"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Visus trīs Marko nevarēja paņemt līdzi, bet, kad Blinka atteicās, palika abas meitenes, kam droši vien negāja pie sirds cietuma atmosfēra, jo citi minētie iemesli šķita kā baltiem diegiem šūti. Bet Marko nebūt neiebilda aizvest abas dāmas uz Pīlāru.

"Skaidrs," viņš atsaucās uz Blinkas norādi, ka jāiet līdz robežai. "Mēs tad varētu iet un doties uz Pīlāru, paziņot vēsti un censties kaut ko noskaidrot. Ja būs kādi jaunumi, kas attieksies uz visiem, tad droši vien būsim atpakaļ. Vismaz kāds," jo par dāmām nevarēja zināt. Tehniski viņi tikko bija izpildījuši Devana uzdevumu — noskaidrojuši, vai ir kaut kas zināms, tātad varēja gaidīt samaksu. Tomēr, kamēr balva nebija kabatā, Marko nejūsmoja. "Teiksim, tiekamies pie Šeridana. Kaut vai tikai pie, ja iekšā nelaiž," Marko pavīpsnāja. "Varbūt pat pēc dienas, varbūt vairāk. Ja neesam pēc kādām četrām, tad varat pieņemt, ka te vairs nav, ko darīt, varat doties prom," parēķinot aptuveno laiku, cik vajadzētu līdz robežai, tad sarunu Pīlārā un tādu pašu ceļu atpakaļ, Marko izklāstīja aptuveno darbības plānu.

"Tu," viņš pamāja Blinkam. "Mēģini nekur neiesaistīties un nepārdoties. Es savu mācekli vēl gribēšu vienā veselumā. Mums vēl ir lietas darāmas," burvis norādīja uz savu somu, kur laikam jau glabājās pretvergu līdzeklis.

"Tā kā... ejam?" viņš uzrunāja abas jaunkundzes, pastiepdams viņu virzienā katrai pa rokai. "Laiks negaida!"

[washulis]

No tiesas. Batira pieminētie tirgoņi un citi grupējumi nekur rādījušies nebija. Nepaspēja, nokavēja, slēpās? Noraustījās? No plikas minēšanas nekāds dižais atalgojums nenāk, tādēļ atliek tik paturēt prātā un skatīties, vai tas taps svarīgi vēlāk. Dodamies gan. Halla piekrītoši pamāja Marko, vēl tik uzmetot skatu pārējiem biedriem. Esiet uzmanīgi. Ja veiksies, domājams, tiksimies jau drīz. Viņai šis ceļojums un ziņas nodošana nekādas beigas nenozīmēja. Daudz ceļojot, šīs sejas vēl varēs satikt bieži, turklāt varbūt viņiem vajadzēs vēl kādas palīdzības. Ko tādu Halla nespētu nevienam atteikt. Bet, kad nu tas pateikt, viņa pieķērās pie Marko rokas, gatava sekot līdz šī lielā cietuma robežai.

[Rouzijs]

Lilija piekrita, ka viņiem vajadzēja doties. Skatiens joprojām kavējās pie Arlidena. - Esi piesardzīgs. - Meitenes balsī varēja dzirdēt rūpes un lūgumu. Dziedniece nevēlējās, lai ar pārējiem notiek kaut kas slikts un varbūt būtu bijis labāk, ja viņa paliktu ar lielāko komandas daļu, bet Lilija tā nespēja. Viņai bija jābrīdina viņas klans, jo neko nedarīt, tas būtu tāpat kā uzgriezt muguru un nolaist rokas gar sāniem, vai aizvērt acis un iztēloties, ka viņi visi dzīvo sapņu pasaulē, kur lēkā vienradži un nenotiek nekas slikts. Bet tā nebija.

Meitene paspēra pāris soļus uz Marko pusi. Viņas vēsā plauksta ieslīdēja melnā pūķa rokā un viņa bija gatava doties projām, pat ja no sākuma jānokļūst līdz cietuma robežām, lai tālāk ļautos maģijas valgiem, kas nogādā citā vietā.

[Romija]

Roku padošana jau bija tikai tāds žests, uz ko abas meitenes tik ātri atsaucās, ka Marko lūpu kaktiņi savilkās apmierinātā smaidā. Jā, viņi bija cietumā, pie tam kaut kādā pasaules malā, bet viņam bija blakus divas pavadones.

Uzklausījis, ja nu vēl kādam ir kas sakāms, viņš bija gatavs savas dāmas vest atpakaļ uz sargāto robežu, lai pēc tam vienā mirklī pieveiktu visu atlikušo daļu. "Tik daudz gan mums nāksies pastaigāt, manas dārgās, pēc tam jau būs ātri," viņš iedrošināja, ja nu neviena no viņām nebija nekad pārvietojusies ar teleporta palīdzību. Bailēm nebija vietas, tik vien kā sīkas neērtības soļojot pirms tam.

[Sindra]

Kad Batirhans apstiprināja par viņa tēva galvas esamību krogā, Blinka parāvās uz melnā karotāja pusi un jaunekļa acīs bija parādījies neizteikts līgums. It kā viņš būtu gatavs iet un lūgt Batiram, lai tas aiziet pēc viņa tēta galvas. Karotājs taču to varēja. Viņam neviens nestātos ceļā. Tomēr savu lūgumu jaunais pūķis tā arī neizteica skaļi.
Marko uzruna lika Blinkam atskatīties uz burvi un viņš vien mēmi pamāja. Pagriezās un devās prom. Ne pārāk ātrā gaitā, nošļukušiem pleciem. Virzienā, kur bija jādodas, lai nokļūtu pie vecās raganas.

Ceļā nekas interesants nenotika. Viņi pat nesastapa pārāk daudz cietokšņa iemītniekus. Un jo tālāk ceļš veda prom no Citadeles un Vordana torņa, jo vienmuļāka un pelēkāka kļuva apkārtne.
Te nebija ne māju, pat lāga nekādas dzīvības pazīmes. It kā viņi klejotu pa vienmuļu tuksnesi. Bija vēss un vējš pūta pa gaisu smilšu graudus, kas nokļuva mutē un acīs. Katrā ziņā, nekas patīkams.


Līdzīgi gāja arī Marko un viņa drostaliņām, dodoties uz otru pusi. Dodoties prom no Citadeles, ceļš palika vienmuļš un tukšs. Arī šajā virzienā nebija pārāk daudz ko redzēt. Un šo visu jau viņi bija redzējuši nākot šurp.
Vēja nestas smiltis un aukstums.
To vajadzēja paciest, kamēr nokļuva līdz Cietokšņa robežai, kur Marko un meiteņu priekšā parādījās tā pati caurlaišanas ēka, pa kuru viņi bija Cietoksnī ienākuši.
Šodien ēzelīšu nomātāju te nemanīja. Toties pie durvīm, pa kurām varēja iekļūt sardzes caurlaides punktā, stāvēja trīs lielie sargi. Viens no tiem bija vakar satiktais komandieris. Viņš kaut ko sparīgi klāstīja abiem sargiem.

[echo3]

Kamēr viņi vēl bija citadeles tuvumā, Kenolts pacieta gan auksto vēju, gan smiltis, soļodams cilvēka izskatā. Nav visiem jāzina, kāda ir druīda zvēra forma. Par to, ka kāds to tāpat redzēs, druīds neraizējās, bet labāk, lai tādu redzētāju ir mazāk. Tikai labu gabalu nogājis, Kenolts pārtapa tīģerī.

Viņš gāja un domāja par visu, ko šobrīd ir uzzinājis, un centās izprātot, ko īsti nozīmē ievērotās dīvainības. Sudraba pūķa galva krogā. Kā tā nokļuvusi šeit? Kas to atnesis? Kā tas paveikts, ja Cietoksni sargā daraktīri? Tāda galva taču nav peles paurīša izmērā, ko varētu somā iebāzt. Daraktīri... sudraba un bronzas. Veinārs un Drakars. Nekādi priecīgie secinājumi Kenoltam no tā neradās.

Otra mīklainā persona bija Sairess, par kuru Arlidens apgalvoja, ka miris, bet Vordans - ka nodevējs. Bet te īsti nebija, ko izprātot, ziņu par maz. Vēl bija Bartoks. Kāda loma ir viņam? Un Inna, un tas viņas "apzīmētais" draugs, kuru neviens nav redzējis.

Līdz Šmarlai esot piecu stundu gājums. Laiku noteikt te bija diezgan grūti, tomēr to, ka pusdienlaiks klāt, varēja just vēderā, ja ne redzēt pie debesīm. Tīģeris pārvērtās par cilvēku. - Apstāsimies pusdienām? - Ceļot vajag prātīgi, tā var tikt tālāk.

[Roviela]

Jā, Atorms gluži labi saprata Blinku, bet šobrīd tāda bēda nebija atrisināma, un savu palīdzību vēlāk karotājs jau bija apsolījis.
Atsveicinājušies no meitenēm un burvja, viņi varēja doties ceļā, kas izrādījās apmēram tāds pats pelēks un neinteresants kā ceļš no vārtiem līdz citadelei.
Vējš pūta mutē smiltis, un sarunāties nebija nekādas gribēšanas.

Atorms gāja līdzās Blinkam, viņam šķita, ka viens plecs blakus, tas ir tas, kas tieši šobrīd nepieciešams. Vai nu bija vai nē, kas zina, tomēr labāk, ja nejūties viens. Tā sarkanais pūķis domāja.

Pusdienas. Ā! Ja tā padomā...
- Varētu gan, ja pārējie arī pievienojas.
Ja nu pārējie grib soļot tālāk, tad būs jāsoļo, vai nu pusdienu dēļ tagad sadalīsies?

[Romija]

Lai arī ceļš nebija no tiem patīkamākajiem, iet prom no cietuma bija daudz iedvesmojošāk nekā nākt iekšā. Marko daudz nerunāja, vien uzmanīja, lai abas pavadones tiek viņam līdzi. Viņš domās sakārtoja Pīlārā paziņojamās vēstis un noskaidrojamos jautājumus.

Nonākot pie cietokšņa robežas, burvis nekavējās un devās pie sardzes vīriem. "Sveicināti," viņš pieklājīgi tos uzrunāja. "Mums ir jānokļūst Pīlārā, šobrīd vajadzības Cietoksnī ir beigušās, vēlamies goties ārā," viņā paziņoja savu vajadzību. Nekādas nekārtības viņi sacēluši nebija, tāpēc arī nebija iemesla uztraukties, ka sargi varētu aizkavēt.

[washulis]

Jā, nepatīkams, ass un smilšains vējš. Turklāt bez iespējas to baudīt lidojumā, tomēr Halla nesūdzējās, jo skarbi vēji ir jāpieņem. Tiem piemita arī šāds raksturs un tā bija tikai dabiska daļa no debesīm, kuras viņa mīlēja joprojām. Es nekad neesmu teleportējusies. Kā tieši tas notiek? Viņa atļāvās ieminēties, kad nu viņi jau nonāca tik tuvu sargu postenim, pēdējai robežai starp šo cietumu un milžu zemēm.

[Rouzijs]

Ceļš drūmi vilkās, vējš pūta sejā smiltis, priesterienei te nepatika. Bet kad viņi beidzot nokļuva pie sargiem, arī tad meitene klusēja. Vien stāvēja un smuki izskatījās.
Lilija bija iepriekš teleportējusies, bet viņa ļāva, lai Marko labāk paskaidro Hallai, kā tas notiek, jo kurš gan cits to varēja izdarīt labāk, kā burvis.

[Sindra]

Šmarlas ciemiņi

Blinka gāja klusēdams. Puiša skatiens bija nolaists un dūrās zemē, gan tādēļ, ka viņš pats jutās slikti, gan arī smilšu un vēja dēļ. Auksti jau viņam nebija. Bet nepatīkami tik un tā. Nekāda jaukā vieta Cietoksnis nebija un pie dzīvošanas šeit, bija jāpierod. Tiesa, Blinka nevēlējās pierast. Labāk viņš vēlējās tikt prom, pat ja apzinājās, ka ārpus Cietokšņa mūriem, viņam draud lielākas briesmas, nekā šeit.

Pēc biedru ierosinājuma papusdienot, jauneklis apstājās un pamāja.
Viņam pašam pārtika līdzi nebija. Blinka nebija sevi apgrūtinājis ar cenšanos kaut ko paņemt no Šeridana kalpotāja. Iespējams tas nebija prātīgi. Bet ko nu vairs. Tobrīd viņš par to nebija aizdomājies un tagad jau bija par vēlu.
- Es tikai neko nepaņēmu. - puika atzina, palūkojies uz Atormu.
- Es atvainojos. - tagad viņš sanāca tā kā tāds parazīts, kas gaidīja, ka citi nesīs priekš viņa pārtiku. Visai nepatīkama apziņa.

Te, ceļa vidū, jau viņi neēdīs, vai ne?
Vajadzēja apskatīties kādu vietiņu, kur ērtāk varētu ieturēt pusdienas.



Cietokšņa robeža

Burvim un abām dāmām pienākot tuvāk, Sarvens atrāvās no sarunas ar karotājiem un palūkojās uz Marko. Tādu brīdi daraktīra skatiens aizkavējās pie trim pūķiem un viņš pamāja uz ēkas pusi. - Jā, jūs varat doties. - viņš atvēlēja un pats devās iekšā ēkā, lai pūķiem parādītu, kur jādodas.
Pavadījis cauri kontrolpunkta ēkai, sardzes priekšnieks bija palīdzējis izkļūt trijotnei no cietokšņa un te jau viņi atkal bija. Brīvībā. Milžu zemēs.
- Es dzirdēju, ka jūs runājat par teleportēšanos. - viņš ieminējās, uzlūkojis Marko. - Jums jāpaiet vēl kādu gabalu nost no Cietokšņa, lai varētu izmantot pārvietošanās burvestības. - Sarvens paskaidroja. Lai burvis nebūtu pārāk izbrīnīts, ka teleports nestrādā tepat, pie robežas. Acīmredzami, burvestības lieguma aura strādāja nedaudz tālāk, nevis tikai līdz mūriem, kas ieskāva pūķu cietumu.

Sargs lieki neaizkavēja pūķus un devās atpakaļ, iekšā ēkā.

[Urdrunir]

Batirs šodien bija tik mīlīgs, tik mīlīgs. Bet Blinkas līdzsvara zudumu viņš nemanīja. Vai iztulkoja savādāk nekā bija iecerēts. Par spīti tam, ka viņš savu vārdu izgreznoja ar hana titulu un šur tur pat bija pieminējis savu saistību ar pāris ciemiem un kādu dižciltīgu ģimeni, melnais bija uzaudzis viens. Neviena izpalīdzīga roka viņu nebija balstījusi un neviens glāsts nebija ieaijājis miegā. Batirs bija mežonis un vienpatis. Ja kāds prasīja palīdzību, viņš bija vājš. Un Batirs vājumu necieta.

Viņš necieta arī tās apstāšanās reizes ik pa brītiņam, lai paēstu un atpūtinātu kājas. Bet šodien karotājs bija tik mīlīgs, tik mīlīgs. Ka viņš daudz neprotestēja par biedru vēlmi apturēt ceļojumu un kādu laiku.

[Roviela]

- Neuztraucies! Ēdamā pietiks visiem, - sarkanais pūķis miermīlīgi noteica un sāka skatīties, kur te būtu kāds kaktiņš, kur varētu apstāties un ieēst kaut ko tā, lai mutē reizē ar katru kumosu nenonāktu tējkarote smilšu.
Viņš vairāk bija pieradis pie pārgājieniem, kad bija jātaupa spēks, un neviena priekšā nebija jāizliekas par labāku, nekā esi. Galvenais jau nav kādam kaut ko pierādīt, galvenais ir izdarīt to, kāpēc ej. Arī tagad tas nozīmēja iet centīgi, lieki nekavēties, bet nepārpūlēties. Un tas nozīmēja, ka ir arī jāēd. Tiesa, pēcpusdienas nomidzis gan te nebija paredzēts.

[Romija]

Sargu klātbūtnē Marko negribēja neko īpaši stāstīt, galveno tie jau bija dzirdējuši un laipni pavadīja. Viņš pateicās sargiem, novēlēja veiksmīgu atlikušo dienu un izgāja milžu zemēs.

Kad viņi bija pagājuši jau kādus soļus tālāk, burvis noskatīja apkārtni. Kādu gabalu paiet neizskatījās bīstami. "Neuztraucies," viņš beidzot ar smaidu uzrunāja Hallu. "Pirmajā reizē teleportēšanās varbūt šķiet dīvaina, bet tev ne par ko nav jāuztraucās," viņš mierināja. "Tikai turies pie manis un drīz būsim galā." Nebija nozīmes meiteni biedēt.

"Ejam līdz turienei," Marko norādīja uz kādu lielāku akmeni, kas varētu būt pietiekamā attālumā no cietuma robežas. Viņš joprojām rūpīgi sekoja, vai gan Halla, gan Lilija tiek līdzi.

[washulis]

Tā robeža palika aiz muguras. Jau sākusi pierast ar krietnāku ceļotāju pulciņu, tikai trijatā esot Halla nevilšus sajutās... kailāka. Gluži kā priekšā pletošās āres. Ne klasiskais kailums, jo detaļu, pagriezienu un slēpņu vai pat sabiedroto te netrūktu, ja tik prot labi meklēt. Vai teleportējoties rodas vēlme visas savas brokastis atstāt ceļojuma sākumā? Dzirdētas baumas bija dažādas, bet nevarēja jau zināt, kam ticēt, īpaši, ja tas nonāk pretrunās. Un vai visu ceļu var nomērot vienā solī, jebšu mums vajadzēs vairākus? Varbūt viņi piestās vēl pa ceļam. Varbūt satiks tos nolādētos meža iemītniekus, par kuriem stāstīja Kenolts. Jā, varbūt Halla nedaudz satraucās, bet viņa nebijās. Ne pietiekami, tik drošsirdīgi ceļoja līdzi, no Marko neatlaižoties.

[echo3]

Viena no galvenajām domām, kas bija vadījusi Kenoltu piedāvāt ēst pusdienas šobrīd, bija tas, ka viņi gāja pie raganas. Diez vai viņa ko piedāvās, un, pat ja piedāvātu, Kenolts stipri šaubījās, vai viņa biedriem to būtu labi ēst. Tāda vienkārša piesardzība darīšanās ar alķīmiķi.

Gluži nepiemērotā vietā druīds nebija piedāvājis apstāties. Pa kreisi no ceļa viņš bija ieraudzījis akmeņus, aiz kuriem varētu būt aizvējš. - Ejam tur? - Plēsīgiem dzīvniekiem te tā kā nebija jābūt. Ko vēl viņi varētu tur atrast? Akmeņu kaudze nebija tik liela, lai aiz tās sēdētu laupītāju banda.

[Romija]

"Es domāju, ka nu būs pietiekami tālu," Marko bija apstājies un paskatījās atpakaļ uz cietumu. Sardzes vīrus praktiski nevarēja redzēt, tāpēc burvis sprieda, ka pat tik lielam maģiskajam kupolam te iedarbība būs beigusies.

"Es nezinu, nav nekad nācies," viņš atbildēja Hallai. Meitene izklausījās krietni vairāk uztraukusies nekā vajadzīgs. "Mēs dosimies uzreiz uz Pīlāru, tas ir galvenais," Marko paskaidroja. "Nāciet pie manis un turieties cieši," papletis rokas, melnais pūķis aicināja abas dāmas. Jāteic, ka arī viņam šī būs savā ziņā pirmā reize, jo kaut kā nebija nācies teleportēties divu jaunkundžu sabiedrībā.

Piekļāvis abas meitenes sev klāt, Marko atbrīvoja plaukstas, veidojot tādu kā nenoslēgtu apli visiem trim apkārt. "Vari aizvērt acis, ja baidies," viņš ierosināja. Lilija, šķiet, neuztraucās par šādu ceļošanas vaidu, vai vismaz neiebilda.

Varēja just, ka burvja augums saspringst. Marko bija izpletis roku pirkstus, ir kā cenzdamies aptvert pēc iespējas lielāku platību, it kā censtos saturēt kaut ko lielu vai veidotu savdabūgu durvju ailu. Viņš aizvēra acis un iedomājās tuvāko iespējamo vietu, kur pie Pīlāra būtu pieklājīgi parādīties. Burvja lūpas čukstēja vārdus, rokas saspringa vēl vairāk, līdz vienā brīdī nošķīda tādas kā nelielas dzirksteles, un apkārtne uz brīdi satumsa.

[Rouzijs]

Lilija arī ejot īsti neko nebija jautājusi vai runājusi. Dziedniece drīzāk izskatījās domīga un ļoti noraizējusies, iespējams, ka pat nespēja izšķirties, vai doties projām no pārējiem bija prātīgi, bet atkal no otras puses. Viņiem bija Kenolts, ja būs nepieciešams dziednieks tad tas nesagādās problēmas. Bet labāk, lai dziednieks viņiem nav vajadzīgs. Tāpat kā domas par Blinku bija nedaudz norūpējušās. Jo ja nu viņš nesavaldās un aiziet uz to krogu? Zilmate noteikti nevēlējās dzirdēt, ka krogā atrodas vēl viena sudraba pūķa galva. Arlidena galva. Kaut kā likās, ka viņiem puisis ir jānosargā visiem spēkiem un vispār... būtu bijis labāk, ja Arlidenu viņi ņemtu līdzi un atstātu valdnieka pilī. Nevis ļautu viņam vazāties apkārt pa cietoksni.

Marko uzaicinājums lika Lilijai pievērsties realitātei nevis ļauties nesakarīgiem prātojumiem.
Viņa piegāja pie melnā pūķa un apvija savas rokas viņam apkārt, turējās cieši klāt. Un no šādas ceļošanas meitene noteikti nebaidījās, tāpat kā rokas nekautrīgi bija ieslēgušas savās skavās Marko, jūtot, cik sasprindzis viņš ir, cik koncentrējies.
Arī viņas zilās acis uz brīdi aizvērās un galva pieglaudās pie vīrieša krūtīm. Tumsā nebija ko redzēt...

[washulis]

Vēl atskatoties uz Vordana un pārējo cietumnieku iespaidīgo mitekli, Halla pievērsās Marko, apķerot viņa sānu, no jauna nāsīs ievelkot jau iepazīto smaržu, pat ja sajaukumā ar šejienes vēsajām smiltīm. Tika īsi pašķielēts Lilijas virzienā. Viņa šķita pati savu bēdu skarta un varbūt kādu dienu dziesminiece iedrošināsies vaicāt - kādu. Visi apkārtējie biedri bija tikai sākti iepazīt, bet vēl tik sveši. Burvis gatavojās savai maģijai un lai arī nezinot, ko un kā sagaidīt, ziņkāre mudināja turēt acis vaļā, nopētot viņa izstieptās rokas vai seju, kas grima dziļā fokusā. Tikai, kad uzzibsnīja maģijas gaisma, apdziestot kopā ar visu, Hallas elpa aizrāvās, nolaižot galvu pie Marko pleca, meklējot sev vietu viņa drošajā azotē.

[Sindra]

Šmarlas viesi

Blinka neiebilda pret Kenolta norādīto vietu.
Patiesībā, viņš ne pret ko neiebilda. Jauneklis devās kopā ar biedriem piesēst un neatteicās no Atorma piedāvātās pārtikas. Neko daudz gan viņš negribēja. Nebija apetītes. Puiša skatiens domīgi raudzījās uz viņa paša purngaliem, kamēr žoklis monotoni gremoja pārtiku.

- Vai jūs ievērojāt... - viņš beigās uzrunāja biedrus, tomēr viņa skatiens vēl joprojām palika pievērsts paša kājām. - ... kā Vordans izteicās? It kā Devans būtu Vēja marionete. - vai arī citiem tas bija licies dīvaini? Likās, ka nosodītajam burvim bija lielāka nepatika pret Devana šamani, nekā pret pašu valdnieku, kurš viņu bija iespundējis šajā neomulīgajā zemē. Vai Vordana sakāvē nozīme bija tieši šamanim? Vai varbūt Vordans uzskatīja, ka vispār jau patiesībā valda Vējš, nevis Devans?

- Un viņš teica, ka izrēķināties mēģina ar klanu vadoņu dēliem. Tieši minot dēlus, nevis atvases. Pēcnācējus. Bet Obsidiānam ir meita, nevis dēls. - Blinka domīgi noteica, noslaucījis rokas gar bikšu starām un pievilcis kājas pie krūtīm, aptvēra tās ar rokām, ļaujot pierei atspiesties pret ceļgaliem.



Pilārs

Lai arī Marko tā bija pirmā reize, teleportēties kopā ar kādu, burvim tas izdevās nevainojami. Un pēc nelielā mirkļa, kad viņus bija ieskāvusi tumsa, dāsni ļaujot izjust karuseļa straujuma cienīgas sajūtas, pūķi attapās netālu no zelta pūķa mājvietas.

Pilāram nekas nebija noticis pūķu prombūtnes laikā. Ne nolūzis tornis, ne nogāzusies kāda siena. Nē, nekā. Viss, kā iepriekš un pat likās, ka nevainojamā kārtībā. Ja vien viņi nezinātu, ka cēlajai ēkai draud briesmas, varētu padomāt, ka tas viss ir muļķības.

Salīdzinot ar Cietokšņa tumsu, te valdīja miers un harmonija. Pūta patīkami silts vējiņš. Saule spīdēja un virs pūķu galvām bija zilas debesis. Pēc cietuma tumsas tas bija mazliet žilbinoši.

Garām zumminot aizlidoja bite. Klusi iešalcās tuvējo koku lapu vainagi. īsāk sakot, harmonija.
Pūķu priekšā bija ceļš, kurš veda uz Pilāru. Arī te nekas savāds nebija novērojams.