. Viņš gan nevēlējās priesterieni biedēt. Taču tāda bija patiesība. - Gan jau viņi tiks galā. Ja jau tevi palaida prom. - neviens tur nebija bērns. Pat Blinka vairs nebija uzskatāms par bērnu. Gan jau viņi zināja, ko dara.

- Starp citu, - sarkanā pūķa lūpās bija jau atkal parādījies tas smīniņš, ar kādu tas bija sveicis Marko pie Pilāra durvīm - tu esi briesmīga pļāpa. Tu padarīja Marko centienus, nenodot informāciju manā klātbūtnē, gluži izšķiestus vējā. Man nevajadzēja būt informētam par Vordana vēlmēm, vai ne? - karotājs apjautājās, norādīdams uz jaunās priesterienes neapdomību.



Cietoksnis

- Nu, atnāc un parādi, kas tev tur ir. - Šmarla atteica Kenoltam, un pati arī uzsāka čāpot druīda virzienā.
Tiesa, viņa nelika saviem karotājiem pārtraukt cīņu. It kā tas kautiņš, tur blakus, uz viņu nemaz neattiektos.

Blinka bija bezsamaņā un kā izskatījās, tad gluži vēl atģisties negrasījās. Tāpat arī puiša augumam nekas ļoti nopietns nekaitēja, lai par viņu vajadzētu satraukties.


Atorma ievainojums likās, ka tikai iedvesmo viņa pretinieku.
- Pag, pag... man liekas, ka es tevi atpazīstu. - kādā mirklī, kad viņš bija tā tālāk atkāpies no Atorma, viņa pretinieks ierunājās. - Tu esi Bevurca jaunākais kucēns, vai ne? - pūķis iesmējās. - Viņš visus cep vienādus. Vienādi viegli uzveicamus. - karotājs uzjautrinājās.
Pilnībā bija iespējams, ka šis pūķis kādreiz arī bija bijis lavas pūķu klana loceklis. Tagad viņš bija ieslodzīts Cietoksnī. Bez vārda, bez sava klana. Savu pretinieku Atorms neatpazina.

[Rouzijs]

- Kā? - Lilija jautājoši palūkojās uz Kartasu, bet viņam bija taisnība, visticamāk tas nebija sarkanā pūķa pienākums stāstīt, kā katrs no pūķiem ietekmē Pilāru, bet zilmate... viņa kaut kā neredzēja, kā viņas spēkos varētu būt mainīt notiekošo. Skatiens noslīdēja līdz saviem pirkstiem, kuri bija apvijušies ap balkona margām. Viņa bija niecības salīdzinājumā ar diženajiem.
- Taisnība. Tas nav tas uzdevums. - Skumji pasmaidījusi Lila ļāva savam jautājumam aizlidot līdz ar vēju, kamēr skatiens vērās joprojām tālumā. Virzienā, kur bija okeāni.

Meitene noraidoši pamāja ar galvu. - Es nedomāju, ka viņš man stāstītu, ko un kāpēc ir darījis. - Kāpēc, lai Vordans kaut ko tādu darītu? Viņiem bija tikai jānogādā ziņa krēslas pūķim un jākalpo kā ziņnešiem, nevis kā ziņkārīgiem bardiem.

Tomēr zagšanas ziņā Kartass bija nelokāms.
- Viņš zaga, jo bija izsalcis. - Tas acīmredzot nebija gana spēcīgs arguments. - Ja pasaulē nebūtu tik daudz netaisnību, tad viss būtu savādāk. - Meitenei bija laba sirds. Un viņa labprāt vēlējās palīdzēt citiem pūķiem. Ja vien spēja kaut ko sniegt. - Es, protams, nesaku, ka nevajag sodu saņemt. Bet tas ir tik... cietsirdīgi. - Pātaga... sitieni... asinis un sāpes.
- Piedod, bet es par to nevēlos runāt. - Priesteriene palūkojās uz Kartasu ar lūguma pilnu skatienu, viņa nevēlējās domāt par tik briesmīgām lietām, kamēr apkārt valdīja tāds skaistums.

- Es tā ceru. - Gan jau tiks galā. Pirksti jau atkal ieslīdēja matos, tos savācot un savirpinot, zilā virpulī, kuru pārlikt pār plecu.
Tikai nu jau atkal Lilija izskatījās samulsusi. Vai viņa patiešām bija pateikusi ko tādu, kas nodeva Marko centienus? - Es nezinu... - Viņa izskatījās apjukusi. - Mans tēvs teiktu, ka es esmu jauna un naiva, bet... - Zilās acis uzmeklēja Kartasa skatienu. - ... es gribētu tev uzticēties. - Šī bija muļķīga vēlme...
Ūdens ar uguni nekad nesadzīvoja, tie bija pārāk atšķirīgi elementi.

[echo3]

Kenolts piecēlās kājās, bet rokas nenolaida, - Runāsim tad, kad būsi atsaukusi savus asinssuņus un atcēlusi tiem pavēli mūs nogalināt un puikam pirkstus lauzt. Jā, starp citu, es atcerējos, ka man ir viena akmens milža sirds arī, bet par tās derīgumu negalvoju. - Druīds godīgi brīdināja, lai gan apzinājās, ka melnā pūķiene pacentīsies no viņa teiktā izspiest sev izdevīgumu, cik vien spēs. Bet Kenolts diezgan skaidri redzēja, ka Šmarlas rīkojums tik viegli vis nav izpildāms, pat viņai pašai piedaloties. Cīņas turpinājās, kas nozīmēja, ka pretinieki ir vismaz līdzvērtīgi, pie tam Batirhanam uzbrukušais bija pakritis.

[Roviela]

Ievainots viņš bija, nenoliedzami, tikai Atormam pašam šķita, ka arī savu pretinieku viņš bija pamanījies iebakstīt krūtīs pietiekami pamatīgi, lai tas pārlieku ilgi ar uzjautrināšanos nenodarbotos. Varbūt tā nebija, bet viņam tā šķita.

Pretinieks, tātad, iespējams, ir kauna traips no viņa paša klana, kas gribēja uzsākt vārdu kaujas. Var jau būt, ka Atorma cīņas stils ir atpazīstams. Nu un? Ar to var arī lepoties, nevis pakļauties pretiniekam un pieņemt, ka visi Bevurca skolnieki tiešām ir viegli pieveicami. Pat, ja tā ir, tad Atorms grasījās pierādīt, ka viņš ir izņēmums un nav viegli pieveicams. Kur nu! To jau pierādīja tas, ka lavas pūķis vēl bija dzīvs, vai ne? Tiesa, arī pretinieks vēl bija dzīvs. Nekas! Tas ir jālabo. Ha! Un tā teikt, daudz tu to skolnieku esi redzējis? Nez vai. Vārdi vien. Vārdi, lai novērstu no cīņas, lai sadusmotu, un lai Atorms dusmās kļūdītos.

Nē, nē, vārdu kaujas Atorms uzsākt negrasījās. Atbildēt tagad nozīmē atzīties, ka viņš tiešām ir Bevurca skolnieks, tā dodot iespēju paņirgāties vēl. Dodot iespēju sadusmot. Un tad - pieveikt.

Sarkanais karotājs neko neatbildēja, nelika manīt, vai pretinieka minējums ir pareizs vai nē, vai tas ir sadusmojis viņu vai nē. Viņš noklausījās, kas otram sakāms, ar nekustīgu sejas izteiksmi, un tad atkal devās uzbrukumā, itin kā nekas nebūtu noticis.

[Romija]

Moiras skumjas bija ļoti labi manāmas un saprotamas. Protams, kurš gan vēlētos savu valdnieku un mīļoto uz slimības gultas. Bet ko iesākt tagad, kamēr Vējš domā, lai kaut cik palīdzētu, Marko nezināja.

"Beins devās pēc zālēm savai mātei. Uz Cietoksni pie Šmarlas. Mēs viņu satikām milžu zemēs, kad viņš cīnījās un palīgi bija krituši. Arlidens apsolīja tās zāles dabūt, un tie, kas palika Cietoksnī, tieši devās pie burves Šmarlas. Varbūt kaut kas ir jau dabūts," Marko izstāstīja. Varbūt vismaz doma, ka Beins ir izglābts un zāles tiek meklētas, spētu mazliet kliedēt drūmo gaisotni. "Trīs no bara Arkvilā atdalījās un uz Cietoksni nedevās. Baltais un sarkanā karotāja un meitene bez matiem," viņš jau bija paspējis piemirst īslaicīgo biedru vārdus. "Pievienojās kaut kāds savāds zilais amatnieks, kaut gan īsti pārliecināts par viņa nodomiem es neesmu." Iespējams, ka Moiru neinteresēja viņu piedzīvojumi, ka viss, ko viņa gribēja dzirdēt ir — Devans ir vesels. Un tomēr tie būtu meli. Lai arī Marko nebija problēmu melot, tomēr šādā situācijā tie būtu tik neticami un muļķīgi, ka viņš pat nemēģināja.

"Es saprotu, ka nav viegli, tāpēc netraucēšu jūs ar uztraucošām ziņām. Kad ir zināma kāda atbilde, tad noteikti to gaidīšu, un arī tiem, kas palika Cietoksnī, vajadzēs paziņot," Marko atlaida Moiras roku un piecēlās. Bezkaislīgi tincināt bēdu sagrauzto meiteni viņš nevēlējās, tāpēc bija ar mieru pamest viņas kompāniju, lai gan tā bija ļoti patīkama un kaut kādā mērā atgādināja mājas.

[Mattiass]

Elgārs bija centies nostāties tā, lai Šmarlai sagādātu nopietnas grūtības, un, vēlams, arī izmežģītu sprandu centieni izsekot gan viņu pašu, gan druīdu. Un viņš bija pārsteigts, ka uzsākās saruna un tad Šmarla sāka čāpot pie Kenolta. Laikam jau viņš tiešām cenšas visu atrisināt ar pārrunām? Elgārs pagājās nopakaļ un savāca no zemes savu zivtiņu. Tā joprojām varēja noderēt pret kādu citu, tā kā viņš pagājās nostāk un acīmredzami zaudēja interesi par Šmarlu.

Likās, ka melnais varētu drīz savu pretinieku uzveikt. Uzbrukt guļošajam būtu kaut cik droši tikai no galvgala, taču ūsainis varētu būt neapmierināts par iejaukšanos šai brīdī. Galu galā, izklausījās, ka viņiem abiem kādi personiskie rēķini ir kārtojami.

Toties Atorms bija zaudējis sparu. Noguris vai arī savainots, vai arī viens un otrs. Un likās, ka viņa pretiniekam ir visai maza bēda par apkārt notiekošo. Nezaudēdams modrību, ar to pašu zivtiņu rokā Elgārs piezagās Atorma pretiniekam, un, ja izdevās palikt nepamanītam, sagaidījis īstu brīdi, kad var piekļūt, neciešot no zobena, pieleca klāt un ietrieca metamo dunci bruņu nesargātā vietā. Tūlīt pēc tam viņš jau bija ārpus aizsniedzamības, paraujot dunci sev līdzi. Ļaut pretiniekam sākt noasiņot likās laba doma. Turklāt ierocis rokā ļāva ar to iemest sejā, ja nu pretiniekam kaut kādā veidā ietu secen substances iedarbība un viņš pagrieztos pret Elgāru.

[washulis]

Greznība tiešām žilba acīs un tas bija skumji, ka tik maz guva iespēju to tiešām skatīt savām acīm. Vai pašam valdniekam nebija garlaicīgi? Vai viņš daudz ceļoja apkārt, vērojot savas zemes? Halla pat īsti nezināja, tik to, ka pašu valdnieku vaigā nekad skatījusi nav. Bet domu pārtrauca svešā balss, Hallai strauji pagriežoties pret runātāju. Jā, šo seju viņa zināja. Valdnieka Devana ģenerālis.

Atvainojiet, ja ko traucēju. Baltā pūķiene strauji atrunājās, īsi paklanoties Malevonam. Vienkārši... šī vieta. Gribēju redzēt tās nedaudz vairāk. Vai Pīlārs vienmēr ir tik vientulīgs un kluss? Varbūt zelts mirdzēja mazāk koši tieši sēru dēļ, bet jāatceras, ka ne jau zelta vaina tā ir. Un vai Jūs jau esat dzirdējis jaunumus. Par Vordana atbildi un lūgumu. Tika nepacietīgi turpināts, nopētot Malevonu pilnā garumā. Viņš radīja cieņu jau pirmajā skatā. Otrajā nekas mainījies nebija. Un...! Moira teica, ka valdnieka stāvoklis nav mainījies, bet... valdnieks taču nemokās, vai ne? Jā, daudz jautājumi, uz beigām papildināti ar raižu sarauktu pieri, bet dziesminieki taču dzīvo zem ziņkāres svara.

[Urdrunir]

Batirs turpināja vēzēties. Viņš varbūt pārvietojās lēnāk nekā pretinieks ar zobenu, bet karotājs skaidri zināja, ka otrs ne par kādu cenu negribēs patrāpīties pa sitienam vai nobloķēt to. Kad pretinieks paklupa, melnais metodiski vicināja vāli tālāk. Jebkas, kas viņam gadījās pa ceļam, bija piemērots mērķis. Patiesībā ar Batiru izveidojās tāda apdraudējuma zona, kurā biedriem pat ar labiem nodomiem nevajadzētu līst. Pūķis noteikti nespētu apturēt savu dzelkšņaino ieroci pat, ja gribētu.

Kad viņa kauslis aizstāvoties vai viltīgi uzbrūkot pastiepa Batiram pretī zobenu, tēvainis gāza pa viņa zobena roku ar vienu vēzienu, un tad atpakaļ jau zemāk - ar otru.

[Sindra]

Pilārs

- Tas ir kaut kas par tēmu, ka visi pūķi kopā veido šo pasaulei un Pilārs ir pasaules sirds. Ka iznīkstot pūķiem, nepastāvēs arī Pilārs. Ka pasaulē ir jāvālda līdzsvaram. Nu, kaut kā tā. Esmu pārliecināts, ka dziesminieki šo visu spētu pastāstīt daudz labāk.
Es esmu nedaudz skeptiskāks. Man liekas, ka pasaule itin labi spētu izdzīvot gan bez Devana, gan Pilāra, gan arī, ja teiksim ļaunie pūķi apkautu visus labos, tad arī pasaule uzreiz tā vis neizbeigtos. Vai ja labie pūķi pārliecinātu visus ļaunos, ka vajag kļūt labiem. - Kartass paraustīja plecus. Viņa uzskati nesakrita ar skaistām dziesmām, kuras dziedāja bardi un viņš negrasījās jaukt Lilijai prātu ar saviem uzskatiem.
Pūķis atspiedās pret balkona margu un raudzījās tālumā. Vien pamāja, ka patiešām piekrīt. Tas nebija viņa uzdevums.

- Vordans ir visai ārišķīgs. Un esot Cietoksnī, viņam pavisam noteikti pietrūkst uzmanības. Viņš noteikti labprāt aprunātos. Varbūt tieši neatbildot uz jautājumiem, taču nedomāju, ka viņš klusētu. - vismaz tādas bija Kartasa domas par Krēslas pūķi.
- Es nezinu kā radusies tā leģenda, ka Vordans pat vairs nemākot runāt. Viņš allaž ir runājis visai daudz. Kāpēc gan lai kaut kas mainītos Pusnakts Cietoksnī. - tā ka Lilija varēja mēģināt uzzināt atbildi uz savu jautājumu, ja vēlējās. Ja viņai atkal gadītos nonākt Cietoksnī.

- Tas nebūt nebija tik vienkārši. - sarkanais pūķis atrauca, kad priesteriene sāka attaisnot Blinku. - Viņam kaut ko vajadzēja no zagļiem. Es nezinu ko. Un man liekas, ka zagļi viņu iegāza. Viņa pārbaudījums bija visai neizpildāms pat rūdītam zaglim. Viņam lika, lai nozog manu dzimtas amuletu. - Kartass parādīja Lilijai kristālu, kurš viņam karājās pakārts kaklā, zem drēbju kārtas. - Tur nebija runa tikai par izsalkumu. - Kartass domīgi noteica.
- Bet sods ir un paliek sods. Ja sodi neiebiedētu, tad mūsu vidū būtu daudz vairāk noziedznieku. Visi nav godprātīgi. Patiesībā, pat godprātīgums neattur. Veināra dēls ir godprātīgs un viņš pat nenodeva to salašņu baru, kas kaut kur slēpjas manā pilsētā. - Kartasa skatiens uz mirkli kļuva stingrs un žēlastību nepazīstošs.

- Man liekas, ka es esmu visai tipisks sava klana pārstāvis. Tam laikam vajadzētu nozīmēt to, ka tu vari man uzticēties.
Tomēr, iespējams, ka tu ievēroji, ka arī Cietoksnī ir sarkanie pūķi. Tā ka es nevaru gluži apgalvot, ka lavas pūķi nemēdz nodot un iet pret likumu. Bet droši vien tu vari man uzticēties, jo esmu Moiras brālis. Un māsas skumjas nomāc arī mani. - Kartasa skatiens pārāk ilgi neaizkavējās pie Lilijas acīm. It kā viņš nevēlētos sievietei atklāt savas emocijas, jūtīgumu.
- Es domāju, ka tu patiesībā, nemaz nepamanīji, ka izpļāpājies. Tādēļ teicu. Tev vajadzētu būt uzmanīgākai. - tas bija īstais iemesls.



Lai arī skumja un nedaudz apātiska, Moira uzmanīgi klausījās Marko stāstīto. Un kad jauneklis piecēlās, lai dotos, viņa noraidoši pamājā. - Nē, nē. Paliec. - Moirai nebija iebildumu pret Marko kompāniju.
- Ir labākā, ja ir kur piesiet domas. Bez tam, tas ir labi, ka tu pastāsti. - viņa noteica. Ja vien nebija tā, ka Marko pats vēlējās kaut kur doties.

- Beins ir vienīgais Kairosa bērns. Un lēdija Mara jau sen slimo. Viņa vairs nespētu radīt citus pēcnācējus, ja Beins ietu bojā.
Diez vai zēns pats izdomāja, ka viņam jādodas uz Cietoksni. Iespējams, ka viņu kāds pierunāja. Kāds, kurš vēlējās, lai viņš ietu bojā. Kāds kurš ir ieinteresēts, lai Kaiross paliktu bez mantinieka. - bet kurš tas būtu... to Moira nespējā iedomāties.

Viņa apstiprinoši pamāja par ceļabiedru, kurš grupai bija pievienojies vēlāk. - Jā, viņš šeit ieradās pēc tam, kad jūs jau bijāt devušies prom. Malevons viņam izstāstīja kurp devāties un tad, acīmredzot devās jūs uzmeklēt. - Moira īsti nezināja spriest vai zilais pūķis ir uzticams, vai nē. Tikpat labi, arī citiem biedriem varēja būt aiz ādas savi savtīgi noslēpumi. Viņa tikai varēja apstiprināt, ka Elgārs patiešām bijis Pilārā. Ja tas lika Marko vairāk uzticēties zilajam pūķim.

- Vordanam droši vien ir taisnība. - viņa noteica, palūkojusies uz Marko. - Devans var vārguļot ilgi. Viņam īsti nepaliek sliktāk. Taču dziednieku maģijas nespēj viņu atmodināt. - vai to spētu Vordans?
- Diez kāpēc Vordans domā, ka viņš spētu Devanam palīdzēt. - meitene domīgi noteica.


- It kā jau tu netraucē. - Malevons atteica, skatienam nomērojot meiteni. - Ja jau šeit atrodies, tad vari justies, kā mājās. Tā mums pieņemts. -
Bet ko sacīt par šo vietu un kāda tā bija citkārt? - Nu, nav tā, ka šī būtu pati apdzīvotākā vieta Dragārā arī laikā, kad valdniekam nekas nekaitēja. Šī vieta ir Devana mājas. Un mājās, kā jau mājās. Šad tad ir ciemiņi, bet kuru katru jau tu arī savā mājā nelaistu, vai ne? - vismaz tā būtu pieņemts vairumam. Tiesa, Malevons apzinājās, ka runā ar balto pūķi un vēl piedevām dziesminieci. Tā bija dīvaina tauta. Un mēdza darīt dīvainas, citiem nepieņemamas lietas. Viņš nemaz nebrīnītos, ka Halla būtu gatava savās mājās uzņemt katru, kas viņai piesolītu izstāstīt agrāk nedzirdētu stāstu.

- Es dzirdēju, jā. - Malevons apstiprināja. - Paldies, ka atgādājāt šīs ziņas. - karotājs pieklājīgi pateicās.
- Man gan liekas, ka ar šo viss nebeigsies. - viņš viegli nopūtās. Jo, nu... Halla jau pati zināja. Valdnieks vēl joprojām slimoja. Tātad, viņiem bija tikai Vordana piedāvājums. Un tagad iespējas izlemt, vai to pieņemt, vai nē.
- Nē. Viņš vienkārši guļ. - Malevons noteica. - Vismaz neliekas un arī dziednieki nenorādīja, ka Devans mocītos sāpēs. - ja tas spēja meiteni mierināt.

- Vai es varu tev vēl kā palīdzēt? - karotājs apjautājās, skatienam aizkavējoties pie baltmates acīm.



Cietoksnis

Batirhana spēcīgais trieciens sašķaidīja pretinieka zobenu un arī viņa roku. Un tad jau nākamais trieciens izdzēsa arī viņa dzīvību. Pat lāga nepaspēdams izdvest kādus skaņu, karotājs sabruka zemē. Batira vāle bija visai pamatīgi sašķaidījusi viņa vēderu.

Atorma pretinieks, mēģinot izsist no līdzsvara sarkano karotāju, tā īsti nepamanīja, ka viņam piezogas vēl viens pretinieks.
Elgāra uzbrukums izdevās un duncis iedūrās karotāja miesā.
Viņš paspēja to arī izvilkt, taču, pretinieks nekādi negriezās pret zilo pūķi. Viņam nebija tādas iespējas. Vai nu inde no dunča bija viņu paralizējusi, vai arī pārsteigums un sāpes, taču zobenu viņš vairs nepacēla. Atorma cirtiens slaidā vēzienā nocirta pretiniekam galvu un tas saļima zemē.

- Ā, re! Viņi jau paši atsaucās. - Šmarla teju saberzējusi rokas noteica un turpināja čāpot uz Kenolta pusi. Nelikās, ka viņu uztrauktu sargu zaudējums. - Nu, rādi, kas tev tur ir. Sirsniņas mani arī interesē. - viņa runājās pavisam omulīgi un mīlīgi, it kā nemaz nebūtu bijusi tā persona, kas pirms mirkļa uzrīdīja Blinkas biedriem savus sargus.
Pūķene bija jau stipri gados, taču viņas mati nebija sirmi. Tie bija sapīti garā, biezā bizē un karājās līdz pusmugurai. Šmarlai līdzi bija vairākas somas un satuntuļojusies viņa bija lielā, siltā lakatā.
Ne pārāk steidzīgā solī, Šmarla čāpoja uz druīda pusi. Neizskatījās agresīvi noskaņota.

Blinka vēl joprojām bija bezsamaņā. Tagad tumšie pleķi uz zēna ķermeņa jau praktiski gandrīz bija pazuduši.
Bartoks gan tuvumā vēl nebija rādījies un savu vergu neatprasīja.

[Rouzijs]

Lilija saprata Kartasa domu gājienu, bet viņa nevēlējās ticēt, ka iznīcinot visu labo, vai slikto nekas nemainītos, pasaule stāvētu tāda kā vienmēr, tas būtu nepareizi. - Es nevēlos, lai ļaunais gūst virsroku. - Skatiens novērsās no Kartasa un zilmate palūkojās uz skaisto skatu. - Es no tā baidos. Ja Devans nomirs, tad viss būs zudis. Šīs pasaules skaistums, viss kā vērts dzīvot. Spēcīgākie paverdzinās vājākos, pakļaus tos, mocīs līdz nāvei. Es nebaidos par sevi. - Priesterienes balss bija kļuvusi skumja un klusa, tikpat kā vēja čuksts. - Bet gan par maniem mīļajiem. - Ja tas spētu palīdzēt, Lilija spētu sevi upurēt, ziedot savu dzīvību, tikai ja zinātu, ka vecākiem, Ardosam un viņas klanam nekas nenotiks.
Bet vai par to bija vērts runāt? Laikam jau nē, tāpat viņu pasaulē bija pārāk daudz netaisnību un ciešanu.

Meitene pasmaidīja.
- Jā, arī mēs domājām, ka viņš neprot runāt. Bet tās bija muļķības. Toties viņš sevi sauc par lordu. Man likās, ka viņam visi tituli ir atņemti, tāpat kā bagātības. Bet tur cietoksnī viņš visu ir atguvis. - Interesanti kā gan viņam tas bija izdevies. - Bet es neticu viņam. Es domāju, ka viņš mūs nodos, pat ja mēs atvestu atpakaļ viņa sievu. - Bet vai Vordans atbildētu uz Lilijas jautājumiem? Diez vai, turklāt problēmas sākās ar to, ka dziedniece nedaudz baidījās no Krēslas pūķa.

Priesterienes zilās acis nopētīja Kartasa parādīto kristālu. - Es arī neko par to nezinu. - Lila paraustīja plecus. - Es varu mēģināt noskaidrot, man šķiet, ka Arlidens man uzticas. - Bet vai tā viņa nenodos viņa uzticību? Tas jau palika sarežģīti un vai vispār tā bija viņas darīšana. - Vai varbūt nē. Tā nav mana daļa. - Viegli papurinājusi galvu, Lilija ļāva matiem plīvot vējā.
Tomēr, kad Kartass sāka izklausīties nežēlīgs un tik stingrs, viņa satrūkās. It kā pati būtu pie kaut kā vainīga, bet nē, meiteni vienkārši biedēja cietsirdīgi pūķi, viņa nolaida savu skatienu un lūkojās uz savām rokām. Uz auguma parādījās zosāda no domas, ka tas ir normāli. Pērt, slānīt, sodīt...
Bija bija jābūt citai iespējai...

Moiras brālis? Ak... Lilija atļāvās palūkoties uz Kartasu, bet viņš novērsās ātrāk kā viņa vēlētos.
- Tas būtu savādi, ja tu nejustu līdzi savai māsai. - Lai gan... ģimenes bija dažādas, daži nošķīrās, daži turējās kopā. - Man patiešām ir žēl tavu māsu, es protams, nespēju iztēloties sevi viņas vietā, bet... mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai palīdzētu. Pat ja zinu, ka šie vārdi tāpat vien nemierina. - Te vajadzīga bija darbība. Rezultāts. Nevis solījumi, kurus tagad vējš varēja iepīt savos valgos un aizpūst projām.
- Mani vecāki ir seni pūķi, bet es vienmēr esmu gribējusi sev brāli, vai māsu. - Nalaks ar savu sievu bija daudz ko piedzīvojuši, bet Lilija nezināja viņu patieso vecumu, vecāki to nekad neatklāja. Varbūt, viņi jokoja par savu senumu, to nevarēja zināt.
- Es mēģināšu būt piesardzīgāka. - Zilmate apstiprinoši pamāja ar galvu. Ko gan citu viņa varēja darīt.

[Roviela]

Cīņa bija beigusies, bet ne gluži tā, kā Atorms būtu gribējis. Viņš nepaspēja brīdināt pretinieku par Elgāra tuvošanos, kuru pats pamanīja pārlieku vēlu.
Tas bija sarežģīti.

No vienas puses Šmarlas sargiem bija pavēlēts nogalināt viņus visus, izņemot Blinku, tāpēc bija jācīnās līdz galam un tāpēc arī Atorms nevarēja liegt zilajam pūķim iesaistīties kaujā. No otras puses, Atorms bija sarkanais karotājs, un pretinieks bija sarkanais, un katrs karotājs izcīna savu cīņu pats, un no šīs puses iejaukšanos divkaujā Atorms nespēja uzskatīt par pilnīgi godīgu un pieļaujamu.
Bet ko nu vairs!
- Paldies, Elgār.

Viņš pagriezās, lai paskatītos apkārt un noskaidrotu, kas notiek. Tā. Batirhana pretinieks ir burtiski sašķaidīts, bet Šmarla kaut ko tur grasās tirgoties ar Kenoltu, vismaz tā izklausījās piezīme par sirdīm.

Tomēr tur tuvumā bija Blinka, un lavas pūķis, pieklibojot un zobus sakožot, sāka virzīties uz Kenolta un zemē guļošā sudraba pūķa pusi, lai turpinātu darīt to, ko bija apsolījis, proti, sargāt.
Viņš negrasījās uzbrukt Šmarlai, vismaz pašlaik nē, tikai pārbaudīt, kā klājas Arlidenam un būt tur blakus, ja nu tiešām šeit kaut kur ir Bartoks. Atorms šaubījās, ka ir, bet droši to nezināja.
Un vajag taču to tīstokli, kur uzrakstīta recepte, vai ne? Tas palika pie Arlidena.

[Mattiass]

Elgārs, pavirzījies vēl tālāk, lai viņu nenotraipītu asinis no Atorma pretinieka kakla, tikai pamāja, sak, būs labi, un, piegājis pie kāda no līķiem no drošākās puses, noslaucīja dunča asmeni kritušā drēbēs. Tad, to notīrījis, noglabāja makstī, un atkal pievērsās Atormam.

— Draņķīgi izskaties, — tagad jau bija laiks ievērot griezumus. — Turies Kenolta tuvumā. Es pieskatīšu Blinku.

Amatnieks arī darīja, kā teicis, un notupās pie Blinkas, lai paraudzītos, kas ar jaunieti noticis.

[echo3]

Nemodiniet! - Kenolts izmeta pār plecu, redzēdams, kā Arlidenam tuvojas gan Atorms, gan Elgārs. Toties tagad druīds varēja doties tuvāk Šmarlai. No vienas puses, viņš senajai pūķienei neuzticējās, jo viņa bija likusi visus nogalināt, no otras puses, varbūt tie divi īstenībā bija burvei ne tik daudz miesassargi, cik cietumsargi? Piemēram, Bartoka sūtīti? Tas lieliski izskaidrotu Šmarlas attieksmi.

Atorma klibojošo gaitu nevarēja nepamanīt. Kenolts paspēra pāris soļus nost no guļošā Blinkas un uzrunāja Šmarlu. - Šmarlas kundze, tagad es uz īsu brīdi būšu aizņemts, bet no darījumiem neatsakos. Un solu kaut ko uzdāvināt par Tavu atbildi uz vienu manu jautājumu.

Ilgāk viņš nekavējās. Atorms var noasiņot, un tad dziedēšana prasīs krietni vairāk spēka. Īsti pārsiet gan šobrīd viņš netaisījās, to varēs mazliet vēlāk. Kenolts pagriezās pret Atormu un pieskārās sarkanā pūķa plaukstai. Zaļie tetovējuma raksti iemirdzējās un sakustējās, aizložņādami pa Atorma ādu līdz brūcēm un aizvilkdami tās ciet. Druīds juta, ka tas paņem diezgan daudz spēka - cirtums kājā bija dziļš.

Šo rakstu rediģēja echo3: 01.04.2014 12:58

[washulis]

Halla īsi pasmaidīja. Justies kā mājās. Diez vai kāds viņai te ļautu uzsākt savu dekorēšanas tūri, cerībā atdzīvināt tukšās sienas un gaiteņus. Nē, nē, ar to "jušanos kā mājās" vienmēr ir sarežģīti. Citi tā saka, bet jāatceras - Tu esi viesis. Saprotu, bet tik lielas zāles pašas uzprasās tikt piepildītas. Es varētu vaicāt, vai valdnieks bieži kādu pie sevis aicina vai ceļo apkārt, bet... tas jau nav lāga šobrīd svarīgi. Vienu noliegt nevar - te patīkami smaržo. Pēc tīrības un pavasara. Šeit vienmēr bija gaišums un saule. Pēc Pusnakts cietokšņa tas lika asarot acīm, bet varbūt tā vienkārši bija kārtējā skaistuma apbrīna. Bet tiesa, viņa pie sevis aicinātu jebkuru, ja tik būtu sakarīga vieta, kur aicināt. Viņa par savām mājām uzskatīja pasaules ceļus. Visus un nevienu. Viņa var uzdāvināt pasauli, kas viņai nepieder.

Protams. Par to nemaz nebija citas runas. Halla kopā ar pārējiem solīja izpildīt uzdevumu un viņa ir gatava to turpināt, pat ja ziņa jau nodota. Jo Pīlārs joprojām brūk un kur citur viņa būs, ja ne te, to stutēt vai meklēt veidus, kā to stutēt spēs kāds cits. Saprotu. Bet kas tieši turpināsies? Es ceru, ka Vējš piekritīs atklāt, kur Vordana mīļotā ir nosūtīta. Ja tā, esmu gatava Miu meklēt. Pat nezinot kur, pat nezinot, vai apakšā ir kāds āķis. Viņa ticēja, ka āķa nav, kā tikai ilgas pēc mīlestības. Tā pat tādiem pasaules nosodītajiem kā Vordanam, ir iespēja atkal redzēt gaismu. Simbolisku, pat ja ne īstu.

Vienkārši guļ. Jā, tas mierināja, uz ko Halla ar lēnu un pateicīgu galvas pamāšanu arī norādīja. Palīdzēt? Nē, nav jau nekā tāda, ko šobrīd alktu, kā tikai redzēt valdnieku atkal nomodā. Ja vien... Baltmate pašķielēja apkārt, Kāda iestiprināšanās, pirms doties tālāk? Daļa mūsu biedru vēl ir Pusnakts cietoksnī, lai dabūtu zāles sarkanā pūķa Beina mātei. Gribu zināt, vai viņiem tas izdevies, un... Jā, skatīties, kas notiks tālāk. Uz beigām vēl tika noraustīti pleci. Viņai nekādu dižo dzīves plānu nebija. Kas pa ceļam uzrodas, tam viņa arī uzticīgi seko. Tieši tik vienkārši. Varbūt ir kas vēl tāds, ar ko es varu palīdzēt Jums? Neskaitot pašu jau sniegto uzdevumu. Jo tieši Malevons un pārējie Pīlārā esošie bija tie, kas redzēja īstos draudus, īstās nelaimes un iespējams arī sāpes.

[Romija]

Marko, protams, nebija iebildumu palikt. Vēl jo vairāk tad, ja lēdija pati to lūdza. Viņš atkal apsēdās tik pat pieklājīgā attālumā un uzsmaidīja iedrošinošu smaidu. Jāteic, ka labās ziņas gan bija visai trūcīgā krājumā, tāpēc burvis varēja Moiru izklaidēt vien ar savām domām vai pieņēmumiem. Tāpēc Marko vairs neizvairījās runāt par tēmām, ko pati Moira minēja.

"Beins bija kopā ar diviem miesassargiem, kas bija jau miruši, kad mēs viņu panācām, cīnoties ar milžiem. Man šķiet, ka tā bija patiešām sagadīšanās, ka nakšņojām tik netālu un izdzirdējām cīņu, jo savādāk... es nezinu, vai viņam vienam būtu izdevies tos visus pieveikt," Marko stāstīja bez īpaša uzsvērta lepnuma balsī. Diez vai tagad būtu īstais brīdis lielīties ar milžu sirdīm, kas nemaz nebija līdzi. "Bet tur varētu būt iejaukts pats Vordans, vismaz tādā ziņā, ka viņš bija informēts par kaitniecību klaniem. Bet tā Šmarla... Ja viņa ir vienīgā, kas var pagatavot zāles lēdijai Marai, un tās nav dziednieku maģijas, vai kaut kas tāds nevarētu līdzēt arī Devanam?" viņš piesardzīgi apvaicājās, ja nu tas jau ir izmēģināts.

Uz brīdi aizdomājies, vērojot kādu zaļu lapu deju blakus lapenei, Marko domīgi paskatījās uz Moiru. "Un Arlidens ir vergs. Drakārs viņu ir pārdevis Bartokam, kas ir uzlicis savu zīmi. Es Blinku... Arlidenu pieņēmu par savu mācekli un grasījos viņu no tās zīmes atbrīvot, tikai pietrūka laika. Un tagad viņš ir palicis Cietoksnī," burvis saknieba lūpas, kas liecināja, ka nekādu apmierinājumu par šādu notikumu pavērsienu viņš negūst. Varbūt pat tās bija bažas par jauno sudraba pūķi. "Vordans minēja, ka Drakārs varētu gribēt viņam ko nodarīt, lai apliecinātu savu varu, pierādītu, ka bronzas pūķi ir spēcīgāki par sudraba. Bet ir vēl kas... Cietoksni apsargājošajos rit bronzas un sudraba asinis, vai ne? Vai viņi ir uzticami šādā situācijā? Ja Vordans ir tik ieinteresēts un spējīgs slēgt darījumus ārpus Cietokšņa mūriem, vai sardze nav tikai formalitāte?" Marko bažīgi palūkojās uz lēdiju, jo nu jau atkal bija aizrunājies sarežģītās tēmās.

"Piedodiet, ka es atkal atgriežos pie tādiem jautājumiem," viņš atvainojās un izskatījās pat mazliet samulsis. "Par to, kā un kāpēc Vordans varētu izdziedēt Devanu, viņš neteica, vien minēja par saistību un vārdu. Vai varētu būt tā, ka arī Vordans pārvalda senos vārdus?"