"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[echo3]

Kenolts, sarunājis sermulīša pagaidu mājvietas jautājumu gan ar Šeridanu, gan Molli, no virtuves devās uz baseina pagrabu, kur Nūku nolika uz zaļā paklāja. - Nūk, vienīgais, ko tu nedrīksti šeit darīt, ir maisīties visiem pa kājām. Par tevi parūpēsies, un te tu būsi drošībā. - Sermulis ar visai nopietnu izteiksmi purniņā pētīja Kenolta seju, tad iepīkstējās un pietipināja druīdam klāt un pavisam maigi iekoda viņam pirkstā. Neaizmirsti. Kenolts pasmaidīja, piecēlās un kāpa augšā uz torņa izeju, lai pievienotos biedriem. Nūks palika uz vietas.

Druīdam nekādas mantas jāvāc nebija, un viņš, noskatījis, ka visi biedri jau ir gatavi gājēji, vēra torņa durvis un devās ārā.

[Romija]

Par ugunsložu esamību Marko neuztraucās. Viņš tām spēja tikt pāri gandrīz bez piepūles un draudiem, kas gan nekā nepaskaidroja, kāpēc Šeridans nebaidās, ka viņa slieksni varētu apgānīt kāds burvis. Varbūt tādi, un īpaši ar tādiem nodomiem, šeit bija tikai zagļi.

Toties bija cits jautājums, kas viņu viengabalainību atgriezties apdraudētu vairāk — plāna neesamība. Ja neviens neko vairāk par iesim pēc Batirhana! nebija saplānojis, kā vēl zilais dīvainis norādīja, tad laikam jau pie brokastu galda Marko nebija nokavējis neko no svarīgām, stratēģiskām sarunām. Gandrīz vai izklausījās, it kā visi tagad ietu pie melnā karotāja paprasīt, ko darīt tālāk. Burvis jau pats labprāt plānoja un piedāvātu arī savu variantu citiem, tomēr jau vairākas reizes viņa nodomi bija noraidīti vai neuztverti, tāpēc cerība vizīti veikt organizēti un saskaņoti plēnēja gandrīz vai smilšu vētras ātrumā. Kaut gan izdzīvošanas jautājumā būtu visai prātīgi uzklausīt tieši Batira viedokli. Viņš pat vizuāli atgādināja vairogu, aiz kā paslēpties. Lai nu kādi bija katra nodomi, tas netraucēja uzsākt soļot vajadzīgajā virzienā, jo neviens ēzelis jau viņu pakaļas nenesīs.

Pateicies Šeridanam par naktsmājām un īpaši nekā nepieminēdams, ka varētu arī atgriezties, Marko devās ārā no viņa torņa. "Tu noteikti vari parādīt ceļu!" burvis uzrunāja savu mācekli, neraizēdamies, ka ar tik vieglu uzdevumu Blinka varētu netikt galā.

[Roviela]

Nu viņi beidzot atkal bija ceļā. Virziens uz torni bija redzams tāpat, galu galā tornis, nudien, bija augsts.
Atorms neraizējās, ka viņi varētu neatrast Batirhanu, tik un tā vispirms bija jāaiziet paskatīties, ir viņš vai nav atrodams tur, kur teicās būt. Vai apmēram tur.

- Kurš būs mūsu runātājs pie Vordana? - sarkanais pūķis ierunājās, kad bija pārliecināts, ka visi viņu dzird, bet lieku ausu kaut kur tuvumā nav.
- Neba nu visi reizē runāsim. Es teiktu, ka jārunā būtu mūsu dziesminiecei, ja vien kāds cits nevēlas to darīt.
Ko tur daudz teikt, to gan karotājs neprātoja. Nekas jau stāstāms nav. Pīlārs brūk, valdniekam draud briesmas un reizē ar viņu - visiem pārējiem. Ko tur vēl? Vienīgi Halla, kā jau baltais bards spētu to visu pastāstīt plašāk, skaistāk.
Atorms nemaz necerēja, ka Vordans būtu piemānāms vai vēl kā tā. Turklāt par melošanu viņi paši varēja tikt sodīti, un gan jau to pamanīsies izmantot, ja vien būs izdevība. Labāk nē.

[washulis]

Man nav žēl tam piekrist. Halla pamāja ar galvu, kad Atorms ieminējās, ka viņai vajadzētu būt runātājai. Tā būtu dabiskākā izvēle, ne tā? Protams, ja esat tad gatavi uzticēties manam naivumam un vēlmei pie Vordana vērsties kā drauga, ne drauda. Pat ja tas ir naivi, muļķīgi vai citu domām - nevajadzīgi. Protams, jums būs tiesības papildināt. Ja nu līdzīgi, kā Šeridanam, arī Vordanam varētu būt pastiprināta interese tikai par vienu dzimumu. Un krekla nevalkāšanu? Ja Vordans ir kaut uz pusi izskatīgs kā Šeridans, tad Halla pret šādu ainavu nebūt neiebilstu.

[Sindra]

Jā, Blinka, protams, varēja parādīt, kur atrodas "Sudraba Dzīsla".
Jauneklis klusējot pamāja un kopā ar pārējiem devās citadeles virzienā. Sarunās viņš īpaši neiesaistījās un ļāva Devana sūtņiem pašiem tikt skaidrībā ar runāšanu un plānošanu.

Tikai tuvojoties citadelei, Blinka noņēma kapuci un devās uz augstākā citadeles līmeņa vārtu pusi. Tur stāvēja divi sargi, taču, ieraudzījuši sudrabmataino jaunekli, viņi ļāva biedriem doties cauri vārtiem un nevienam neko neteica.
Abi sargi bija sarkanie pūķi.

Vordana tornis slēja savu smaili debesīs. Pie tā bija izkārti karogi un tas izskatījās, kā saposts, lai uzņemtu svarīgus viesus.


Batirhana atbilde lika puiškānam saraukt uzacis. Viņš apmulsis lūkojās uz melno pūķi, līdz beigās nomurmināja kaut ko līdzīgu vārdam: tūrists un tinās prom. Kā jau viņam tika norādīts. Pirms vēl nebija sanākušas kaut kādas nepatikšanas.

Izejot cauri vārtiem, Blinka uzlika apmetņa kapuci uz galvas. Piesegdams savu matus un teju vai pat pusi sejas.
- Tas ir tur. - viņš pamāja uz kroga pusi un pats tuvāk klāt negāja.

Tas patiešām bija tur, jo pie kroga ārā varēja redzēt Batiru. Melnais pūķis kaut ko grozījās un laikam jau gaidīja biedrīšus.
Tad nu viņi visi laimīgi atkal bija satikušies.

[Romija]

Hallai piesakoties runātājos, Marko īsti nebija, ko iebilst. "Sabiedrotā, ne drauga," burvis izlaboja. "Lielām personām ne vienmēr patīk, ja ar tiem sazinās pārāk familiāri un uztver par līdzvērtīgiem. Ar cieņu, pieklājīgi, bet nedrebot bailēs." Vismaz tā Marko rīkotos, kaut gan Hallas nenoslāpējamais optimisms varēja izspēlēt dažādus trikus.

Tā kā bija nolemts runātājs, kam ar vārdiem problēmām nevajadzētu būt, burvis vairs nemācīja. Kas gan viņš bija, lai norādītu, kā runāt dziesminiecei. Marko soļoja citadeles virzienā, cerot, ka drīz satiks Batiru.

Ejot garām sargiem, Marko neslēpa ne savu apģērbu, ne seju. Viņš vēroja apkārtni un gāja virzienā, ko rādīja Blinka. Pirmo gan viņš ieraudzīga dūšīgo tēvaini, tikai pēc tam skatiens aizceļoja pie kroga un tā izkārtnes, kas visai daiļrunīgi pauda attieksmi pret sudraba pūķiem un izskaidroja mūļu nomnieka teikto. Marko neuzspieda māceklim doties tuvāk.

Izmakšķerējis no somas sirdis, burvis ar tām devās taisnā ceļā pie batira. "Labrīt! Man somā vairs nav vietas, vari kādu laiku panest tu," viņš pasniedza trīs savīstītos kunkuļus Batirhanam. "Ja pārdod, tad puse uz pusi," Marko piebilda. Viņam tas šķita godīgi, jo Batirs bija izplēsis vienu sirdi pats. Iespējams, ka varētu rēķināt vēl smalkākas daļas pārējiem cīņas biedriem, bet, ja neviens cits īpaši nepieteicās, šāds sadalījums burvi apmierināja. Jau brīdī, kad sirdis tika izņemtas no somas, palika vieglāk, kaut arī pārtika, ūdens un personīgās mantas tāpat veidoja somas svaru, ko ikdienā burvis nemēdza staipīt apkārt, īpaši cilvēka formā.

[Urdrunir]

Nu, bija jau arī laiks! Batirs sveicināja biedrīšus ar rūcienu, lai arī seja sārtojās gluži apmierināta. Laikam jau viņam sagādāja prieku tas, ka pārējie tomēr bija spējuši pieturēties pie plāna un ierasties uz tikšanos ar vietējo kriminālo autoritāti. Marko vīstokļus gan karotājs kategoriski atteicās ņemt. Es taviem burvju verķiem klāt neskaršos. Tu teici, ka tiksi ar tiem galā. Melnais izrādījās divkosis. Maģija viņam nepatika, bet pret zeltu, kuru par to varēja dabūt, viņam nebija nekādu pretenziju.

Toties viņš izvilka no paduses lielo pergamenta rulli un pastiepa pretī pārējiem. Kamēr jūs izklaidējāties, es mums sarunāju vizīti pie Vordana. Viņš ir gatavs mūs uzklausīt šodien, tiklīdz mēs tur ieradīsimies. Un uzmanieties! Sarunas laikā mūs novēros vietējie grupējumi. Izskatieties prasmīgi un nozīmīgi.

[echo3]

Kenolts paņēma Batirhana doto pergamentu un to atritināja. Melnais karotājs rakstītā teikuma būtību bija atstāstījis gluži precīzi. Druīds padeva Vordana vēstījumu izlasīt nākošajam un noteica, - Šodiena ir pienākusi, nu tad nav ko kavēties. Ejam pajautāt, vai krēslas pūķis zina Pīlāra grūšanas iemeslus.

[Roviela]

Atorms nemanot pasmīnēja par melnā karotāja rūcienu, ar kādu viņš saņēma nupat ieradušamies bariņu.
- Tornim pat karogi izkārti. Žēl, ka mums nav neviena standarta, nāksies izskatīties nozīmīgiem tāpat, - viņš pastiepa roku, lai no Kenolta paņemtu un pēc tam izlasītu tīstokli.
Jā, tā arī ir. Īpaši ar liekvārdību neizceļas. Karotājs padeva vēstījumu nākošajam lasīt gribētājam.

Atorms noskatīja Blinku. Jauneklis izskatījās visai labi. Jāpadomā, kur stāvēt karotājam pašam, lai neizskatās, ka viņš sargā sudraba pūķi, un tomēr būtu pietiekami labā vietā, lai spētu sargāt.
- Vai mēs iesim barā, vai izdomāsim kādu procesijas kārtību?

[washulis]

Pacentīšos to iegaumēt. Halla lēni pamāja ar galvu Marko virzienā, lai arī tikai pa daļai viņa steidza piekrist. Protams, ir jāpārbauda, kā Vordanam šķiet tīkamāk. Varbūt viņš neiebilstu pret familiārismu, varbūt nevienu nepielaiž sev tuvāk par simtiem soļu. Vientulība kaut ko tādu spēj nodarīt.

Vēl sargi, vēl vārti un beidzot arī krogs un Batirs turpat uz vietas. No tiesas, nekas neliegtu kavēties. Tikai... Vietējie grupējumi? Kas tie par grupējumiem? Baltmate vaicājoši sarauca pieri. Un labāk ir doties uz torni. Ko tad mēs tādu īsti varam sagatavot? Vienkārši ķeramies pie lietas. Viņai nebija bail improvizēt. Tā ir puse visas spēles. Tā ir puse visas dzīves.

[Romija]

Marko sākumā nošņācās par Batirhana atbildi, bet pēc tam padomāja. Savāca sirdis un ielika somā. Nebija jau gluži tā, ka kaut kas dārgs un vērtīgs veltos tāpēc ārā, tomēr plecu gan spieda vairāk.

Tikmēr uz apli gāja tīstoklis, kura saturs jau bija darīts zināms. Tātad Vordans par viņiem zina un jau gaida. Atorma pieminētais standarts šķita mazliet smieklīgs. Ja vien Marko pats apstākļu sakritības dēļ nepiederētu šai grupai, viņš droši vien nekautrētos norādīt, ka tādam salašņu baram iet zem Devana zīmes būtu kauna lieta. Tā kā Marko šajā grupā bija, viņš turēja muti. Melnais pūķis vienmēr bija iedomājies, ka drīzāk ir darījumu partneris, nevis sūtnis, kas pakalpo kādam citam, pat ja tas bija pats zelta pūķis. Darījumu partneris izklausījās smalkāk, nekā pakalpiņš. Un ar tādu apziņu melnais pūķis bija gatavs doties pie šejienes svarīgākās pēcpuses.

Domājot par procesiju, Marko pagriezās pret Blinku. "Vai tev būtu prātīgi iet? Darīt zināmu vajadzību varam mēs paši," viņš bija pagājis soli tuvāk un runāja pieklusinātā balsī. Te, blakus tik zīmīgai izkārtnei par sudraba pūķiem, varēja būt krietni plašākas atsauksmes kā tikai kroga robežās. Pat ja Blinka bija krietni īpašāks ar savu izcelšanos vien, Marko gluži nealka atbrīvoties no sava mācekļa jau pirmajā vizītē, ja nu kaut kas noietu greizi un viņus sagūstītu. Vai arī tikai Blinku.

Toties Hallas ierosinājums improvizēt no Marko puses izpelnījās atzinīgu smaidu. Viņš pats to bieži izmantoja, lai arī nepēla iespēju visu apdomāt un sagatavoties iepriekš. Šīs laikam nebija tas gadījums, nāksies stāvēt ar katru kāju uz sava kustīgā akmens. Tas nebija nekas jauns un neparasts.

[Rouzijs]

Lilija paņēma no Marko apmetni, viņa viegli pamāja ar galvu, ka šoreiz parūpēsies par to cītīgāk, nekā iepriekš. Tagad, kad visas mantas bija atgūtas, kailie pleci nosegti ar siltu audumu, meitene bija gatava doties projām. Skatiens uz brīdi aizkavējās pie Blinkas, bet neko nepateikusi priesteriene sekoja pārējiem.

- Man liekas, ka ar Vordanu vajadzētu runāt Batirhanam, vai tev Marko. - Bet ne jau Hallai, kura pārāk daudz izrunāsies un tas varēja maksāt viņu dzīvības.

Bet vairāk neko neteikusi Lila paklausīgi sekoja pārējiem, bet likt runāt Hallai, viņai patiešām likās visstulbākā ideja pasaulē.

[Sindra]

Vai viņam iet būtu prātīgi?
Skatiens, kurš vairāk vai mazāk bija kavējies pie zemes, uzmeta īsu skatienu burvim. Blinka paraustīja plecus. - Es nezinu. Domāju, ka ir vienalga. Vordans man neko nedarīs. - viņš noteica un pakāpies soli tuvāk Marko, viegli pamāja uz Atorma pusi. - Bez tam, es negribu sagādāt problēmas Atormam. Nu, saproti... viņš to sargāšanas lietu uztver ļoti nopietni. Un ja es izlemšu palikt kaut kur citur, viņam būs grūti saprast ko darīt. - jauneklis negribēja sagādāt liekas problēmas. Tāpat arī nedomāja, ka Vordans varētu izlemt ķerties pie rīkles tieši viņam. Vairāk nekā pārējiem no biedriem.

- Es tikai gribētu, lai mēs kustam prom no šīs vietas. - Blinka pamāja kroga virzienā. Nekas vairāk viņam sakāms nebija. Ja nu vienīgi, viņš pamāja uz Marko somas pusi. - Es varu to panest, ja tev traucē. - jauneklis piedāvāka palīdzību.

[Urdrunir]

Nu, tādi vietējie grupējumi. Bandīti, tirgoņi, kas nu te viss nedzīvo. Man pa nakti bija piedzīvojumi. Man liekas, ka Vordans zina, ka pīlārs grūst. Un cenšas nodrošināt sev sabiedrotos. Ja nu kas. Īpaši gari Batirs neskaidroja savu naksnīgo sadzeršanu ar svešo sarkano pūķi, kurš bija uzaicināts pievienoties Vordanam, bet pirms lēmuma pieņemšanas bija gribējis pavērot Devana krāsaino baru. Ejam! Karotājs sāka sparīgi soļot torņa virzienā, kamēr pārējie nebija paspējuši sarīkot sēdošu sapulci par iešanu vai neiešanu.

Kas tad nu? Katrā pieturā visiem tikai parunāt. Bet, kad vajag, tad es? Melnais uzmeta skatienu Hallai, kura, ja vien viņš nemaldījās, pēc amata bija bards. Karotāji karoja. Burvji... Nu, burvji runāja gan, bet no viņu mutes bieži nāca iznīcība. Toties tāda sirdspuķīte kā baltā pūķiene taisni bija paredzēta uzrunāt varaskārus svešiniekus. Kādēļ vēl lai grupa viņu valkātu sev līdzi?!

Vai zinājāt? Šeit, ja noķer zagli, drīkst viņam uzreiz nocirst rokas. Batirs pavisam dzīvespriecīgi izspļāva, atceroties savu negribēto viesi, un uzmeta zīmīgu skatienu Blinkam. Žļarkts! Viņš novēcināja roku it kā censtos kādam atdalīt zaglīgos grābekļus no pārējā ķermeņa.

[Romija]

Blinka, iespējams, Vordanu pazina daudz labāk vai vismaz zināja vairāk nekā viņi visi kopā ņemti, tāpēc laikam jau nācās piekrist, ka viņš nāk līdzi. Piezīme par Atormu Marko lika pavīpsnāt. Karotāji varēja būt noderīgi savas funkcijas veikšanai, bet ar domāšanu ne visiem veicās gluži tik spīdoši. Blinkas norāde tikai vēl vairāk apstiprināja, ka sudraba pūķis ir burvis un lieto galvu, nevis fizisko spēku.

"Piedzīvojumi? Biji pie Vordana sarunāt vizīti? Vai pie tiem grupējumiem?" Marko painteresējās, ja jau Batirs izspļāva tādu lietu. Arī viņiem bija savi piedzīvojumi, bet tie diez vai interesēs raženo tēvaini. Vismaz maģijas lietas.

"Jā, ejam!" Marko pievienojās otram melnajam, neatpalikdams ne soli, un devās atpakaļ uz vietu, no kurienes tā kā varētu mēģināt tikt tornī. Vispirms bija jātiek garām pilsētas vārtu sargiem. "Būs jau labi! Pagaidām," viņš atgaiņāja Blinkas piedāvājumu. Māceklim taču sāpēja mugura. Varbūt vēlāk, kad arī Marko pleci sāks sūdzēties, viņš apsvērs domu padalīties ar kravu, bet vismaz somu burvis negribēja atdot pat māceklim.

Ejot atpakaļ, melnais pūķis apdomāja Lilijas teikto. Nez, kāpēc dziedniece neuzticējās Hallai. Pat ja dziesminiece izgāžas, viņas gaiši naivais tēls ļāva to izspēlēt savā labā kā bārenīti un liktens pabērnu, kas tikai nejauši tur gadījies, bet īstais darījumu vedējs ir cits. Halla varēja būt izklaide, ko viņi atveduši Vordanam par godu. Trubadūrs, kas iepazīstina, nospēlē maršu vai nosauc titulus. Bet BAtirs... nē, viņš bija sargs, tēls, bieds, ne gluži runātājs.

[Sindra]

Pēc Batirhana zagļu komentāra, Blinka skatiens aizkavējās pie melnā pūķa. Un nevarēja jau nepamanīt, ka melnais šodien bez maz vai varēja aizstāt pie debesīm trūkstošo sauli. Kas gan bija iemesls tik labam melnā pūķa garstāvoklim?
Blinka domāja, ka Batiru laikam kāds mēģinājis apzagt un melnais jau paspējis kādu garnadzi atbrīvot no rokām.
Jauneklis noskurinājās.

Viņš neparāvās malā no Batirhana demonstrētā drauda. Vien pasmaidīja un pamāja.
- Zinājām, jā... - jauneklis noteica. - Tāpēc labāk, šeit esot, nezodziet. - Blinkas skatiens izturēja Batirhana zīmīgo skatienu.

Sargu uzdevums acīmredzot bija vairāk uzmanīt tos, kas lien iekšā citadeles augstākajā slānī, nevis tos, kas vēlas tikt prom. Neviens necentās biedrus aizturēt un Blinkam pat nevajadzēja noņemt kapuci. Sarkanmatainie sargi izlaida biedrus no citadeles.

Tad jau viņi bija nonākuši uz ceļa, kurš veda Vordana torņa ieejas virzienā.
Un tur, ceļa galā, atradās lielas durvis, pie kurām atradās divi melnmataini jaunekļi. Sargi. Viņi izskatījās, kā divas ūdens lāses. Vienādi.
Ļoti reti gadījās, ka no vienas olas izšķiļas divi pūķēni. Bet te, viņu acu priekšā atradās dvīņi. Melnie pūķi.

Marko interesantas varēja šķist durvis, kas atradās torņa sienā un pie kurām neveda kāpnes. Bija vairāk kā skaidrs, ka lai tiktu tur klāt, jaizmanto burvestība. Pie durvīm bija plāksnīte, uz kuras bija kāds simbols. Senā valoda. Simbola nozīme bija: "Draugs".

[Romija]

Marko pārliecināti pagāja garām sarkanmatainajiem pilsētas sargiem un devās uz torni. Viņš noskatīja iespaidīgo celtni tuvumā. Šis tornis pēc formas nedaudz līdzinājās Pīlāram, tāpat balstot debesis un zemi, tomēr bija pavisam savādāks. Melno gaumei pat gandrīz vai pievilcīgāks, ja vien Devana tornī nebūtu tik daudz zelta...

Vispirms burvja uzmanību piesaistīja vienādie sargi. Tik reti redzēta tik smalka līdzība bija apbrīnojama. Būtu savādāka situācija, Marko labprāt nopētītu cītīgāk ciltsbrāļus. Pat ja viņi nebija burvji, bet gan karotāji, dvīņos slēpās spēks, kādu nekad nevarēja iegūt tas, kas dzimis viens. Iedzimtā saikne, kas bija ne tikai vizuāla un emocionāla, slēpās kaut kur dziļāk. Interesanti, ka šādi jaunekļi bija cietumā. Vai nu abi noziegušies vai varbūt te dzimuši mātei, kas atsūtīta jau grūta? Lai gan nē, tas nebija iespējams, te nebija pūķa formas, bet cilvēkformā pūķene nekad neizperēt savu olu, pie tam tik aukstā zemē. Tātad šie bija tādi paši noziedznieki. Vai arī algotņi.

Pārdomās skatiens pavērās nost no dvīņiem un lielajām durvīm, pamanot otras. Kā burvim Marko tās nešķita pārāk dīvainas, bet piesaistīja simbols. Noteikti paredzēts kādam īpašam viesim, draugam, varbūt pat pa tiešo uz Vordana guļamkambariem vai vismaz privātajām telpām. Nez kāpēc pirmā doma bija par Šeridanu. Lai cik perversas nebūtu ainas, kas uzausa Marko prātā, šāds fakts varēja izrādīties vērā ņemams drauds vai priekšrocība.

Tomēr burvis negraījās izmēģināt iekļūt tornī pa otrām durvīm, viņš tikai iegaumēja to esamību un novietojumu. Ja viņi nāca vizītē, tad pirmais, kas sagrautu cieņu, būtu centieni ielīst tur, kur nav paredzēts. Marko ar Vordanu nebija draugi. Vismaz vēl ne. Šādā kontekstā atkal pavīdēja Šeridana tēls un viņa gultas intereses. Vai tiešām Hallas minējumam par dzimumiem arī te būs tāda pati nozīme kā pie sarkanā burvja?

Pieteikties vizītē Marko ļāva Batirhanam, kam laikam jau bija pieredze, vai Hallai, kas bija piekritusi būt viņu balss. Burvis klusēja un centās izskatīties pēc iespējas cienījamāks, nopietnāks un varenāks.

[Urdrunir]

Biju pie Vordana, jā. Grupējumi gan paši uzradās. Batirs laikam uzskatīja, ka ir pastāstījis pietiekoši, sīkāk Marko neko neskaidroja. Un nebija jau arī daudz iespēju. Grupas priekšā iznira dvīņu sargi. Svešinieku klātbūnē negribējās ieslīgt garās sarunās.

Vordans mūs gaida. Karotājs pārliecināti paziņoja jaunajiem pūķiem pie torņa ieejas un pakāpās nost, lai palaistu garām visus pārējos, rādīdams, ka raibais bariņš ir kopā ar viņu un jālaiž iekšā tāpat kā melnais tēvainis.

[Sindra]

- Neaizmirsti par prāta noslēgšanu. - pirms ieiet tornī, Blinka klusi atgādināja Marko. Viņš nebija pārliecināts vai citi no biedriem zināja un bija trenējušies pasargāt savu prātu no citu vēlmes tajā ielūkoties. Bet vismaz burvim to vajadzēja prast.

Kā izskatījās Vordana torņa sargi itin labi zināja, ka torņa saimnieks šos nācējus gaidīja. Viņi necentās aizšķērsot ceļu. Smagās torņa durvis pavērās un pūķiem atklājās ieeja burvja tornī.
Izejor cauri lielajām durvīm, pūķi juta, kā viņu augumus noglāsta tāda kā viegla vēsma. Visticamāk kā tā bija maģija, kas ziņoja torņa saimniekam, ka kāds ir ieradies un tapis ielaists pa lielajām durvīm.

- Lords Vordans jūs gaida. - pieklājīgi paklanījies atnācējiem, viņus sveicināja kalpotājs, kuram jau atkal bija kails galvvidus. Vismaz pēc matiem viņa klana piederību noteikt nevarēja. Arī acu krāsa nebija pārāk izteiksmīga, lai spriestu pēc tās.
Kalpotājs bija smalka auguma vīrietis, tērpies vieglās drānās, kuras bija greznas un no smalkiem audumiem darinātas. Viņš pamāja biedriem, lai seko un veda tos augšup, uz telpu, kur Vordans bija izlēmis pieņemt savus viesus.

Lai arī šis bija cietums, Vordans šeit dzīvoja grezni. Telpas, pat mazākais gaitenis, burtiski dvesa pēc bagātības. Lai arī tumšos toņos rotātas, telpas tik un tā atstāja mājīguma iespaidu. Ja nu dzīvošana telpās vispār bija pa prātam.
Devana zelta pilārs bija grezns. Taču Vordana tornis neko daudz neatpalika. Smalki audumi, dārgakmeņi un gaumīgas mēbeles. Tas bija tas, uz ko varēja noraudzīties atnācēji.

Pa vairākiem stāviem un telpu labirintiem viņi bija nonākuši līdz telpai, kurā Vordans gaidīja savus viesus.
Tā bija ne vairāk, ne mazāk kā troņa zāle.
Arī pie šīs zāles durvīm stāvēja sargi. Taču tie abi nebija melnie pūķi un ne tuvu ne dvīņi. Pat ne uz pusi tik iznesīgi, kā jaunekļi, kas stāvēja sardzē ārpus torņa. Laikam jau smukākos no sargiem Vordans bija nolicis ārpusē, lai visi domā, ka iekšpusē viņam arī te tādi ir.
Nē, pie šīm durvīm stāvēja viens baltais pūķis un viens melnais. Vismaz tā liecināja viņu matu nokrāsas.
Sargi pēc iespējas neuzkrītošāk centās nopētīt atnācējus. Nebija jau tā, ka te bieži kāds iegrieztos.

Kalpotājs pavēra durvis un palaida biedrus zālē.
Tā bija grezna un liela telpa. Tālākajā galā bija izkārts karogs ar Devana simbolu uz tumši violetā fona. Pie logiem bija smagnēji lillā aizkari, telpu izgaismoja maģiskas lāpas. Un lai arī telpa bija liela, tā likās samērā silta.
Tālakajā galā arī atradās liels krēsls, kurš atgādināja troni. Vordans nebija dabūjis Devana troni. Bet šeit viņam bija pašam savs tronis.
Tas atradās uz paaugstinājuma. Un bija pilnīgi vienalga cik garš pūķis nostājās pretī šim milzīgajam krēslam. Tajā sēdošais vienmēr atradās augstāk. Kā jau valdniekam pienāks. Viņš uz visiem lūkojās no augšas.
Tikai problēma bija, ka Vordans nebija valdnieks.

- Jūs varat doties zālē. Apstājieties pāris metrus pirms paaugstinājuma.
Jums jāpaklanās lordam. Un viņš jūs uzklausīs. - kalpotājs darīja zināmu, kā pūķiem jārīkojas, lai viņi tiktu pie kārotās vizītes.
Kalpotājs aizvēra lielās zāles durvis, kad pūķi tajā bija iegājuši.

Vordans sēdēja savā tronī un garlaikotu skatienu lūkojās uz atnācējiem.
Lai arī Batirhans bija teicis, ka šeit jābūt vēl kaut kādām personām, vismaz pagaidām nelikās, ka zālē vēl kāds būtu. Ja nu vienīgi šīs personas slēpa savu klātbūtni. Citādi Vordans šeit bija viens. Nekādu sargu, nekā.. viņš, acīmredzot, nejutās apdraudēts.

[Rouzijs]

Lilijas skatiens vērās zemē, lai kad paceltos viņa palūkotos uz diviem melnmatainiem pūķiem kuri izskatījās identiski. Priesteriene nekad nebija redzējusi dvīņus un šis bija rets gadījums, protams, viņa bija dzirdējusi, ka pastāv iespēja izšķilties diviem pūķiem no vienas olas, bet tas bija pārāk reti.
Visas runas par zagšanu dziedniece ignorēja it kā tas uz viņu neattiektos, bet neattiecās arī, šeit jau nu noteikti viņa negrasījās zagt. Un vispār kāpēc to vajadzētu darīt? Ja somā bija pārtika, uz pleciem silts, aizlienēts apmetnis, un būtībā nekas nekaitēja?

Dziedniece ļāva runāt Batirhanam, nevēra vaļā savu muti, jo baidījās pateikt kaut ko nepareizu. Bet kamēr viņa stāvēja, tikmēr garajos matos spēlējās vēss vējš, kurš mēģināja arī nosaldēt smalko augumu. Līdz brīdim, kad viņus ielaida iekšā un skatiens varēja slīdēt pār Vordana mājvietas iekārtojumu.
Dārgakmeņi, greznumlietas... priesterienes acis iemirdzējās. Te bija tik daudz spīdīgu lietiņu, tik daudz visa kā, ko viņa vēlētos iegūt sev. Iekšēji sajūtas ārdījās bet ārēji, Lilija izturējās mierīgi un nosvērti it kā šī būs parasta vizīte un nekas īpašs nenotiktu, ja atskaita to, ka viņi redzēs dzīvu leģendu.

Par prāta aizsardzību meitene bija aizmirsusi, pat ja Blinka par to cītīgi atgādināja. Bet domās valdīja sajūsma.
Bet tā palika mazāka, kad viņiem bija jāieiet zālē. Protams, Lila sekoja visiem pārējiem, viņas zilais skatiens uz brīdi bija pievērsies Vordanam, uz vienīgo krēslas pūķi, līdz viņa neizturēja un ļāva vērties sev tikai uz zemi. Apstājusies pāris metrus no paaugstinājuma meitene graciozi paklanījās, un viņai netraucēja pat tas, ka Vordans nebija nekāds lords.