"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[echo3]

Gājiens pa citadeli un tad uz milzīgo torni bija interesants. Kenolts uzmanīgi vēroja visu, kas apkārt redzams. Viņš pamanīja, ka tornis ir izgreznots, starp plīvojošajiem karogiem un vimpeļiem viņš pamanīja arī Devana ģerboni violetā fonā. Druīds no tā secināja gan, iespējams, ko citu, kā krēslas pūķis būtu vēlējies - Vordana nolūks, acīmredzot, bija nostādīt sevi valdnieka vietā, bet šādi viņš parādīja tikai to, ka pašam nav ģerboņa. Melnmatainie dvīņi pie galvenās ieejas gan bija izcili, to Kenolts patiešām novērtēja. Savā dzīvē druīds bija sastapis tikai vēl vienu dvīņu pāri. Bet šai atzinībai uzreiz domās pārlaidās nožēla, ka melnie karotāji atrodas šeit, Pusnakts Cietoksnī.

No ārpuses tornis bija tumšs, bet iekšā tas izrādījās mirdzoši grezns. Kenoltam gan tas bija vienaldzīgi, viņš vairāk pūlējās apspiest nepatiku pret griestiem un akmens sienām. Te, tornī, dzīvi bija tikai pūķi, vismaz cik bija redzams. Šeridana baseins ar ārbelēm jau arī neatradās tieši ieejas hallē, tāpēc varbūt arī šajā tornī bija kas līdzīgs? Bet tā īsti Kenolts tam nespēja noticēt.

Kalpotājs padevīgi runāja kaut ko par klanīšanos un vizīti, saukdams Vordanu par lordu. Kenolts kopā ar pārējiem no Pīlāra šurp atceļojušajiem iegāja troņa zālē, nemaz nerūpēdamies par sevišķa iespaida radīšanu. Zaļais pūķis nemēdza izlikties. Gāja viņš tāpat kā vienmēr taisnu muguru, galvu pacēlis, nevis savas pēdas pētīdams, un ne greznumā bija viņa spēks un pašapziņa. Puskails augums, tikko no āra aukstuma, druīda tetovējumi, mazliet vēja sasprogoti zaļi mati - tāds Kenolts apstājās blakus biedriem Vordana troņa priekšā un pat neiedomājās paklanīties. Druīda acis lūkojās uz Vordanu.

Domas bija mierīgas un mazliet ironiskas. Vai Vordanam ir kas būtiskāks, ko teikt vai parādīt, izņemot dižošanos "noplukušo Devana sūtņu" priekšā? No otras puses, Kenolts zināja, ka Vordans ir ļoti spēcīgs burvis, un par to spēja cienīt pēdējo krēslas pūķi. Caur apziņu atkal izskrēja nožēlas dzirksts. Arī Vordans ir vienīgais savā klanā.

Šo rakstu rediģēja echo3: 23.03.2014 10:00

[Romija]

Vēl pēdējo reizi uzmetis skatienu otrām durvīm, Marko uz mirkli pievēra acis un koncentrējās. Tomēr tā nebija drosme, ko viņš šajā īsajā mirklī meklēja, pirms pārkāpt Vordana torņa slieksni. Marko domas apņēma čaula, cietāka par milžu sirdīm, kurā bija viena vienīga plaisa ar uzrakstu "Draugs".

Tomēr, lai arī burvis prata aizsargāt savu prātu vismaz no vienkāršākās lasīšanas, tomēr nedrīkstēja zaudēt modrību. Ieejot tornī, Marko nebaidījās, nevilcinājās un nešaubījās. Viņa skatiens atzinīgi uztvēra greznumlietas tikai kā statusa apliecinājumu. Kalpotājs un sargi tika noskatīti lietišķi kā neatņemamas, tomēr ne pārlieku būtiskas darījuma sastāvdaļas. Ja arī Vordana spējas varēja caururbt Marko veidoto čaulu, burvja domas bija pievērstas vizītes vienkāršākajai daļai — vajadzību paziņošanai. Tikai tad, kad viņi tika ielaisti zālē un spēra soļus pretī tronim, Marko domās atcauca cīņu ar milžiem un apliecinājumu, kas gulēja viņa somā.

Piegājis tuvāk paaugstinājumam, Marko paklanījās tikai tik, cik bija pieklājīgi, un izslējās stalts. Viņš bija pakāpies soli sāņus, ļaudams Hallai ieņemt centrālo pozīciju, tomēr turējās tur pat netālu un vēroja Vordanu ar ieinteresētu skatienu. Ja arī tornis bija iespaidīgs un leģendas tāpat, pagaidām Marko nejuta vajadzību bijāt šo pūķi. Jā, viņš izskatījās iespaidīgs, tomēr pietiekami reāls kā darījumu partneris, un neviens no viņiem vairs nebija bērns, ko biedēt ar krēslas pūķi, tāpēc atlika cerēt, ka ceļgali nevienam netrīcēs un nedos iemeslu Vordanam uzskatīt viņus par niecībām.

Tomēr ar acs kaktiņu Marko manīja, ka pirmais nodevīgais žests jau ir veikts — druīds nebija izpildījis pirmo prasību, lai sarunas notiktu pēc iespējas mierīgi. Vienalga, cik augstu sevi nostādīja krēslas pūķis, viņš bija vismaz šī nama saimnieks. Un iespaidīgām personām patika, ja viņām glaimoja vismaz ar paklanīšanos. Tas ievērojami palielināja izredzes norunāt vajadzīgo, ne jau zemošanās, bet etiķetes dēļ. Grupa jau neizskatījās cienīga un vienota, bet aizrādīt Vordana priekšā būtu muļķīgi. Marko atlika vien dziļi ievilkt elpu un, kā jau bija nolemts, ļaut runāt Hallai, pašam vērojot notikumu attīstību.

[Roviela]

Interesantas lietas te pa nakti notikušas, ja melnais karotājs zina stāstīt par kādiem grupējumiem, par zagļiem un vēl izskatās tik apmierināts.
Viņš negrasījās mainīt savas domas par to, ka jārunā būtu Hallai. Kāpēc tad dziesminieki vispār nāk līdzi?
Lai taču runā! Un tad redzēs, kas būs tālāk.

Ceļš līdz tornim nebija pārlieku ilgs, un Vordana tornis varēja lepoties ar melnajiem dvīņu sargiem pie ieejas un pamatīgu greznību iekšpusē. Atormam nebija iebildumu pret greznību, lai arī tas viņam nebija galvenais. Svarīgāk bija tas, ka te bija visai mājīga sajūta par spīti lielajām telpām.
Kalpotājam, kurš ņēmās pamācīt, kā te jāuzvedas, karotājs uzmeta paviršu skatienu un tikpat nevērīgi viegli pamāja, sak', dzirdēju, nebūt nepūlēdamies sevi apgrūtināt ar solījumu tieši tā arī darīt.
Atorms atcerējās Blinkas teikto par to, ka Vordans spēj nolasīt, kas prātā darās, tikai neko tur darīt nevarēja, jo nebija burvis, un viņam kā karotājam neviens tādu māku mācījis nebija.

Troņa zāle bija pamatīga, nudien, tiesa, viss iepriekš redzētais jau apmēram tam sagatavoja. Iespaidīgi, bet karotājs ir karotājs, un tas ir slikts karotājs, ja viņu var šādi iespaidot. Atorms neuzskatīja sevi par sliktāku vai zemāku. Nu un, ka Vordans ir tiešām spēcīgs burvis, par kuru stāsta leģendas. Pēc paša pieredzes Atorms Vordanu nepazina, tikai pēc citu stāstītā, un kā jau viņa klanā bija pieņemts, cieņu nevarēja izpelnīties tikai ar stāstiem, vajadzēja rīcību.
Lūk, to, proti, rīcību, tūlīt redzēsim, un tad būs zināms, vajag dziļi klanīties vai nē.

Sarkanais pūķis savā košajā apmetnī, kura kapuce bija atmesta atpakaļ, apstājās visam viņu bariņam vairāk aizmugurē, pasveicinot Vordanu tā, kā sveicina laba nama saimnieku, pieklājīgi, ne vairāk, un nodevās domām par to, kāpēc viņi te atnākuši.

[Urdrunir]

Batirs jau bija gatavojies Vordana kaprīzēm un gaidīja sargu atteikumu. Saimnieks varēja būt pārdomājis. Burvis vienkārši varēja saniķoties. Burvji tā mēdza darīt. Bet nekas tāds nenotika. Pūķi drīkstēja turpināt ceļu pie sava galamērķa. Šī diena bija saulaina par spīti tam, ka dzeltenā debesu spīdekļa gaismu cietumnieki laikam nekad līdz galam izbaudīt nedabūja. Karotājs soļoja pakaļ izmanīgajam kalpotājam un pavisam palaida garām telpu greznību, spriedelēdams par abiem dvīņu sargiem. Kurš no viņiem bija tas, kurš uzradās naktī krogā? Vai viņi abi zināja vienu un to pašu? Viņi bija sargājuši vārtus vakarnakt un tagad no rīta atkal. Vai viņi nebija noguruši? Vai viņi bija Vordana dēli? Batirs bija jutīgs pret melnajām nokrāsām un šajos jaunekļos viņš likās saskatījis kaut ko vairāk par pliku darvu.

Vordans bija iekārtojies uz augstas laktas. Melnais to bez šaubām norakstīja nevis uz saimnieka vēlmi norādīt, ka ir augstāks, bet uz pašpārliecināta burvja kaprīzi. Tiem vienmēr likās, ka pārējiem viņu priekšā jāizturas kaut kā īpaši. Pat viņu Marko. Tad bija tik kārs uz uzmanību, ka nespēja pārtraukt luncināties ap katriem brunčiem, ko sastapa ceļā. Karotājs sekoja Hallai un slējās tai pāri kā ozols no miesassarga. Lai gan līdz šim viņš nevienu īpaši aizsargājis nebija. Vārdos noteikti nē. Un tie milži pa ceļam,- tur viņš noteikti drīzāk rūpējās par savu ādu nekā par biedriem. Vienkārši glābjot sevi viņam pa ceļam sanāca paglābt arī citus. Batirs nolieca uz brīdi galvu Vordana priekšā. Tēvainis līdz šim nebija aizrāvies ar pārlieku izteiktām pazemības izpausmēm. Grupa diezin vai varēja no viņa sagaidīt ko vairāk. Melnajam noteikti bija problēma ar autoritātēm.

[washulis]

Bandīti un tirgoņi. Halla pusbalsī atkārtoja, lūkojoties Batirhana virzienā. Tad jau tā patiesi būs kā uzstāšanās kādā krogā. Jo kas tur mēdza būt vēl biezākā slānī? Arī krogos mēdz uzrasties kāds viens klusais vērotājs, kura varu neviens skaļi neatzīst, bet respektē. Tas šoreiz varētu būt Vordana tituls. Tomēr minējums, ka Vordans par Pīlāra grūšanu zina, tika likts aiz auss. Tas palīdzēs izlaist garus ievadus un uzreiz norādīt, kāds haoss sāktos, ja valdnieks kristu.

Lilijas komentārs arī izpelnījās skatienu. Halla gan nesaņēmās vaicāt skaļi, kādēļ šāda izvēle. Tam, ja būs vajadzība, varēs pievērsties vēlāk. Tagad varētu brīnīties par to, cik unikālas sejas var redzēt. Dvīņi, puscilvēk-pūķi, un pa ceļam redzētas un dzirdētas krāsas, par kuru eksistenci nācies tik bieži šaubīties. Šīs dažas dienas jau nesa neiespējamo, kā gan Halla varētu kaut mirkli justies pārsteigta? Dodoties uz priekšu un uz savas ādas sajūtot brīzi, baltmate noskurinājās, lūkojoties visapkārt un ik pa laikam aiz satraukuma noelšoties.

Viņi tika aizvadīti līdz valdnieka zālei un no tiesas, būtu grūti noticēt, ka tronī sēdošais nav valdnieka Devana brālis. Vai arī tēvs? Nav no svara. Sperot pirmo soli troņa zālē, Halla lepnām iztaisnoja muguru, dodoties pussoli citiem priekšā. Protams, pa muguru sāka skraidīt satraukuma tirpas, bet sejā saglabājās pašpārliecināts smaids. Tas sarāvās tik mirkli, uzlūkojot Vordanu sejā. Viņš bija... skaists. Halla spētu mirklī iemīlēties, ne tikai sejā, bet arī pozā un pasaulē, ko viņš sev apkārt iekārtojis. Apstājusies norādītajā distancē, dziesminiece zemu paklanījās, lai pēc tam atkal drošsirdīgi palūkotos Vordana acīs. Sveicināts, Vordan... milord. Lepnums neliedza arī tam. Tas ir mūsu gods, tikt uzņemtiem un, cerams, arī uzklausītiem. Mēs esam valdnieka Devana sūtņi un, mērojuši garu ceļam, lūdzam, lai Jūs mūs uzklausītu. Iespējams jau esat dzirdējis, ka šai zemei tuvojas smaga nelaime. Būtu naivi pieņemt, ka Vordans nav zinošs. Ka Vordans nenojaustu vai jau nebūtu dzirdējis. Un ja dzirdējis - vai nav jau rīkojies. Kaut vai caur tiem pašiem Batira pieminētajiem grupējumiem. Kur bija tie? Mēs esam ieradušies šeit, jo ceram, ka spēsim sadarboties, lai šo nelaimi novērstu.

[Sindra]

Ieejot Vordana tornī Blinka noņēma apmetņa kapuci. Puika neslēpās. Tam jau īsti nebija nozīmes. Krēslas pūķis tāpat gan jau lieliski zināja, kurš atnācis viņu apciemot.
Viņš klusēdams sekoja kalpotājam un pārējiem biedriem un kā izskatījās, tad jauneklis jau agrāk bija redzējis visu šo greznību. Tā viņu nekā nepārsteidza.

Iegājis lielajā zālē, Blinka kopā ar pārējiem devās tuvāk Vordanam. Un kā izskatījās, tad šeit, pie leģendārā burvja bija ienācis nevis Blinka, bet gan Arlidens. Sudraba klana pūķis. Viņa stāja bija stalta un galva augstu pacelta. Lepns un nesalaužams, pat ja tērpies rupja auduma drānās. Viņš nevairījās Vordana skatiena. Un acīmredzami negrasījās klanīties krēslas pūķa priekšā. Pat ne mazliet.

Vordana skatiens aizkavējās pie Arlidena un viņš pasmaidīja.
Protams, vairāk uzmanību viņš veltīja baltajai pūķu meitenei, kura bija laikam jau izvēlēta par runātāju.
Atspiedis elkoni pret sava troņa paroceli, Vordans novietoja zodu uz plaukstas un ieinteresēti klausījās, kas Hallai bija sakāms.
Tiesa, kad meitene tik drīz apklusa, burvis izskatījās teju vai vīlies. - Un tas ir viss? - viņš apjautājas.
- Es klausos. Es jūs uzklausu! Lūdzu, turpini runāt. - Vordans pamāja Hallai, atvēlēdams meitenei izteikt tos lūgumus, kurus viņi vēlējās, lai burvis uzklausītu.
Burvis izskatījās mierīgs un pat savā ziņā labdabīgi noskaņots. Viņa balss bija patīkama. Tā piesaistīja uzmanību. Un laikam jau baumas, ka Vordans aizmirsis, kā jārunā, bija un palika baumas. Jo lūk! Viņš runāja. Visi to dzirdēja.

Par Pilāra nelaimi, vai viņš jau par to ir informēts, vai nē, par to Vordans neko neteica.
Bet nekas no Hallas teiktā neizsauca nekādu pārsteiguma izteiksmi burvja sejā. Ja nu vienīgi tas, ka dziesminiece tik drīz beidza savu runājamo.

[washulis]

No tiesas. Vordanam bija balss. Tātad daudzās teorijas un idejas, kur nāktos iztikt bez otra runātāja puses, nu tapa liekas. Halla paspēra vēl pussoli uz priekšu, gatava turpināt. Bet tas, ka burvs ņēma brīnīties par pauzi, nebija bez sava labuma. Šāds ritms bija ērtāks. Tas deva sekundi redzēt, vai Vordans ir ieinteresēts un cik ļoti, turklāt noskaidrot, vai patiesi var runāt. Un vēl? Lai zinātu cik ieinteresēts vai runīgs viņš būtu.

Valdnieks Devans ir uz slimības gultas. Jo grūst Dragāras Pīlārs. Baltmate paziņoja, labi atminoties tos vārdus, kurus viņiem vēstīja Vējš un pārējie valdnieka padomdevēji. Mums tika teikts, ka Jūs tas spētu ietekmēt tāpat vai līdzīgi kā valdnieku. Un, ka Jūs zinātu, kas to izraisījis vai ko iesākt. Pats valdnieks nav spējīgs to pavēstīt. Mēs vēršamies pie Jums ar lūgumu pēc palīdzības. Vai Jūs tiešām zināt, kas izraisa Pīlāra grūšanu un kā to novērst? Un ja atbilde ir jā, tad vai Jūs ar mums šajā informācijā dalīsieties? Uz spēles noteikti gulstas ne valdnieka paša dzīvība vien. Dragārā var sākties haoss. Valdnieks kritis un tā jebkurš tīkos tā vietu. Vordanam būs konkurence, ja nu viņš būtu starp tiem, kas atkal alktu troni sev. Turklāt, ja jau arī pašu Vordanu ietekmē Pīlāra grūšana. Viņš gan neizskatījās vārgs vai mirstošs, ko nevarētu teikt par Devanu. Kaut kur te apakšā slēpās kāds āķis, vēl pārāk dziļi ūdenī, lai tiktu pamanīts. Bet arī vēl par agru, lai uzķertos. Cerams.

[echo3]

Kenolts klausījās, ko runā Halla, un ko atbild Vordans. Atbild balsī, tātad daļa no stāstiem par krēslas pūķi nav patiesa. Druīds gan laikam nebūtu uzsvēris Devana slimību, bet gan to, ka Pīlāram grūstot, ies bojā visa Dragāra. Jukas, tas taču sīkums. Var gan būt, ka zaļais pūķis nav labi sapratis, ko, viņus uzdevumā sūtot, īsti pastāstīja Devana galminieki. Kenolts pieļāva tādu iespējamību, tāpēc stāvēja klusu un nejaucās dziesminieces stāstījumā pat ar protestējošām domām. Tas ir stāsts, vēstījums, kuru klausīties, pārdomāt, un tikai tad ko papildināt, piebilst vai noliegt.

[Sindra]

- Ak, jā... nabaga Devans. - Vordans nožūžoja saldā balsī un viņa sejā bija uzradies tāds ne līdz galam patiess smaids.
Pēc tā jau laikam varēja noprast, ka krēslas pūķi, tā īsti valdnieka veselības stāvoklis neuztrauc.

Tāpat viņš pasmīkņāja par Hallas norādījumu, ka viņu Pilāra sagrūšana ietekmēšot tāpat, kā valdnieku.
- Haoss... - Vordans sapņaini novilka. - Man patīk haoss. - viņš apgalvoja un pūķa skatiens pievērsās Kenoltam, lai aizkavētos pie viņa acīm.
Bet druīds sajutās nepatīkami. It kā kāds censtos ielīst viņa prātā. Kāds skatītu viņa domas.

Beigās novērsies, viņš noraidoši pamāja ar galvu un nopūtās.
- Pat ne balādes. Pat ne dzejas rindas. Nekā. Es biju cerējis uz mazliet lielāku izklaidi. Bet, es saprotu. Jūs steidzāties. Jums liekas, ka jums trūkst laika, bet man mūžības ir par daudz.
Runāšu ar jums atklāti. - Vordans piecēlās un pagājās pretī sanākušajiem pūķiem.
- Ja Devans mirtu, es spētu apturēt pasaules sabrukšanu. Bet to es varētu tikai tad, ja es būtu ārā. Ne šeit ieslodzīts. Bet mani neviens nelaidīs ārā.
Ja Devans mirtu, bet pasaule paliktu, Dragārai būtu nepieciešams jauns valdnieks. Tas būtu vai nu Arlidens ... - viņš palūkojās uz Blinku - ... vai viņa tēvocis Drakars.
Jūs zināt, ka Drakars jau ir izrēķinājies ar savu lielāko sāncensi Veināru. Un Arlidens tika turēts īsā pavadā, atstāts dzīvs vien vienam iemeslam, lai īstā brīdī ar viņu izrēķinātos un iebiedētu ļaudis, kad Drakārs nāks pie valdīšanās. Man šķiet, ka bronzas pūķis man ir gatavs dāvāt brīvību, pirms Pilāru piemeklē pavisam nelāgs gals.

Mani pašu tronis neinteresē. Un ja es nebūšu ārpus cietokšņa pasaule sagrūs līdz ar Pilāru, līdz ar Devana nāvi.
Bet es varu izglāt Devanu. Un apturēt Pilāru no sagrūšanas. Un to visu, pirms esmu solījis savu savienību Drakaram. Taču ir viena lieta, ko es vēlos pateicībā. - Vordana skatiens uzlūkoja Devana sūtņus visus pēc kārtas.
- Lēdija Mia. Mana sieva. - Vordana skatiens aizkavējās pie Hallas acīm.
- Kad es cietu sakāvi. Viņi iznīcināja manu klanu. Bet Miu man atņēma un aizsūtīja uz citu pasauli. Es gribu viņu atpakaļ. - Vordans darīja zināmu savu vēlmi. Un krēslas pūķa acīs bija samanāms tādas kā skumjas. Kā ilgas pēc savas mīļotās.

- To jūs varat darīt zināmu Vējam un viņa draudziņiem. Vairāk nekā cita man nav... - Vordans pasmaidīja apburošu smaidu.

[Mattiass]

Ceļā Elgāram bija visai vienaldzīga sejas izteiksme, bet patiesībā viņš rūpīgi vēroja gan apkārtni, gan ceļabiedrus. Pārējie bija visai veicīgi uzkrāvuši runāšanas pienākumus Hallai (pret ko Elgāram nekas nebija iebilstams, tā bija laba izvēle), un ar to visa plānošana arī, kā likās, beidzās.

Ieejot Vordana tornī, viss tur esošais (gan dzīvs, gan nedzīvs) tika neuzkrītoši vērtējoši noskatīts. Amatnieks pacentās ne tikai sev radīt priekšstatu par torņa apkalpi, bet arī par to, cik daudz visa kā vērtīga krēslas pūķis tur bija sastiepis. Viņš mazliet bija ārišķīgs pozētājs, tas Vordans. Iespējams, arī snobs. Un, ja viņš bija pret kādu šķietami laipns, tad visdrīzāk tādēļ, lai pats par to varētu patīksmināties.

Nonākot pieņemšanas zālē, arī tā tika nopētīta, taču visādi citādi Elgāra domās valdīja tukšums un vienaldzība. No Vordana viņš nebijās vairāk, kā apdomība prasītu piesargāties no jebkura cita potenciāli bīstama un nelīdzsvarota indivīda, piemēram, Batirhana, kurš, starp citu, atradās tuvāk par Vordanu. Visādi citādi šausmu stāsti bija pasakas. Neviens nebaidās no pasakām, bet gan no nezināmā. Vordans vairs nebija gluži nezināms — reku, sēž cietumā. Taču šādas pārdomas ātri tika noslāpētas. Tā tik vēl trūka, lai šīs mītnes īpašnieks tās sajustu. Tādēļ apstājoties viss, kas bija palicis, bija vienaldzība — runāšana nebija Elgāra pienākums, viņam atlika tikai nogaidīt. Vordanam pašam viņš bija sveicienam viegli pamājis, kā to darītu, satiekot jebkuru citu, bet klanīties vai ceļos mesties viņš negrasījās. Tā vietā, uzmanīgi klausīdamies notiekošajā, pēc tam, kad bija nopētījis uz podesta sēdošo, viņš ļāva savam skatienam laiski slīdēt pār telpas rotājumiem un citādi pētīt to, kas atradās priekšā.

[Romija]

Marko bija klausījies un vērojis klusējot, būdams gatavs iejaukties, ja kaut kas noietu greizi. Pagaidām, lai arī lirikas no Hallas mutes neplūda, dziesminiece bija tikusi galā ar pirmo plāna punktu. Domas apr to pat lika aizmirst, ka Vordans it kā nevarot runāt. Šāda fakta aplamība burvi nepārsteidza. Arī krēslas pūķa reakcija bija diezgan pašsaprotama. Viņš bija varens, valdnieks vismaz šeit, viņš varēja atļauties ņirgāties par raibo baru. Tomēr viņš izrādījās devīgs informācijas ziņā.

Vordans spēj izglābt Drakāru un Devanu.
Viņam ir jābūt ārpus Cietokšņa.
Par blinku grib paņirgāties.
Drakars tēmē uz troni un atbrīvos Vordanu.
Lēdija Mia ir citā pasaulē...

Marko domās rindoja uzzinātos faktus. Lai kā tos kārtotu, pasaules izglābšanai bija divi nosacījumi. Viens no tiem parādījās abos scenārijos - Vordans ir jāatbrīvo, lai viņš vispār var izglābt pasauli. Otrā nosacījumā bija variācijas. Vai nu Devans mirst, Vordans apvienojas ar Drakāru un tiek izglābta pasaule, kurā ir jauns valdnieks un nav Marko mācekļa, vai arī viņiem ir kaut kā jānokārto Mias atgriešana Dragārā, lai izdzīvotu gan Devans, gan pasaule. Pirmajā gadījumā viņi iegūst droši vien nežēlīgu valdnieku un brīvu Vordanu. Otrajā saglabājas valdnieks, un varbūt par Vordans nenodarbojas ar nejaucībām, bet mīl savu sievu. Marko balsoja par otro variantu.

Pēc visa šī gandrīz monologa pat īsti nebija, ko piebilst. Noteikumi bija izskaidroti. Iespītēties un lūgties Vordanam piekrist kam mazākam šķita naivi un lieki. Atlika tikai šo ziņu pavēstīt Vējam vai Devanam, kas nozīmētu pamest šo nolādēto vietu ar vismaz kādām ziņām. Lai arī tās nebija brīnumzāles pret Pīlāra šķirbām, tā bija vērtīga informācija.

Marko pašķielēja uz pārējiem. Viņš bija gatavs doties prom, bet skaļi nevēlējās šādus organizatoriskus jautājumus risināt Vordana troņa pakājē.

[washulis]

Patīkot haoss. Varbūt arī tā, bet nevienam citam tas nepatiks. Halla ir redzējusi miniatūrus haosus un tādos visi ienīst visus. Arī Vordans no tā neko lāga neiegūtu. Piedodiet, ja nezināju, vai vēlaties izklaidi kopā ar ziņojumu. Baltmate kā atvainojoties palocīja galvu. Jā, viņi steidzās, bet ja tas nopirktu augstākas izredzes, viņa bija gatava kādu laiku atbrīvot. Kamēr pārējie tiek galā ar Šmarlu, to varēs piedāvāt.

Bet interesantākā daļa tikai sekoja. Dažādās varbūtības, kur Vordans spēja izvērtēt, kāds zaudētājs būtu viņš, citi vai pasaule. Kādu lomu tajā spēlēja Blinka un pārējie attālie valdnieka radi. Politika. Māksla, ko viņa prata uztaustīt tikai no tālienes. Padot no rokas rokā, bet nepaturēt sev. Jo tad spēlētāji ar laiku tiek piebeigti. Tāpat, kā sava statusa dēļ, cietis bija Blinka. Un visbeidzot - darījums, ko Vordans vēlas sev. Lēdija Mia. Mīlestība. Vordans bija gatavs šo darīt mīlestības dēļ. Neglābjami, Hallas acis iemirdzējās, lūpas pavērsās mēmā izelpā. Tas izklausās pēc godīga darījuma. Es... mēs nevaram solīt, bet darīt šo prasību zināmu gan. Un ja iespējams - piepildīt. Dziesminiece paziņoja.

Cita pasaule. Tas izklausījās neticami. Citas zemes, nekad pašas acīm neredzētas, bet apvītas svešos stāstos. Un kaut kur tur mitinājās kāds... kāda, kas varētu gaidīt savu atgriešanos. Dragāras glābšanas vārdā, tas nevarētu būt pārāk daudz prasīts. Vai Jūs tam piekristu? Izglābt šo zemi. Kaut mirkli kļūt par tās varoni, tikmēr mēs parūpēsimies, lai lēdija Mia atgriežas. Tikai... ja atļaujos vaicāt, vai te slēpjas kāds āķis? Kādā tieši pasaulē viņa ir izraidīta? Pašas pēdas jau dega, lai steigtos atpakaļ pie valdnieka, lai visu nokārtotu un nolūkotos, kā tie, kas iedrošinās soļot svešajā pasaulē, piepilda to vēlmi, bet nē. Vajag vēsu prātu un siltu sirdi. Nedz abiem salt, nedz abiem degt un nejukt vietām. Viņu neinteresējot tronis? Iespējams, bet viņš joprojām varētu nolemt par labu Drakāram. Trīs dienas līdz valdniekam un atpakaļ. Vai tajā mirklī viss var paspēt sabrukt?

[Roviela]

Te atlika tikai klausīties un iegaumēt, savu patiku vai nepatiku par notiekošo atstājot vēlākam laikam, tāpat ticību vai neticību teiktajam. Lai paziņotu to, ko Vordans teica, vajag vismaz trīs dienas. Vai šo trīs dienu laikā nevar notikt kas tāds, kas visu mainītu? Vordanam par valdnieku nav nekādas bēdas, viņš grib tikt ārā, tāpat kā, visticamāk, visi citi šejienieši, un, visticamāk, viņš izmantos pirmo iespēju. Ja Drakars apsolīs un izdarīs, tad tas tiks izmantots.
Viņi nevar solīt neko vairāk, kā vien to, ka paziņos šo vēsti Devanam.
Par to visu viņš domās vēlāk. Tagad ir jāklausās un jāiegaumē, un jādodas prot tad, kad vizīte būs beigusies.

[echo3]

Pat sajutis, ka Vordans cenšas lasīt viņa prātu, Kenolts skatienu nenolaida. Kas par to, ka krēslas pūķis uzzina druīda nožēlu par violetā klana izzušanu? Tādu pašu nožēlu Kenolts izjuta par to, ka pēcnācēju nav zelta pūķiem, un arī Arlidens vismaz šobrīd bija pēdējais sudraba pūķis. Bronzas pūķiem draudēja tieši tas pats viņu vadoņa varaskāres dēļ.

Kenolts gluži visam Vordana teiktajam nenoticēja vis. Likās, ka krēslas pūķis tomēr nezina, vai Pīlāra sagrūšana iznīcinās Dragāru vai tikai nozīmēs Devana nāvi. Un par to, ka Vordans spētu Pīlāru glābt, liecināja tikai viņa vārdi. Tas, ka viņš nekārojot troni, bija vismaz mānīšanās. Cietoksnī nedrīkst melot, bet, ja nav neviena, kas spētu pateikt, melo vai nē? Vienīgie īsti patiesie Vordana vārdi bija par Miu.

[Sindra]

- Man nav nekādas vēlmes kļūt par varoni. Esmu pārāk vecs tādām lietām. - Vordans pasmaidījas, skatienam aizkavējoties pie Hallas.
- Es, protams, nezinu, kur ir Mia. To prasi Vējam. Es esmu tikai ieslodzītais un man neviens neatskaitās, kur likuši manu sievu. Es zinu tikai to, ka Mia ir izraidīta uz citu pasauli. Un es zinu, ka viņa ir dzīva. - pūķis vēl piebilda, nolaidis skatienu.

- Bet tas nav viss, vai ne? - pēc īsas klusuma pauzes, Vordana balsī ieskanējās enerģija un spars un viņš palūkojās uz Devana sūtņiem.
- Man tiešām žēl, ka liekam jums skraidīt šurpu turpu, kā tādiem sunīšiem. Es jau labprāt būtu līdz Vējam aizgājis pats. Diemžēl, man nav tādas iespējas. Tādēļ man jālūdz jūs nodot viņam ziņu.
Jums teica, ka Pilārs un Devans ir saistīti. Tādēļ ejot bojā vienam no viņiem, arī otrs neglābjami izbeidzas.
Es to nebiju iedomājies un man jāatzīst, ka Sairess to ir labi izdomājis. Pilāra vārds. Viņš to zin. - Vordans noteica, skatienam pārslīdot pār biedriem, lai pārliecinātos, ka viņi sapratuši krēslas pūķa teikto.

- Sairess? - Blinka izbrīnīti iesaucās. - Bet Sairess ir miris. Es pats redzēju... - taču Vordana balss neļāva jauneklim pabeigt sakāmo. - Jā, jā... tu pats redzēji. Bet tu vēl esi jauns un tevi apkrāpt nemaz nav tik grūti, vai ne, Arliden? - Vordans pasmaidīja.
- Sairess ir... bija mana tēva padomnieks. - Blinka noteica, skatienam noslīdot līdz zāles grīdai.
- Sairess ir nodevējs, manu zēn. Man žēl tevi apbēdināt. Taču tieši pateicoties viņam, tava tēva galva mētājas tajā krogā. - Vordana balsī patiešām bija saklausāma zināma līdzjūtība. - Taču man prieks, ka esi atradis iespēju aizbēgt no saviem vajātājiem. Tiesa, ne līdz galam. - burvja skatiens apstājās Blinka gurnu rajonā, kur atradās verga zīme.

- Tas, ko vēlējos teikt, ka jūs esat laipni aicināti nodot Vējam manu piedāvājumu.
Ja viņš man atdod manu sievu, es viņam atdošu Devanu.
Jums nav jābaidās par laika trūkumu. Devans var vārguļot vēl visai ilgi. - Vordans pasmaidīja.

Likās, ka vairāk viņam tā kā nebūtu ko teikt, tik vien pie Kenolta aizkavējās krēslas pūķa skatiens. - Man ir bijis daudz laika pārdomāt savu rīcību un notikušo. - viņš noteica, it ka tas būtu domāts tieši druīdam.
- Viņa man ir svarīgāka par visu. Bet iespējams tu to spēsi saprast tikai ar gadiem. - bet tas neskanēja augstprātīgi. Drīzāk, kā nožēla, ka Kenoltam vēl nav gadījies izbaudīt īstu mīlestību.

[Roviela]

Tās atkal bija burvju vai šamaņu lietas, no kurām sarkanais pūķis, būdams karotājs, neko nesaprata. Te atkal bija īstie vārdi un iedotie vārdi, un tiešām viņš saprata pareizi, ka arī lietām ir savi īstie vārdi? Tam pašam Pīlāram? Vai Devanam? Vai kuram? Un kā tas viss notiek ar tiem vārdiem?
Atorms sapinās domās, vienīgi iegaumēja, ka kaut kāds viņam nezināms Sairess ir nodevējs, bet to saka Vordans, kuram pašam arī tā kā ticēt nebūtu gudri. Kā tur bija ar to senvalodu un zvērēšanu, un zibeņiem?
Vārdu sakot, viņš sapinās prātošanā un nolēma par to vairāk nedomāt, pirms kāds nepaskaidros viņa, parasta karotāja saprašanai skaidrā veidā, ko tas viss nozīmē.

Izskatījās, ka vizīte būtu beigusies, atliktu atvadīties, un iet projām.

[echo3]

Vai tev nepietrūks šī torņa un visa, kas pavada tavu dzīvi šeit? - Kenolts ierunājās. Tas bija jautājums par brīvību, par Vordana izlaišanu no cietuma. Cik no visa, kas te redzams, ir izrādīšanās, un cik te ir patiesā? Vai krēslas pūķis Mias vārdā spēs atteikties no ērtās dzīves? Cietumā gan, bet bez rūpēm. Visi baidās, iztop, sauc par lordu. Tur, ārā, tā nebūs.

Paldies par ziņām, Vordan. - Tēva vārdu krēslas pūķim Kenolts nezināja. Arī skaļi solīt neko nesolīja, bet druīds, lai arī Vordans bija šaubījies par viņa spēju kaut ko saprast mīlestības lietās, bija pārliecināts, ka krēslas pūķa ilgas pēc Mias ir patiesākais no visa, ko viņi ir te uzzinājuši.

Sairess un Drakars, un gan jau vēl kāds. Un virzītājspēks - alkas pēc varas. Vai tiešām pūķi, jo spēcīgāki, jo paliek muļķīgāki?

[washulis]

Neizbēgami, Halla sevī juta simpātijas pret Vordanu tikai augam. Tik, kad viņš teica zinām, ka viņa mīļotā ir dzīva, baltā pūķiene sarauca uzacis. Cik ilgs laiks bija pagājis, kopš viņi pēdējo reizi redzējušies? Bet dažkārt nevajag acis, lai redzētu. Varbūt viņš vienkārši jūt. Nevis kur, bet vienkārši - ka... ka Mia kaut kur vēl gaida.

Un tā spēlē parādījās vēl viens jauns vārds. Sairess. Halla palūkojās Blinkas virzienā, redzot viņa pārsteigumu. Šis bija kārtējais stāsts par to, kā draugi kļūst par ienaidniekiem. Jau atkal - plikas varas dēļ. Bet skaidrs viens. Sāka izskatīties, ka īstā Vārda maģija no tiesas nav mīts. Ka tas ietekmē arī... lai gan tagad būtu līdzvērtīgi muļķīgi uzskatīt, ka Pīrāls ir tikai celtne. Tas bija kas vairāk, tik cieši saistīts ar valdnieku un ievainojams, kad šādi apdraudēts. Tātad Sairess ir tas, kas izraisījis Pīrāla grūšanu? Tikmēr Drakārs un citi varaskārie vienkārši ir gatavi izmantot situāciju labā. Vai arī pasūtījuši tā notikšanu. Vējam un pārējiem valdnieka padomniekiem nu gan būs daudz kas jauns, ar ko rēķināties.

Saruna no tiesas tuvojās savām beigām, tik dziesminiece vēl palūkojās uz Kenoltu, kuram veltīti pēdējie vārdi. Izrauti no konteksta. Vai Vordans centās ielauzties viņa prātā? Bet izskatījās, ka druīdam nekas nekait, to solīja lepnais skatiens acīs. Mēs pateicamies Jums, milord. Halla no jauna pievērsās krēslas pūķim, nesakot to tik plikas pieklājības dēļ. Viņa tiešām jutās cerības pilna, jo kas cito vārdos būtu izvērties par asinspirti vai vienkārši naidu, beigās bija tikai parādījis gaišāku pusi šai purpura pielietajai pasaulei. Mēs steigsimies nodot ziņu un ja veiksies, Jūs par to uzzināsiet drīz. Paldies. Viņa vēlreiz zemu paklanījās, pasperot dažus soļus atpakaļ, nostājoties vienā rindā ar pārējiem biedriem. Tagad no tiesas palika vairs tikai steiga atpakaļ. Protams, vēl Šmarlas apciemojums, bet savās domās Halla jau sāka likt kopā vēstījumu Vējam. Būs vēl vismaz trīs dienas pārdomāt un sacerēt no jauna, protams. Viņa gan šaubījās, ka Vordans ilgosies pēc šī torņa, ja viņš spēs atgūt Miu. Protas, arī Halla spētu tikai sapņot par mīlestību, pati to nejutusi, bet viņa bija dzirdējusi tik daudz stāstus un redzējusi tik daudz laimes asaras. Mīlestība nešķita sveša. Tā bija maģiska.

[Sindra]

Vordans nesteidza skaļi un atklāti apgalvot, ka tieši Sairess ir tas, kurš sācis drupināt Pilāru. Taču viņš arī neapstrīdēja Hallas teikto. Vien viegli, nemanāmi pamāja ar galvu.

- Man nepietrūktu, nē. - Vordans atteica Kenoltam, uzlūkojis druīdu. - Ja es to visu ieguvu šeit, es to iegūtu arī ārpus Cietokšņa robežām. Bet es neprasīju savu brīvību. Es tikai minēju, ka lai palīdzētu Devanam un Pilāram, man būtu jānokļūst ārpus Cietokšņa, jo šī vieta ierobežo manas spējas. Bet tas nenozīmē, ka es prasu, lai atceļ manu sodu.
Tas... - burvis pamāja uz karogu uz aiz viņa muguras. - Ir zelta pūķa, mana valdnieka ģērbonis. Un fons ir mana klana krāsa.
Es pakļaujos sodam, kuru esmu pelnījis un kuru man piešķīris mans valdnieks. Es tikai vēlos mūžību pavadīt kopā ar savu mīļoto. Bet es palikšu šeit. Par to Vējam nav jāuztraucas. - vairāk Vordanam nebija nekā īpaša ko teikt. Un arī sūtņi, kā izskatījās bija izrādījuši vēlmi doties atpakaļ uz Pilāru.

Blinka gan vēl kavējās. Viņa skatiens bija pievērsts Vordanam, līdz jauneklis ierunājās: - Kapēc Kairosa sieva mirst? -
Pēc šī jautājuma Vordana sejas pantos parādījās tāds kā azarts, kā aizraušanās. - Ā! Tas ir interesants jautājums, Arliden. - burvis pasmaidīja.
- Sajūtot šūpošanos varas ešalonos, arī citi mēģina iegūt savu labumu. Varu. Mantu. Lielākas teritorijas.
Tur kāds spēlējas ar klanu vadoņiem. Es gan nevarēšu norādīt uz vainīgo. Taču viņa plāns ir acīmredzams. Iznīcināt klanu līderu dēlus. Neviens no mums nav veidots no akmens un skumju nomāktas personas ir vieglāk ievainot. Bēdas mudina uz nepārdomātu rīcību. Tu taču zini, Arliden... - Vordans noteica.
Blinka izskatījās aizdomājies. Viņš pamāja ar galvu un viens no pirmajiem pagriezās, lai pamestu zāli.

[Rouzijs]

Lēdija Mia, cita pasaule... Tas viss izklausījās biedējoši, Lilijas skatiens vērās zemē, viņa neuzdrošinājās uzlūkot Vordanu, līdz brīdim, kad viņš ierunājās par to, ka kāds spēlējas ar klanu vadoņiem. Tas nozīmēja, ka arī viņas klanam draudēja briesmas? Visiem tiem, kurus meitene mīlēja. Zilās acis palūkojās uz Vordanu, dziedniece iekšēji jutās izmisusi, meitene pat bija nobālējusi un palikusi par vairākiem toņiem gaišāka. - Man jābrīdina Arenss. - Viņu klana galvas dēls.
Un pavisam noteikti Ardoss, lai viņš ir uzmanīgs.

Bet izskatījās, ka visi ir gatavi doties projām. Lilija viegli paklanījās un steidzās pakaļ Arlidenam, skatiens nedaudz bažīgi uzlūkoja sudraba pūķi. Kamēr viņas domās dominēja vēstules uzrakstīšana un ziņneša atrašana, jo diez vai meitene tik ātri nokļūs mājās, lai pabrīdinātu pārējos pašas spēkiem.